Šodienas datums: 25.04.2017  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis

DIBINĀŠANA

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis ir trešais sv. Franciska no Asīzes dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais zars. Dedzīgi un ideālu pārņemti, sv. Franciska ordeņa brāļi darīja visu, lai dzīvotu, pilnībā sekojot viņa norādītajam ideālam: galējā nabadzībā, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas garā, vienkāršībā un brālīgā mīlestībā. Šī ideāla ietekmē 1525. gadā iesākās kapucīnu reforma. To aizsāka brālis Matejs no Bašo, kuram pievienojās brāļi Ludviķis un Rafaēls no Fossombrones. Ievērojot Katrīnas Cibo lūgumu, pēc pamatīgas lietas izpētes, pāvests Klements VII 1528. gada 3. jūlijā izdeva bullu "Religionis zelus", kas likumīgi pamatoja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu. Bulla ietvēra sekojošus punktus: tiesības dzīvot "vientuļnieku dzīvi", ievērojot sv. Franciska regulu; bārdas un habita ar konusveida kapuci nēsāšanu; sprediķošanu tautai; tiesības uzņemt noviciātā gan garīdzniekus, gan lajus. Pirmais ordeņa oficiālais nosaukums bija "Vientuļnieku dzīves mazākie brāļi". Drīzumā tomēr nosaukums mainījās. Kad brāļi ar garajām bārdām un jaunajā habitā pirmo reizi parādījās Kamerīnas ielās, zēni, domājot, ka tie ir ceļojoši eremīti, sauca: "Scapuccini! Scapuccini! Romiti! Romiti!" (kapucieši, vientuļnieki). Tāpēc brāļus sāka saukt šajā vārdā, kas saistījās ar viņu habitu, pareizāk, ar tā lielo kapuci. No 1534. gada nosaukums kapucīni figurē arī pāvestu dokumentos. Tā radās nosaukums "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis". 1608. gadā pāvests Pāvils V izdeva apustulisko konstitūciju, kurā pasludināja kapucīnus par "patiesiem mazākajiem brāļiem" un "sv. Franciska garīgajiem dēliem", uzsverot, ka tiem uz šo apzīmējumu ir tādas pašas tiesības kā citiem brāļiem no lielās franciskāņu saimes. 1619. gada 23. janvārī ar tā paša pāvesta lēmumu kapucīni kļuva par atsevišķu sv. Franciska ordeņa atzaru. Kopš šī brīža augstākais priekšnieks tiek saukts par "ğenerālo ministru" un tiek uzskatīts par likumīgo sv. Franciska pēcteci.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu pamatuzdevums ir sv. Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana, dodot priekšroku lūgšanai, īpaši kontemplatīvajai; sekojot "mazuma" (minoritas) garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību; mīlestībā uz Kunga Krustu censties īstenot dzīves stingrību un veikt gandarīšanu ar prieku; veidot savstarpējās attiecības brālīgas atvērtības garā; ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem cilvēkiem; kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu, dinamisku apustulisko darbību, sevišķi evaņğelizāciju. Mūsdienās brāļu darbībai ir visai daudzveidīgas formas, starp tām arī misijas visos pasaules kontinentos dažādos sabiedrības slāņos, īpaši tur, kur ir sabiedrības atstumtie, ieslodzītie, slimie un vientuļie. Kapucīnu pastorālā darba harizma ir sprediķošana un grēksūdžu uzklausīšana - īpaši spilgti šis aicinājums ir atklājies sv. Leopolda Mandiča, sv. tēva Pio un svētīgā Honorāta Kožmiņska dzīvēs.

SASTĀVS

2002. gada sākumā bija gandrīz 11 tūkstoši ordeņa locekļu. Kapucīnu ordenis ir ceturtais lielākais vīriešu ordenis pasaulē, brāļi strādā 96 pasaules valstīs. Līdz 1997. gadam pastāvēja Latvijas un Igaunijas kapucīnu ğenerālais komisariāts, tomēr nepieciešamā locekļu skaita trūkuma dēļ komisariāts tika likvidēts, un ğenerālais ministrs rūpes par kapucīnu kopienas atjaunotni uzticēja Varšavas kapucīnu provincei no Polijas.

IESTĀŠANĀS

Brāļu kapucīnu ordenis ir vīriešu ordenis. Lai iestātos ordenī, pirmkārt, ir jāsajūt Dieva aicinājums; jābūt dabiskai spējai dzīvot evaņģēlisku dzīvi brāļu kopienā, kā arī atbilstošai fiziskai un psihiskai veselībai; jātic un jāievēro tas, ko māca katoļu Baznīca. Kandidātam jābūt nobriedušam, ar noteiktu gribu un dedzīgam. Bez tam ordenī var stāties tikai ar tīru nodomu kalpot Dievam un cilvēku pestīšanai. Sīkāku informāciju var iegūt, personīgi sazinoties ar brāļiem.

DARBĪBA

Pēc Pirmā pasaules kara, V.E. Rīgas metropolīta Antonija Springoviča aicināti, Latvijā ieradās kapucīnu brāļi no Bavārijas. 1929. gadā tika nodibināts pirmais klosteris Skaistkalnē. 1933. gadā metropolīts Antonijs Springovičs uzticēja kapucīniem pastorālās rūpes par sv. Alberta baznīcu Rīgā. Vēl pirms Otrā pasaules kara 1936. gadā kapucīni uzcēla klosteri Viļakā. Šajā klosterī strādāja Latvijā ļoti pazīstamais un mīlētais kapucīns tēvs Toms, kas nomira Aktjubinskā, Kazahstānā 1984. gadā, sasniedzis svētuma slavu. 1937. gadā trīs latviešu kapucīni saņēma priesterības svētības. Diemžēl Otrais pasaules karš un padomju režīma gadi daudz ko sagrāva tik cerīgajā kapucīnu klātbūtnē Latvijā. Padomju vara, cīnīdamās pret reliģiskajām organizācijām, aizliedza ordeņa darbību, un brāļi tika izkaisīti. Visi, kuriem neizdevās izbraukt uz Rietumiem, tika apcietināti un izvesti uz lēģeriem Kazahstānā. Tomēr visur, kur brāļi uzturējās, viņi varonīgi apliecināja uzticību Dievam, Baznīcai un cilvēkiem, kuriem kalpo. Latvijas kapucīni strādāja Igaunijā un Kazahstānā. Šāda situācija turpinājās līdz pat 1991. gadam, kad kapucīni atgriezās Rīgā, Sv. Alberta baznīcā, bet 1996. gadā - arī Viļakā. Patlaban kapucīni no Sv. Alberta baznīcas aprūpē ticīgos Ķekavā, strādā Olaines un Pēternieku draudzēs, kalpo arī svētā Franciska draudzē Rīgā. Tiek apkalpotas divas slimnīcas Rīgā, pansionāti un ieslodzījuma vietas. Viļakā dzīvojošie brāļi apkalpo arī Kupravas un Liepnas draudzes.

KANONISKAIS STATUSS

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis atrodas tiešā Apustuliskā Krēsla pakļautībā; savās iekšējās lietās tas ir neatkarīgs, savukārt pastorālo darbu veic, saskaņojot to ar diecēzes bīskapu. Ordenis pieder pie kontemplatīvi aktīvajiem ordeņiem. Saskaņā ar apustuliskā pamudinājuma Vita consecrata 61. numuru tas pieder pie ordeņu institūtiem, sauktiem par "jauktajiem". Tas sastāv no brāļiem, kas ir priesteri, un no brāļiem, kas tādi nav. Ordenis visiem brāļiem dod vienādas tiesības un uztic vienādus pienākumus, izņemot tos, kuru avots ir svētību sakramentā (priesterībā).