Now Reading
Ģimeņu klubiņš, lai dalītos un augtu garīgi

Ģimeņu klubiņš, lai dalītos un augtu garīgi

Katru trešdienas pēcpusdienu psiholoģe Dzintra Bušmane tiekas ar kustības “Par dzīvību” paspārnē izveidotā ģimeņu atbalsta klubiņa dalībniekiem. Lai arī Dz. Bušmane atzīst, ka ir bijuši grūti brīži, dažreiz šķitis, ka neviens viņas darbu nenovērtē, tomēr jau vairākus gadus mammas un tēti, kā arī viņu bērni satiekas, lai pārrunātu grūtības, dalītos pieredzē un ieklausītos Dieva Vārdā. Liels garīgs atbalsts viņiem bijis pirms gada mūžībā aizgājušais priesteris Jānis Budkāns, kuru visi atceras ar lielu mīlestību.

Ģimeņu atbalsta klubiņš, kura nosaukums sākumā bija māmiņu klubiņš, sāka veidoties 2006. gadā, kad uz kustību “Par dzīvību” nāca vairākas vientuļas māmiņas, lūdzot materiālu atbalstu. Iespēju robežās tāds tika dots, taču parādījās arī dažādi jautājumi. Psiholoģe Dz. Bušmane kādai mammai sniedza atbildi uz interesējošu jautājumu, tad sieviete atveda kādu savu draudzeni, un tā dzima ideja par nepieciešamību veidot māmiņu klubiņu. Tajā mammas varēja saņemt ne tikai materiālu palīdzību, bet arī dažādus padomus par bērnu audzināšanu, barošanu u.c.

Kā stāsta Dz. Bušmane, patlaban materiālu palīdzību sniegt ir grūtāk, tāpēc lielāks uzsvars tiek likts uz “garīgo maizi”. Klubiņā kopā lasa izdevumu “Mieram tuvu”, lūdzas. Tas tā izveidojās, lielā mērā pateicoties priestera Jāņa Budkāna klātbūtnei: “Šobrīd man gribas pateikt tēvam Budkānam paldies par to, ko darījis. Dievs mums viņu sūtīja.”
Priesteris Jānis Budkāns bija īpaši iemīļots ģimeņu klubiņa viesis un aptuveni trīs gadu garumā arī tāds kā klubiņa garīgais tēvs. Dz. Bušmane stāsta: “Budkāntēvs pievienojās, jo netīšām viņu satiku ēkas kāpņu telpā. Tobrīd mums notika māmiņu tikšanās un gāja jautri, jo bija bērni, kuri spēlējās un smējās. Priesteris jautāja, kas te notiek. Pastāstīju par šīm tikšanās reizēm un teicu, ka mums pietrūkst garīgā aspekta, lūdzu, lai viņš atnāk. Viņš piekrita. Tā kā lielākajai daļai cilvēku, kas nāca tikties, vispār nebija nekāda sakara ar ticību, tad lūdzu, lai viņš mums sagatavo Svēto Misi. Viņš arī sagatavoja. Baznīcā bijām mēs vieni. Viņam bija laba uzruna mums par bērniem, viņu audzināšanu Dievā. Tas bija tik skaisti, ka sapratām, ka tā jāturpina. Nolēmām to darīt vienreiz mēnesī. Daudzas mammas saprata, ka viņām ir svarīgi, lai bērnus nokristītu. Tad viena ģimene pieņēma lēmumu un visi nokristījās. Fantastiski, ko viņš darīja! Viņš bija labsirdīgs, bērni viņam rāpās klēpī. Viņš nāca ar mīlestību. Jūtam, ka pietrūkst mums šī garīgā tēva. Pagaidām mums nav tāda priestera, kas var tā iesaistīties. Es jau lūdzos uz viņu, lai viņš mums tādu izlūdz.”
Arī divas mammas – Inese un Ineta – saka, ka Budkāntēvs bijis sirsnīgs. Viņu mīlēja bērni. Priesteris arī pats mīlēja bērnus un nekad nenāca tukšām rokām. Vienmēr viņam paduse bija pilna – viņš nesa bērniem un arī bērnu vecākiem grāmatas. Pateicoties viņam, Ineta nokristīja savus bērnus.
Patlaban ģimeņu klubiņā ir 19 ģimenes. Kopā ir 40 bērni. Tas ir atvērts klubiņš un ikviens tam var pievienoties. Ja sākumā uz šejieni vairāk nāca ģimenes, kurām bija nelabvēlīgi sociāli apstākļi, vientuļie vecāki, tad tagad ir ļoti dažādas ģimenes, kas arī savstarpēji palīdz, dalās pieredzē, kopā svin svētkus. Tā ir kā sava veida kopiena.
Dz. Bušmane norāda: “Var pievienoties citas ģimenes, citi vientuļie vecāki, tad, ja spēj pieņemt dažādu cilvēku dzīves, to, ka ir vecāki, kas vieni audzina bērnus. Bērns uztver savu ģimeni tādu, kāda tā ir. Mēs sakām, ka ir pilnas vai nepilnas ģimenes, bet bērns tādos terminos nedomā. Latvijā daudzas sievietes vienas audzina bērnus, un tās arī ir ģimenes. Un mums kā kristiešiem jāspēj pieņemt otrs tāds, kāds viņš ir.”
Papildu informācija par ģimeņu atbalsta klubiņu pieejama mājaslapā www.prolife.lv.

LRKB IC; Foto no kustības “Par dzīvību” arhīva

Scroll To Top