Tagad lasi
Arhibīskaps Lieldienu vigīlijā: svarīgs ir gandarījums par nodzīvoto dzīvi

Arhibīskaps Lieldienu vigīlijā: svarīgs ir gandarījums par nodzīvoto dzīvi

Šovakar, 11. aprīlī, iesākās Lieldienu vigīlija, kas nozīmē Kristus augšāmcelšanās svinību sākumu. Šajā vakarā Baznīcās tiek svinēts dievkalpojums, kurā tiek lasīti vairāki Vecās un Jaunās Derības lasījumi, apcerot pasaules radīšanas, grēkā krišanas un glābšanas vēsturi, kas piepildās caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Svētās Mises video tiešraidē cilvēkus uzrunāja arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, skaidrojot dzirdētos Svēto Rakstu fragmentus un sveicot visus Kristus augšāmcelšanās svētkos. Turpinājumā pilns uzrunas teksts.
Dārgie brāļi un māsas Kristū! Mēs esam sapulcējušies, kaut arī neklātienē, lai svinētu Kunga augšāmcelšanās notikuma vigīliju. To mēs darām ne jau tāpēc, lai sentimentāli par to sajūsminātos vai emocionāli pārdzīvotu šo notikumu, bet mūsu mērķis ir ņemt dalību šajā notikumā, kļūt par tā līdzdalībniekiem. Protams, pirmkārt, tā pirmais priekšnosacījums ir ticība tam, ka Dievs ir un ka Viņš runā. Ticība tam, ka Jēzus Kristus reāli ir eksistējis, ka pravieši ir patiesi pastāvējuši un ka Dievs viņiem ir atklājies. Tāpēc, lai mēs varētu padziļināt savu līdzdalību un tā kļūtu par realitāti, mums ir jāiedziļinās tikko dzirdētajos lasījumos.
Kas man ir pirmajā vietā?
Sāksim ar šo lasījumu par upuri. Ko mēs varam no šī teksta un notikuma mācīties? Abrahama laikā tika upurēti cilvēki dažādām dievībām un tas skaitījās normāli. Dievs, pieprasot Abrahamam upurēt savu dēlu, vēlējās pārbaudīt, vai Abrahamam Īzāks nav ieņēmis Dieva vietu, vai nav kļuvis par elku. Tāpēc Dievs gribēja viņa sirdi darīt brīvu. Abrahams, ne bez iekšējas cīņas, veic šo izšķiršanos un tikai tad Dievs viņam parāda, ka patiesajam un vienīgajam Dievam nav tīkami cilvēku upuri, tie viņam nav vajadzīgi, vēl jo vairāk – vēlāk uzzinām, ka tie viņam riebj.
Paskatīsimies, kas notiek šodien. Šodien cilvēki arī upurē savus dēlus un meitas pagānu viltus dieviem. Kādi ir šie viltus dievi? Pirmkārt, tā ir mana personīgā labklājība. Arvien vēl pie mums tiek nogalināti nedzimušie bērni labklājības vārdā. Iespējams, daudzi potenciālie da Vinči, Bēthoveni, Einšteini un citi ģēniji ir tādā veidā gājuši bojā. Jo šis nedzimušais bērns tiek uztvertas kā apdraudējums, jo tas pazeminās manu materiālo stāvokli, vai arī kā tiek apgalvots – tas pazeminās manas dzīves kvalitāti. Laupīs karjeras iespēju, traucēs izglītoties, neļaus izklaidēties, traucēs braukt izklaides braucienos… Kad bērns ir piedzimis, daudzi cenšas no viņa atpirkties – ar jaunākajām planšetēm, viedtālruņiem. Kad kļūst pusaudzis – ar velosipēdu, dārgu motociklu. Galvenais – lai viņš nepaņem manu laiku.
Tātad es varu būt pats sev elks. Bet Abrahams upurēja dēlu – to, kas viņam bija visdārgākais. Šajā Kristus Augšāmcelšanās dienā mēs esam aicināti upurēt katrs sevi pašu uz altāra. Jēzus saka: “Kas grib savu dzīvību izglābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dzīvību ir gatavs pazaudēt, tas to atgūs.” Ja es vēlos par katru cenu saglabāt sevi un dzīvot tikai sev, tad pārkāpjot dzīvības un nāves slieksni, es esmu ļoti apdraudēts – varu pazaudēt savu dvēseli uz mūžīgiem laikiem.
Ja šīs dzīves laikā Dievs nav bijis manas dzīves centrā, neesmu respektējis citu cilvēku intereses, neesmu domājis par sabiedrības kopējo labumu, tad esmu riska zonā. Toties, ja nostādījis savas dzīves centrā Dievu un Viņa sūtīto – Jēzu Kristu, tad man ir izredzes izglābt savu dvēseli. Visu nosaka vērtību skala. Kas tev un man ir pirmajā vietā? Vai Dievs un Viņa iedibinātā kārtība, kas nes mums svētību? Šī kārtība ir kā ceļa rādītājs, kas pasargā mūs no nelaimes, no avārijām mūsu un sabiedrības dzīvē, no destruktīviem procesiem apkārtējā pasaulē. Vai arī mēs šo Dieva atklāto kārtību uztveram kā apdraudējumu? Bet Svētie Raksti skaidri parāda un dzīves prakse apstiprina katru gadsimtu no jauna – elks gala rezultātā vienmēr cilvēku sagrauj, beigās nonāvē un iznīcina. Elks un kalpošana elkam nekad nenes cilvēkam svētību.
Atgriežoties pie pirmā lasījuma, mēs redzam, ka tur bija auns, kuru Abrahams atrada un upurēja dēla vietā. Tas ir pravietojums par Jēzu Kristu, jo Viņš nomira, lai mēs varētu dzīvot, lai mēs būtu brīvi no elpu kalpības. Arī no mūsdienu elpu kalpības.
Mūžīgās dzīves perspektīva
Pēc tam mēs dzirdējām pravieša Isaja tekstu. No tā izriet, ka kalpošana elkiem novājina un sašķeļ dvēseli, tā kļūst nespēcīga un sāk iznīkt. Dievs caur pravieša lūpām sauc: “Kāpēc jūs izdodat naudu par to, kas nav maize, un darbā nopelnīto – par to, kas nav sātīgs? Pievērsiet savu ausi un nāciet pie manis; klau­sieties, lai jūsu dvēsele dzīvotu!” Šis Kunga apsolījums mums parāda ceļu, parāda virzienu. Sekosim šim virzienam, pievērsīsimies Kungam un tad mūsu dvēsele atdzīvosies. Kalpošana elkiem jeb vienīgi savai baudkārei un patēriņam, varaskārei un karjerai iznīcina dvēseli. Dievs saka: “Pievērsiet man savu ausi!” Tas nozīmē ieklausīties Dieva vārdā, bet tas nozīmē arī pieņemt šī brīža ierobežojumus un pabūt klusumā. Ir svarīgi ieklausīties klusumā, lai mūsu dzīvē ir brīži, kad varam būt klusumā. Tur, mūsu dvēseles dziļumos, skan Dieva balss.
Dievs sola, ka par mums apžēlosies, ja atgriezīsimies pie Viņa. Dieva apžēlošanās nozīmē ka Viņš, pirmkārt, var izglābt mūs no fiziskās nāves, arī no šī korona vīrusa apdraudējuma. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka Viņš var izglābt mūs no pēcnāves mūžīgajām mokām. Tad, ja cilvēks ir dzīvojis savu iekāru un ambīciju pārņemts, pagriezis tuvākajiem un Dievam muguru, un nomirst, tad pēc nāves viņam gan paliek visas iegribas, bet vairs nav miesas un šīs zemes realitātes, ar kuru starpniecību viņš tās bija varējis apmierināt. Tad paliek tikai šīs slāpes un nebeidzamas sirdsapziņas mokas par izniekoto dzīvi. Tātad dvēseles garīgā nāve ir daudz postošāka par fizisko nāvi.
Toties tad, ja mūsu miesa iznīkst, bet dvēsele ir šķīstīta Jēzus Kristus asinīs, tā nonāk paradīzē. Tas ir stāvoklis, kurā dvēsele priecājas par Dieva klātbūtni, piedzīvo Dieva mīlestību un priecājas par sadraudzību ar tiem, kuri savas dzīves laikā ir mīlējuši Dievu un citus cilvēkus. Es domāju, ka katrs no mums var stādīties priekšā kādu paradīzes atblāzmu, kad atminamies to brīdi, kad savas dzīves laikā esam bijuši vislaimīgākie. Varam apzināties, ka paradīze ir vēl neizmērojami skaistāka nekā šie piedzīvotie brīži!
Atgriezties pie likuma, kas ierakstīts cilvēka sirdī
Pēc tam Baruha grāmatā lasām: “Klausies, Izraēl, dzīvības baušļus, ņemiet tos vērā, lai jūs pazītu gudrību!
Ko tas nozīmē, Izraēl? […] Tu atstāji gudrības avotu. Ja tu būtu staigājis Dieva ceļu, tu mūžam būtu dzīvojis mierā! Mācies, kur ir gudrība, kur drosme un kur saprāts, lai tu reizē zinātu, kur ir garš mūžs un dzīve, kur gaišums acīm un miers…” Tālāk skaidrots, ka šī gudrība ir Dieva baušļu grāmata un Likums, kas paliek uz mūžiem. Visi, kas turas pie tās, dzīvos, bet tie, kas to atstāj, nomirs. “Atgriezies, Jēkab, un tveries pie tās…!” Atgriezies – to var teikt katram, kas dzird šo vārdu.
“Neatdod citam savu godību, nedz savu cieņu svešai tautai!” Šis vārds ir adresēts visiem latviešiem, visiem, kas dzīvo Latvijā. Ko nozīmē neatdot savu cieņu citai tautai? Tas nozīmē neatkāpties no Dieva baušļu grāmatas, no respekta pret Dieva likumu, pret dabisko likumu, pret universālo ētisko likumu, kas ir ierakstīts cilvēka sirds dziļumos. Nevis izdomāt savu dzīves kārtību, savus likumus, kas ignorē Dieva atklātos likumus. Ja notiek novēršanās no respekta pret Dieva likumu, pret dabisko likumu, kas ierakstīts cilvēkā, sabiedrībā un pasaulē, sabiedrība pakāpeniski sāk izšķīst, zūd cilvēkus vienojošo vērtību un tradīciju vektors. Tā rezultātā citas tautas sāk ienākt un ieņemt mūsu dzīves teritoriju un mūs asimilēt. Tāpēc mūsu priekšā ir šis izaicinājums: ja mēs gribam dzīvot, ja mūsu tauta grib augšāmcelties, tad vajag nožēlot to ļaunumu, ko mēs esam nodarījuši – sev, citiem, dabai, savai tautai, jā, varbūt arī citām tautām – un atgriezties pie Dieva un pie viņa likumu respektēšanas.
Paši mēs nevaram izlabot to ļaunumu, ko esam nodarījuši, bet mēs zinām, ka Kristum ir vara piedod grēkus. Šo varu Viņš deleģēja arī saviem mācekļiem, Viņš teica: “Kam piedosiet grēkus, tam tie tiks atlaisti, kam aizturēsiet, tam tie tiks aizturēti!” To Viņš teica savas dzīves laikā. Viņa augšāmcelšanās parāda to, ka Viņam var ticēt, ka Viņš nemeloja. Augšāmcelšanās atklāj, ka Viņš ir dzīvs arī šodien un ir darbīgs, un šie vārdi nav zaudējuši aktualitāti. Viņš saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība! Kas man tic, tas dzīvos kaut arī būtu miris! Kas grib savu dzīvību izglābt, tas to pazaudēs, bet kas savu dzīvību ir gatavs pazaudēt, tas to izglābs.”
Lielākais ļaunums ir izniekot savu dzīvi
Domāju, ka daudzi no mums šodien jūtas apdraudēti. Pirmkārt, korona vīrusa pandēmijas un tās seku – neziņas, nedrošības sajūtas par nākotni, iztikas problēmu – apdraudēti. Protams, šobrīd tas ir reāls risks zaudēt savu dzīvību un materiālās eksistences pamatus. Psihiatri runā par cilvēku iekšējā, psihiskā līdzsvara apdraudējumiem saistībā ar izolēšanās prasībām.
Bet, dārgie brāļi un māsas Kristū, ir svarīgi apzināties to, ka ļaunākais ir nevis pazaudēt savu fizisko dzīvību, bet izniekot visu savu dzīvi kopumā. Tad, kad nokļūstam nāves briesmu situācijā, ir svarīgi, lai mēs varētu atskatīties atpakaļ uz savu dzīvi un redzēt, ka tai ir bijusi jēga, ka es neesmu dzīvojis tikai sev, bet man ir gandarījums par to, ko esmu savas dzīves laikā izdarījis, ka esmu atstājis pēc sevis kaut ko citiem – manai ģimenei, bērniem, darbabiedriem, kaimiņiem, valstij, tautai, tās kultūrai. Ja man ir gandarījuma sajūta par nodzīvoto un miers sirdsapziņā, tad mani neparalizē nāves bailes.
Jēzus, kura augšāmcelšanos mēs šodien svinam, saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība! Kas man tic, tas dzīvos kaut arī būtu miris!” Kungs Dievs, mēs Tevi lūdzam, lai šie vārdi piepildās manā dzīvē, lai tie piepildās ikviena šī dievkalpojuma dalībnieka dzīvē, lai tie piepildās mūsu tautā! Kungs Dievs, atbrīvo mūs no bailēm no nāves un palīdzi mums jēgpilni nodzīvot savu mūžu, Tevis mums dotās dzīves dienas. Āmen!

<