Now Reading
Rabīnu paziņojums

Rabīnu paziņojums

Darīt Mūsu Tēva, kas ir Debesīs, gribu: ceļā uz ebreju un kristiešu partnerību

Pēc gandrīz diviem tūkstošiem gadu ilga savstarpējā naida un atsvešināšanās, mēs, ortodoksālie rabīni, kas vada kopienas, institūcijas un seminārus Izraēlā, ASV un Eiropā, atzīstam vēsturisko iespēju, kas tagad ir mūsu priekšā. Mēs cenšamies darīt Mūsu Tēva, kas ir Debesīs, gribu, pieņemot mūsu kristiešu brāļu un māsu pasniegto roku. Ebrejiem un kristiešiem ir jākļūst par partneriem, lai stātos pretī mūsu ēras morālajiem izaicinājumiem.

1. Holokausts beidzās pirms 70 gadiem. Tā bija gadsimtiem ilgas pret ebrejiem vērstas necieņas, apspiešanas, atraidīšanas un no tā izrietošā ienaida, kas attīstījās starp ebrejiem un kristiešiem, kulminācija. Atskatoties pagātnē, ir skaidrs, ka nespēja izlauzties cauri šim nicinājumam un iesaistīties konstruktīvā dialogā cilvēces labā, novājināja pretestību ļaunajiem antisemītisma spēkiem, kas aprija pasauli slepkavībās un genocīdā.

2. Mēs atzīstam, ka kopš Vatikāna II koncila oficiālā Katoļu Baznīcas mācība par jūdaismu ir būtiski un neatgriezeniski mainījusies. Pirms 50 gadiem izsludinātā Nostra Aetate1 aizsāka samierināšanos starp abām mūsu kopienām. Nostra Aetate un vēlākie, no tās iedvesmotie oficiālie Baznīcas dokumenti nepārprotami noraida jebkādu antisemītisma veidu, apstiprina mūžīgo derību starp Dievu un ebreju tautu, noliedz ebreju vainu Jēzus krustā sišanā un uzsver īpašās attiecības starp kristiešiem un ebrejiem, kurus pāvests Jānis Pāvils II nosauca par “mūsu vecākajiem brāļiem”, bet pāvests Benedikts XVI – par “mūsu tēviem ticībā”. Uz šī pamata katoļi un citi kristiešu oficiālie pārstāvji sāka ar ebrejiem veidot godīgu dialogu, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā nostiprinājies. Mēs novērtējam Baznīcas apliecinājumu Izraēlas unikālajai vietai svētajā vēsturē un galīgajā pasaules izpirkšanā. Mūsdienās ebreji ir piedzīvojuši daudzu kristiešu patiesu mīlestību un cieņu daudzo sarunu iniciatīvu, tikšanās un konferenču laikā visā pasaulē.

3. Tā kā to darīja Maimonids un Jehuda Halevi2, mēs atzīstam, ka kristietības izcelšanās cilvēces vēsturē nav ne nejaušība, ne kļūda, bet gribēts dievišķais rezultāts un dāvana visām tautām. Atdalot jūdaismu un kristietību, Dievs vēlējās atdalīt partnerus ar būtiskām teoloģiskām atšķirībām, nevis atdalīt ienaidniekus. Rabīns Jakobs Emdens (Jacob Emden) rakstīja: “Jēzus pasaule atnesa dubultu labumu. No vienas puses viņš majestātiski stiprināja Mozus Toru… un neviens no mūsu gudrajiem tik uzstājīgi neuzsvēra Toras pastāvīgumu. No otras puses viņš atcēla tautu elkus un uzlika tām par pienākumu Noasa septiņus baušļus, lai tās neuzvestos kā lauka dzīvnieki, un stingri iedvesa tām morālās vērtības… Kristieši ir draudzes, kas strādā debesu valstības dēļ, kas ir lemtas pastāvēšanai, kuru nodomi ir debesu valstības labā un kuru atalgojums netiks noliegts”3. Rabīns Samsons Rafaels Hiršs (Samson Raphael Hirsch) mums mācījis, ka kristieši “pieņēmuši ebreju Veco Derību kā Dievišķās atklāsmes grāmatu. Viņi praktizē savu ticību Dievam, kas ir Debesīs un virs Zemes, kā sludināts Bībelē, un viņi atzīst Dievišķās providences suverenitāti”4. Tagad, kad Katoļu Baznīca ir atzinusi mūžīgo derību starp Dievu un Izraēlu, mēs, ebreji, varam atzīt kristietības konstruktīvo derīgumu kā mūsu partneri pasaules izpirkšanā, neraizējoties, ka tas tiks izmantots misionāros nolūkos. Kā norādījis Izraēlas Divpusējās komisijas ar Svēto Krēslu virsrabināts rabīna Šera Jašuva Koena (Shear Yashuv Cohen) vadībā, “mēs vairs neesam ienaidnieki, bet viennozīmīgi partneri, formulējot galvenās morālās vērtības cilvēces izdzīvošanai un labklājībai”5. Neviens no mums viens pats nevar īstenot Dieva misiju šajā pasaulē.

4. Gan ebrejiem, gan kristiešiem ir kopīga derībā saņemtā misija pilnveidot pasauli Visvarenā suverenitātes vārdā, lai visa cilvēce piesauktu Viņa vārdu un negantības tiktu izskaustas no zemes virsas. Mēs saprotam abu pušu vilcināšanos apstiprināt šo patiesību un mēs aicinām mūsu kopienas pārvarēt šīs bailes, lai izveidotu uzticības un cieņas pilnas attiecības. Rabīns Hiršs mācīja arī, ka Talmuds ieceļ kristiešus “attiecībā uz pienākumiem starp cilvēku un cilvēku tieši tādā pašā līmenī kā ebrejus. Viņiem ir tiesības uz labumu no visiem pienākumiem, ne tikai no taisnīguma, bet arī no cilvēciskas brāļu mīlestības.” Pagātnē kristiešu un ebreju attiecības bieži tika skatītas caur konfliktējošām attiecībām starp Ēsavu un Jēkabu, tomēr rabīns Naftalis Cvi Berlins (Necivs) (Naftali Zvi Berlin (Netziv)) jau 19. gadsimta beigās saprata, ka ebreji un kristieši saskaņā ar Dievu ir lemti būt par mīlošiem partneriem: “nākotnē, kad Ēsava bērni tiks tīra gara saviļņoti, lai atzītu Izraēla tautu un tās vērtības, tad arī mēs tiksim saviļņoti, lai atzītu, ka Ēsavs ir mūsu brālis.”6

5. Mums, ebrejiem un kristiešiem, ir vairāk kopīga nekā tas, kas mūs šķir: Ābrahama ētiskais monoteisms, attiecības ar vienu Debesu un Zemes Radītāju, kurš mīl un rūpējas par mums visiem; ebreju Svētie Raksti; ticība saistošajai tradīcijai; un dzīvības, ģimenes, līdzjūtīgas taisnības, taisnīguma, neatņemamas brīvības, universālas mīlestības un absolūta pasaules miera vērtības. Rabīns Mozus Rivkis (Moses Rivkis (Be’er Hagoleh)) to apstiprina, rakstot, ka “gudrie atsaucās tikai uz to dienu elku pielūdzēju, kurš neticēja pasaules radīšanai, izceļošanai, Dieva brīnumainajiem darbiem un dievišķi dotajiem likumiem. Turpretī cilvēki, starp kuriem mēs esam izkaisīti, tic visiem šiem reliģijas pamatelementiem.”7

6. “Mūsu sadarbība nekādā veidā nemazina atšķirības starp abām kopienām un divām reliģijām. Mēs ticam, ka Dievs nodarbina daudzus ziņnešus, lai atklātu savu patiesību, kamēr mēs apliecinām fundamentālās ētiskās saistības, kuras visiem cilvēkiem ir Dieva priekšā un ko jūdaisms ir vienmēr mācījis caur universālo Noasa derību.

7.Atdarinot Dievu, ebrejiem un kristiešiem jāpiedāvā kalpošanas, beznosacījumu mīlestības un svētuma paraugs. Mēs visi esam radīti pēc Dieva Svētā attēla, un ebreji un kristieši paliks uzticīgi derībai, kopā spēlējot aktīvu lomu pasaules izpirkšanā.

2015. gada 3. decembrī

Sākotnējie parakstītāji (alfabētiskā secībā):

Rabīns Jehoshua Ahrens (Vācija)
Rabīns Marc Angel (ASV)
Rabīns Isak Asiel (Serbija virsrabīns)
Rabīns David Bigman (Izraēla)
Rabīns David Bollag (Šveice)
Rabīns David Brodman (Izraēla)
Rabīns Natan Lopez Cardozo (Izraēla)
Rabīns Yehudah Gilad (Izraēla)
Rabīns Alon Goshen-Gottstein (Izraēla)
Rabīns Irving Greenberg (ASV)
Rabīns Marc Raphael Guedj (Šveice)
Rabīns Eugene Korn (Izraēla)
Rabīns Daniel Landes (Izraēla)
Rabīns Steven Langnas (Vācija)
Rabīns Benjamin Lau (Izraēla)
Rabīns Simon Livson (Somijas virsrabīns)
Rabīns Asher Lopatin (ASV)
Rabīns Shlomo Riskin (Izraēla)
Rabīns David Rosen (Izraēla)
Rabīns Naftali Rothenberg (Izraēla)
Rabīns Hanan Schlesinger (Izraēla)
Rabīns Shmuel Sirat (Francija)
Rabīns Daniel Sperber (Izraēla)
Rabīns Jeremiah Wohlberg (ASV)
Rabīns Alan Yuter (Izraēla)

Turpmākie parakstītāji:

Rabīns David Bauman (ASV)
Rabīns Abraham Benhamu (Peru)
Rabīns Todd Berman (Izraēla)
Rabīns Michael Beyo (ASV)
Rabīns Michael Chernick (ASV)
Rabīns Josef Douziech (Kanāda)
Rabīns David Ellis (Kanāda)
Rabīns Seth Farber (Izraēla)
Rabīns Ben Greenberg (ASV)
Rabīns Yeshayahu Hollander (Izraēla)
Rabīns David be Meir Hasson (Čīle)
Rabīns Herzl Hefter (Izraēla)
Rabīns Zvi Herberger (Norvēģija/Igaunija)
Rabīns David Jaffe (ASV)
Rabīns David Kalb (ASV)
Rabīns Joseph Kolakowski (ASV)
Rabīns Frederick Klein (ASV)
Rabīns Shaya Kilimnick (ASV)
Rabīns Yehoshua Looks (Izraēla)
Rabīns Ariel Mayse (ASV)
Rabīns Bryan Opert (D-āfrika)
Rabīns David Rose (Apvienotā Karaliste)
Rabīns Daniel Sherbill (ASV)
Rabīns Zvi Solomons (Apvienotā Karaliste)
Rabīns Yair Silverman (Izraēla)
Rabīns Daniel Raphael Silverstein (ASV)
Rabīns Mashada Vaivsaunu (Armēnija)
Rabīns Shmuel Yanklowitz (ASV)
Rabīns Lawrence Zierler (ASV)
Rabīns Avram Rosenfeld (ASV)


Vatikāna II koncila deklarācija par Baznīcas attiecībām ar nekristīgajām reliģijām
Mishneh Torah, Laws of Kings 11:4 (uncensored edition); Kuzari, section 4:22
Seder Olam Rabbah 35-37; Sefer ha-Shimush 15-17.
Principles of Education, “Talmudic Judaism and Society,” 225-227.
Fourth meeting of the Bilateral Commission of the Chief Rabbinate of Israel and the Holy See’s Commission for Religious Relations with Jewry, Grottaferrata, Italy (19 October 2004).
Commentary on Genesis 33:4.
Gloss on Shulhan Arukh, Hoshen Mishpat, Section 425:5.

Bailes no grēksūdzes
Bailes no grēksūdzes ir sātana darbs, jo viņš iedveš mums domu, ka Dievs mūs nemīl. Par to, kāpēc šīs bailes ir nepamatotas, stāsta priesteris Stefans Čerminskis, pieredzējis biktstēvs un vairāku grāmatu autors.
 
Kāda ir jūsu kā biktstēva pieredze? Cilvēki taču ļoti bieži baidās no tā, ko priesteris par viņu padomās.
Biktstēvam tā ir neparasta iespēja ieskatīties cilvēka dvēselē. Nav šaubu, ka viņš gūst stiprinājumu, redzot, ka ne tikai viņam vienam ir jācīnās ar savām vājībām, bet ka tāds ir visu cilvēku kopīgais liktenis. Turklāt viņa paša iekšējā cīņa kļūst par vērtīgu pieredzi, kas noderīga arī darbā ar citiem. Tā ir brīnišķīga Dieva dāvana: sava vājuma iepazīšana, kam ir pozitīva nozīme. Visskaistākais ir brīdis, kad priesteris, neskatoties uz savu ierobežotību un vājumu, var dāvāt otram cilvēkam Dieva žēlsirdību. Tieši šī iemesla dēļ grēksūdze ir brīnums.
 
Kāds franču priesteris ir teicis, ka grēksūdzes uzklausīšana ir aizkustinoša pieredze. Ja cilvēki to zinātu, tad noteikti tik ļoti nebaidītos, ka priesteris viņus nosodīs vai nonicinās…
Man šķiet, ka bailes, kas mūs pārņem pirms grēksūdzes, ir viena no visrafinētākajām sātana darbības izpausmēm. Sātans manipulē ar mūsu lepnību un godkāri. Viņš grib mūs pārliecināt, ka grēks ir mūs pilnīgi pazudinājis un ka visi mūs nicina. Citiem vārdiem sakot, viņš grib iznīcināt mūsos cerību, ka Jēzus mūs mīl. Tāda ir visu mūsu pieredze.
Taču ar bailēm jāuzlūko pavisam kas cits! Es izjūtu nemieru, kad pamanu penitentā iekšējo pretestību – tad raizējos, ka viņš tai pakļausies un neizsūdzēs savus grēkus, neuzticēs Jēzum savu vājumu. Tai pat laikā es ārkārtīgi priecājos, kad cilvēks pārvar sevi ar cerību, ka Jēzus viņam piedos. Faktiski vissmagākais priestera dzīvē nav cilvēku grēki, bet gan neuzticēšanās, kas neļauj pieņemt Grēksūdzes sakramentu. Ir sāpīgi skatīties uz tiem, kuri atsakās no grēksūdzes, negrib pārvarēt sevi, pakļaujoties sātana viltībām. Tas priesterim ir smags pārdzīvojums – kas notiks ar šiem cilvēkiem, kāpēc viņi atsakās no palīdzības, vai tā nav mana vaina, ka viņi negrib uzticēties.
 
Kā tas ir, ka cilvēkiem tomēr izdodas pārvarēt šīs bailes?
Cilvēka sirdī mīt kādas, sākumā vēl neskaidras ilgas pēc kontakta ar Dievu. Tai pat laikā viņam ir arī iekšēja sava vājuma izjūta, kura laika gaitā kļūst stipri mokoša. Cilvēkam tā ir milzīga bagātība, ja viņš atklāj grēksūdzi kā tikšanos ar Dievu, kurš viņu mīl, kurš brīnumainā kārtā parādās tieši „laikā”, lai atraisītu sasāpējušu mezglu. Tā ir dāvana arī man personīgi kā biktstēvam. Es nezinu, vai bez tās spētu dzīvot. Nav šaubu, ka šāda pieredze ir process. Sākumā cilvēks grib nomest savu grēku smagumu un netīrumus. Pamazām viņš sāk apjaust, ka cīņa ar savu vājumu ir tas ceļš, kurā Jēzus viņu neatstāj vienu, turklāt arī audzina un veido. Grēksūdze, kura pašā sākumā varbūt bija kā „ķīmiskā tīrītava”, pakāpeniski pārvēršas par skolu, kurā mācās būt kopā ar Dievu, kā arī atklāj maigo un gādīgo Tēva mīlestību. Un tad paveras necerēta iespēja vienotībai ar Dievu.
 
Vai priesteris var kaut kā panākties pretim cilvēkam, kas baidās, palīdzēt viņam?
Skautu rekolekcijās kāda meitene ļoti vēlējās ar mani aprunāties, taču nevarēja saņemties. Tad es sāku skaļi lūgties viņas klātbūtnē un viņai izdevās sevi pārvarēt.
 
Cilvēki bieži vien grib sūdzēt grēkus nepazīstamam priesterim. Taču no otras puses ir tā, ka daudzi meklē pastāvīgu biktstēvu. Kāpēc tā notiek?
Uz kādu brīdi cilvēki tiešām meklē anonimitāti, lai nebūtu jāsūdz grēki kādam pazīstamam. Taču vēl spēcīgāka ir vēlme tikt saprastam, saņemt vērtīgu padomu, patiesu Dieva gaismu. Tāpēc jo lielāks ieguvums viņam ir priesteris, kuram var visu atklāt un ticības garā pieņemt to, ko viņš saka – tā veidojas zināma garīga radniecība. Pamazām starp priesteri un penitentu veidojas saikne, kurai iniciators ir pats Dievs, ieliekot cilvēka sirdī ilgas pēc svētuma, pēc Viņa paša un pēc paklausības Viņa gribai. Tā rodas pateicība par priesteri, kurš ir Dieva žēlsirdības nesējs un kuram nevajag stāstīt visu no sākuma, bet gan tikai kārtējos savas iekšējās cīņas etapu.
 
Vai ir gadījies, ka kāds grēks jūs ir ieļaunojis vai pārbiedējis? Un vai tas var mainīt jūsu attieksmi pret penitentu, bet, ja viņš ir jūsu paziņa, vai tas var mainīt jūsu attiecības?
Gluži pretēji! Ne tikai nebiedē, manī izraisīja cieņu un apbrīnu tā cilvēka ticība un pazemība, kurš ir uzdrošinājies uzticēt Jēzum to visļaunāko, kas ar viņu ir noticis. Es raugos uz tādu cilvēku kā varoni. Tas stiprina arī manu ticību, un mana cieņa pret šo cilvēku tikai pieaug.
 
Vai tas ir labi, ka mēs izjūtam bailes pēc grēka pieļaušanas?
Tās ir tādas pašas bailes, kādas izjuta Ādams, kad slēpās no Dieva, tomēr Dievs viņu sauca un jautāja: „Kur tu esi?” (aizkustinoša aina no Radīšanas grāmatas 3.8-9). Bailes rodas tāpēc, ka grēks iznīcina mūsu atmiņā patiesību par Dieva mīlestību. Līdz ar to bailes nāk kā patmīlības auglis, pazūd ticība autentiskai mīlestībai.
 
Kā ir ar sirdsapziņas balsi? Jānis Pāvils II, vēl kā Krakovas metropolīts, rekolekciju laikā Vatikānā citēja fragmentu no Šekspīra: „Manai sirdsapziņai ir tūkstoš balsu, katrai balsij ir savs stāsts un katrs stāsts mani tiesā kā ļaundari.”
Skaidrs, ka sirdsapziņa ir Dieva balss, mūsu lielā iespēja, vai pat Dieva gaismas pieredze, kad mēs tajā ieklausāmies. Taču šo balsi apslāpē daudzas mūsu garīgās vājības, tāpēc ir nepieciešama garīga formācija. Reizēm Dieva balsi sadzirdēt ir ļoti grūti. Bieži vien sirdsapziņa reaģē netiešā veidā – tai brīdī, kad runā biktstēvs, sirdsapziņa skaidri un izteikti liek saprast, ka biktstēvam ir taisnība, ka tieši tas mums bija jādzird. Šajās sistemātiskajās sarunās konfesionālā sirdsapziņa iegūst jūtīgumu, aizvien vairāk mācās saklausīt Dieva balsi priestera vadībā, aizvien labāk uztver Viņa balsi un gribu. Šāda sirdsapziņas audzināšana sniedz mums stiprinājumu un pat atbrīvo mūs no zināma stresa. Mēs iemācāmies atšķirt sava egoisma balsi no sirdsapziņas balss un atpazīt, kā Šekspīrs ir teicis: „tūkstoš balsis”, kuras bieži vien slēpj maldus un cilvēciskās domāšanas shēmas. Mēs pamazām kļūstam brīvāki.
 
Vai garīga vadība ir kas vairāk par regulāru grēksūdzi?
Nepieciešamība pēc garīgās vadības rodas tad, kad cilvēks atklāj iekšējās dzīves svarīgumu. Tad viņš saprot, ka pats svarīgākais notiek viņa sirdī, attiecībās ar Dievu, jo jūt, ka tam, ko viņš dara un domā, ir sava jēga, ka ar to var Dievu ievainot. Viņš apjauš, ka beigu beigās var iestāties kāda garīga paralīze, kas viņu attālinās, atstums no Dieva… varbūt pat uz mūžību! Ja cilvēkam veidojas tādas attiecības ar Dievu, viņš vēlas aizvien vairāk pieredzēt Dieva vadību un iekļauties Viņa rokās. Turklāt viņš apzinās, ka pats saviem spēkiem netiks galā, ka nespēs palūkoties uz savu dzīvi no attiecīgas perspektīvas… mēs esam it kā nedaudz akli vai atrodamies pustumsā. Tieši tad rodas nepieciešamība pēc garīgās vadības.
 
Vai jūs atceraties kādu īpašu pieredzi, saistītu ar grēksūdzi?
Kas zina, varbūt Grēksūdzes sakraments tāpat kā Euharistija ir vispilnīgākā priestera misijas, viņa paaicinājuma īstenošana! Patiešām, kā biktstēvs un garīgais vadītājs es atceros daudzas aizkustinošas situācijas, kad Jēzus pildīja mani ar savu mīlestību.
Piemēram, reiz Ziemassvētku vigīlijā man gadījās būt Parīzē. Soļodams pa metro garajiem nomācošajiem gaiteņiem, jutos pavisam nospiests, jo svētku vigīlija bija jāpavada tālu prom no mājām. Anonīmais pūlis steigā un troksnī viļņojās man visapkārt – katrs svešinieks traucās uz savu pusi, nepievērsdams uzmanību citiem. Tas bija nepatīkami. Pēkšņi pie manis piesteidzās poļu meitene, mana penitente. Viņa līksmi sasveicinājās ar mani un teica: „Priester, vai jūs varētu uzklausīt grēksūdzi, jo šodien ir vigīlija un nekur citur es vairs uz grēksūdzi netikšu?” Mēs pagājām malā un es viņu uzklausīju. Tajā dienā es piedzīvoju ko pavisam neparastu. Dieva piedzimšanas svētkus – trokšņojoša pūļa vidū, kurš it nemaz nedomāja par Dievu, Parīzes pazemes ejās, kurās, šķiet, dominēja tumsas spēki, cilvēku drūzmā, kur virmo tumšas kaislības. Brīdī, kad es meitenei piešķīru grēku piedošanu, viņas sirdī atmirdzēja liela gaisma. Tie bija patiesi Dieva piedzimšanas svētki! Dievs pavisam konkrēti piedzima pasaulē, kur valda cilvēciskais posts. Priekš manis tas bija neparasta prieka un stiprinājuma piepildīts pārdzīvojums.
 
No poļu valodas tulkoja m. Irēna Laiva
 

Aprunāšana un bailes 

Aprunāšana ir sāpīgs aspekts gan nekristiešu, gan kristiešu vidē. Aprunāt nozīmē runāt par citu cilvēku sliktu ar mērķi viņu apkaunot, pazemot un sāpināt. Aprunāšanai pietuvināti termini ir arī apmānīšana, apzināta nepatiesu ziņu sniegšana, citu maldināšana, lai sasniegtu sev izdevīgu rezultātu. Šādi rīkojoties, apmānītājs iegūst sev labumu konkrētajā situācijā, bet zaudē nākotnē, jo uzticība ir ļoti nozīmīga.  

Vēl viens termins ir tenkošana – klāt neesoša cilvēka dzīves vai darba veida apspriešana. Tiek tenkots par visu, jo tas ir jautri tenkotājiem. Papļāpājām tāpat par šo un to, līdz nonācām līdz kādas konkrētas personas aprunāšanai. Ne vienmēr šāda komunikācija draugu vai paziņu lokā ir ar ļaunu nolūku. Tomēr robeža starp labo aprunāšanu un to, kad tas jau ir ļauni, ir ļoti trausla. Mēs neviens nezinām, ar kādiem vārdiem un vērtējumiem otru cilvēku varam ļoti dziļi ievainot. Kādam tas varbūt ir tikai joks, bet kādam ļoti sāpīgi. 

Aprunāšana vai tenkošana mums, kristīgiem cilvēkiem, pašsaprotami ir zināma kā grēks. Tas nekādi nav savienojams ar kristīgu dzīvesveidu. Tomēr baznīcā Svētās Mises laikā daži cilvēki pamanās izpētīt citus un kāda nepareizo uzvedību pārrunāt ar paziņām. Cik ļoti tālu tas ir no kalpošanas Kungam! Šeit būtu jāpadomā pašam novērotājam, kas ir tas, ar ko viņš pats nodarbojas baznīcā. Cilvēkiem patīk runāt sliktas lietas un izdarīt savus secinājumus par otra kļūdām vai nepareizo rīcību. Bet, ja kristietis nevar pieņemt citus tādus, kādi tie ir, un neprot veidot kristīgas attiecības ar cilvēkiem, tad patiesībā viņam nav pareizu attiecību arī ar Dievu. 

Kuram ir izdevīgāka pozīcija – tam, kurš aprunā vai kuru aprunā? Zināmā mērā abām pusēm grūti. Tam, kam visu laiku gribas jaukties citu cilvēku dzīvē, ir jātērē daudz enerģijas un savs dārgais laiks, kamēr paša dzīve paliek novārtā. Tam, ko aprunā, ir jāmeklē veids, kā attaisnoties. Ir cilvēki, kuri nepieder ne vieniem, ne otriem, bet solidarizējas ar abām pusēm, klusējot un klausoties, nezinot, ko darīt ar iegūto informāciju. Neizlēmīgam būt arī ir grūti.  

Apkārtējā vide katra cilvēka iekšējā pasaulē rada emocionālu psiholoģisku sasprindzinājumu. Ir daudz pētījumu par bailēm, un, izrādās, arī aprunāšana ir atzīmēta starp izplatītākajām bailēm. Cilvēkam, kuru aprunā, ir bailes, jo aprunātājs grib panākt varu pār viņu.  

Cilvēks ar augstu pašvērtējumu zina, kas viņš ir, savas spējas un arī vājās puses, līdz ar to viņu ir grūti aprunāt tā, lai viņam sāpētu. Viņš ar to tiks skaidrībā, jo nebaidās atklāt patiesību. Savukārt cilvēkam ar zemu pašvērtējumu ir bail, jo viņš nezina, ko darīt. Viņu pārņem stress. Viņš pat nespēj atcerēties to, ko zina. Var arī neadekvāti atbildēt. Diemžēl ir arī cilvēki intriganti, kuriem patīk paziņot – par tevi runāja slikti. Viņi grib būt labie, bet būtībā vērpj intrigas. Emocionālais „filtrs”, cenzors, kas ir mūsu reakcijas caurlaidējs vai nu izlaiž cauri runātāja teikto, vai aiztur to. Pretestība rodas katru reizi, kad parādās pagātnes ievainojumi.  

Kur tas viss rodas? Bērnībā. Ģimenes modelis ietekmē bērna uzvedību. Manipulēt, melot bērns iemācās ģimenē vai arī vidē, kurā aug, arī sabiedrībā. Bērns sāk melot, baidoties no soda. Viņš savā uzvedībā orientējas nevis uz ētikas normām un principiem, bet gan iespējamiem pieaugušo mudinājumiem vai sodiem. Jau no desmit gadu vecuma bērns orientējas uz to, ko no viņa sagaida un atzīst par labu apkārtējie. Vēlākā vecumā uzvedība atbilst patstāvīgi izstrādātām normām un principiem, tomēr bērnībā iegūta mazvērtības sajūta, bailes būt vainīgam par kaut ko pieaugušo var pavadīt visu mūžu.  

Mēs būtiski atšķiramies cits no cita ar savu uztveri, domāšanu, iztēli, sajūtām, emocijām, emocionālo reakciju. Mūsos visu mūžu dzīvo bērns, kurš ir vai nu sāpinātais vai drošais. Zemapziņa par to vēsta pieaugušam cilvēkam, un notiek regresija atpazīstamā situācijā. Emocijas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši ir. Verbālā vai ķermeniskā reakcija ir atbilde uz emocijām. Pieauguša cilvēka rīcība aizvainojuma, sāpinājuma, vilšanās vai naida gadījumā ir tā, kas rada uzvedības modeli „aprunātājs” vai „aprunājamais”. Cilvēks kļūst par to, ko viņš domā par sevi. No domas  

izriet darbība. 

Katrs no mums grib būt laimīgs un ar dievišķo mīlestību piepildīts.  

Svarīgi ir būt iekšēji brīvam, patiesam pašam pret sevi. Nepieciešams uzdot sev jautājumu, kā es gribu dzīvot, kāds ir mans patiesais „es”. Ja cilvēks nemēģina neko darīt ar savām bailēm, kauna sajūtu, vainas apziņu, fobiju, tad ķermeņa reakcija un arī psihe attiecīgi reaģē. Tāpēc aicinu: rīkojies, dari kaut ko, izmainies savā attieksmē pret sevi! Visbeidzot: mīli sevi, jo Dievs tevi mīl! Neviens nevēlas būt slims vai dzīvot depresijā. Ir zināmas metodes un paņēmieni, kā tikt pie iekšējās brīvības. Katrs cilvēks palīdzību var saņemt no garīgā vadītāja un ar psihoterapeita palīdzību. Tā dod izpratni par savām sajūtām, iekšēji attīra un rada jaunas, tīras, patiesas emocijas. Šāda ārstēšana dod augļus un cilvēkā atdzimst dievišķā mīlestība.  

Mums nepieciešams mācīties klusēt, apklusināt domu troksni galvā. Pateiktos un dzirdētos vārdus nepieciešams pārdomāt sirdī, lai ir līdzsvars starp prātu un sirdi, lai rodas izpratne par savu emocionālās un garīgās inteliģences attīstības līmeni.  

Būsim patiesi pret sevi un citiem un mīlēsim cits citu ar patiesu mīlestību! 
 

Dzintra Bušmane, veselības veicināšanas speciāliste. Katoļu Baznīcas Vēstnesis 

 

Tev nebūs aprunāt 

8. bauslis un nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana 

 

Mēs katru dienu runājam, nepievēršot tam īpašu uzmanību un pārāk nekontrolējot runātā saturu, runājam savā starpā, paši ar sevi, runājam par labu laiku, darbu, valdību, svētkiem, katastrofām, savām gaitām, veiksmēm, neveiksmēm un arī citu gaitām un darbiem. Kāda nozīme ir runāšanai  

kristieša dzīvē? Kas ir nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana? Šī problēma ir aktuāla visos laikos, bet mūsdienās, sadzīvē ienākot modernajām komunikāciju tehnoloģijām, iegūst vēl plašāku dimensiju, tādēļ pārdomāsim, ko par šo jautājumu saka Svētie Raksti un Baznīcas mācība. 

8. bauslis mums norāda skaidri un nepārprotami: „Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” (Izc 20, 16) Kā izprast šo bausli šodienas kontekstā? Vai tas attiecas tikai uz liecības došanu juridiskā kontekstā, vai arī regulē mūsu attieksmes izpausmi pret līdzcilvēkiem un Dievu? 

Šis bauslis aicina dzīvot patiesībā, par ko Jēzus ir sacījis: „Bet kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.” (Jņ 3, 21) Iedziļinoties tālāk Svētajos Rakstos, atklājam, kas ir patiesība: „Jēzus viņam saka: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.”” (Jņ 14, 6) No tā izriet, ka uzticība 8. bauslim nozīmē būt uzticīgam Kungam un dzīvot kopā ar Viņu: „Jēzus viņam atbildēja: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”” (Jņ 14, 23) Līdz ar to vēršanās pret patiesību nozīmē būtisku neuzticību Dievam un novēršanos no morālā taisnīguma.1 (KBK, 2464) 

Dzīve patiesībā ir cieši saistīta ar patiesīguma tikumu, kas nozīmē būt patiesam savos vārdos un darbos, sargājoties no jebkāda veida divkosības, izlikšanās un liekulības. Tā kā cilvēka daba ir pirmgrēka ievainota un saglabā noslieci uz ļaunu, nedaudz aplūkosim visbiežāk sastopamos pārkāpumus pret patiesību, kuri skar cilvēku reputāciju. Tie ir: nepatiesa liecība un zvēresta laušana, pārsteidzīgs spriedums, apmelošana un aprunāšana.2 (Sal. KBK, 2477) 

Nepatiesa liecība un zvēresta došana gan pagātnē, gan mūsdienās saistīta ar juridisko praksi. Tiesas priekšā izteiktiem nepatiesiem vārdiem var būt īpaši smagas sekas – nevainīgs cilvēks var saņemt sodu, ko nav pelnījis, var zaudēt brīvību, smagākos gadījumos arī dzīvību. Šāda rīcība apdraud taisnīga sprieduma un tiesas darbu. Svētie Raksti Vecajā Derībā par to māca: „Jums nebūs pieļaut tiesā netaisnību; tev nebūs zemākā vaigu nievāt un tev nav godbijībā jābīstas, lielais, bet tiesā taisnīgi savu tuvāku.” (Lev 19, 15)  

Pārsteidzīgs spriedums pieņem par patiesībai atbilstošu tuvākā morālisku trūkumu bez pietiekama pamatojuma. Nereti tas tiek izteikts, pamatojoties uz citu spriedumiem vai virspusēju vērojumu, vai arī vērtējot tikai personas iepriekšējo rīcību vai uzvedību, kas, jāatzīst, nav nemainīga. Pārsteidzīga 

sprieduma kļūdu samērā bieži pieļauj arī vecāki, kas savu atvašu nodarījumus pielīdzina sliktam, nelabojamam paradumam, tādējādi viņiem atņemot vēlmi censties savu rīcību izlabot un neatkārtot. Pārsteidzīga sprieduma iezīmes var bieži pamanīt arī sabiedrības izteiktos vērtējumos par politiskām organizācijām, reliģiskām kopienām vai cilvēku grupām, kad par pamatu kritikai tiek ņemts tikai dažu šo organizāciju vai kopienu locekļu nodarījums. Spilgts piemērs šādam pārsteidzīgam spriedumam ir pašreizējā visai lielas sabiedrības daļas attieksme pret Baznīcu. Uzzinot par atsevišķu personu smagajiem nodarījumiem, tiek izveidots negatīvs spriedums par visu kristiešu kopību un Baznīcas institūciju, neiedziļinoties ne tās mācībā, ne arī tuvāk iepazīstoties ar šīs kopienas vēsturi, dzīvi un cilvēkiem. Baznīca iesaka otra cilvēka vārdus, darbus un domas vērtēt pēc iespējas pozitīvi, kā arī rūpīgi noskaidrot visus attiecīgās situācijas apstākļus.3 (Sal. KBK, 2478) 

Apmelošana nozīmē ar vārdiem, kuri neatbilst patiesībai, kaitēt cilvēka reputācijai un veicināt nepatiesus uzskatus par viņu. Ļoti bieži tā ienāk politikā un uzņēmējdarbībā, kur apmelošanu izmanto kā līdzekli, lai panāktu vēlamo rezultātu. Par to brīdina jau Vecā Derība: „Nestaigā apkārt ar nolūku celt ļaunu slavu savā tautā un netīko pēc sava tuvāka dzīvības,- Es esmu Tas Kungs!” (Lev 19, 16) Bībeles Gudrības grāmatas runā par to, ka nepatiesa liecība un apmelošana nepaliek bez sekām: „Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam.” (Sak 19, 5) Un ar meliem iegūtā manta ir saistīta pat ar nāvi: „Kas mantu ar meliem krāj, tas ir tikpat kā zūdoša elpa tiem, kas nāvi meklē.” (Sak 21, 6) Jēzus Jaunajā Derībā norāda uz ļoti lielu atbildību par runāto: „Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā; jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mt 12, 36-37) Apmelošana ir tiešs grēks pret patiesību, un meli zaimo vārdus, kas tiek izmantoti, lai pārējiem atklātu kādu patiesību. Meli ir ikdienišķs grēks, bet, ja tie skar taisnības un mīlestības tikumu, kā tas ir apmelošanas gadījumā, jo tiek aizskarta otra cilvēka personas cieņa, tie kļūst nāvīgi.4 (Sal. KBK, 2482-2484) 

Kādēļ Jēzus ir tik bargs attiecībā uz nevajadzīgu vārdu lietošanu? Te jāatceras, ka izteiktais vārds Svētajos Rakstos ir saistīts ar Radīšanu un Iemiesošanos, tātad paša Dieva darbu vēsturē – Dievs  

pasauli radīja ar vārdu (sal. Rad 1, 3 utt., Jņ 1, 1-3) un Iemiesošanās noslēpumā Vārds nāk dzīvot mūsu vidū: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ 1, 14) Nevajadzīga vārdu izrunāšana ar ļaunu nolūku veic Radīšanai pretēju darbību – sagrauj un izposta: „No zobena asmens krituši daudzi, bet vēl vairāk – mēles dēļ.” (Sīr 28, 18) 

Īpašu vietu šajos pārkāpumos pret otra cilvēka reputāciju ieņem aprunāšana, kas ir plaši izplatīta parādība mūsdienu sabiedrībā. Ar aprunāšanu saprot otra cilvēka kļūdu un trūkumu atklāšanu bez objektīva iemesla tiem, kas tos nezina.5 (KBK, 2477) Līdz ar to tiek radīts nepareizs priekšstats par šo cilvēku, un tas var novest arī pie citu personu pārsteidzīga sprieduma, kas tiks pamatots tikai šajā vienpusīgajā faktu izklāstā. Savukārt šis pārsteidzīgais spriedums var izraisīt negatīvas sekas aprunātā cilvēka dzīvē. Varētu šķist, ka aprunāšana nav grēks tieši pret patiesību, jo tiek darīti zināmi īsti fakti, bet, tā kā tas tiek darīts bez objektīva iemesla un parāda tikai kādas atsevišķas, parasti negatīvas, personas īpašības, patiesība tomēr tiek sagrozīta. Svētie Raksti pret aprunāšanu ir ļoti neiecietīgi un nereti to noliek blakus apmelošanai: „Lai mēmas kļūst lūpas, kas runā melus, kas aprunā taisno, savā lepnībā un augstprātībā viņu nievādamas.” (Ps 31, 19) Psalmists atturēšanos no aprunāšanas saista ar mājošanu Kunga namā: „Kungs, kas mājos Tavā mājoklī un dzīvos Tavā svētajā kalnā? Kas staigā nenoziedzībā un dara taisnību, un patiesību glabā savā sirdī; kas citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļauna nedara un nelaupa viņam viņa godu.” (Ps 15, 1-3) 

Savukārt šis Jaunās Derības teksts ļauj izprast iemeslu Svēto Rakstu bardzībai pret aprunāšanu: „Neaprunājiet, brāļi, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet, ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis. Viens ir likuma devējs un soģis, kas var glābt un pazudināt; bet kas tu tāds esi, tu, kas tiesā savu tuvāku?” (Jēk 4, 11-12) Tas nozīmē, ka aprunājot cenšamies uzņemties tiesneša lomu, kas pieder Dievam kā Likuma devējam. 

Vai tas nozīmē, ka mums jāklusē un jāpiekrīt, sastopoties ar Baznīcai morāliski nepieņemamu rīcību vai izturēšanos? Svētajos Rakstos arī šāda situācija ir paredzēta: „Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad  

turi viņu par pagānu un muitnieku.” (Mt 18, 15-17) Mūsdienu kontekstā to saprotam kā nepieciešamību problēmu vispirms censties risināt ar pašu cilvēku, kurš kļūdu pieļāvis. Bet gadījumā, ja viņš neuzklausa vai nav sasniedzams, tad jāvēršas pie tiem Baznīcas kalpotājiem, kuri par konkrēto cilvēku ir atbildīgi. 

1. Pētera vēstule Jaunajā Derībā mūs aicina atmest melus un aprunāšanu: „Tad nu, atmetuši visu ļaunprātību un visu viltu, liekulību un skaudību, kā arī visas mēlnesības, kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti.” (1 Pēt 2, 1-2) 

Stella Jurgena. Katoļu Baznīcas Vēstnesis 

 

Scroll To Top