Šodienas datums: 17.12.2017  |  Vārda dienas: Teiksma, Hilda

Aicinājums

Ko darīt, ja pieņemts nepareizs lēmums?

Sākumā būtu svarīgi noskaidrot, vai pieņemtais lēmums patiesi ir bijis nepareizs vai arī tā tikai šķiet. Iespējams, reiz Dievs skaidri norādīja, kāds ceļš ir ejams, bet tagad tas šķiet nepareizs, jo ticības dzīvē ir ienākusi tumsa, ir sajūta, ka pazudusi Dieva klātbūtne, mēs saskaramies ar dažādām grūtībām un šķēršļiem. Tomēr – ja Dieva griba bija skaidra pirms kāda laika, tā ir spēkā arī tagad. Iespējams, tas ir tikai veids, kā Viņš pārbauda mūs un mūsu paļāvību uz Viņu arī tajos brīžos, kad Viņa klātbūtni nejūtam.

Tomēr var būt arī situācijas, kad mēs patiesi esam pieņēmuši nepareizu lēmumu. Svarīgi atcerēties, ka Dievs nekad mūsu lēmumus netiesā. Viņš vienmēr ir gatavs nākt mums palīgā un labot to, ko mēs esam izdarījuši aplam. Šajā situācijā ir svarīgi pilnībā paļauties uz Dievu un lūgt Viņa palīdzību, lai situāciju vērstu par labu. Tāpat pavisam iespējams, ka mūsu izvēle nemaz nav bijusi nepareiza, bet tā ir bijusi laba Dieva mācība un vērtīga pieredze, kādas izvēles izdarīt turpmākajā dzīvē.

Ja reiz esam piedzīvojuši neveiksmi, nevajadzētu izvairīties pieņemt jaunus lēmumus. Katrs no tiem ir atšķirīgs. Iestāstot sev, ka tāpat jau nav jēgas kaut ko darīt, jo atkal varam piedzīvot neveiksmi, mēs nepalīdzam īstenot Dieva gribu. Risks pastāv vienmēr, bet mēs varam būt droši, ka Dievs mūs atbalstīs, ja tas saskanēs ar Viņa plānu. Dievam nav svarīgi, vai mēs reiz piedzīvojām neveiksmi un pieņēmām nepareizu lēmumu. Viņam ir svarīgi, vai mēs arī šajā situācijā esam palikuši Viņam uzticīgi.

Nepareizu lēmumu gadījumā mūs var iedrošināt Šarla de Fuko dzīvesstāsts. Lai arī viņš bija ļoti pieķēries savai ģimenei un draugiem, viņš sadzirdēja aicinājumu visu pamest un sekot Jēzum. Šarls iestājās trapistu klosterī. Tur viņš bija laimīgs, daudz iemācījās un ieguva, tomēr savā sirdī juta, ka viņam vēl kaut kā pietrūkst. Paklausot priekšniecībai, viņš mācījās par priesteri, bet sirdī juta iekšējas ilgas vēl vairāk sekot Jēzum, dzīvojot tieši tādu pašu dzīvi, kā dzīvoja Viņš - nabadzībā, pazemībā un gandarīšanā. Arvien vairāk viņš izjuta mīlestību pret vientulību. Viņš pārcēlās uz kādu vientuļāku klosteri Sīrijā, tomēr vienalga nespēja piepildīt savas ilgas. Tāpēc pēc septiņiem klosterī pavadītiem gadiem Šarls de Fuko to pameta un devās uz Nācareti, lai piepildītu savas ilgas – sekot Jēzum, nabadzīgajam Nācaretes strādniekam. Vēl pēc četriem gadiem, 43 gadu vecumā kļūdams par priesteri, viņš devās uz Āfriku un sāka dzīvot kā eremīts - beidzot viņš varēja izdzīvot savu aicinājumu.