Par tēva Sergeja Ivanova OP desmit priesterības gadiem

Gads nav ilgs laiks, taču, neskatoties uz to, joprojām daudzi ticīgie Sergeju Ivanovu sauc par savējo priesteri. Ne tikai tāpēc, ka priesterim Viļakas novada Žīguru ciemā dzīvo mamma. Ne arī tikai tāpēc, ka viņa bērnība ir pagājusi Bērzkalnē, bet skolas gadi Balvos. Jaušas vai nejaušas satikšanās Viļakas novada ticīgajiem ar tēvu Sergeju notiek dažādās vietās Latvijā un Lietuvā. 
Kādās draudzēs esat kalpojis desmit gadu laikā?
Pirmā vieta, kurā kalpoju, bija Tallinas Sv. Pētera un Pāvila draudze Igaunijā. Tur tiku iesvētīts par priesteri un nokalpoju kā svētdienas skolas vadītājs un katehēts vienu gadu. Pēc tam tiku pārcelts uz Liepāju par jaundibinātās Sv. Dominika draudzes prāvestu. Divus gadus vēlāk kļuvu par Betānijas dominikāņu māsu kapelānu Sv. Jāzepa klosterī Rīgā. Vienlaicīgi sakarā ar priesteru trūkumu Rīgā šajā laikā palīdzēju vairākiem prāvestiem viņiem uzticētajās draudzēs. Atkal pēc diviem gadiem atgriezos uz gadu Liepājā, bet tad kalpošana turpinājās dzimtajā Latgalē. Sākumā Ludzas pusē – biju par Pildas, Istalsnas un Brodaižu draudžu administratoru, tad Baltinavas un Šķilbēnu draudzēs. No Latgales mani pārcēla uz klosteri Viļņā.
Kādi ir jūsu šī brīža pienākumi?
Viļņas klosterī dzīvoju jau trešo gadu. Pildu klostera priekšnieka vietnieka un studiju promotora pienākumus. Ikdienā kalpoju divos sieviešu klosteros, svinot tur Svēto Misi un uzklausot grēksūdzes. Gatavoju bērnus grēksūdzei un komūnijai. Palīdzu priesterim, kurš apkalpo poļus. Joprojām braucu uz Rīgu pasniegt lekcijas Rīgas Augstākajā Reliģijas zinātņu institūtā (RARZI). Neklātienē studēju doktorantūrā Varšavā.
Kā kļuvāt par lektoru RARZI?
Tam ir interesanta vēsture. Kad tiku nozīmēts par prāvestu Liepājā, vienlaicīgi mani „piespieda” būt par Liepājas klostermājas priekšnieku. Es biju pārbijies no atbildības nastas un bieži devos pie garīgtēva, lai lūgtu padomu. Tā sagadījās, ka garīgtēvs bija arī RARZI direktors. Pirmās mūsu sarunas laikā viņš, uzzinādams, ka ir iegūts maģistra grāds teoloģijā ar specializāciju katehētikā un pedagoga kvalifikāciju, piedāvāja man pasniegt katehētiku. Savukārt, pēc otrās mūsu sarunas viņa piedāvājums bija pasniegt arī garīgās dzīves teoloģiju. Līdz ar to darbu RARZI iesāku 2006./2007.m.g.
Esmu novērojusi, ka jums ir pedagoģiskās dotības. Ne velti esat vadījis apmācības katehētiem Bauskas novada Bruknas muižā 2012. gada septembrī, Latvijas Kristīgo nometņu centrā “Gančauskas”, Līgatnes pagastā 2013. gada septembrī. Kāda nozīme un loma ir sistemātiskai katehētu apmācībai?
Katehētiem jeb katoliskās ticības mācības skolotājiem arī pašiem nepieciešams nemitīgi pieaugt ticības patiesību izpratnē, kā arī jāaizkopj personīgā garīgā dzīve. Tāpēc arī RARZI katehēzes centrs Lolitas Ērgles vadībā rīko dažāda veida kursus katehētiem. Man kā šī centra līdzstrādniekam tiek piedāvāts kursos lasīt lekcijas par katehēta aicinājumu un garīgumu. Tā ir brīnišķīga iespēja iepazīt Latvijas katehētus, dalīties pieredzē un vienkārši būt kopā. 
Šogad uzzinājām, ka esat kļuvis par mācību grāmatas autoru jeb latviešu valodā izdots pirmais mācību līdzeklis bērnu sagatavošanai sakramentiem – katehēzes mācību komplekts “Mana Pirmā Svētā Komūnija – katehēze Gandarīšanas un Euharistijas sakramenta pieņemšanai”. Kā notika darbs pie tik apjomīga materiāla izveides? Kāds bija jūsu personīgais uzdevums šī mācību līdzekļa tapšanā? Vai ir plānota kāda iepazīstināšana ar šo izdevumu arī Latgalē?
Sākumā darba grupā sastādījām katehēzes programmu. Tad katehēzes centra vadītāja izveidoja darba grupu šī mācību komplekta tapšanai. Darba grupu veidoja ne vien teologi, bet gan arī psihologi un pedagogi. Man galvenokārt bija jāatbild par to, lai katehēzes grāmata un burtnīca, kā arī katehēta grāmata būtu sarakstītas teoloģiski precīzā valodā. Darba gaitā sanāca, ka vienas grāmatas gadījumā kļuvu arī par līdzautoru. Sakarā ar to, ka biju strādājis Liepājas diecēzē, RARZI vadība uzticēja man  mācību līdzekļa prezentāciju šajā diecēzē, kas notika gan Liepājas katehētu skolā, gan diecēzes priesteru sanāksmē. Ja būsim ielūgti uz Rēzeknes  – Aglonas diecēzi, atbrauksim ar šādu prezentāciju arī uz Latgali.
Jūsuprāt, kādi ir jūsu lielākie paveikti uzdevumi desmit priesterības gados un nākotnes plāni nākamajiem desmit kalpošanas gadiem?
Lielākais, ko priesteris var izdarīt, ir katru dienu svinēt Svēto Misi un būt pieejams biktskrēslā, jo tādā veidā Dievs kļūst pieejams cilvēkiem – cilvēks saņem Dieva piedošanu un atgūst vienotību ar Viņu. Priestera pienākums ir ik dienu nodrošināt ticīgajiem šo iespēju, un es centos to darīt. Saskaņā ar Baznīcas liturģisko tradīciju tiek svinēta vien priesterības divdesmit piektā un piecdesmitā gadadiena. Laikam jau tas nozīmē, ka desmit priesterības gadi ir tikai sākums, kurš mēdz būt grūts…
Pa desmit kalpošanas gadiem esmu sapratis, ka galvenais priestera dzīvē ir Dieva vārdu jeb Svēto Rakstu ikdienas apcere, jo tas nodrošina personiskas attiecības ar Dievu. Es vēlos pildīt Dieva gribu Viņam pašam par godu. Apbrīnojami, ka Dieva griba ir, lai katrs no mums nokļūtu Debesu mājās.
Jūsu ieteikumi jaunajiem puišiem, kuri ir domājuši, ka gribētu kļūt par priesteri.
Domāju, ka nav vienas „receptes”. Dievs katru uzrunā personiski un vada individuāli. Katram ir sava stidziņa ceļā uz Debesu Tēva mājām. Manējā ir klosterdzīve un priesterība. Atceros, kad pirmo reizi iedomājos par iespēju iestāties klosterī, pateicu sev „es iešu!”. Tad sekoja ikdienas dalība Svētajā Misē un komūnija, regulāra grēksūdze, piedalīšanās puišu aicinājumu nometnē, saruna ar garīdznieku. Viss notika savā laikā, bez steigas nonācu pie lēmuma iestāties klosterī un sākt mācības seminārā. Mācību laikā ar garīgtēva palīdzību tiku skaidrībā, ko Dievs no manis vēlas, nevis ko es gribu… To arī novēlu, katram, kurš savā sirdī nojauš aicinājumu uz priesterību.
Vineta Zeltkalne, foto: no autores personīgā arhīva

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti