Tagad lasi
Evaņģelizācija

Evaņģelizācija

“Un viņš tiem sacīja: “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet evaņģēliju visai radībai.””
(Mk 16,15)

Misija – prasība, kas izriet no Baznīcas katoliskuma.

Misionārais pienākums

“Baznīca, ko Dievs sūtīja pie tautām, lai tā būtu par “universālo pestīšanas sakramentu”, saskaņā ar tās katoliskuma dziļāko būtību un paklausot sava Dibinātāja gribai, visiem spēkiem cenšas sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem”: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un, lūk, es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām.” ( Mt 28, 19-20)

Misijas izcelsme un mērķis

Kunga misionārā uzdevuma pats pirmavots ir meklējams Vissvētās Trīsvienības mūžīgajā mīlestībā: ” Svētceļojošā Baznīca pēc savas dabas ir misionāra, jo tās izcelsme ir meklējama Dēla un Svētā Gara misijās, saskaņā ar Dieva Tēva nodomu.” [346] Un misijas galamērķis nav nekas cits, kā vest cilvēkus uz līdzdalību visdziļākajā vienotībā, kas pastāv starp Tēvu un Dēlu Viņu mīlestības Garā.

Misijas motīvs

Tā ir Dieva mīlestība uz visiem cilvēkiem, no kuras Baznīca visos laikos ir smēlusies savu pienākumu un spēku veikt misionāro darbu: “Kristus mīlestība mūs skubina…” ( 2 Kor 5, 14 [348] ) Jo Dievs “grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai” ( 1 Tim 2, 4). Dievs grib visu cilvēku pestīšanu caur patiesības pazīšanu. Pestīšana atrodama patiesībā. Visi, kas paklausa Patiesības Gara iedvesmai, ir jau ceļā uz pestīšanu; taču Baznīcai, kurai tika uzticēta šī patiesība, ir jāiet pretī šo cilvēku vēlmei, lai nestu viņiem patiesību. Baznīcai jābūt misionārai, jo tā tic vispārējam pestīšanas plānam.
 
Misijas ceļi

“Svētais Gars ir galvanais iniciators visā Baznīcas misijā.” Tas ir Viņš, kas vada Baznīcu tās misijas ceļos. Vēstures gaitā Baznīca turpina un attīsta paša Kristus misiju, kurš tika sūtīts sludināt nabagiem Labo Vēsti; “tātad pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, jāiet arī Baznīcai Kristus Gara vadībā, tas ir, tai jāiet pa nabadzības, paklausības un kalpošanas ceļu, upurējot sevi līdz pat nāvei, ko Viņš uzvarēja ar augšāmcelšanos”. Tādējādi “mocekļu asinis ir kristiešu sēkla”.

Taču sava svētceļojuma laikā Baznīca gūst arī “attāluma pieredzi, kurš pastāv starp tās sludināto vēsti un to personu, kam ir uzticēts Evaņģēlijs, cilvēcisko vājumu”. Tikai virzoties uz priekšu pa “grēku nožēlas un atjaunotnes” ceļu un ieejot “pa šaurajiem krusta vārtiem”, Dieva tauta var izplatīt Kristus valstību. Jo “tāpat kā Kristus nabadzībā un vajāšanās ir veicis atpestīšanas darbu, arī Baznīca ir aicināta iet šo pašu ceļu, lai nodotu cilvēkiem pestīšanas augļus”.

Jau savas sūtības dēļ vien Baznīca “iet kopā ar visu cilvēci, un, daloties ar pasauli vienā un tajā pašā liktenī, tā ir kā raugs un cilvēku sabiedrības, kurai ir jāatjaunojas Kristū un jātiek pārveidotai par Dieva ģimeni, dvēsele”. Tādējādi misionārie centieni prasa pacietību. Tie sākas ar Evaņģēlija sludināšanu tautām un cilvēku grupām, kas vēl netic Kristum; tie turpinās ar kristiešu kopienu, kas ir “Dieva klātbūtnes zīmes pasaulē, veidošanu”, un ar vietējo Baznīcu dibināšanu; tie prasa īstenot inkulturācijas procesu, lai iemiesotu Evaņģēliju dažādu tautu kultūrās; tie neizbēgs arī no sastapšanās ar neveiksmēm. “Visā, kas skar cilvēkus, grupas un tautas, Baznīca tās aizsniedz un tajās ieiet tikai pakāpeniski, un tādējādi tos uzņem katoliskajā pilnībā.” 

Baznīcas sūtība prasa, lai tiktu veltītas pūles kristiešu vienības sasniegšanai. Jo “kristiešu šķelšanās ir šķērslis Baznīcas ceļā uz tai raksturīgā katoliskuma pilnības īstenošanu tajos viņas bērnos, kuri, caur Kristību neapšaubāmi tai piederot, tomēr ir atšķirti no pilnīgās vienotības ar to. Vēl vairak – arī pašai Baznīcai līdz ar to ir grūtības konkrētajā dzīvē ieviest katoliskuma pilnību visos tā aspektos”.

Misionārais uzdevums sevī ietver arī cieņas pilnu dialogu ar tiem, kas pagaidām vēl nepieņem Evaņģēliju. Ticīgie paši var gūt labumu no šī dialoga, mācoties labāk pazīt “visu, kas no patiesības un žēlastības jau bija pie tautām atrodams, it kā caur Dieva noslēpumaino klātbūtni”. Ja ticīgie sludina Evaņģēliju tiem, kas to vēl nepazīst, tad tāpēc, lai nostiprinātu, papildinātu un paceltu to patiesību un to labumu, kuru Dievs ir izplatījis starp cilvēkiem un tautām, un lai tās attīrītu no maldiem un ļaunuma “Dieva godam, velna apkaunojumam un cilvēka laimei”.

Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 850-856

Vēl par šo tēmu:
KRISTIEŠI PASAULĒ (Christfideles laici), Svētā tēva Jāņa Pāvila II apustuliskais pamudinājums par laju aicinājumu un misiju Baznīcā un pasaulē 20 gadus pēc II Vatikāna koncila

<