Now Reading
Kāpēc pāvesti Jānis XXIII un Jānis Pāvils II ir svēti?

Kāpēc pāvesti Jānis XXIII un Jānis Pāvils II ir svēti?

Jau svētdien, 27. aprīlī, Romā, Svētā Pētera laukumā notiks svinīgs dievkalpojums un pāvestu Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila II kanonizācija. Gatavojoties šim notikumam, Romā notiek izstādes, lūgšanu naktis, tikšanās un citi pasākumi, uzsverot abu pāvestu ieguldījumu Baznīcā un visā sabiedrībā. Oficiālajā mājaslapā www.2papisanti.org apkopota informācija par to, kāpēc šie pāvesti ir svēti.

Pāvests Jānis XXIII

Andželo Ronkalli bija cilvēks, kuram piemita liela pacietība, kā arī spēja panest dzīves grūtības un pārbaudījumus. Jau jaunības gados viņš mērķtiecīgi rūpējās par savu ticību. Lai neļautu savai ticībai “novecot”, A. Ronkalli centās Dieva priekšā vienmēr palikt kā bērns, kā to bija Evaņģēlijā mācījis pats Jēzus.

Viņš bija priesteris, kuru nevilināja karjeras ambīcijas. Viņam piemita spēja sirsnīgi sadarboties ar citiem. Gan kā bīskaps, gan kā pāvests A. Ronkalli mācēja būt autoritāte, saglabājot koleģialitāti attiecībā pret pārējiem. Īpaši tas izpaudās viņa rūpēs par priesteriem un viņu formāciju, bet lajus viņš mudināja uz atbildības pilnu apustulātu. Ņemot vērā to, ka pāvestam pašam vienmēr bija vēlme pieaugt ticībā, viņš veicināja laju aktīvu līdzdalību liturģijā. Tāpat viņam būtiski šķita ekumeniskas dabas jautājumi.

Viņš izdzīvoja savu ticību, izprotot un pieņemot visdažādākās tautas dievbijības formas: Euharistijas kultu visās tā formās, piemēram, Vissvētākā Sakramenta adorāciju; veltīšanos Jēzus Sirdij; veltīšanos Vissvētākajai Jaunavai Marijai, lūdzoties Rožukroni un apmeklējot Dievmātei veltītās svētnīcas; svēto godināšanu, lūgšanas par mirušajiem, došanos svētceļojumos.

Viņam piemita spēja vienkārši un saprotami komunicēt, izmantojot ikdienas dzīves piemērus, tādā veidā iemantojot klausītāju simpātijas.Neskatoties uz lielo tradicionālismu, kas tolaik valdīja, pāvestam izdevās aizsākt un norādīt uz nepieciešamajiem atjaunotnes ceļiem.

Jānis Pāvils II

Svētīgais Jānis Pāvils II bija “lūgšanas cilvēks”. Viņa dzīves centrā bija Euharistija. Viņa dziļā ticība balstījās paļāvībā uz Dieva palīdzību izšķirošos dzīves brīžos, kā arī uz pilnīgu ļaušanos Svētīgās Jaunavas Marijas mātišķajai palīdzībai, kas īpaši spēcīgi izpaudās tumsas brīžos, piemēram, traģiskajā 1981.gada uzbrukumā vai smagajā slimības attīstības ceļā. Viņš vienmēr pateicās Dievam un tieši Viņam piedēvēja katru atzinību un saņemto labumu.

Viņa grūtā bērnība – trīs smagi zaudējumi ģimenē, iestāšanās seminārā brīdī, kad karš piespiedu kārtā slēdza tā durvis – stiprināja viņa drosmi vēl vairāk.

Būdams Krakovas arhibīskaps, viņš nekad nevilcinājās Polijas komunistiskā režīma likto šķēršļu priekšā, kuru mērķis bija ierobežot tiesības apliecināt savu ticību. Gara spēkā viņš zināja, kā rīkoties, lai atbalstītu cilvēktiesības, neizraisot nemierus.

Savu pirmo aicinājumu “Nebaidieties! Atveriet, patiesi, plaši atveriet durvis Kristum!” Jānis Pāvils II izteica sava kalpojuma atklāšanas svinībās – tas iezīmēja viņa ilgā pontifikāta sākumu un ir palicis dzīvs ticīgo sirdīs vēl pēc viņa nāves.Būdams Romas pāvests, 1981. gada 13. maijā – dienā, kas aizsāka viņa pontifikāta otro posmu – viņš, paša vārdiem runājot, saņēma Kunga žēlastību izliet savas asinis ticības vārdā.

Neskaitāmos garīgos pārbaudījumos un fiziskajā slimībā, ar kuru bija jāsadzīvo, viņš liecināja par to, cik vērtīgas un pestījošas ir cilvēciskās ciešanas vienībā ar Kristus krusta noslēpumu.

Apliecinot ikviena cilvēka neaizskaramo cieņu, viņš atbalstīja to cilvēku ilgas pēc brīvības, kurus apspieda dažādi režīmi un totalitārisms. Viņš veicināja un iedvesa jaunu dzīvību ekumēniskajā dialogā, meklējot vienotību un mieru cerībā, ka nākotnē piedzīvosim pilnīgu vienotību ar saviem atšķeltajiem brāļiem. Ārkārtēja viņa cerības zīme bija uzticība, ar kādu viņš raudzījās uz jauniešiem – rītdienas Baznīcas cerību.

Dot apģērbu un ēdienu tiem, kam tas nepieciešams, rūpēties par bezpajumtniekiem, par vecākiem ģimenes locekļiem, dalīties citu sāpēs, atdot savus līdzekļus, apmeklēt slimos un ieslodzītos. Vēl vairāk, viņš pamācīja, sniedza padomu un mierinājumu drosmi zaudējušajiem, piedeva savam uzbrucējam un visiem tiem, kas viņu aizvainoja, un lēnprātīgi pacieta visus, kas pret viņu bija ļauni.

1990. gadu beigās parādījās pirmās Pārkinsona slimības pazīmes, kas pamazām piespieda viņu turpināt kalpojumu jau ratiņkrēslā. Īpašā līdzdalībā un apbrīnā ikviens redzēja, ar kādu gara spēku viņš veica savus pastorālos pienākumus par spīti grūtajiem apstākļiem.

LRKB IC

Scroll To Top