Eiropas konsekrētie pārrunā kopīgos izaicinājumus un to iespējamos risinājumus

Martā Vācijā, Regenburgas abatijā uz tikšanos pulcējās Eiropas Konsekrēto konference (EKK) – konsekrēto kopienu priekšnieki. Tikšanās tēma bija “Kopīgi stāties pretī izaicinājumiem Eiropā”, un tās mērķis bija runāt par konsekrētās dzīves izaicinājumiem un to risinājumiem. Eiropas Konsekrēto konferencē ir aptuveni 200 000 locekļu no 28 valstīm. Latvijas konsekrētos pasākumā pārstāvēja Latvijas Konsekrēto konferences prezidente māsa Hanna Rita Laue OP un viceprezidents tēvs Jānis Meļņikovs SJ.   

Atklājot konferenci, EKK prezidents Zsolts Labancs (Zsolt Labancz) SP norādīja uz nepieciešamību klausīties citam citā, jo tā var sastapt Dievu. Atsaucoties uz Emausas stāstu Bībelē, tika norādīts, ka maizes laušanā tika atpazīta Kristus klātbūtne. Arī mēs, pucējoties konferencē, esam aicināti ieņemt šo nostāju, daloties savā pieredzē, lai varētu skatīties uz izaicinājumiem, ar kuriem konsekrētie saskaras, un tos spētu risināt. Tikšanās izgaismoja, ka konference Eiropas un nacionālā līmenī ļauj veidot attiecības un kontaktus, citam ar citu dalīties un klausīties, lai kopīgi varētu risināt problēmas.

Māsa Nikola Grohovina (Nicole Grochowina) no luterāņu Kristus brālības ordeņa lekcijā dalījās, ka ikviens kristietis saskaras ar izaicinājumiem. Kristietībā balstīta kārtība, uz kuru gadsimtiem ilgi paļāvāmies, izzūd. Brīvība, kurai nav robežu, veicina bailes, kas savukārt izraisa vispārēju attiecību degradāciju un izolēšanos, izslēgšanu. Izolēšanās un atsvešināšanās ir nopietna cilvēces problēma, kas ved uz iznīcību, tostarp konsekrētās dzīves jēgas izzušanu. Pārmaiņas, kuras nespējam aptvert un kontrolēt, izraisa bailes, kas paralizē. Lielākās bailes ir tās, ka cilvēka dzīve kļūst bezjēdzīga. Indivīds kļūst nenozīmīgs un atsvešināts. Bet cilvēkiem ir vajadzīgas attiecības, kopiena, kas esošajā pasaules kārtībā nepastāv. Kristieši, īpaši, konsekrētie ir aicināti, sekojot Jēzus piemēram, nebaidīties no attiecībām un veidot kopienu, kas var iznīcināt bailes un to sekas.

Šo aspektu uzsvēra arī apustuliskais nuncijs Vācijā Nikola Eterovics (Nikola Eterovic), sakot, ka konsekrētie ir aicināti veidot kopienu, kas ir zīme attiecību iespējamībai pasaulē, kas tik ļoti baidās no attiecībām. Nuncijs atzina, ka dzīve kopienā neizbēgami ietver upurēšanos un kalpošanu, rūpējoties par kopējo labumu, kas ir nozīmīgs aspekts kopienas spēkam, un šīs rūpes norāda uz nākamo kopienas dimensiju – pravietiskumu. Konsekrētie ir aicināti būt pravieši, pravietojot par Dieva esamību pasaulē tiem, kas atsakās no Dieva un dzīves dziļākās būtības un jēgas.

Konferencē izskanēja arī kritiskas piezīmes. Kardināls Žuans Brazs de Avizs (Joao Braz de Aviz), atsaucoties uz pāvestu Francisku, uzsvēra, ka konsekrētie ir aicināti izvairīties no garīgā pasaulīguma, ar ko var slimot, ja sava aicinājuma pamatā liek rūpes par komfortu, pasniedzot tās kā rūpes par Baznīcas labumu, autoritāti, pārāk daudz nodarbojoties ar liturģiju un dogmām, plānošanu, statistiku un organizēšanu, bet aizmirstot par pastorālām vajadzībām un reāliem cilvēkiem.  Konsekrētiem “funkcionalitāte” ir mentalitāte, kas aizstāj augstākos mērķus ar raizēm par savu harizmu. Šāda attieksme diskreditē Evaņģēliju.

Kardināls norādīja uz vajadzību pēc “starp kopienu kopienas”. Tas ir aicinājums iet tālāk par ordeņa robežām. Nevaram palikt vieni, jo tādejādi netiek saņemta lielā Baznīcas bagātība, ko pieprasa garīgums. Tā ir daudz lielāka identitāte, nekā mēs iedomājamies. Nav jābaidās iziet no kopienas robežām, jo tā varam pravietiskāk liecināt par Evaņģēliju, sacīja kardināls. Ir jāapvieno spēki, kas paliek vājāki. Jāatpazīst, ka kopīgais ir Jēzus, un tas ir mūsu misijas pamats. Tas rada kopīgu uzticēšanos, bet pieprasa piepūli, uzdrīkstēšanos un dalīšanos. Tas ir iespējams, ja ejam pie Iemiesošanās un Lieldienu noslēpuma.

Izmantojot atvērtās telpas metodi (Open Space), turpinājumā konsekrētie varēja noteikt konferences tematiku. Tā rezultātā iezīmējās vairākas tēmas, kā kopienu harizma, konsekrēto savstarpēja sadarbība, konferenču sadarbība, Bībeles centralitāte, svētsolījumi, vardarbības nepieļaušana. Dažas tēmas bija īpaši būtiskas un savstarpēji cieši saistītas. Vissāpīgākā tēma bija konsekrēto ordeņu brāļu un māsu novecošana un nāve un jaunu aicinājumu neesamība. Tika runāts par aicinājumu pastorāciju, piedāvājot kopīgu programmu veidošanu, uzrunājot iespējamos kandidātus. Būtiski apzināties, ka aicinājumu veicināšanas apustulātā ir neveselīga konkurence, jo visi esam vienas Baznīcas misijā un kalpojumā neatkarīgi no aicinājuma veida. Apzinoties novecošanas problēmu, ir jāmeklē veidi, kā rūpēties par māsām un brāļiem, kas ir sākuši savu beidzamo dzīves ceļu, bet atsevišķos gadījumos jādomā pat par ordeņa vai kongregācijas darbības pārtraukšanu.

Atšķirībā no Rietumeiropas, Austrumeiropā galvenie jautājumi pamatā ir saistīti ar līdzekļu trūkumu kopienu pilnvērtīgai darbībai un misijai. Taču ir iniciatīvas risināt šos jautājumus, solidarizējoties ar kaimiņu konferencēm, mācoties organizēt ekonomisko sfēru, tās pārvaldīšanu, lai stabilizētu konsekrēto kopienu darbību.

COVID-19 vīrusa dēļ konferences darba kārtībā notika izmaiņas. Piemēram, nenotika Eiropas konsekrēto konferences statūtu maiņa un jaunas valdes vēlēšanas, jo daudzi dalībnieki neieradās. Taču darbs noritēja un tika runāts par jaunās ģenerālās sapulces norises vietu. Lai arī gala lēmums netika pieņemts, tomēr tiek izskatīta iespēja to rīkot Austrumeiropā,  iespējams, Latvijā. Šādas vispārējās sapulces notiek ik pēc diviem gadiem. Taču starplaikos tiek organizētas citāda formāta un mēroga tikšanās. Piemēram, lai veicinātu nacionālo konferenču sadarbību, tiks organizēta tikšanās tā saucamajā “Austruma spārna” sastāvā, kas apvieno Lietuvu, Latviju, Krieviju, Ukrainu.

Jānis Meļņikovs SJ

Dalīties ar rakstu

Share on facebook
Share on twitter
Share on whatsapp
Share on email
Share on linkedin
Share on telegram

Saistītie raksti