Now Reading
Publicēts apskats par Baznīcas un čekas attiecībām no 1944. līdz 1954. gadam

Publicēts apskats par Baznīcas un čekas attiecībām no 1944. līdz 1954. gadam

Šonedēļ Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija ir publiskojusi Latvijas Universitātes pētnieces, VDK zinātniskās izpētes komisijas locekles, filozofijas zinātņu doktores Solveigas Krūmiņas-Koņkovas apskatu “Sadarbība starp Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (1944 – 1954)”. Materiālā apkopoti pētnieces arhīva izpētes rezultāti laikā no 2015. gada septembra līdz decembrim.

Apskatā sniegts īss ieskats, ar kādiem paņēmieniem bija ierobežota Baznīcas darbība, diskreditēti un par padomju varas ienaidniekiem pasludināti Baznīcai uzticīgi mācītāji un priesteri. Apskatītie dokumenti vēlreiz pierāda, ka LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis personīgi  iesaistījās okupētājvalsts  drošības iestāžu slepenajās operācijās gan attiecībā uz Romas katoļu Baznīcu, gan Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu, pat tik prozaiskās detaļās kā tās virsvaldes locekļa Kristiāna Šlosberga “dzīvokļa lietā” Vecrīgā Jāņa ielā 7, dzīvoklis 3. Iejaukšanās bija tik dziļa, ka Vilis Lācis kā literārais redaktors pašrocīgi rediģēja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa publisku runu tekstus, piemēram, tādas čekas pieseginstitūcijas kā PSRS miera aizstāvēšanas komiteja sarīkojumam.

Kā pastāstīja S. Krūmiņa-Koņkova, šis materiāls ir tikai pētījuma sākums. Viņa stāsta, ka tagad, kad darbs pabeigts, parādās arvien vairāk jautājumu: “Cilvēkiem ir svarīgi zināt, kas ir bijuši tie ziņotāji. (…) Man šķiet, ka svarīgas ir citas lietas, svarīgs ir mehānisms, kā cilvēkus piespieda sadarboties, ir jautājumi par motīviem, kāpēc piekrita, attiecību mehānismu starp Baznīcu un varu. Tā situācija var atkārtoties. (…) Mēs jau šobrīd redzam, ka ir mēģinājums uzspiest vienu pareizo viedokli.” Viņai viens no svarīgākajiem jautājumiem ir saprast, kāpēc cilvēks gatavs otru nodot un kāpēc tas varēja notikt.  

Pētot arhīva materiālus, bija negatīvi pārsteigumi, bija smagi lasīt ziņojumus, zinot, ka tos bija veikuši garīdznieki. Pārlasot materiālus vēlreiz un redzot konkrētā cilvēka dzīvesgājumu, pētniecei pat radās žēlums, jo daudzi cilvēki savas dzīves beigās bija nelaimīgi veiktās darbības dēļ. Viņi saprata, ka šis darbs nebija devis augļus. “Tie ir traģiski stāsti, un mēs arī nezinām, ko darītu [līdzīgās] izvēles situācijās. Izvēles mērs bija ģimene un bērni, par kuriem bija pateikts: ja nesadarbosies, izsūtīs. Un cilvēki zināja, ka tā var notikt. No otras puses, tas bija piedāvājums nodot. Dažiem likās, ka nebūs daudz, ko stāstīt, par ko nodot,” situāciju skaidro pētniece.

Viņa arī uzdod jautājumu – ko līdzīgā situācijā darītu mēs. Izrādās, ka cilvēki, kuri bija gatavi kļūt par nodevējiem, bija kauju varoņi. Viņiem nebija bail savas dzīvības dēļ. Izvēle bija grūta, jo uz spēles tika likta tuvinieku dzīvība. Līdz ar to ir vieglāk izprast viņu izvēli.

Komisijas atbalstītos 2015. gada pētījumus Latvijas Universitāte izdos sērijas “VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti” 1. sējumā “Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas” 2016. gada februārī. Jau šobrīd ar apskatu “Sadarbība starp Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (1944 – 1954)” var iepazīties vietnē: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/040_KruminaKonkova_2015a_2016-01-24elektroniski_VDK-un-BAZNICA.pdf

LRKB IC; FOTO: LU FSI

Scroll To Top