Now Reading
Arhibīskaps priesteriem: „Esmu pārliecināts, ka varam darīt vairāk”

Arhibīskaps priesteriem: „Esmu pārliecināts, ka varam darīt vairāk”

Lielajā ceturtdienā, 24. martā, no rīta Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika Hrizmu svētīšanas Svētā Mise. Dievkalpojumu vadīja arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs un piedalījās Rīgas arhidiecēzes priesteri. Publicējam dievkalpojumā izskanējušo arhibīskapa sprediķi.

Dārgie brāļi priesteri, arī šodien vēlos ar jums turpināt runāt par priestera misiju, bet šoreiz par to, kas ir svarīgs, kādām vajadzētu būt jūsu prioritātēm, un ticīgā tauta lai klausās un viņa eminence lai ir par liecinieku tam, ko teikšu.

Pirmajā lasījumā dzirdējām vārdus – Kunga Dieva gars ir pār mani, Viņš mani ir svaidījis un sūtījis sludināt prieka vēsti. Šie vārdi pēc tam izskan arī sinagogā, tos izsaka Jēzus un attiecina uz sevi. Ikviens priesteris un arī ticīgā tauta labi zina, ka priesteris darbojas in persona Christi, tas nozīmē Kristus personā, pārstāv Kristu un ienes Kristus klātbūtni. Caur viņu darbojas Kristus. Tas nozīmē, ka tā ir priestera un bīskapa pirmā misija – sludināt Evaņģēliju, Dieva Vārdu, Dieva valstību. Ne tikai sludināt, bet arī izplatīt. Tajā ietilpst ne tikai pravieša, bet arī gana un priestera misija. Lūk, pirmā prioritāte.

Lai tā varētu īstenoties sekmīgi, ir zināms nosacījums – […] tā ir mana personīgā saite un vienotība ar Kristu. Ja darbu daru tikai kā savu arodu, amatu, profesiju, tur kaut kas neiet kopā. To pat var darīt diezgan sekmīgi, bet, ja nav manas sirds pilnīgas vienotības ar Kristu, tad Dieva valstība, pat neskatoties uz ārējām sekmēm, līdz galam netiek īstenota. Līdz ar to pirmā atbilde ir sargāt šo vienotību un veltīt tai laiku, atrast tai vietu savā dienas kārtībā. Tas nozīmē neaizmirst breviāra lūgšanu, neaizmirst ikdienas Svēto Misi arī tad, kad draudzē varbūt mani kāds aizvieto, kad esmu ceļā, esmu izrāvies atvaļinājumā. Neaizmirst par Rožukroņa lūgšanu. Tas ir svarīgi.

Tālāk gribu atgādināt to, ka Baznīcas dokumentos varam atrast silto ieteikumu neaizmirst par priestera tērpu. Sevišķi, “pildot dienesta pienākumus”. Tad, kad pieņemam draudzē cilvēkus, braucam pie slimniekiem vai citā veidā veicam savus priestera pienākumus, lūdzu neaizmirst, ka sutana ir normālais priestera tērps. Kad ejam uz āru, tad ir tā saucamais kolāra krekls. Bet lūdzu to neaizmirst, jo tas uzrunā cilvēkus, caur to darbojas Dieva žēlastība. Es dzirdu, cik cilvēki ir vīlušies, ka priesteris ir tik laicīgs; tik labs, savs čalis, bet laicīgi ģērbjas. Tātad tas arī svarīgi.

Ir tāds teiciens, ka katram vīrietim, lai mūžs labi nodzīvots, jāuzaudzina dēls – Latvijas apstākļos gribu piemetināt, ka meita arī, vismaz trīs bērni, lai latviešu tauta var turpināt pastāvēt – jāiestāda koks, jāuzceļ māja. Pārtulkojot to attiecībā uz priesterību, sāksim runāt par materiālo un beigsim ar iekšējo.

Pirmkārt, atstāt pēc sevis sakārtotu draudzi materiālā nozīmē – izremontētu, sakoptu baznīcu, kārtīgas altārsegas, biķeri, kuram nav nodilis zeltījums. Rūpēties par estētisko skaistumu, lai Dievs uz cilvēku sirdīm var runāt arī caur skaistumu un sakārtotību, jo mūsu Dievs ir kārtības Dievs. Gādāt par to, lai draudze būtu sakārtota, lai tērps, altāris, sevišķi prezbitērijs, sakristeja ir kārtībā, lai grāmatas būtu sakārtotas, nevis izmētātas lapiņas, kuras pēc tam nevar savākt. Draudzes arhīvs, reģistri lai ir kārtībā. Tas arī pieder pie lietu kārtības un kanoniski ir paredzēts.

Otrkārt, jāatstāj pēc sevis sakārtota draudze arī kā ganam – lai cilvēku kopiena būtu sakārtota, lai tā nebūtu sašķelta, lai tur nebūtu intereses, valdonīgi cilvēki, kuri grib pakļaut, lai ir sabalansēta vide, pienākumi sadalīti tā, ka ir līdzsvars. Draudze savā ziņā ir draudžu draudze, kas sastāv no vairākām mazākām vienībām, grupām, kopienām, iniciatīvām, kas sadarbojas, sanāk kopā uz dievkalpojumu, bet katrai ir sava niša ikdienā. Svarīgi lai tās nekonkurē savā starpā. Lai tā nav draudze, kurā izaudzis viens milzis, kāda struktūra, kas nomākusi visu pārējo. Dažreiz tas ir kā augonis, kas izsūc visu enerģiju. Tātad, pēc sevis jāatstāj sakārtota draudze, kurā nākamajam prāvestam būs viegli strādāt.

Šīs lietas šķiet saprotamas un acīmredzamas, bet ir vēl kāds svarīgs aspekts, par kuru gribu lai jūs klausieties īpaši uzmanīgi. Tas ir mans centrālais vēstījums jums šodien, kurā ietverts lūgums un aicinājums. Jūs jau arī paši to labi ziniet, jo ikdienā ar to saskaraties. […] Tas ir priesteru trūkums. Tas ir priesterisko aicinājumu samazināšanās izaicinājums. Objektīvi tā tas notiek. Kopš esmu iesvētīs par priesteri, redzu, ka Latvijā ar aicinājumiem ir apmēram tā – tie turas kādā līmenī, tad sarūk, tad atkal seminārā ienākušo skaits turas kādā līmenī, tad atkal sarūk. Var novērot trapecveida kāpnes. Un pagaidām šī tendence nav apstājusies.

Iepriekš runāju par dēla uzaudzināšanu, kas ir vīrieša pienākums. Es jums lieku uz sirds, lai jūs sākat par to vairāk domāt. Atstāt pēc sevis dēlu. Garīgo dēlu. Vismaz vienu semināristu, vismaz vienu priesteri. Tas nenozīmē, ka jums kāds jāpārliecina vai “jāapstrādā”. Tas nebūtu pareizi. Bet ir svarīgi palīdzēt pamosties tam aicinājumam, kuru jūs redzat kādā jauneklī draudzē vai kurš jums pazīstams ārpus draudzes. Protams, mēdz būt arī pēdējās stundas strādnieki, kas seminārā iestājušies jau pensijas vecumā un brīnišķīgi nostrādājuši līdz mūža beigām, un nu ir pie Kunga. Var būt arī tā, tāpēc negribu, lai aprobežojaties tikai ar jaunekļiem. Nē! Drīzāk esiet atvērti pret priesterības potenciālajiem kandidātiem. Vēlos, lai jūs par to domājat, par to lūdzaties, lai vērojat apkārt notiekošo realitāti un pie tā strādājat, lai ierakstāt to savās prioritātes ļoti augstu, un es nešaubos, ka tad būs arī rezultāti. Esmu pārliecināts, ka ir vīrieši, kurus Dievs ir izredzējis Latvijā priestera kārtai, ka viņu ir pietiekošs skaits, bet diemžēl mūsdienu mentalitāte un dzīves kņada tik ļoti nomāc šo aicinājumu, ka tas ir apslāpēts. Un priestera uzdevums ir palīdzēt šim aicinājumam attīrīties no uzslāņojumiem un izsisties cauri. Diemžēl mūsdienu mentalitāti var salīdzināt ar asfaltu, kas pārliets pāri zāles saknēm. Bet mēs redzam, ka arī uz ceļa asfaltā parādās plaisas, un ir zālīte un koki, kas izsitas cauri asfaltam un izaug. Tā ir ar aicinājumu, kas var izsisties cauri patēriņa mentalitātes „asfaltam”.

Lūdzu, lai jūs palīdzat! Tas ir svarīgi. Pretējā gadījumā ir nopietni apdraudēta šī evaņģelizācijas misija. Es patiešām ļoti ceru uz jūsu atbalstu un solidaritāti, atbildību un priesterisko sirdi šajā jautājumā. Es domāju, tas jums jau ir bijis aktuāls jautājums, bet esmu pārliecināts, ka varam darīt vairāk. Sperot soli tālāk, varam domāt par to, kādi ir šķēršļi no mūsu puses, varbūt tā ir atmosfēra draudzē, varbūt šie cilvēki neredz iespēju izpausties, varbūt priestera piemērs viņus nesaista. Bet tas viss ir nepieciešams, lai rezonanse būtu lielāka, lai labāk spētu ieraudzīt priesteriskā aicinājuma skaistumu un uz to atsauktos. Es ļoti lūdzu jūs vairāk iesaistīties šajā jomā. (..) Strādāsim pie tā kopīgiem spēkiem!

Jūs, ticīgā tauta, aicinu lūgties par priesteriem, lūgties, lai mēs patiešām pareizi izvēlamies prioritātes savā dzīvē, lai pirmajā vietā mums ir Kristus un saikne ar Viņu, lai esam šī aicinājuma cienīgi un nesam Dieva klātbūtni. Lūdzieties, lai šie aicinājumi izsprāgst ārā no čaumalas kā cālis, kurš ar knābīti pa cieto čaumalu no iekšas uzsit un tā pārplīst. No ārpuses čaumala ir cieta. Tur vajadzīga atsaucība no paša kandidāta puses. Palīdzēsim viņam izšķilties no tās olas. Kopīgiem spēkiem meklēsim šos aicinājums. Paldies jums par sadarbību!

Uzrunu pierakstīja LRKB IC, foto: Anita Sosnare

Scroll To Top