Šodienas datums: 22.11.2017  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Aicinājums

Kameduliešu māsa Marija Imelda no Augšāmceltā Jēzus par aicinājumu uz klosterdzīvi

"Kungs, ar Tevi es kopā gribu iet, visu mācīties.
Tikai ļauj man dzirdēt atkal vārdus šos: "Nāc un seko Man!""
(no dziesmas "Tīklus atstājiet")

Šo rakstu man lūdza uzrakstīt V. E. Antons Justs. Rakstus gan esmu rakstījusi, taču nekad par tik nopietnu tēmu kā aicinājums uz klosterdzīvi. Nav tas viegls uzdevums, jo, lai par kādu tēmu izteiktos, nepieciešama liela pieredze. Es klosterī esmu vēl tikai 7 gadus, bet kopš mūžīgās profesijas salikšanas brīža pagājuši vien daži mēneši. Uzdrošinos tomēr rakstīt. Vēlos šajā rakstā padalīties gan ar savu klosterdzīves, kaut arī īsu, pieredzi, gan ar domām par aicinājuma tēmu. Vēlos apskatīt trīs lietas:

- aicinājuma motivāciju;
- iestāšanos;
- palikšanu klosterī.

Sākumā būtu jājautā, kāpēc jauniete izvēlas klosterdzīvi. Īpaši mūsdienās ir tik daudz iespēju dzīves ceļa izvēlē. Ir iespējams būt par konsekrēto personu ne tikai klosterī, bet pat pasaulē - ir tik daudz dažādu konsekrētās dzīves institūtu lajiem! Tomēr daudzas jaunietes izvēlas klosteri kā vietu, kur veltīties Dievam. Kāpēc? Es pati sākotnēji vēlējos iestāties klosterī, jo man vienkārši bija labi ar māsām, man patika būt kopā ar viņām, mani burtiski vilka uz klosteri. Vēlāk, kad man jautāja, kāpēc gribu iestāties klosterī, es īstenībā nespēju atbildēt uz šo jautājumu. Vienkārši jutu, ka man tur jābūt, bet kāpēc - kā lai to paskaidro? Pēc kāda laika atklāju, ka vēlos lūgties par tiem, kas ir tālu no Dieva, šādu cilvēku manā ģimenē vien ir daudz. Šo tad iemeslu norādīju kā iestāšanās motivāciju, kad devos pie mūsu māsām.

Pasaulē pazīstams klostera formācijas speciālists tēvs Amadejs Čenčini, itāļu kanosjānietis, stāsta šādu izdomātu piemēru. Kāds ubags iet garām klosterim. Virtuves logs ir atvērts, bet brālis virējs vāra zupu. Tās smarža tā sakārdina ubagu, ka tas nolemj pieklauvēt pie klostera durvīm un palūgt zupas šķīvi. Brālis labprāt padod to sv. Franciska garā. Nabags ir sajūsmināts, saprot, ka šeit, klosterī, ir labi un tā domā: "Ja nu man būtu aicinājums?" Izšķiras aiziet pie priekšnieka un lūdz, lai to pieņem klosterī. Tā ubags kļūst par brāli. Šo stāstījumu autors beidz ar jautājumu, vai tas ir patiess aicinājums? Kāpēc gan ne? Dievs izmanto dažādus līdzekļus, lai kāds nokļūtu klosterī. Pravietis Jeremija burtiski saka Dievam: "Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani!" (Jer 20, 7) Savukārt pravieti Mozu Dievs "kārdina", vilina caur interesantu, savādu parādību: "Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg." Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: "Mozu, Mozu!" Mozus sacīja: "Te es esmu."" (Izc 3, 2 - 4) Mozus iekrita, ja tā varētu teikt, Dieva "lamatās".

Tēvs Amadejs tātad apgalvo, ka var būt šāda aicinājuma motivācija kā iepriekšminētajam ubagam. Viņš sauc to par nepilnīgu motivāciju, ar to ir pilnīgi pietiekami, lai iestātos, taču vēlāk šī motivācija noteikti ir jāattīra, jāatrod dziļāks iemesls, kāpēc izvēlos Dievam veltītu dzīvi klosterī.

Tagad vēlos dažus vārdus pateikt par iestāšanos. Dzīvojot vēl pasaulē, uzskatīju, ka klosterī nav grūti iestāties, pietiek, ka kāda to no visas sirds vēlas, bet māsas ar atvērtām rokām to pieņems. Drīzumā uz savas "ādas" pārliecinājos, ka tā nepavisam nav. Manā gadījumā par šķērsli bija vecums. Nē, māsas nepieprasīja, lai beigtu studijas, apgūtu kādu profesiju, nē, gribēja vienīgi, lai pabeigtu skolu. Gaidīju veselus 5 gadus! Varētu teikt - tas nav daudz, bet man tie bija gandrīz vai mūžība, jo tik ļoti alku pēc klosterdzīves. Cik necentos, visur un vienmēr bija atteikšana, tas skaidri liecināja, ka nav tajā Dieva gribas. Līdzīgi sv. Terēzītes gadījumā par šķērsli bija vecums.

Svētīgās Elizabetes no Trīsvienības gadījumā māte pretojās tam, ka meita iestājās klosterī: "Elizabete, pirmās godalgas ieguvēja, labprāt būtu paklausījusi savai sirdij un apmainījusi klavieres pret Karmela klusumu, kur viņa spēlētu savu koncertu Dievam uz pilnīgas upurēšanas stīgām nabadzībā un bezgalīgās lūgšanās, atrazdamās starp sievietēm, kas tāpat nodevušās dievišķā piedzīvojumam visa sava mūža garumā, ejot Kristus pēdās, mīlot savu Tēvu un aizlūdzot par pasauli.

Gaidīšana viņai maksāja daudz… Sešpadsmit un septiņpadsmit gadu vecumā tā likās ļoti gara, un Elizabete atzinās, ka reizēm kļuva nepacietīga. Iekšēji viņa mazliet centās bēgt no realitātes, sapņojot par klosteri, kas atradās tik tuvu un reizēm - tik tālu: viņas lielais ideāls, kur viņa kādreiz dzīvos.

Gaidīšana arī attīrīja viņu. Vai tad viņa nebija lūgusi, lai varētu ciest Jēzus dēļ? Vai tad viņa nebija teikusi, ka ir drošsirdīga un lepna, ka var dalīties Kristus ciešanas? "Dalīties" - tas ir sinonīms vārdam "mīlēt"… Un Elizabete saprot, ka viņas dedzīgais lūgums pamazām piepildās.

Māte ļoti pretojās viņas vēlmei iestāties Karmelā (…) Un Elizabete to pieņēma. Viņa pieņēma visu, ko Dievs vēlējās… Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā viņa jau daudz skaidrāk saprata to, ka patiesa mīlestība pret Dievu nozīmē pilnībā izpildīt Kunga vēlmes, to, kas Viņam svarīgs šeit un tūlīt, kaut arī tas prasītu dzīvot pasaulē visu mūžu! Viņa visu atstāja Jēzus ziņā un uzticēja Marijai, kas savas vēlmes glabāja sirdī. Sevis veltīšana Jēzus gribai - pilnībā un bez nosacījumiem - darīja ciešāku viņas vienību ar Dievu." (Konrāds de Mēsters OCD)

Savukārt sv. Gemma Galgani nevarēja iestāties veselības dēļ. Iepriekšējos gadsimtos par šķērsli varēja būt nabadzība, izglītības trūkums utt.

Kad iestājos klosterī, tad es ieraudzīju, ka mūsdienās laikam visbiežākais aicinājuma nepiepildīšanas iemesls ir grūtības ar izšķiršanos pārkāpt klostera slieksni. Daudzas jo daudzas jaunietes baidās, jo nezina, vai, iestājoties klosterī, izdarīs pareizu soli. Pazīstams poļu jezuīts tēvs Miečislavs Kožuhs teica, ka dzīvojam pasaulē, kur ir ļoti daudz baiļu, tāpēc ir tik daudz zīlētāju, amuletu utt. Uztraucamies par sevi. Arvien retāk uzticamies Tam, kas valda pār pasauli un ir nomodā par to, tādēļ arī dzimst bailes. Jo mazāk ticības, jo vairāk baiļu. Bailes rodas no ticības trūkuma. Eiropa ir baiļu zeme. Pazaudējām savas kultūras mantojumu. Pazaudējām pamatu, kur smelt savu pārliecību, veselību, prieku utt., tāpēc parādījās bailes nākotnes priekšā. Tā ir bezcerības - nāves - kultūra, bet bez cerības cilvēks nevar dzīvot. Ja nav uz kā balstīties, cilvēks izjūt bailes. Lai kaut kā tiktu tam pāri, ieiet ilūzijas pasaulē, proti, veido sev cerību - sektas, zīlētāji… Mūs tas skar tajā ziņā, ka dzīvojam šajā vidē."

Baiļu atrisinājums ir paļāvība uz Dievu, taču daudzas jaunietes nespēj to, nav gatavas uz tik prasīgu soli. Par paļāvību uz Dievu tēvs Staņislavs Lucažs SJ raksta tā: "Sekot Kristum nozīmē paļauties uz Viņu un riskēt. Jebkurā gadījumā paļāvības būtība ir risks. Paļāvībā nekad nav tādas neapšaubāmas un pilnīgas pārliecības kā dažādās zinātņu nozarēs. Ja nometīšu akmeni, tas nokritīs uz zemes saskaņā ar gravitācijas likumu, bet divi plus divi ir četri saskaņā ar matemātikas likumu. Šādu sakarību nav paļāvībā. Tā ir pavisam kas cits, tā ir pilnīga vai daļēja paļaušanās otra brīvībai."

Daudzas baidoties atliek aicinājuma lietu uz vēlāku laiku, jo ilgāk neizšķiras, kādu ceļu dzīvē izvēlēties, jo grūtāk pēc tam pateikt Dievam "jā", var arī parādīties dažādas grūtības, kas uz visiem laikiem aizšķērsos ceļu uz klosterdzīvi. Nereti pēkšņi smagi saslimst vecāki vai viens no tiem, tad klostera vietā jāizvēlas vecāku aprūpe. Dažas tik ilgi vilcinās, līdz sasniedz tādu vecumu, ka neviens tās jau nevēlas pieņemt un nepieciešams patiess brīnums, lai atrastu kādu iespēju piepildīt aicinājumu uz klosterdzīvi. Turklāt ar vecumu nostiprinās savi ieradumi, cilvēks jau nav tik garīgi "elastīgs" kā jaunībā, grūtāk ir mainīties gan ārēji, gan iekšēji. Gadās arī tā, ka aicinājums paliek nepiepildīts. Šādām jaunietēm liekas, ka Dievs no viņām prasa pārāk daudz, viņas aiziet skumju pilnas kā bagātais jauneklis, nespējot atstāt savas lielās bagātības, lai tā vietā saņemtu Visu.

Visbeidzot vēlos vēl iztirzāt trešo punktu, proti, palikšana klosterī. Gan pasaulē esot, gan esot jau klosterī, biju pārliecināta, ka, ja kāda iestājas klosterī, tad noteikti paliek tur uz mūžu. Tas likās tik pašsaprotami, vēl jo vairāk tādēļ, ka pati izvēlējās šo dzīves ceļu, neviens viņu nav piespiedis. Vēl esot pasaulē, piedzīvoju, ka kāda jauniete atstāja klosterdzīvi, bet likās tik ļoti piemērota šim dzīves ceļam. Man tas bija liels trieciens. Pēc tam, kad pati iestājos klosterī, pārliecinājos, ka palikšana klosterī nav kaut kas pašsaprotams, pat ja ļoti alku pēc šīs dzīves un joprojām jutu, ka tā ir mana vieta. Jau nepilnu gadu pēc iestāšanās man mieru nedeva doma par izstāšanos, lai gan nešaubījos, ka tā ir mana īstā vieta. Grūti aprakstīt, kā var just divas tik dažādas lietas vienlaicīgi, bet tas patiešām ir iespējams. Vēlāk sāku domāt, kā varu būt droša, ka man ir aicinājums, varbūt es pati sev to iestāstīju, ka Dievs mani aicina. Šie mirkļi man bija sāpīgi, ilga dažus gadus, bet bija arī svētīgi. Tas bija laiks, lai no jauna atklātu, kāpēc vēlos būt klosterī, ko šeit daru un meklēju. Tā ir tā aicinājuma attīrīšana, par kuru iepriekš ieminējos. Katra māsa to izdzīvo citādāk, bet katrai būs caur to jāiziet, jo nevar izturēt klosterī, kamēr cilvēks neatstāj savu veco cilvēku. Bez vecā cilvēka atstāšanas, bez kļūšanas par jaunu radījumu nav iespējams tālāk sekot Kristum. Sv. Terēze no Avilas sacījusi - ja dvēsele zinātu, ko tā satiks klosterdzīvē, nekad neizvēlētos šo dzīves ceļu. Tieši tādēļ Dievs, ja tā var pateikt, vilina dvēseli, valdzina, dzimst pirmā mīlestība, bet dvēsele vēl ir kā zīdainis. Lai paaugtos, jātop attīrītai. Daudzas atsakās no nobriešanas ticībā, tādēļ, pat ja spējušas pārvarēt pirmās grūtības un iestājās klosterī, agrāk vai vēlāk šo ceļu tomēr pamet, izstājoties no klostera vai paliekot garīgā stagnācijā. Dieva kalpone, kura varētu izdarīt tik daudz Dieva dēļ un brāļu un māsu pasaulē labā, kļūst par neauglīgu augļu koku, no kura nav nekāda labuma.

Nobeigumā jāsaka, ka aicinājuma žēlastība kā katra Dieva žēlastība ir skaista. Ir vērts pateikt Dievam "jā" un kļūt par Viņa līgavu. Ja kāda jauniete ir gatava pārvarēt dažādas grūtības, lai apliecinātu savu mīlestību un uzticību Dievam, pat ja nāktos to darīt nemitīgi līdz dzīves galam, tad lai droši, ar paļāvību uz Kristu izvēlas šo ceļu. Tas ir liels prieks kalpot Dievam. "Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas!" (Ps 34, 9)

Tiek uzskatīts, ka ir īpaši jāpielūdz Dievmāte, lai Dievam veltīta persona paliktu līdz galam uzticīga aicinājumam, pat ja gadītos paklupt. Uzskatu, ka ne maza loma šai lietā ir Vissv. Jaunavas Marijas līgavainim sv. Jāzepam. O, sv. Jāzep, jaunavu aizbildni, tu īpašā veidā rūpējies par visām jaunavām, par visām Dievam veltītām sievietēm un par tām, kas savu aicinājumu vēl atklāj, kuras ir "ceļā", dod, lai neviena no tām neizšķiestu veltīgi aicinājuma žēlastību, lai atbildētu uz Dieva aicinājumu, bet tās, kuras jau sasniegušas klostera ostu, svētīgi izturētu uz reiz izvēlētā ceļa.

Māsa Marija Imelda no Augšāmceltā Jēzus, Katoļu Baznīcas Vēstnesis