Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Aicinājums

Sergeja Saprikina aicinājums uz laulību

Pirms četriem gadiem Sergejs dalījās ar savu liecību intervijā Katoļu Kalendāram. Sergejs ir atbildīgs par Neokatehumenālā ceļa kopienu Latvijā un intervijas brīdī viņa un Veras ģimenē auga astoņi bērni, bet šobrīd viņu pulciņš ir kļuvis vēl kuplāks. 

Sergejs: Vasarā Parīzē bija tikšanās ar pāvestu. Es zināju, ka tās ietvaros kopienas vadītājs Kiko aicinās atsaukties tos, kuri jūt paaicinājumu. Es braucu ar domu, ka piecelšos un došos Garīgajā seminārā. Bet pa ceļam viss izmainījās. Mēs bijām pazīstami ar Veriņu, redzējām viens otru, viņa vienā kopienā, es otrā. Pēkšņi pa ceļam noskaidrojās mūsu attiecības. Un atkal man sākās krīze – no vienas puses iespēja salaulāties, no otras puses Seminārs. Bet ko Dievs grib? Atbraucu no Parīzes jau ar līgavu. It kā bildināju sievu, tomēr paralēli šaubījos. Pēc tam vienā dienā mani atlaida no darba, nedēļas laikā izmeta no istabas, kuru īrēju. Priekšā ir kāzas, bet man nav ne darba, ne vietas, kur dzīvot, pilnīgi pliks. Varbūt Dievs grib, lai es eju uz Garīgo semināru? Bet tad pēkšņi Veriņa nedaudz saslima, viņai bija operācija, un tas fakts, nezinu, kādu ceļu pa manu sirdi vai galvu veica, bet lika izvēlēties laulību. Tolaik izvairījos no viena priestera, kurš man bija daudz palīdzējis. Es domāju, ka viņš mani pierunās doties uz semināru. Vasarā jau pēc laulībām es pie viņa tomēr aizbraucu uz grēksūdzi, samierināties, un tad viss nostājās savās vietās.

Vēl pirms kāzām es biju dzirdējis par lielām ģimenēm. Mans tēvs izšķīrās no mammas un es uzskatīju, ka daudzbērnu ģimene ir nelaime. Divi bērni ir normāli. Trīs – tā jau ir kļūda. Bet kad sāka stāstīt par ģimenēm, kurās ir astoņi vai 14 bērni, kur nav tās robežas, es domāju – trakie! Bet vienlaikus jutu, ka mani tas uzrunā. Es izbrīnījos. Es nekad nebiju sapņojis par ģimeni un vēl mazāk par daudz bērniem. Pirms kristībām mans priekšstats par laimi bija tāds: pat ja es apprecēšos, man būs viens vai divi bērni. Pārējie abortos. Ja ir sieva, tad vismaz divas, trīs mīļākās. Pirms kristībām es tā arī dzīvoju un nekad nebiju laimīgs. Visu laiku jutu kaut kā trūkumu. Jo citiem ir vairāk sievietes, nekā man. Citiem vairāk naudas. Visu laiku kaut kas neapmierina. Bet šeit pēkšņi piepildījums. Es Verai, kas tolaik studēja medicīnu, pirms laulībām teicu: būs jāizvēlas vai nu ārstes, vai mammas karjera. Viņa piekrita. Sākumā bija interesanti – tikko es uzzinu, ka mums būs bērns, darbā neko nezinot man palielina algu. Es redzu, kā Dievs cenšas sakārtot manu dzīvi. 

Visu interviju ar Sergeju un Veru Saprikiniem iespējams lasīt Katoļu Kalendārā 2012