Now Reading
Arhibīskaps: Ja Dievs ienāk manā sirdī, tad ļaunumam vairs nav varas pār mani

Arhibīskaps: Ja Dievs ienāk manā sirdī, tad ļaunumam vairs nav varas pār mani

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 24. decembra vigīlijas dievkalpojumā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē

Dārgie Ziemassvētku dievkalpojuma dalībnieki,

Pirms Evaņģēlija mēs dzirdējām vārdus, kuri ļoti paceļ garu: „Rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū un pār mums valdīs pasaules Pestītājs.” Lai šie vārdi neskanētu abstrakti, pie tiem ir nedaudz jāpakavējas un jāmēģina saprast, kāds ir to saturs. Pirmkārt, attiecībā par ļaunumu. Kas ir tas ļaunums, ar ko saskaramies. Protams, pēdējā laikā presē ļoti daudz raksta par valsts nozagšanu, par OIK afēru un visādas citas lietas, bet, es domāju, to atstāsim citai reizei un pievērsīsimies mūsu pašu cerībām, problēmām un gaidām.

Ar kādu ļaunumu mēs saskaramies ikdienā? Es domāju, dažos gadījumos tā ir vienkārši nomāktība, varbūt neredzam perspektīvu dzīvē, varbūt pat negribas dzīvot, neredzam dzīvē gaišās puses. Sevišķi Ziemassvētku laiks ir t.s. ziemas saulgrieži un, es tā mazliet jokoju, ja vairāk uz Ziemeļiem ir polārā nakts, tad mums cauru dienu ir polārā krēsla. Un tas, protams, ietekmē mūsu noskaņojumu. Kad spīd saulīte, ir vieglāk pasmaidīt. Tātad vienkārši tāda iekšēja nomāktība. Tad, protams, bažas par nākotni. Piemēram, tiem, kuriem ir mazi bērni, bažas par to, kā es viņus izglītošu, vai man būs tam līdzekļi, vai viņi atradīs darbu. Tad attiecībā uz darbu – vai mūsu darbs ir stabils, vai ir taisnīgs atalgojums. Attiecībā par medicīnisko aprūpi – vai man nākotnē ar to būs viss kārtībā, vai, piemēram, ar sociālo nodrošināšanu, pensiju – vai man vecumdienās minimums būs nodrošināts. Tātad visādas šādas bažas, kas ir pasaulē klātesošā ļaunuma izpausme. Ļaunums pasaulē mūs ietekmē, un mēs vismaz šad tad noteikti kaut ko piespricējam arī paši klāt. Tās ir tās dzīves reālijas, kurās atrodamies.

Šodien, Ziemassvētku vigīlijas vakarā Baznīcas liturģija pie mums nāk ar vēsti: „Rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū.” Rītdien. Ziemassvētku dienā. Bet mēs zinām arī to, ka Svētie Raksti saka: „Dievam tūkstošs gadu ir kā viena diena.” Tā vienlaicīgi ir arī Dieva diena, jo patiesībā ļaunumam zemes virsū punkts tiks pielikts tad, kad Kristus atnāks otrreiz un kad šī redzamā pasaule beigsies un sāksies jaunas debesis un jauna zeme, kā mums to pavēstīja dievišķā atklāsme un par ko arī sprediķoja Jēzus Kristus savās pēdējās uzrunās.

Tātad neatgriezeniski un pilnīgi mums vēl jāpagaida. Bet tā rītdiena ir arī tas, kas mūs gaida pirmdien. Kāpēc? Kā tas notiek? Ziemassvētku notikumā, kuru mēs svinam katru gadu, Dievs jaunā veidā ar jaunu spēku ienāca pasaules vēsturē. Dievs pietuvojās cilvēkam. Ja agrāk pagānu tautas meklēja Viņu caur visādiem attēliem un līdzībām, caur dabu, caur kaut kādām savām meditācijām, un arī Vecās Derības laikā par Viņu vēstīja pravieši, Viņš bija atklājies, bet tomēr nebija redzams, vienmēr bija apslēpts, tad šajā Ziemassvētku notikumā Viņš atnāk pie mums caur Cilvēkbērnu, neaizsargātu, vāju Cilvēkbērnu, caur Jēzu. Un ar Viņa piedzimšanas brīdi mēs varam redzēt, kāds ir Dievs, redzēt, kā Viņš domā, kā Viņš attiecas pret cilvēkiem, kā Viņš vērtē notikumu, cilvēka darbību. Tātad Viņš kļūst tuvs, taustāms, daudz saprotamāks.

Jā, bet ar to vien laikam nepietiek, jo nekas nenotiek automātiski, kā pēc burvju nūjiņas mājiena. Lai šis ļaunums – es pat teiktu ne rītdien, jo tā rītdiena aizsākas šodien, šodien sākas Ziemassvētki – tiktu iznīcināts arī manas sirds augsnē, ir zināmi nosacījumi. Un kā atslēgu tam, lai tas varētu notikt, es gribētu ņemt vārdus no šodien dzirdētā psalma: „Ar savu izvēlēto es esmu noslēdzis derību.” Tā ir atsaukšanās uz Veco Derību. Atminēsimies, kas tur notika. Dievs uzrunāja vienu tautu, Izraēļa tautu un aicināja noslēgt derību, stāties savienības attiecībās. Interesanti, ka Dievs, kas ir pats sevī pilnīgs, ir Visuma radītājs, var teikt, mēs Viņam neko nevaram iedot, izvēlējās – un tas bija Viņa suverēns lēmums – šo tautu un teica tā: „Noslēgsim derību.” Ko tas nozīmē? Jūs uzņematies saistības mani respektēt, respektēt, ko es jums atklāšu, un es savukārt no savas puses apņemos jūs ņemt savā paspārnē, jūs aizstāvēt, par jums gādāt un aizsargāt kritiskās situācijās.

Mēs redzam, ka visa Vecās Derības vēsture ir šīs derības īstenošanās process. Tikai diemžēl mēs redzam, ka tur gāja augšā, lejā, augšā, lejā. Veco Derību lasot, ļoti skaidri ir redzams, ka tad, kad Izraēlis bija uzticīgs, pār to nāca svētība un neviens ienaidnieks viņus nevarēja sagraut, bet, kā atkāpās no šīs derības, tā pār viņiem nāca visādas nelaimes, jo Dievs teica: Nu, ja jūs nevēlaties, tad tieciet galā paši. Un tas, kas bija Vecajā Derībā ar izredzēto tautu, tas Jaunajā Derībā notiek ar ikvienu kristieti, ar ikvienu, kuru ir uzrunājis Evaņģēlija vārds un kurš ir sapratis, ka šeit ir viņa dzīves lielā iespēja. Šajā lēmumā, kuru, es ceru, katrs no jums tādā vai citādā veidā ir pieņēmis, esam aicināti arvien no jauna nostiprināties un arvien apzinātāk ieiet tā izpildē. Būt par šīs derības aktīviem līdzdalībniekiem, jo – atgriežoties pie ļaunuma problēmas, patiesībā ikviens ļaunums, kas ir pasaulē, ir kaut kas, kas nonāk pretrunā ar mīlestību. Tie bērni, kuriem bija veltīta akcija „Dod pieci” un kuriem saziedoja 358 tūkstošus eiro, lai nodrošinātu 35 tūkstošus stundu šo bērnu atbalstam – ir nonākuši tādā situācijā, jo viņiem nebija mīlošu vecāku. Kad bērni nesaņem pietiekamu mīlestības daudzumu bērnībā, ir problēmas, kad viņi kļūst pieauguši. Patiesībā tā ir ar ikvienu cilvēku.

Evaņģēlists Jānis saka: „Dievs ir mīlestība un, ja mēs mīlam viens otru, tad Dievs ir mūsu vidū.” Tas nozīmē, ka atbilde uz ļaunuma problēmu ir mīlestība. Un Dievs ir mīlestība. Tas nozīmē, ka Dievs ir atbilde uz ļaunuma problēmu. Ja Dievs ienāk mūsu sirdī, tad tas ir tāpat, kā tumšā istabā ieslēgt gaismu. Tumsa ar gaismu nevar pastāvēt kopā. Tad, kad gaisma tiek ieslēgta, tumsa gluži vienkārši izzūd. Tāpat ir ar ļaunumu. Dievā nav ļaunuma un Dieva klātbūtnē ļaunums atkāpjas. Un tāpēc visas ļaunuma izpausmes, kurām mēs tiekam pakļauti, ar kurām saskaramies, tad ja esam atvērti uz šo derību, ja atveram savu sirdi dievišķajai klātbūtnei, kas īpašā veidā manifestējas caur šo jaundzimušo Bērnu un caur visu Viņa dzīvi un darbību, ja mēs atveramies Kristus atnestajai vēstij un Viņa klātbūtnei, tad ļaunumam vairs nav varas pār manu sirdi, pār manām emocijām, pār manu prātu un visu manu dzīvi.

Protams, Jēzus mums nesola dzīvi bez problēmām. Viņš nesola, ka mūs atbrīvos no visām slimībām un no visa negatīvā, nesola, ka mēs iesim cauri dzīvei kā zem stikla kupola. Bet vienu gan Viņš sola – ka šis ļaunums nekad mūs nesalauzīs. Mūsu miesa var tikt pakļauta ciešanām un slimībām – no tām Viņš arī mūs var atbrīvot, bet tas ir Viņa suverēns lēmums un Viņš to dara savā laikā, bieži vien pateicoties citu ticīgu cilvēku aizlūgumam vai caur Slimnieka sakramentu, kad priesteris svaida ar eļļām un lūdz par slimnieka dziedināšanu, bet 100% garantijas nav devis. Bet to gan Viņš sola: “Es tevi neatstāšu.”

Lūk, šodien dzirdētie psalmu vārdi: „Viņš mani piesauks, tu esi mans tēvs, mans Dievs un manas pestīšanas klints.” Tad, kad mēs esam vienotībā ar Kungu, tad stāvam uz klints, un nekādas nomāktības pilnas vai depresīvas domas nespēj mūs nogāzt gar zemi, jo cauri tai tumsai mēs ticībā pieskaramies šai klintij un stāvam nesatricināmi.

Un tad ir arī šie apsolījumi, ka Izraēla tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un padarīja viņus par lielu tautu. Arī mūsu Latviju Dievs vēlas padarīt par lielu tautu un vienīgais nosacījums ir uzticība derībai. Ja ir atvērtība derībai, tad ir šie šodien dzirdētie apsolījumi: “Tu būsi slavas vainags Kunga rokā, karaļa tronis tava Dieva rokā. Par tevi vairs neteiks atstātā.” Aizmirstā vājā tautiņa, kura visu laiku kūņojās savās problēmās un netiek uz priekšu. Un tālāk ir šie vārdi: „Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.”

Bet pirms tam ir šie pravieša, kurš dzīvoja septiņus gadsimtus pirms Kristus, vārdi. Dievs caur viņu saka: „Es neklusēšu Sionas dēļ un Jeruzalemes dēļ es nerimšos, kamēr viņas taisnība nenāks kā spožums un viņas pestīšana neiedegsies kā lāpa.” Tātad tie, kuri ir pieņēmuši kristību, tie, kuri ir kļuvuši par Baznīcas locekļiem, kuri ir sapratuši, ka Dievs ir un ka Viņš runā uz mums, ka vēlas ar mums stāties derības attiecībās, Viņš tiem saka: „Es neklusēšu, es nelikšu tevi mierā. Pat ja tu mani aizmirsīsi, es tevi neaizmirsīšu un es tev atgādināšu par dzīvības ceļu, es atgādināšu tavus pirmos lēmumus un aicināšu tevi arvien no jauna, kamēr tu neatvērsies un es nevarēšu tevi svētīt milzīgā pārpilnībā.” Tad te ir teikts: „Tu tiksi nosaukta jaunā vārdā.” Tātad nevis vecajā, depresīvajā un nomāktības gaisotnē, bet jauns vārda, jauna identitāte. Tā identitāte, kas ir paredzēta ikvienam Dieva plānā un kura, protams, vienmēr ir brīnišķīga.

Tā, ka es jums, Kristum ticīgie, novēlu jums sirds atvērtību uz to noslēpumu, kas ienāca mūsu vidū caur Kristus piedzimšanu un kurā noslēpumainā veidā pulsē Dieva klātbūtne. Caur zīmēm, simboliem, arī caur Betlēmītes simbolu, caur šīs Ziemassvētku liturģijas visām sakrālajām darbībām, caur Vārdu un caur visu to, ko Baznīca piedāvā caur dievkalpojumiem. Šis noslēpums pulsē un kļūst klātesošs arī caur to, ka mēs lasām mājās Svēto Rakstu tekstu, kad mēs paceļam sirdi lūgšanā un kad sniedzam roku mūsu līdzcilvēkiem, kuriem ir vajadzība palīdzība. Sniedzam roku plašā nozīmē.

Mans šī gada novēlējums, ko esmu dažādās auditorijās pateicis, ir aicinājums, lai pieaug cilvēcības dimensija mūsu sabiedrībā. Cilvēcības dimensija, kas ir iejūtība vienam pret otru, atsaucība, gatavība palīdzēt tam, kurš ir nomākts, kurš ir iekūlies kaut kādās problēmās. Lai mēs viens otram sniedzam atbalstu un skatāmies viens uz otru ar mīlestības, ar Dieva acīm, nevis ar tādu tiesājošu un kritikas pilnu skatienu! Lai tādā veidā mainās gaisotne visā mūsu sabiedrībā. Tas mums ir vajadzīgs gan mūsu draudzēs, gan mūsu ģimenēs un visur citur. Lai Dievs jūs svētī un Dieva klātbūtne piepilda jūsu sirdis!

Sprediķi pēc audio ieraksta sagatavoja LRKB IC

Scroll To Top