Šodienas datums: 25.04.2017  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Ekumenisms Latvijā

Pāvesta Jāņa Pāvila II uzruna Rīgas Domā 1993. gada 8. septembrī ekumeniskās tikšanās laikā

„Lai visi būtu vienoti” (17, 21)

1. Tā Jēzus lūdzās par Saviem mācekļiem, tātad arī par mums. Tā ir svinīga lūgšana, kas uzliek pienākumu it visiem kristiešiem, - vārdi, kas nāk no Dieva Dēla lūpām, tuvu ciešanu brīdim, kad Viņš tiks nonievāts, notiesāts uz nāvi un sists krustā. Tie vēstī par Dieva plānu, kas paredz vienotību, cilvēku tie mudina apzināties, kāda ir viņa atbildība. Dievs vēlas vienotību, bet cilvēkam dāvātā brīvība ietver arī iespēju šķelties, Dieva vēlas mīlestību, bet cilvēka grēks izraisa savstarpēju neuzticēšanos un pretešķības.

Šais vārdos ar jaunekļa sirdi klausījās apustulis Jānis. Visu mūžu sludinājis Mācītāja Labo vēsti un pašaizliedzīgi kalpojis brāļiem, tuvojoties garā mūža norietam, viņš, kā vēstī tradīcija, šos vārdus rakstīja Evaņģēlijā. Viņš - kopā ar Pēteri un pārējiem apustuļiem - bija liecinieks šai lūgšanai, kas Euharistijas iedibināšanas vakarā atskanēja no Mācītāja lūpām. Jau tuvu piepildījumam bija sūtība, kuru Tēvs bija uzticējis Jēzum, kas, iedibinājis vienotības un mīlestības sakramentu, gatavojās dzert rūgto nodevības kausu.

2. Kā Romas bīskaps, Pētera ticības apliecinātājs priecājos, ka šodien varu apcerēt šos Evaņģēlija vārdus un dalīties priekā kopā ar visiem saviem brāļiem Kristū - ar luterāņiem, pareizticīgajiem, baptistiem un katoļiem -, kas visi mierā sadzīvojat šajā dārgajā zemē un kas mani tik sirsnīgi šeit Rīgā esat uzņēmuši.

Dārgie brāļi, pēc šai divdesmitajā gadsimtā kopēji izbaudītās katakombu pieredzes jūs vēlaties arī turpmāk lūgties kopīgi. Kopēji pārdzīvotais krusts ir tas, kas būtiski veicinājis kopīgos vērtību meklējumus un pirmām kārtām meklējumus pēc tās milzīgās vērtības, kāda ir kristiešu vienība.

Mūsu laikmetā līdztekus daudzajām pretrunām ir arī ne mazums pozitīvu aspektu. To vidū īpaši izceļas ekumenisma gars. Tas paceļas pāri senajai sašķeltībai, kuras cēlonis bieži vien ir bijusi tāda reliģiozitāte, kas vairāk saistīta ar rūpēm par laicīgām nekā ticības lietām. Tagad ar katru dienu aizvien spēcīgāka kļūst tiekšanās pēc vienības, par ko Pēdējo vakariņu laikā lūdzās Jēzus un no kuras Viņa mācekļi vēstures gaitā tik daudzreiz ir atteikušies, un aizvien vairāk izjūtams kļūst pienākums šo vienību rast.

3. Zīmīgi, ka šī lūgšanai veltītā tikšanās šodien notiek tūdaļ pēc īsas uzturēšanās katoļu katedrālē, kur mani uzņēma cienījamais Rīgas arhibīskaps Jānis Pujats, kurš mani pavadīja šurp uz luterāņu katedrāli, kas glabā pirmā šīs zemes apustuļa - svētā Meinarda kapu. Kopīgā pagātne ticīgajiem uzliek pienākumu kā brāļiem līdzdarboties vienlīdz kopējās nākotnes labā.

Latvijas kristiešiem tik nozīmīgā vietā mūsu lūgšanas raisās spontāni, tās ir dažādas un tomēr konverģējošas. Kā bieži salīdzinājuši Baznīcas tēvi, mūsu lūgšana būs līdzīga simfonijai, tā būs lūgšana pateicoties, slavējot un visbeidzot izlūdzot.

4. Pateiksimies Dievam pirmām kārtām par to, ka bijām aicināti pulcēties uz šo brālīgo tikšanos. Šodien mēs esam šeit tieši tādēļ, ka mūs vadījis viņa Gars, esam šeit tādēļ, ka Jēzus aicinājums būt vienotiem šobrīd kļūst arvien stiprāks salīdzinājumā ar kārdinājumu dalīties un šķelties, kas noticis citos vēsturiskajos apstākļos, kad pār sūtību evaņģelizēt diemžēl bieži vien virsroku guvušas laicīgās intereses. Taču Dieva Vārds ir spēcīgāks par cilvēku vārdiem un cerībai, kas mūs tuvina, ir stiprākas saknes nekā mantojumam, kas mūs šķir.

Kopīgi pateiksimies Kungam, kas valda pār laikmetiem un pār vēsturi, par mums dāvāto žēlastību dzīvot laikā, kad notiek centieni rast mieru un Baznīcas vienību, pateiksimies par to, ka esam aicināti darboties, lai varētu atkal iet brālības ceļu, kurā ar brālīgu mīlestību tiktu uzveiktas pretešķības brāļu starpā. Pateiksimies viņam par kristiešos modinātajām ilgām pēc sākotnējās vienotības, kāda bija to vidū, kas bija pulcējušies Pēdējo vakariņu mielastam. Mīlestība pret tēvu zemi Latviju, kādreizējo Livoniju, šo Māras - Jaunavas Marijas zemi, mudina kristiešus izpildīt savu pienākumu - rast vienību.

Marija, kas Savu dzīvi darīji par nemitīgu pateicības lūgšanu Dievam, māci arī mūs pateikties, - ko darām šai brālības stundā, daloties ticībā un cerībā!

5. Mūsu pateicības lūgšana - kā to redzam Kunga Mātes piemērā - pārtop pielūgsmē un Dieva slavināšanā. Pielūgsme un Dieva slavināšana ir kopējais kristiešu pamatpienākums, priekšnoteikums ekumenismam, kura labā vēlamies darboties. Dziļāk izprast vienības nepieciešamību Kristus sekotāji spēs, pazemīgi nostājoties Dieva klātienē, jo vienības pamatā ir Trīsvienības noslēpums.

Ja dievišķajai Majestātei netiktu veltīta pielūgsme, Baznīcas vienotnei trūktu nepieciešamās stabilitātes, turklāt nebūtu tā pārdabiskā motīva kalpot brāļiem, kas, liekot ikvienā cilvēkā saskatīt Dieva attēlu, ticīgajam dod spēku „cerēt, neesot nekādai cerībai” (sal. Rom 4, 18).

Pielūgsmē atklājam, ka mūsu brālīgo attiecību pārdabiskā mēraukla ir Dieva griba - mēs esam aicināti būt par pazemīgiem un efektīgiem rīkiem Dieva rokās, un tādēļ mums jāpūlas, lai mūsos ik dienas arvien vairāk augtu Kristus. Tam notiekot, atbilstošā mērā tiks mazinātas negatīvās sekas, kas radušās vēsturiskās sašķeltības dēļ. Jo vairāk nemainīgais, kas ir ticībā, nostiprināsies pār pārejošo, kas vēsturē, jo gaismas pārpilnāka un pievilcīgāka mūsdienu cilvēkam atklāsies ticība.

6. Mūsu kopējā lūgšana visbeidzot ir arī lūgšana izlūdzot. Ekumenisms ir žēlastība, kas tiek lūgta no Kunga, kuram mēs visi kopā dāvājam savu gatavību šķīstīt savas rokas, skatienus un it īpaši savas sirdis.

Ilgu laiku, gadu simteņiem vieni kristieši ir atteikušies spiest roku citiem kristiešiem, vērsuši savus skatienus dažādos un bieži vien pretējos virzienos, atteikušies mīlēt viens otru tā, kā mūs ir mīlējis un mīl Kristus.

Stāvot uz trešā kristīgā gadu tūkstoša sliekšņa, pateiksimies Dievam par jauno ekumenisma pavasari, kurš prasa, lai mēs izpildītu savu pienākumu. Aizvien lielākā mērā pasaulē pieaugot savstarpējam atkarīgumam, kristieši ir aicināti sniegt roku viens otram kā brāļi un vērst skatienu uz vieniem un tiem pašiem mērķiem, lai mīlestības saikni, kas visus vieno Kristū, darītu arvien ciešāku.

Šādi, ar jaunu un dziļāku izpratni, kristieši saprot vārdus, kurus, atstājot šo zemi, saviem mācekļiem teica Kristus: „Bez Manis jūs nekā nespējat darīt" (Jņ 15,5). Mūsu dienās pasaulē aizvien asāka kļūst tādu vērtību uztvere kā vienotība un savstarpējais atkarīgums, solidaritāte un miers. Kā pretstatu pasaulīgo elku mākslīgi radītajām, ambivalentajām tendencēm, kas cenšas pakļaut cilvēku, piemēram, tendencei pēc naudas, baudas, ietekmes un varas, uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa Baznīcas ir aicinātas pasaulei savukārt piedāvāt to vienotību, kas vienīgā spēj glābt, - vienotību, kas rodas, uzklausot un pieņemot Kristus teiktos vārdus. Vienīgi tie spēj atklāt ar prātu neaptveramo nozīmi, kāda piemīt cilvēku savstarpējām attiecībām, progresam, jaunradei, dzīvībai un nāvei.

No mūsu sirdīm tādēļ ceļas lūgšana, izlūdzot no Dieva žēlastību, lai visos kristiešos augtu un attīstītos patiess ekumēnisks aicinājums. Tieši tas ir mūsu šīsdienas lūgšanu vistiešākais mērķis.

7. Būdami kristieši, kas pilnā mērā dzīvo savā laikmetā, kuru raksturo aizvien dažādākas tendences, pazemībā un paļāvībā lūgsim no Dieva žēlastību, lai mēs spētu būt labi darbarīki Baznīcas vienības laukā.

Pāvests tagad var ierasties Rīgā, savukārt brāļi no Rīgas tiek no visas sirds gaidīti Romā. Tagad, lietojot vienādu izteiksmes veidu, vairs nav tik grūti saprasties, jo zinām, ka no Kunga esam saņēmuši vienu un to pašu sūtību, vienu un to pašu aicinājumu - Viņu pielūgt un viņam kalpot, kalpojot brāļiem, kas vēl joprojām gaida, kad varēs dzirdēt Viņa teiktos vārdus, cerības un pestīšanas vēsti.

Lai Svētais Gars vada mūs visus miera ceļos! Viņš, kas mūs visus un ikvienu no mums ir mācījis dziļāk iepazīt Kristu, lai palīdz mums sastapties vienotā priekā jaunos Vasarsvētkos!