Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Aicinājums

Bērniņa Jēzus māsas karmelītes Marijas Stefanas no Euharistiskā Jēzus aicinājums uz klosterdzīvi

Pastāsti, lūdzu, kā aizritēja tava bērnība?

Ja atskatos uz savu bērnību, redzu to ļoti saulainu un prieka pilnu. Dzimusi esmu Rīgā, bet uzaugusi Tukumā. Man ir brīnišķīga mamma, tētis un jaunāka māsa. Protams, katram sava mamma ir vismīļākā, bet es nevaru iedomāties vēl labāku mammu. Arī ar savu tēti es ļoti lepojos. Viņš bija policists. Lepojos, ka man ir tāds liels un spēcīgs tētis. Ar savu māsu Egitu, ar kuru mums ir tuvas attiecības, arī ļoti lepojos. Viņa ar atdevi dažādos veidos kalpo Baznīcā.

Mēs ar māsu ģimenē esam ļoti mīlētas. Saņēmām daudz uzmanības un uzslavu. Mamma rūpējās, lai mēs iesaistītos dažādos pulciņos. No trīs gadu vecuma dziedāju ansamblītī. No četru gadu vecuma dejoju tautiskās dejas. Sešu gadu vecumā sāku iet mūzikas skolā, spēlēju klavieres. Bērnībā laiks bija diezgan noslogots, bet tas darīja ikdienu dažādu.

Kādi bija tavi bērnības sapņi, par ko tu vēlējies kļūt?

Sākumskolas laikā mums populāras bija atmiņu klades, kurās tika uzdoti dažādi jautājumi. Viens no tiem bija: „Par ko tu vēlētos kļūt?” Mana atbilde bija ļoti amizanta – cūkkope. Nezinu, kāpēc es ļoti mīlēju cūkas un vēlējos rūpēties par maziem sivēntiņiem.

Tad, kad izaugu lielāka, vēlējos kļūt par dakteri. Šo profesiju izvēlējos ģimenes ietekmē, jo vairāku manu radinieku profesijas ir saistītas ar medicīnu. Es domāju, ka varētu kļūt par bērnu ārsti. Mani sapņi īstenojās tiktāl, ka pēc vidusskolas biju iesniegusi dokumentus Farmācijas fakultātē. No Farmācijas fakultātes iestājeksāmeniem tomēr aizbēgu. Iesniedzu dokumentus arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Tur ļoti viegli iestājos, jo uzņemšanā bija jādara viss, kas man padevās un patika: jādejo, jādzied, jāraksta sacerējums latviešu valodā. Piedzīvoju, ka Dievam nav nejaušību. Tagad, esot klosterī, redzu, ka pedagoģiskā izglītība ļoti noder. Pateicoties diplomam, varu strādāt arī skolā.

Kā notika tava atgriešanās pie Dieva?

Kristīta esmu agrā bērnībā Vidsmuižas baznīcā sv. Jāņa Kristītāja svētku vigīlijā, pateicoties savai vecvecmāmiņai. Mana ģimene un radi nepraktizēja ticību, par Dievu nerunājām. Visa mana dzīve, gan baznīcā, gan ārpus tās, ir saistījusies ar mūziku. Arī pie Dieva mani atveda mūzika. Mūzikas skolas skolotāja mani un māsu ņēma līdzi uz luterāņu baznīcu dziedāt. Šīs draudzes mācītāja piedāvāja mums iet svētdienas skolā. Mamma par šo jautājumu bija padalījusies ar darbabiedriem, un kāda kolēģe teica, ja bērni ir kristīti katoļu Baznīcā, tad jāiet uz katoļu baznīcu. Abas ar māsu pievienojāmies pēdējām svētdienas skolas nodarbībām, kuras vadīja priesteris Edvards Pavlovskis, un piegājām pie Pirmās Svētās Komūnijas. Tas bija skaists, interesants laiks. Biju atvērta uz visu jauno. Tomēr es nebiju sastapusi Kungu kā personu, nepazinu Viņu kā draugu. Baznīca man bija kārtējais pulciņš, pasākumu vieta. Dažādās aktivitātes baznīcā man šķita interesantas.

Kad kļuvu vecāka, par to, ka eju uz baznīcu, nerunāju ne ar klasesbiedriem, ne arī ar savu labāko draudzeni. Vidusskolas un pēc tam arī studiju laikā Rīgā Dievs palika kaut kur otrajā plānā. Patiesībā Jēzu nepazinu. Neuzskatīju, ka dzīvoju slikti. Tas šķita normāli. Īstenībā, tie bija gadi bez Dieva – bija citas prioritātes, draugi, pasākumi. Es staigāju pa grāvja malu, dažreiz tur iekrizdama. Grēka apziņa man bija, bet, neskatoties uz to, dzīvoju tālāk grēka virpulī. Kad ierunājās sirdsapziņa, tā ātri tika noklusināta. Tagad atskatoties, redzu, kā Dievs mani vienmēr ir glābis. Viņš vēlējās savu plānu piepildīt līdz galam.

Īstu atgriešanos es piedzīvoju 1998. gadā. Tas notika caur kādu svētceļojumu. Visu ceļu gatavojos grēksūdzei, bet, tā kā vairākus gadus nebiju pie tās bijusi, tas bija grūti. Šajā pieredzē Dievs mani uzrunāja ļoti konkrēti. Mēs gājām cauri piecām draudzēm, kuras apkalpoja viens un tas pats priesteris. Kādā no šīm draudzēm šis priesteris pienāca un man jautāja, kādēļ es neeju pie Svētas Komūnijas. Es nepaspēju neko atbildēt, viņš paņēma mani aiz rokas un aizveda pie biktskrēsla. Pēc grēksūdzes viņš man teica: „Padomā, vai tik tavs aicinājums nav iet uz klosteri!” Es no tā ļoti nobijos. Man šķita, ka šī grēksūdze būs kaut kā jauna sākums. Šo domu par klosteri es uztvēru kā kaut ko sliktu, jo man nebija nekādas saskarsmes ar klosteri un māsām. Vēlējos no šīs domas aizbēgt, darīju visu, lai šos vārdus aizmirstu.

Pēc svētceļojuma atradu savu – Rīgas Marijas Magdalēnas – draudzi. Tikko uz to bija atnācis kalpot priesteris Juris Škapars. Pamazām izveidojās jauniešu grupiņa, kas gandrīz katru darba dienu nāca uz Svēto Misi dziedāt. Sākumā mēs bijām mazs domubiedru pulciņš, kas viens otram palīdzējām garīgi augt.

Kā tu atklāji savu aicinājumu?

Es ticu, ka katram cilvēkam aicinājums ir ielikts šūpulī, tas viņam ir ielikts sirdī. Paliek tikai jautājums, vai viņš šo aicinājumu sadzird, atklāj to un tam atsaucas.

Bija tāda interesanta situācija. Mana garīgā māsa no sv. Marijas Magdalēnas draudzes bija iestājusies Karmelā. Nākamajā vasarā es braucu viņu apciemot. Kādu dienu mēs gājām uz Karmelītu tēvu baznīcu, kas atradās netālu no klostera. Pirms iegājām baznīcā, kāda latviešu māsa mums pastāstīja, ka baznīcas priekšnamā ir šīs kongregācijas dibinātāja tēva Anzelma kaps. Pie viņa var īpaši lūgties par dzīves aicinājumu. Es dedzīgi lūdzos, lai Dievs man skaidri dod saprast manu aicinājumu. Tad es iegāju baznīcā, kur bija liels metāla krusts ar ciešanās izmocītu Pestītāju. Dievs man tik spēcīgi pieskārās, man bira asaras pašas no sevis. Skaidri sapratu jautājumu, kurš atbalsojās sirds dziļumos: „Kāpēc tu Man pretojies?” Likās, ka Kungs saka: „Kāpēc tu nenāc pie Manis?” Mani piepildīja svētlaime, un es sapratu, ka man jāpaliek klosterī. Tas bija mirklis, es biju laimīga! Ar šo laimi aizgāju uz klosteri un teicu, ka gribu runāt ar provinciālmāsu. Šis pacēlums nebija pazudis. Es vairs neatceros, ko teicu, bet bija sajūta, ka spēju pāris vārdos izteikt visu dzīvi un ieraudzīju, kā Dievs līdz šim mirklim ir mani vadījis. Es biju pārsteigta, kad dzirdēju pirmo jautājumu: „Kad tu vari atbraukt?”

Pārsteidzošs bija mirklis, kad atgriezos Latvijā. Ar šo domu devos pie sava biktstēva, lai pateiktu, ka esmu iestājusies klosterī, bet viņš mierīgi atbildēja: „Es to zināju.” Viņš sen bija to jutis, tikai es akli turējos pretī.

Kā tavi vecāki uztvēra šo tavu izvēli?

Uzreiz to nepieņēma. Tagad tas nes daudz augļu, bet pirmais mirklis bija ļoti smags. Tētis to uzzināja tikai gadu pēc manas iestāšanās. Ģimenē mēs sapratām, ka viņš vēl nav gatavs. Pēc pirmā gada postulātā atbraucu mājās. Tētis mani sagaidīja stacijā ar skaistu lauku puķu pušķi. Biju ģērbusies brūnā postulantes kleitiņā ar baltu apkaklīti. Nezinu, kāpēc viņš nejautāja, kāpēc es tik dīvaini izskatos. Mēs sēdējām pie galda un mamma neizturēja. Viņa teica, ka Līgai nekad nebūs ģimenes. Viņš no sākuma nesaprata, bet vēlāk to ļoti pārdzīvoja.

Pagāja visa vasara. Tad es no viņa saņēmu pirmo vēstuli. Tētis nekad nebija rakstījis vēstules, bet no tā laika viņš rakstīja ļoti bieži. Tajās vēstulēs sapratu, ka savu tēti esmu atguvusi no jauna. Viņš bija pilnīgi citādāks, kļuvis tāds maigs un atklāts. Viņš nekad nav bijis skarbs, bet nebija atklājis savas jūtas un emocijas. Ieraudzīju savu tēti no citas puses.

Vēlāk viņš ļoti iemīlēja māsas, brauca ciemos, tomēr viņa pirmā vizīte Vecrīgas klosterī bija neaizmirstama. Es pierunāju viņu apskatīties, kā mēs dzīvojam, un tētis kā policijas žandarms izgāja cauri visam klosterim. Viņš pat iespērās vienā klauzūras istabā. Pabeidzis savu vizīti, teica, ka nemaz tik traki neesot. Tētis bija bijis Pečoru klosterī, kas bija atstājis cietuma iespaidu. Tas, ka viņš redzēja, kā mēs dzīvojam, viņu kaut kā atvēra. Viņš braukāja pie manis ciemos gan uz Gulbeni, gan uz Jelgavu un Rīgu.

Pastāsti, lūdzu, kāpēc tavs vārds ir Marija Stefana?

Parasti pie mums klosterī māsas vārdu neizvēlās. Tomēr latvietēm un citām ārzemniecēm ir privilēģija, ka viņas var lūgt sev vārdu. Poļu māsas baidās mums dot poļu vārdus, jo latviski tie var neskanēt labi. Pārsvarā visas latviešu māsas ir dabūjušas tos vārdus, ko lūdz. Arī es ar tādu cerību lūdzu vārdu Marija Stefana.

Vēlējos kaut ko tādu, kas saistās ar Latviju. Šo vārdu izvēlējos par godu Nabadzīgā Bērna Jēzus māsai Marijai Stefanai. Lai arī Latvijā nav kanonizētu svēto, tomēr es uzskatu, ka viņa ir svēta māsa, un vēlējos, lai viņa ir mana Debesu aizbildne. Protams, sv. Stefans ir man kļuvis ļoti tuvs svētais, un arī viņš ir mans Debesu aizbildnis. Lai arī par to sākumā nebiju aizdomājusies, bet Tukuma baznīca ir veltīta sv. Stefana godam.

Vēlos mazliet pastāstīt par predikātu, kas ir mūsu vārda turpinājums. Parasti tas ir kāds Jēzus vai Dievmātes dzīves noslēpums, ko klostermāsa savā dzīvē īpaši izdzīvo. Arī predikātu es lūdzu. Man palaimējās, jo Dievs man dāvāja pilnu vārdu, kā es to lūdzu – māsa Marija Stefana no Euharistiskā Jēzus. Šāds predikāts man ir dots, pateicoties adorācijas stundām, kuras pavadīju Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Vissvētākā Sakramenta priekšā. Tieši šajā laikā es iemīlēju Kungu, varētu teikt, Viņā iemīlējos. Šī baznīca, šī monstrance man ir ļoti īpaša.

Kas tev kalpošanā sagādā prieku?

Kristus Karaļa draudzē esmu ērģelniece, katru dienu spēlēju Svētajā Misē. Ir neliels jauniešu ansamblītis, arī ar svētdienas skolas bērniņiem dziedam. Visu gadu mācāmies pa kādai dziesmiņai, un nesen mums bija pirmais koncerts baznīcā pēc Svētās Mises. Darbojos kā bērnu katehēte. Vadu Bībeles detektīvu grupiņu bērniem, kuri jau pieņēmuši Pirmo Svēto Komūniju. Ir uzņemšana detektīvos, ir sava parole un detektīva nozīmīte. Tādi „knifiņi” ir svarīgi. Bērns sajūt, ka tā nav skola. Vēl vadu nodarbības pirmsskolas vecuma bērniem.

Šovasar nācās vadīt arī pieaugušo katehēzi. Dažkārt, kad diena rit savu gaitu, šķiet, nekas īpašs nenotiek, neredzu augļus. Bet, kad skatos uz cilvēkiem, kuri nāk un atrod Dievu, tad ir liels gandarījums. Pieaugušo katehēze ir sirdij tuva, jo es pati daudz iegūstu no jautājumiem, ko viņi uzdod, no viņu pieredzes. Tādās reizēs piedzīvoju, kā Dievs caur mani runā. Cilvēks uzdod jautājumu, par kuru nekad neesmu domājusi, bet atbilde ir. Pati brīnos, no kurienes tā atnāk.

Dzīve ar Dievu nekad nav garlaicīga, tā ir piepildīta un pārsteigumiem bagāta. Dievs neko neatņem, bet dāvā visu. Tagad redzu, ka visu, ko esmu gribējusi savā dzīvē darīt, es daru. Dziedu, spēlēju, reti gan, bet arī dejoju. Atskatoties redzu, cik brīnišķīgi Dievs mani ir vadījis un turpina vadīt. Nebeidzu pateikties Dievam, kurš mani ir apveltījis ar tik skaistu aicinājumu. Jā, esmu laimīga! Tā laimes sajūta, ko piedzīvoju pirms deviņiem gadiem Krustāsistā Jēzus priekšā, nav zudusi. Dievs nebeidz mani pārsteigt. Laikam ejot, atklāju šo Dieva doto aicinājumu arvien dziļāk.

Līga Malāne. Katoļu Kalendārs 2011