Now Reading
2020

2020

No 18. līdz 25. janvārim notiek lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Šogad Svēto Rakstu, meditāciju  un lūgšanu tekstus šai nedēļai ir sagatavojuši Maltas kristieši. Apcerei viņi ir izvēlējušies fragmentus no Apustuļu darbu 27. un 28. nodaļas. Kā nedēļas moto ir izvēlēti vārdi: „Viņi mums izrādīja neparastu viesmīlību.“ (sal. Apd 28, 2) Lasīt vairāk par Maltas pieredzi un Lūgšanu nedēļas aktualitātēm Latvijā Lūgšanu nedēļas materiālu tulkoja “Mieram Tuvu”.

Viesmīlība nav tikai kristiešiem raksturīgs tikums – tie, kas uzņem nelaimē nonākušo Pāvilu un viņa ceļabiedrus, ar savu viesmīlību pirmām kārtām apliecina cilvēcību. Šajā nedēļā būsim arī mēs viesmīlīgi namatēvi un namamātes, veicinot vienotību, kas ir Kristus dāvana Baznīcai. Varbūt mums vajadzētu tāpat kā apustuļa Pāvila kuģa pasažieriem “mest kravu pār bortu”, bet mēs varam arī izrādīt viesmīlību pret citu konfesiju kristiešiem, pret mūsu tuvākajiem, lai cik atšķirīgi arī viņi būtu, pret svešiniekiem… Tas, ka Pāvils pēc kuģa katastrofas izglābjas Maltā, parāda, ka arī bīstami ceļojumi un nejaušas tikšanās var būt iespēja sludināt Evaņģēlija vēsti par pestīšanu, ko visi cilvēki var rast Jēzū Kristū. Lai šī Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību ir iespēja visiem kopā liecināt, lūgties un pieņemt citam citu, “tā lai pasaule ticētu”.

No materiāla Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību 2020


1. diena

Izlīgšana – mest kravu pār bortu

Apd 27, 18–19.21

Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, visi sāka sviest ārā kravu, un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus. (..) Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību.”

Ps 85

Tu, ak, Kungs, esi apžēlojies par Savu zemi, esi atsvabinājis Jēkaba gūstekņus; Tu esi piedevis Savai tautai noziegumu, pārsedzis ar aizmirstību visus viņas grēkus. Tu esi atstājies no Savas dusmības, novērsies no Savas dusmu kvēles. Atjauno mūs atkal, Tu Dievs, mūsu palīgs, remdē Savas dusmas pret mums! Vai Tu dusmosies mūžīgi uz mums, paildzināsi Savas dusmas uz bērnu bērniem? Vai tad Tu mūs atkal neatspirdzināsi, ka Tava tauta var priecāties Tevī? Parādi mums, Kungs, Savu žēlastību un dāvini mums Savu pestīšanu! 
Es klausīšos, ko Dievs Tas Kungs runā, jo Viņš sola mieru un svētību Savai tautai un Saviem svētajiem, ja vien tie tikai atkal nekrīt neprātībā! Tiešām, tuva ir Viņa palīdzība tiem, kas Viņu bīstas, lai Viņa godība mājotu mūsu zemē, ka žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās. Uzticība dīgs no zemes, un taisnība raudzīsies no debesīm. Tad Tas Kungs mums dos Savu svētību, un mūsu zeme dos savus augļus. Taisnība staigās Viņa priekšā un ņems Viņa soļus sev par ceļa rādītājiem.

Lk 18, 9–14

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”

Pārdomām

Mēs, dažādu Baznīcu un tradīciju kristieši, diemžēl gadsimtu gaitā esam uzkrājuši smagu savstarpējas neuzticēšanās, rūgtuma un aizdomu bagāžu. Mēs pateicamies Kungam par ekumeniskās kustības rašanos un attīstību pagājušajā gadsimtā. Mūsu sastapšanās ar kristiešiem – citu tradīciju pārstāvjiem – un kopējā lūgšana par kristiešu vienotību mūs mudina tiekties pēc savstarpējas piedošanas, izlīguma un pieņemšanas.

Mēs nedrīkstam pieļaut, ka pagātnes bagāža mūs kavētu tuvoties cits citam. Kunga griba ir tāda, lai mēs palaižam to vaļā, dodot vietu Dievam.

Lūgšana

Dievs, Tu, kas piedod, dari mūs brīvus no sāpīgām pagātnes atmiņām, kuras ievaino mūsu kopējo kristiešu dzīvi.

Vadi mūs uz izlīgumu, lai, saņēmuši Svētā Gara palīdzību, mēs spētu naidu uzveikt ar mīlestību, dusmas – ar lēnprātību un aizdomas – ar paļāvību. To mēs lūdzam Tava mīļotā Dēla un mūsu brāļa Jēzus vārdā. Amen.

 

2. diena

Apgaismošana – meklēt un izstarot Kristus gaismu

Apd 27, 20

Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties.

Ps 119, 105-110

Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem. Es esmu zvērējis un stingri apņēmies turēt Tavas taisnīgās tiesas. Es esmu ļoti nospiests, atspirdzini mani, Kungs, pēc Sava apsolījuma! Lai Tev patīk manas mutes labprātīgie upuri, ak, Kungs, māci man Tavas tiesas! Mana dvēsele ir vienumēr nāves briesmās, tomēr es neaizmirstu Tavus baušļus. Bezdievji liek man cilpas, bet es neatkāpjos no Tavām pavēlēm.

Mk 4, 35-41

Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?”

Pārdomām

Kristus ir mūsu gaisma, un Viņš mūs vada. Bez Kristus gaismas un vadības mēs nomaldāmies. Ja kristieši no sava redzesloka pazaudē Kristu, viņi kļūst bailīgi un norobežojas cits no cita. Turklāt daudzi labas gribas cilvēki, kuri ir ārpus Baznīcas, nespēj saskatīt Kristus gaismu, jo mēs, kristieši, būdami sašķelti, Kristus gaismu izstarojam nepilnīgi vai reizēm to vispār neizstarojam. Meklējot Kristus gaismu, mēs tuvojamies cits citam un tādējādi šo gaismu izstarojam daudz spēcīgāk, kļūstot par patiesu zīmi Kristum – pasaules gaismai.

Lūgšana

Dievs, Tavs Vārds ir gaisma mūsu takām, un bez Tevis mēs nomaldāmies. Apgaismo mūs ar savu Vārdu, lai mēs varētu iet pa Tavu ceļu!

Dari, lai mūsu Baznīcas ilgotos pēc Tavas klātbūtnes, kas vada, mierina un pārveido. Dāvā mums godīgumu, kas nepieciešams, lai mēs saprastu, kad citiem traucējam saskatīt Tavu gaismu, un žēlastību, kura mums vajadzīga, lai dalītos Tavā gaismā ar citiem. Mēs Tev to lūdzam, piesaucot Tavu Dēlu, kas tos, kuri Viņam sekoja, aicināja kļūt par pasaules gaismu. Amen

 

3. diena

Cerība – Pāvila vēsts

Apd 27, 22.34

Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis. (..) Jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.

Ps 27

Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības. Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna. Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! 
Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man! Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu. Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās – Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs! Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems. Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ! Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem. Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē. Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!

Mt 11, 28-30

Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”

Pārdomām

Mēs, kristieši, esam piederīgi dažādām Baznīcām un tradīcijām, kuras nav pilnībā izlīgušas, tāpēc mūs bieži vien nomāc tas, ka nav nekāda progresa attiecībā uz redzamas kristiešu vienotības panākšanu. Šajā saistībā daži ir zaudējuši jebkādu cerību un uzskata, ka šī vienotība ir nesasniedzams ideāls. Savukārt citi pat nedomā, ka vienotība ir prasība, kuru izvirza viņu kristīgā ticība. Lūgsim par redzamās vienotības dāvanu ar nešaubīgu ticību, nemainīgu pacietību un nezūdošu cerību, paļaujoties uz Dieva mīlošo ap­redzību. Lūdzoties par Baznīcu, Kungs lūdzās par tās vienotību, un Viņš mūs pavada šajā ceļā. Mēs neapmaldīsimies.

Lūgšana

Žēlsirdīgais Dievs, mēs, kas esam nomaldī­jušies un nomākti, vēršamies pie Tevis. Liec mūsos cerības dāvanu! Lai mūsu Baznīcas nezaudē cerību un tiecas pēc vienotības, kuru Tev lūdza Tavs Dēls savu ciešanu priekšvakarā. Mēs to lūdzam, piesaucot Viņu, kas dzīvo un valda kopā ar Tevi un Svēto Garu mūžu mūžos. Amen.

 

4. diena 

Paļāvība – nebīstieties, ticiet!

Apd 27, 23-26

Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja: “Nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa.” Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā Viņš man to sacīja. Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.

Ps 56

Apžēlojies par mani, ak, Dievs, jo cilvēki grib mani iznīcināt! Pretinieks man uzmācas ik dienas. Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā. Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi! Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz Dievu es paļaujos un nebīstos nenieka, jo ko gan cilvēki man var darīt?  Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu. Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības. Vai tie ar tādu netaisnību lai paliktu sveikā? Atmaksā viņiem ar ļaunu! Triec zemē, ak, Dievs, dusmās neliešus! 
Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā? Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani. Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz To Kungu, kura vārdu es daudzinu, uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt? Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis; Tev es nesīšu pateicības upurus, 
jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.

Lk 12, 22-34

Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. Bet, ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties, jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.
Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību! Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt. Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.

Pārdomām

Brīdī, kad trako vētra, Pāvila sniegtais iedrošinājums un cerība ir krasā pretstatā viņa ceļabiedru bailēm un izmisumam. Mūsu kopējais aicinājums būt par Jēzus Kristus mācekļiem ietver arī to, ka mēs būsim pretrunu zīme. Pasaulē, kurā valda bažas, mēs esam aicināti būt par cerības lieci­niekiem, kuri paļaujas uz Dieva mīlošo apredzību. Kristīgā pieredze mums rāda, ka Dievs raksta taisni arī uz līkloču līnijām un ka mēs varam turpināt cerēt pretēji tam, kas tiek gaidīts, apzinoties, ka nezaudēsim. Tas tāpēc, ka Dieva nemainīgā mīlestība ilgst mūžīgi.

Lūgšana

Visvarenais Dievs, mūsu personiskās ciešanas liek mums sāpēs kliegt, un mēs bailēs drebam, kad mūsu mīļie cilvēki saslimst, ir raižu mākti vai nomirst. Māci mums paļauties uz Tevi!

Dari, lai Baznīcas, kurām esam piederīgi, kļūst par zīmi Tavām providenciālajām rūpēm. Dari mūs par īstiem Tava Dēla apustuļiem – Viņš mums mācīja ieklausīties Tavā Vārdā un kalpot cits citam. Pa­ļāvības pilni mēs Tev to lūdzam Tava Dēla vārdā un Svētā Gara spēkā. Amen.

 

5. diena

Spēks – lauzt maizi ceļojumam

Apd 27, 33-36

Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs jau četrpadsmito dienu, nez ko gaidīdami, vadāt laiku neēduši un neko neesat baudījuši. Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.” To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst. Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst.

Ps 77

Es piesaucu skaļā balsī Dievu un kliedzu pēc Viņa, es saucu Dievu, un Viņš klausās uz mani! Savā bēdu laikā es meklēju To Kungu. Mana roka ir naktī izstiepta un nepagurst, mana dvēsele atsakās no iepriecinājuma. Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt. Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus. Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā: vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs? Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm? Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? 
Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies. Es tad pieminu Tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnuma darbus kopš senseniem laikiem. Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari. Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs? Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku. Ar Savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis Savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. Tevi redzēja ūdeņi, Dievs, ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, jā, pat dziļumi iztrūcinājās un sakūlās bangainās grīstīs. Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu. Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja. Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dziļumiem Tava teka, bet nemaz nebija manāmas Tavas pēdas. Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.

Mk 6, 30-44

Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. 
Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie Viņam sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem saka: “Cik maizes jums ir? Eita un raugait.” Un tie uzzinājuši saka: “Piecas un divi zivis.” Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.

Pārdomām

Aicinot pārējos kuģa pasažierus kaut ko ieēst, Pāvils viņus mudina atjaunot spēkus, jo tie būs nepieciešami, lai tiktu galā ar pārbaudījumiem, kas viņus gaida. Šī maizes ēšana iezīmē pārmaiņas kuģa pasažieru attieksmē – viņi pārstāj grimt izmisumā un saņem drosmi. Tieši tāpat arī Euharistija vai Svētais Vakarēdiens mūs nodrošina ar barību, kas nepieciešama ceļam, dara stiprus un no jauna virza uz dzīvi Dievā. Maizes laušana, kas ir kristiešu kopienas dzīves un kulta centrā, mūs veido tādus, ka mēs sevi veltījam kristīgajai kalpošanai. Mēs ilgojamies pēc tās dienas, kad visi kristieši sēdēs pie viena Kunga mielasta galda un atjaunos spēkus, laužot vienu un to pašu maizi un dzerot no viena un tā paša kausa.

Lūgšana

Mīlestības Dievs, Tavs Dēls Jēzus Kristus lauza maizi un savu ciešanu priekšvakarā dzēra ar saviem draugiem no viena un tā paša kausa.

Dari, lai mēs visi kopā augtu ciešākā kopībā.

Dāvā mums pēc apustuļa Pāvila un pirmo kristiešu piemēra spēku celt līdzjūtības, solidaritātes un saskaņas tiltus.

Svētā Gara spēkā mēs Tev to lūdzam, piesaucot Tavu Dēlu, kas ir atdevis savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot. Amen.

 

6. diena

Izrādīt neparastu viesmīlību

Apd 28, 1-2.7

Izglābušies mēs uzzinājām, ka šo salu sauc Malta. Iezemieši izrādīja mums neparastu viesmīlību. Viņi iekūra uguni, jo lija lietus un bija vēsi, un mūs visus uzņēma. (..) Šajā vietā bija zemes īpašums Publijam, salas ietekmīgākajam vīram. Viņš uzņēma mūs savā namā un trīs dienas viesmīlīgi izmitināja.

Ps 46

Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs! Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visuaugstākajam ir par mājokli. Dievs ir šai pilsētā, tās pamati negrīļosies. Dievs tai palīdz, jau rītam austot. Tautas trako, un valstis krīt, zeme izkūst, kad Viņš paceļ Savu balsi. Tas Kungs Cebaots ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu stiprā pils! Nāciet un skataities Tā Kunga darbus, kas iztrūcina zemi, kas liek kariem mitēties visā pasaulē, kas salauž stopus, kas šķēpus sadauza un bruņas ar uguni sadedzina! “Rimstieties un atzīstiet, ka Es esmu Dievs, cildināms tautu starpā, cildināms pa visu pasauli!” Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs!

Lk 14, 12-24

Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ. Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus; un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.” Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”

Pārdomām

Pēc vētras laikā piedzīvotajām bailēm un pēc strīdiem, kas izcēlās uz kuģa, uzmanības pilnās rūpes no salas iedzīvotāju puses katastrofā cietušie uztvēra kā neparastu viesmīlību. Šī laipnība ir mūsu kopējā cilvēciskuma apliecinājums. Evaņģēlijs mums māca, ka tad, ja rūpējamies par tiem, kuri nonākuši grūtībās, mēs izrādām mīlestību pašam Kristum (sal. Mt?25,?40). Turklāt tad, ja ar mīlošu laipnību izturamies pret visneaiz­sargātākajiem un trūcīgākajiem, mēs savu sirdi pieskaņojam Dieva sirdij, kurā tiem ir īpaša vieta. Uzņemt svešiniekus, vai tie būtu citu kultūru vai ticību pārstāvji, migranti vai bēgļi, nozīmē gan mīlēt Kristu, gan mīlēt tā, kā mīl Dievs. Mēs, kristieši, esam aicināti ticībā doties uz tikšanos ar saviem tuvākajiem, tostarp tiem, kurus mums ir grūti mīlēt, līdzīgi kā Dieva mīlestība aptver visus.

Lūgšana

Bāreņu, atraitņu un svešinieku Dievs, liec mūsu sirdī dziļu viesmīlības izjūtu. Atver mūsu acis un sirdi, kad Tu lūdz, lai mēs Tevi paēdinām, apģērbjam un apmeklējam.

Dari, lai mūsu Baznīcas iesaistītos cīņā pret badu, slāpēm un izolāciju un visu to šķēršļu likvidēšanā, kas mums traucē pieņemt visus cilvēkus. Mēs to lūdzam, piesaucot Tavu Dēlu Jēzu, kas ir klātesošs Tavos vismazākajos brāļos un māsās. Amen.

 

7. diena

Atgriešanās – mainīt savu sirdi un domas

Apd 28, 3-6

Pāvils bija savācis sausu žagaru klēpi, un, kad viņš lika tos ugunī, kāda čūska, no karstuma mukdama, aptinās viņam ap roku. Iezemieši, ieraudzījuši čūsku karājamies pie Pāvila rokas, savā starpā runāja: “Šis cilvēks noteikti ir slepkava – lai gan no jūras viņš ir izglābies, taisnības dieve viņam neļauj dzīvot.” Bet viņš nokratīja rāpuli no rokas ugunī, necietis nekādu ļaunumu. Iezemieši gaidīja, ka viņš uztūks vai nokritīs zemē beigts. Ilgāku laiku gaidīdami un redzēdami, ka nekas slikts ar viņu nenotiek, tie savas domas mainīja un sacīja cits citam, ka viņš ir dievs.

Ps 119, 137-144

Tu, Kungs, esi taisns, un taisnas ir Tavas tiesas. Taisnībā Tu devi Savas liecības un nelokāmā uzticībā. Mani beidz nost manas kvēlās dusmas, tādēļ ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus. Tavs vārds ir ļoti skaidrs, Tavam kalpam tas ir mīļš. Es esmu mazs un neievērots, bet Tavas pavēles es neaizmirstu. Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība. Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks. Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es varēšu dzīvot!

Mt 18, 1-6

Tanī pašā stundā mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja: “Kas gan ir lielākais Debesu valstībā?” Un Jēzus pasauca bērnu, nostatīja to viņu vidū un sacīja: “Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani. Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.

Pārdomām

Vietējie saprata, ka viņi savos spriedumos par Pāvilu ir kļūdījušies, – izrādījās, ka Pāvils nav noziedznieks, un tie atkāpās no sava viedokļa. Neparastais gadījums ar čūsku mainīja salas iedzīvotāju skatījumu, sagatavojot viņus Pāvila sludinātās vēsts par Kristu uzklausīšanai. Mums, tiecoties pēc kristiešu vienotības un izlīguma, nereti nākas mainīt veidu, kā uztveram citas tradīcijas un kultūras. Tam nepieciešama mūsu Baznīcu pastāvīga atgriešanās pie Kristus, lai tādējādi tās mācītos neuzskatīt citus par draudu. Tā izzudīs mūsu augstprātīgais skatījums uz citiem un mēs virzī­simies uz vienotību.

Lūgšana

Visvarenais Dievs, mēs vēršamies pie Tevis ar nožēlas pilnu sirdi. Mūs, kas no sirds meklējam Tavu patiesību, attīri no netaisniem spriedumiem par citiem un vadi Baznīcas tā, lai kļūtu ciešāka to savstarpējā vienotība. Palīdzi mums atbrīvoties no bailēm, lai tādējādi mēs labāk saprastu cits citu un svešiniekus, kuri ir mūsu vidū. Mēs to lūdzam Tā vārdā, kurš ir taisnīgs, – Tava mīļotā Dēla Jēzus Kristus vārdā. Amen.
 

8. diena

Nesavtība – saņemt un dot

Apd 28, 8-10

Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar dizentēriju. Pāvils iegāja pie viņa un, pielūdzis Dievu, uzlika viņam rokas un to dziedināja. Pēc tam arī citi salinieki, kuriem bija kādas slimības, nāca un tika dziedināti. Viņi izrādīja mums lielu godu un, kad mēs bijām gatavi doties ceļā, deva mums līdzi visu nepieciešamo.

Ps 103, 1-5

Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.

Mt 10, 7-8

Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.

Pārdomām

Šajā stāstā ļoti daudz tiek runāts par došanu un ņemšanu – salas iedzīvotāji Pāvilu uzņem ar neparastu viesmīlību; Pāvils izdziedina Publija tēvu un citus cilvēkus; 276 ceļinieki, kuri vētrā visu bija zaudējuši, pārpilnībā saņem to, kas nepieciešams, lai turpinātu ceļu. Mēs, kristieši, esam aicināti izrādīt neparastu viesmīlību, bet, lai dotu, mums vispirms jāmācās ņemt – ņemt no Kristus un saviem līdzcilvēkiem. Daudz biežāk, nekā mums šķiet, pret mums ar labestību izturas tie cilvēki, kuri no mums atšķiras, – viņu labestībā atspoguļojas mūsu Kunga nesavtība un dāvātā dziedināšana. Mēs, kurus Kungs ir dziedinājis, esam aicināti nodot citiem to, ko esam saņēmuši.

Lūgšana

Dievs, dzīvības devēj, mēs Tev pateicamies par Tavas līdzjūtīgās mīlestības dāvanu – tā mūs mierina un stiprina.

Mēs lūdzam – dari, lai mūsu Baznīcas vienmēr būtu gatavas cita no citas saņemt Tavas dāvanas. Dari, lai mēs būtu nesavtīgi pret visiem, jo visi kopā ejam kristiešu vienotības ceļu. To mēs lūdzam, piesaucot Tavu Dēlu, kas valda kopā ar Tevi un Svēto Garu. Amen.

Scroll To Top