Šodienas datums: 19.11.2017  |  Vārda dienas: Liza, Līze, Elizabete, Betija

Aicinājums

Edvīna un Ineses Cibuļsku aicinājums uz laulību

Bieži vien garīgajā ceļā mūs atbalsta un vada līdzcilvēki. Katram šis ceļš ir citāds – vienam vieglāks, citam grūtāks. Un ir tik labi, ka caur priekiem, bēdām un grūtībām mēs varam iet plecu pie pleca. Interesants ceļš pie Dieva ir Edvīnam un Inesei Cibuļskiem, tādēļ aicināju viņus dalīties savā notikumiem bagātajā dzīvesstāstā, no kuriem 35 gadus ir bijuši kopā.

Kā jūs iepazināties?

Edvīns: 1968. gada 1. septembrī uz Rīgas 25. vidusskolu atnāca mācīties Inese Znotiņa, kuru uzreiz pamanīju. Toties viņa mani nevarēja ciest un pēc astotās klases beigām aizmuka no skolas prom. Es gan uzvedos labi (smejas).

Inese: Es viņam patiku, bet tajā laikā man pat nekādas domas nebija. Kā jau pusaudžu gados, kāds pakaitina, bet bija viens, kurš pakaļ staigā. Viņš nāca uz tramvaja pieturu, uz māju, gaidīja kāpņutelpā un klusēja. Un bija pārāk pareizs.

Kādēļ jūs mainījāt skolu?

I: Edvīna vecākiem nebija simpātiju pret mani. No skolas aizgāju arī tādēļ, ka pati gribēju būt patstāvīga. Aizgāju uz tehnikumu, man bija sava stipendija, varēju būt neatkarīga, un tas bija noteicošais. Ja runā par Edvīnu, tad viņš turpināja man staigāt pakaļ. No viņa izvairījos apzināti, jo viņa ģimenes nostāja man bija svarīgāka, nekā viņa attieksme pret mani. Un, kad Edvīns sāka studēt Latvijas Valsts Universitātē, es domāju, ka viņš mani ātri aizmirsīs, jo kursā bija gandrīz tikai meitenes.

Kā jūs atmaigāt pret Edvīnu?

I: Tad, kad man radās citi pielūdzēji, redzēju lielu atšķirību, kāda ir attieksme no Edvīna puses un kāda no pārējiem. Attieksme kā pret sievieti – cieņa, bruņinieciskums. Tas lika paraudzīties uz viņu ar citām acīm. Neviens viņam blakus nestāvēja. Protams, biju jau vecāka un sāku citādi uztvert šīs lietas – neatlaidība, puķes pie durvīm, pastāvīga uzmanība.

Kad jums Edvīns kļuva viss?

I: Tas bija posmā pēc 18 gadiem. Sāku vairāk domāt par viņu. Viņš turpināja mani sagaidīt no darba, ļoti džentlmeniski nāca ciemos. Viņš patika arī manai mammai. Dzīve man lika daudz ko izvērtēt. Bija jaunieši, kuriem patika kompānijas, ātrās attiecības. Bet es jau sen biju nolēmusi, ka attiecības man būs tikai tad, kad viss būs oficiāli, es būšu pilnīgi pārliecināta, ka kādam cilvēkam nozīmēju pilnīgi visu, cilvēkam, kurš nekad nebūs vardarbīgs savā ģimenē.

Kā notika bildinājums?

E: Patiesībā tas nāca no Ineses puses. Viņa teica: „Mums jāprecas.” Es biju augstāk nekā septītajās debesīs. Tad atceros to mirkli, kad atnācu mājās un šo savu prieku pavēstīju vecākiem. Mamma pateica „vai!” un apsēdās.

Vai izdevās nokārtot attiecības ar vecākiem?

E: Par to varētu uzrakstīt romānu. Mūsu attiecības ilgi kārtojās. Es biju vienīgais bērns saviem vecākiem. Man bija tāda vecāku mīlestība, ka viss manā vietā tika izdomāts, bet viņiem kaut kā aizmirsās pajautāt manu viedokli. Tā bija vienīgā reize, kad sāku runāt saviem vecākiem pretī. Es vienmēr biju kluss, mierīgs un paklausīgs, vienmēr teicu „jā”. Un tad es pateicu „nē”. Tas bija apmēram tā, it kā pēkšņi būtu sācis runāt ledusskapis. Mums bija distancētas attiecības, respektīvi, Inesei un maniem vecākiem, līdz ar to arī man, jo nostājos Ineses pusē un neļāvu jaukties mūsu dzīvē. Galu galā tā bija mūsu ģimene, un es gribēju dzīvot kopā ar Inesi, nevis ar saviem vecākiem. Tas vilkās gadiem ilgi, un, lūk, dzīve mūs ir pārbaudījusi un atzinusi par labiem esam. Mums ir dēls un meita, un tagad jau arī divi mazbērni.

Kā jūs izdzīvojat garīgo dzīvi ikdienā?

E: Patiesībā katra diena ir Dieva svētība – tas, ka esmu paēdis, apģērbts, ka mani locekļi mani klausa, ka ir jumts virs galvas, visas lietas ir no Dieva.

Tas ir tas, par ko pateikties – par katru jaunu dienu, par to, ka man ir brīnišķīgi cilvēki apkārt, ka man ir brīnišķīga sieviņa, ar ko Dievs ir mani svētījis brīnišķīgā veidā. Garīgā dzīve mums ir kalpošana – mēs dziedam draudzes ansamblī, ar fotografēšanu arī varam draudzei un Baznīcai kaut ko dot. Mēs kalpojam kustībā „Laulāto Tikšanās”, kalpojam saderinātajiem un arī pāriem, kuriem ir „padzisušas” attiecības, palīdzam tās „uzfrišināt”. Jau trešo gadu šeit, darbā, mums ir draudzes evaņģelizācijas šūniņa.

Mēs dzīvojam Ziepniekkalnā, es 6.40 izeju no mājām. Uz darbu Vecrīgā eju kājām un pa ceļam lūdzos Rožukroni. Dodos uz rīta Sv. Misi katedrālē un tikai tad sāku strādāt. Kādreiz gadās liecināt arī darbā klientiem, tad brīnumainā kārtā ne telefons zvana, ne durvis tiek virinātas – ir miers un klusums.

I: Ir bijuši gadījumi, ka atnāk kāds cilvēks un sāk izkratīt sirdi. Piemēram, cilvēks domā, ka viņam ir uzlikts lāsts un jādodas pie ekstrasensa, vai bērnus jāved pie dziednieka. Mēs parunājam par šiem jautājumiem tā, ka asaras acīs. Un tad šis cilvēks pēkšņi saprot, kādēļ viņam uz šejieni bija jānāk un kurp viņam tālāk jāiet. Es savu rītu iesāku ar „Mieram tuvu”. Kopīgā lūgšana mums ir vakarā, kad esam kopā. Mēs lūdzam par saviem bērniem, kuri ir uzgriezuši Dievam muguru, un ceram, ka pienāks tā diena, kad sēdēsim pie viena galda un pateiksimies Dievam visi kopā. Es ticu, ka šis brīdis mūsu dzīvē būs.

E: Kopš savā laulībā esam ieaicinājuši Dievu, mums jau 10 gadus ir medusmēnesis. Kad Dievs ir pirmajā vietā, tad visas lietas nostājas savās vietās.

Līga Malāne, no intervijas Katoļu Baznīcas Vēstnesī