Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Aicinājums

Kādi ir dzīves aicinājumi?

Laulība ir izplatītākais dzīves stāvoklis, kādā cilvēki izvēlas sekot Kristum. Šis brīnišķīgais aicinājums ir Baznīcas dzīves pamats. Tomēr varbūt Dievs mani aicina dzīvot un mīlēt citā veidā? Iespējams, tā ir priesterība vai Dievam veltīta dzīve? Varbūt Dievs mani aicina kļūt par pastāvīgo diakonu vai dzīvot kopienā? Bet varbūt man ir aicinājums dzīvot vienam, lai Jēzum sekotu šādā īpašā veidā, pilnībā esot Viņa rīcībā? 

Priesterība un konsekrētā dzīve

“Ne jūs mani izvēlējāties, bet es jūs izvēlējos" (Jņ 15, 16)

Aicinājumu uz priesterību un konsekrēto dzīvi neviens nevar izvēlēties pats, un tas arī nav mūsu paveikto darbu nopelns. Dievs pats brīvi izvēlas, ko Viņš aicina.

Tas ir aicinājums būt dziļākā vienībā ar Dievu, lūgties, mīlēt un kalpot citiem. Šādā veidā aicinātie izvēlas dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvoja Kristus. Tā ir dzīve, kurā centrālo vietu ieņem lūgšana - priesteri un konsekrētās personas vismaz divas stundas dienā pavada lūgšanā. Ir arī tādi klosteri, kuros lūdzas septiņas stundas dienā.

Priesteris īpašā veidā ne tikai upurē savu dzīvi Tēvam, bet arī kļūst par Baznīcas pārstāvi un kalpo mums Kristus personā, sludinot Evaņģēliju, piedodot mūsu grēkus, svinot Svēto Misi. Viņš var būt gan kādas kongregācijas vai ordeņa loceklis, kurš dzīvo kopienā, vai arī būt diecēzes priesteris, kurš nepieder kādai reliģiskajai kopienai, bet kalpo savā draudzē diecēzes ietvaros. Viņš dod solījumu dzīvot celibātā, paklausīt diecēzes bīskapam un ievērot vienkāršu dzīvesveidu.

Savukārt konsekrētās personas ir aicinātas dzīvot kopienā, dodot trīs svētsolījumus: sekot Jēzum šķīstībā, nabadzībā un paklausībā. Katrs ordenis un kongregācija ir aicināta noteiktā veidā liecināt par Kristu ar savu īpašo garīgumu jeb harizmu. Apustuliskajās kongregācijās tā ir izglītošana, kalpošana draudzē, sociālā aprūpe. Klosterbrāļi un klostermāsas rūpējas par slimajiem, nespēcīgajiem, izsalkušajiem, ieslodzītajiem, sniedzot savu atbalstu un iedrošinājumu. Dažās kongregācijās tiek valkāts īpašs atpazīšanas apģērbs - habits, bet citas ir bezhabita kongregācijas. Tikmēr kontemplatīvajos ordeņos brāļi un māsas vairāk velta laiku lūgšanai nekā darbam. Kopš 20. gs. 50. gadiem pazīstama arī jauna konsekrācijas forma – sekulārie institūti, kuru locekļi atšķirībā no klosterļaudīm, kuri dzīvo kopienā, visbiežāk dzīvo atsevišķi no pārējiem institūta locekļiem un pārveido sabiedrību no iekšienes. 

Laulība

Laulība nav tikai vienkārša izvēle, tas ir aicinājums. Laulātais pāris ir aicināts iet pa svētuma ceļu, uzticīgi mīlēt viens otru visu savu turpmāko dzīvi un dalīties savos priekos un ciešanās neatkarīgi no situācijām, kurās viņi atrodas. Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku. Saskaņā ar Baznīcas mācību, laulība ir dabisks aicinājums, jo saskan ar cilvēka dabu. Dievs mūs ir radījis ar dabisku vēlmi mīlēt un veidot ģimeni. Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." (Rad 2, 18) Sievieti, "miesu no viņa miesas", tas ir, viņam līdzvērtīgu, viņam vistuvāko, Dievs deva vīrietim kā "palīgu", kas tādējādi pārstāv Dievu, kurā ir mūsu palīdzība. "Tamdēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un saistīsies ar savu sievu, un viņi būs viena miesa." (Rad 2, 24) Uzsākot savu dzīvi atklātībā, Jēzus pēc savas Mātes lūguma kādās kāzu svinībās darīja savu pirmo zīmi. Baznīca uzskata, ka Jēzus klātbūtne Kānā bijusi ļoti zīmīga, saskatot tajā apstiprinājumu tam, ka laulība ir laba, un pasludinājumu, ka turpmāk laulība būs iedarbīga Kristus klātbūtnes zīme. Sludinādams Jēzus viennozīmīgi mācīja, kāda ir sākotnējā jēga vīrieša un sievietes vienotībai, tai, kuru Radītājs iecerējis kopš iesākuma: vīrieša un sievietes laulība ir nešķirama, jo pats Dievs apstiprinājis šo kopību: "Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." (Mt 19, 6)

Tomēr laulības, kas noslēgtas Dieva priekšā, mūsdienās ir mazākumā, salīdzinot ar civillaulībām vai brīvajām attiecībām. Kristīga laulība ir kas vairāk par attiecībām divu cilvēku starpā – tā ir ne tikai dabiska vēlēšanās mīlēt, bet arī aicinājums priecīgi sekot Kristum un atdot savu dzīvi savam laulātajam un bērniem. Kristīgās dzīves centrs ir Kristus, un saiknei ar Viņu ieņem pirmo vietu visu citu attiecību vidū, arī laulāto starpā.

Laulātie ir aicināti ne tikai veidot attiecības savā starpā, bet atvērt savas mājas durvis jaunai dzīvībai. Tas ir sakraments, kurā atklājas Kristus mīlestības skaistums. Kā katrs no septiņiem sakramentiem, arī laulība ir reāls pestīšanas notikuma simbols, taču īpašā veidā. „Laulātie tajā piedalās, kā jau laulātie, divatā, kā pāris, tā ka pirmais un tūlītējais laulības efekts nav pati pārdabiskā žēlastība, bet gan kristīgās laulības saites, tipiski kristīga divvienība, jo reprezentē Kristus iemiesošanās un Viņa Derības noslēpumu. Un arī saturs līdzdalībai Kristus dzīvē ir īpašs: laulāto mīlestība ir veselums, kurā iekļaujas visi indivīda komponenti – jūtu un afektu rosinātās miesas un instinktu tieksmes, gara un gribas izpausmes; tās mērķis ir dziļi personiska vienotība, kas bez savienošanās tikai miesā liek kļūt arī par vienu sirdi un vienu dvēseli: tā prasa nešķiramību un uzticību pilnīgā savstarpējā atdevē un ir atvērta dzimtas turpināšanai (sal. Humanae Vitae, 9). Vārdu sakot, tai ir katras dabiskas laulāto mīlestības pazīmes, bet ar jaunu saturu, kas ne tikai to šķīstī un nostiprina, bet arī paceļ tādā līmenī, ka tā kļūst par īpašu kristīgo vērtību izpausmi.

Laulības dzīvē ir divi pamatuzdevumi – dzīvības tālāk nodošana un laulāto attiecību kopšana. Tātad, Baznīcas priekšā kā derīgas tiek atzītas tās laulības, kurās abi no pāra vēlas bērnus, kā arī vēlas pilnveidoties savās savstarpējās attiecībās. Šie uzdevumi prasa upurgatavību, bet pretī ģimene saņem lielu mīlestību. Mūsdienās laulāto attiecības būtiski ietekmē sabiedriskā doma, nereti dažādi izkropļoti modeļi par vīra un sievas lomām, vecāku māju pieredze. Tāpēc, līdzīgi kā citos aicinājumos, arī laulības dzīvei ir nopietni jāgatavojas – jāatvēl laiks savstarpējam dialogam, kurā atklāt otram cilvēkam savu raksturu, temperamentu, gaidas no topošās laulības, vēlmes, kā kopīgi pavadīt laiku, vienoties par prioritātēm un kopīgām jaunās ģimenes vērtībām. 

Dzīve vienam

Mūsdienās arvien vairāk cilvēku dzīvo vieni. Tomēr tam, ka cilvēks ir viens, bieži vien var būt dažādi iemesli, tāpēc nebūtu pareizi teikt, ka visi, kas ir vieni, ir aicināti tādi būt. Dzīve vienam ir aicinājums tajā gadījumā, ja cilvēks to ir brīvi izvēlējies, lai varētu pilnībā kalpot Dievam un citiem cilvēkiem noteiktā veidā; vai arī šis aicinājums tiek pieņemts, ņemot vērā apkārtējos apstākļus un citus notikumus savā dzīvē. Šis aicinājums ir arī izvēle – ja arī tas ir radies tāpēc, ka citi aicinājumi ir bijuši neiespējami dažādu iemeslu dēļ, tā ir cilvēka izvēle pieņemt šo Dieva aicinājumu būt par to personu, kādu Dievs ir radījis.

Cilvēki, kurus Dievs aicinājis dzīvot šādu dzīvi, bieži vien velta savu laiku, talantus un resursus Baznīcas un citu cilvēku labā gan ar savām lūgšanām, gan praktiskiem darbiem. Nereti viņi uzņemas darbu un kalpošanu, kuru nevar veikt Dievam veltītie un ģimenes cilvēki. Laulātai personai vienmēr būs jāņem vērā otra laulātā un bērnu viedoklis, priesterim – draudzes vajadzības un bīskapa lēmums, bet konsekrēta persona rīkosies saskaņā ar kopienas vajadzībām. Patiesībā daudzi no tiem, kas aicināti uz dzīvi vienam, atklājuši, ka šajā stāvoklī var labāk kalpot Dievam, lai arī ne vienmēr tā bija viņu pirmā izvēle.

Katrā ziņā dzīve vienam nav stāvoklis, kurā cilvēks meklē otru cilvēku, lai apprecētos, vai arī kurā pārdomā aicinājumu uz priesterību vai konsekrēto dzīvi. Tas arī nav stāvoklis, kuru cilvēks izvēlas tikai tāpēc, ka viņš nevēlas uzņemties saistības, kas raksturīgas laulībai un Dievam veltītai dzīvei. Tā ir cilvēka brīva izvēle, kurā viņš jūtas vislabāk un kurā vislabāk var sniegt atbildi uz Dieva mīlestību.