Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Aicinājums

Jēzus un Marijas dominikāņu māsas misionāres Helēnas aicinājums uz klosterdzīvi

2015. gada 11. jūlijā Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē Dievam „jā” uz mūžu teica Jēzus un Marijas dominikāņu māsa misionāre Helēna Lācīte. Intervijā laikrakstam „Nāc” viņa stāsta:

Esmu dzimusi un augusi Skaistkalnē, tur arī pavadīju savu bērnību. Raugoties uz to, kas ir bijis, izskatās, ka Dievs mani ir vadījis ļoti, ļoti pamazām, mazais ticības graudiņš ir audzis pavisam lēni un nemanāmi. Kad man bija desmit gadi, pirmo reizi pieņēmu Kungu Jēzu savā sirdī, tā bija mana ienākšana Baznīcā. Sāku dziedāt arī draudzes korī.

Pēc bērnības sekoja trakie pusaudža gadi, kad baznīca mani vairs neinteresēja un es turp vairs arī negāju. Ticība no manis attālinājās, un viss ar to saistītais šķita ļoti nevajadzīgs. Varu teikt, ka man šie gadi bija paši grūtākie. Tas bija skolas laiks, kad visa kā bija ļoti daudz, arī bēgšana no stundām, sliktas atzīmes, klasesbiedri. Tajā brīdī šķita, ka es krītu ļoti lielā un dziļā bezdibenī, kuram nav gala.

Tomēr visgrūtākais pārdzīvojums šajā posmā bija mana vectētiņa nāve. Atceros, ka izvadīšana notika no Skaistkalnes baznīcas. Sēdēju baznīcas pēdējā solā, un manī bija jautājums – kāpēc tas ir noticis? Toreiz ar šo sacelšanos viss arī beidzās, un manī nekas jauns nedzima. Pēc kāda laika mūsu draudzē ieradās kalpot paulīniešu tēvi. Viņi sāka rīkot dažādus izbraukumus, viens no tiem bija uz Jelgavu, kur notika Jauniešu dienas. Tagad apzinos – tas bija sākums turpmākajām izmaiņām manā dzīvē. Mācoties 10. klasē, apzinājos, ka Jēzus paīstam ir ienācis manā dzīvē, tādēļ tā izmainījās par 180 grādiem. Sapratu, ka Viņš man ir svarīgs, pirms tam šādas sapratnes nebija. Mana ticība sāka augt, piedalījos Jauniešu dienās, vairākos svētceļojumos.

Kā tu atradi ceļu uz dominikāņu klostermāsu kopienu?

Tas bija ļoti interesants ceļš, kur vislielāko paldies jāsaka paulīniešu tēviem. Kad vidusskolā manī sāka nostiprināties aicinājums uz konsekrēto dzīvi, tad viens no tēviem man iedeva nelielu bukletu, sakot: „Ņem, varbūt tev noderēs.” Bukletu atnesu mājās un ieliku kādā grāmatā, jo tajā brīdī par kādu konkrētu kongregāciju vai ordeni vēl nedomāju. Zināju tikai to, ka gribu būt kopā ar Jēzu. Pienāca laiks izlemt – kādā veidā, kurā konkregācijā savu aicinājumu vēlos izdzīvot. Tajā brīdī Jēzus ļoti stipri sāka klaudzināt pie manām durvīm. Sākumā domāju gan par Karmelu, gan Žēlsirdības misionāru māsām, bet tad pēc kāda laika atkal atradu bukletiņu, uz kura bija rakstīts – Jēzus un Marijas dominikāņu māsas misionāres. Māsas tobrīd jau bija uzsākušas kalpot Liepājā. Devos pēc padoma pie paulīniešu tēviem, kuri teica, ka pazīst šīs māsas. Izmantoju iespēju un aizbraucu uz Liepājas klosteri, kur pirmo reizi pa īstam ieraudzīju, kāda ir klosterdzīve. Tas bija sākums manam ceļam dominikāņu māsu kopienā, jo šeit Jēzus man dāvāja ļoti lielu mieru. No mājām izbraucu neziņā, bet ar lielu mieru sirdī, tas man dāvāja drosmi.

Katoļu Kalendārs 2016