Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Aicinājums

Vai Dievs mani aicina uz priesterību vai konsekrēto dzīvi?

Lai arī aicinājums uz priesterību un aicinājums uz konsekrētu kontemplatīvo vai apustulisko dzīvi ir dažādi, veids, kā Dievs aicina, ir visai līdzīgs. Dievs šajā aicinājumā aicina daudzus, bet to īstenot var tikai tie, kas ļaujas Viņa gribai un Viņa ceļam.

Pastāv vairākas zīmes, kas var norādīt, ka cilvēkam ir aicinājums uz konsekrēto dzīvi vai priesterību, it īpaši, ja tās šķiet skaidras un rada sajūtu, ka caur tām ir redzama Dieva plāna kopaina.

Manī ir vēlēšanās būt par priesteri vai konsekrēto personu. Lai arī es to nevaru izskaidrot, šī doma manī rada prieku un mieru. Tā nav īslaicīga, bet ik pa laikam ienāk manā lūgšanā un sapņos. Reizēm tā kļūst uzmācīga, lai arī es cenšos par to nedomāt, jo tās īstenošana šķiet neiespējama. Daži cilvēki jau bērnībā ir skaidri pārliecināti, ka viņi ir aicināti uz priesterību vai konsekrēto dzīvi, citiem šī sajūta ir atnākusi pakāpeniski vai parādījusies vairākkārt atsevišķos dzīves brīžos. Ir cilvēki, kas vienmēr bijuši pārliecināti, ka noteikti nevēlas būt priesteri vai konsekrēta persona. Tomēr patiesībā cilvēki, kuriem tik tiešām nav šī aicinājuma, nemēģina sev iegalvot, ka viņiem tā nav. Tāpēc var gadīties, ka šādiem cilvēkiem šis aicinājums tomēr ir un savā zemapziņā viņi zina, ka tas ir daļa no viņiem, bet joprojām nevēlas to atzīt. Bieži vien viņi meklē dažādus attaisnojumus, kāpēc būtu neprātīgi tam sekot, reizēm izveidojot sarakstu ar lietām, kas traucē to īstenot un kāpēc viņi nav piemēroti kandidāti. Tikmēr cilvēki, kuriem nav šī aicinājuma, par to pat neuztraucas. Aicinājums var rasties pavisam negaidot, pēc kādas īpaši dziļas garīgas pieredzes. Šeit gan jābūt uzmanīgam, ja esi kļuvis par kristieti pavisam nesen – ir ļoti viegli sajaukt aicinājumu uz kristīgu dzīvi un aicinājumu uz priesterību vai konsekrāciju, kas ir tikai viens no veidiem, kā būt labam kristietim.

Mani īpaši saista Jēzus Kristus persona, un es vēlētos būt Viņa māceklis. Tāpat kā Jēzus, es vēlos atdot savu dzīvi par citiem. Tāpat kā Jēzus mācekļi, arī manī ir vēlme visu atstāt, lai varētu būt kopā ar Kristu. Īpaši mani saista Euharistija, jo tajā redzu Jēzus noslēpumaino klātbūtni. Tāpat arī es vēlētos glābt daudzas dvēseles un tām palīdzēt. Šādas domas bieži vien norāda uz aicinājumu uz priesterību.

Reizēm manī ir tik daudz mīlestības, ka vēlos to sniegt visai cilvēcei. Es vēlos sludināt Dieva bezgalīgo mīlestību, un man šķiet par maz tikai ar dažu cilvēku pilnīgu mīlestību. Man ir vēlēšanās kalpot cilvēkiem dažādos veidos (būt par misionāru, skolotāju, aprūpēt nabadzīgos, nodrošināt sociālo taisnīgumu), sludināt Evaņģēliju, lūgties par citiem. Mans laicīgais darbs nesniedz man pilnīgu gandarījumu, jo, lai arī man tas patīk un padodas, man ir sajūta, ka vēlos ko vairāk savā dzīvē.

Man patīk pavadīt laiku lūgšanā. Kad lūdzos, es pilnībā iegrimstu lūgšanā un varu pazaudēt laika izjūtu. Lai arī šāda sajūta ir daudziem lajiem, tā var arī norādīt uz aicinājumu pilnībā veltīties Dievam.

Mani uzrunā noteikti Evaņģēlija fragmenti. Lasot vai Svētajā Misē klausoties Svētos Rakstus par mācekļu paaicināšanu un kalpošanu Dievam, mani pārņem siltas izjūtas un sajūta, ka Dievs to saka tieši man.

Vēlos savu dzīvi pilnībā veltīt Kristum. Es bieži apmeklēju Svēto Misi, pavadu laiku adorācijā, lasu Bībeli, iesaistos draudzes aktivitātēs, bet manī joprojām ir ilgas kalpot Kristum vēl vairāk. Lai arī man ir darbs, mācības, hobiji, tomēr mana laicīgā dzīve nešķiet pilnvērtīga, tajā joprojām kaut kā pietrūkst.

Mani iedvesmo priesteri vai klosterļaudis, kurus es pazīstu vai par kuriem esmu lasījis. Reizēm es nemaz nezinu kāpēc, bet šie cilvēki mani piesaista. Manuprāt, viņi dzīvo tādu dzīvi, kurai ir vērtība.

Cilvēki, kuriem es uzticos, norāda, ka es varētu būt priesteris vai klostermāsa. Katrā ziņā viņi nenorāda, ka šī doma ir smieklīga (ja vien tie ir praktizējoši katoļi). Viņi mani iedrošina un mudina šo aicinājumu pārdomāt rūpīgāk, reizēm tie ir pat nepazīstami cilvēki. Protams, ne visi apkārtējo spriedumi par mums ir Dieva iedvesmoti, tomēr daudzi no tiem var mums norādīt uz Dieva gribu mūsu dzīvei.

Izjūta „Es neesmu piemērots kandidāts priesterībai vai konsekrētai dzīvei”. Reizēm es vēlētos būt viens no viņiem, bet es domāju, ka neesmu cienīgs, jo neesmu pietiekami labs šādai dzīvei. Šādas izjūtas ir dabiskas, jo neviens no aicinājumiem nav viegls, kā arī tā ir pazemības zīme, kas norāda uz savu spēju robežu apzināšanos un dziļu cieņu pret šo aicinājumu, kas ir svarīgs nosacījums, lai tajā varētu svētīgi kalpot. Turklāt Jēzus nekad nav aicinājis svētos, bet grēciniekus.

Mani saista laulība un ģimenes dzīve. Šī izjūta ir dabiska, jo tā ir daļa no cilvēka būtības, un gandrīz visi priesteri un klosterļaudis to ir piedzīvojuši. Bet Dievs var aicināt no tās atteikties, lai cilvēks varētu sniegt mīlestību citādā veidā – kā priesteris vai konsekrētā persona.

Ja savā dzīvē pamani vairākas no šīm zīmēm, būtu labi pievērsties šī aicinājuma rūpīgākai izvērtēšanai un spert nākamo soli, to pārrunājot ar draudzes priesteri vai garīgo vadītāju, aprunājoties ar semināristiem vai konsekrētām personām, kuru garīgums tevi saista. Šajā posmā aicinājums tiek ielikts Baznīcas rokās. Tas tiek uzticēts Baznīcas pārstāvjiem, paļaujoties, ka viņi, ja vien aicinājums tiešām ir īsts, to atpazīs, un aicinās doties tālākā ceļā. Pat ja viņi kļūdīsies, garīga formācija notiek vairākus gadus, kas ir pietiekami ilgs laiks, lai pilnībā pārliecinātos par šī aicinājuma īstumu. Arī tad, ja izrādīsies, ka tas nav tavs aicinājums, tu būsi šo laiku izmantojis lietderīgi, lai to atklātu. Būtībā gala lēmums būs atkarīgs no citiem – kopiena vai semināra vadība izlems, vai Dievs tevi patiešām aicina.

Gadījumā, ja šīs zīmes savā dzīvē saskati ļoti vāji, iespējams, Dievs neaicina šajā ceļā, vai arī aicina, bet ne šajā dzīves brīdī. Katrā ziņā, ja doma par šo aicinājumu izraisa dziļu paniku un nemieru, kas atšķiras no cilvēka dabiskām bailēm un iekšējām cīņām par piemērotību aicinājuma izdzīvošanai, tad šis aicinājums noteikti nav domāts tev.