Šodienas datums: 22.06.2017  |  Vārda dienas: Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Ticības liecinieki

(1923-2010)

2010. gada 19. maijā no mums šķīrās monsinjors Antons Smelters. Gribas mazliet dalīties pārdomās par sava novadnieku un radinieku monsinjoru A. Smelteru. Mēs esam radi ne jau no Ādama un Ievas, bet gan no mana tēva puses. Abi esam kristīti un pie Pirmās Svētās komūnijas gājuši staltajā Varakļānu baznīcā. Smelters divdesmitajos gados, es – trīsdesmitajos. 1949. gadā mēs sastapāmies un iepazināmies Beļģijā, bīskapa Boļeslava Sloskāna vadītajā trimdas seminārā. Kad es 1949. gadā braucu uz Beļģiju, mans tēvs atgādināja, lai turos pie sava radinieka Antona Smeltera. Lai viņš ir tavs „sargeņģelis”! Seminārā un vēlāk – priesterības laikā mēs kļuvām ne tikai radi, bet arī draugi.

Mūžībā ir aizgājis Rīgas dekanāta dekāns, Rīgas Metropolijas kūrijas kanclers, LKSAA „Dzintars” un Latvijas Marijas leģiona bijušais kapelāns. Monsinjors Smelters savu 80. mūža un 50. priesterības gada jubileju atzīmēja savā dzimtenē – brīvajā Latvijā. Viņš par to priecājās. Viņa šūpulis ir kārts Varakļānos, Kokaru sādžā, kur arī sperti pirmie nedrošie soļi uz šīs zemes, iesāktas pirmās skolas gaitas.

Lasīt tālāk


(1893-1981)

Rūpējoties par katoļu Baznīcas turpmāko likteni Padomju Savienībā, pāvests Pijs XI nolēma iesvētīt vairākus bīskapus no tur esošajiem priesteriem. 1926. gada 10. maijā Maskavā Sv. Ludvika franču draudzes baznīcā nepilnus 33 gadus veco priesteri Boļeslavu Sloskānu konsekrēja par bīskapu un iecēla par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. B. Sloskāns uzsāka strādāt Baltkrievijā, bet jau kopš 1927. gada septembra vairākas reizes tika apcietināts un izsūtīts uz Solovkiem, Ansera salu, Irkutsku un citām vietām. Apmainot bīskapu pret padomju spiegu, 1933. gada janvārī viņš tika atgriezts Latvijā.

1944. gadā vācu valdība piespieda bīskapu B. Sloskānu un vairākus citus kristīgo konfesiju bīskapus pamest Latviju. 1946. gadā viņš nokļuva Beļģijā, kur izveidoja Baltiešu garīgo semināru. B. Sloskāns cieši sadarbojās ar Vatikānu, piedalījās arī Vatikāna II koncilā. Bīskaps Sloskāns aizgāja mūžībā 1981. gada 18. aprīlī Beļģijā.

2004. gada 30. decembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludināto dekrētu "Decretum super heroicitate virtutum" tika atzīta bīskapa tikumu varonība, par ko bīskaps tiek saukts par godināmo.

Lasīt vairāk


(1909-1941)

Vladislavu Litaunieku par priesteri iesvētīja 1933. gadā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Viņš kalpoja par vikāru Rēzeknē, tad par prāvestu Jaunbornē, Spruktu un Indru draudzē, kur uzcēla baznīcu. Daudzi viņu vērtēja kā darbīgu priesteri, kas mīl bērnus un pašaizliedzīgi rūpējas par viņu kristīgo audzināšanu. 1941. gada ziemā V. Litaunieks pārcēlās uz Višķiem. Dodoties ceļā uz Feimaņu draudzi, kur vēlējās palīdzēt prāvestam vadīt gavēņa laika rekolekcijas, vilcienā čekas ierēdņi viņu arestēja. Daugavpils cietumā viņš tika nežēlīgi spīdzināts un visbeidzot 1941. gada 24. jūnijā nogalināts. V. Litaunieks ir apbedīts Višķu baznīcas dārzā.

Lasīt vairāk


(1867-1923)

Krāslavā pie Sv. Ludvika baznīcas 20.-30. gados atradās piemineklis sarkanā terora upuriem – 1923. gadā „par ticību nomocītajam krāslavietim”, Pēterpils dekānam, prelātam Kon­stantīnam Butkevičam un 1919. gadā Daugavpilī nogalinātajiem pieciem draudzes locekļiem. Pēc 1940. gada piemineklis ticis iznīcināts, toties Krāslavas kapsētā blakus kapličai saglabājies un atjaunots pr. K. Butkeviča simboliskais kaps. Šķiet, tikai retais Latvijā zina, ka 2003. gadā pēc Krievijas bīskapu konferences ierosinājuma Romā tika uzsākts 16 padomju laika mocekļu beatifikācijas process, starp kuriem ir arī krāslavietis priesteris Konstantīns Butkevičs.

Lasīt tālāk


(1919-1954)

No paradīzes mums palikušas pāri trīs lietaszvaigznes naktī, ziedi dienā un bērna acis.” Dante

Tēta Antona un māmiņas Veronikas pirmdzimtā meitiņa Radītāja brīnišķīgo pasauli ieraudzīja vasaras pilnbriedā 1919. gada 20. augustā. Jau pēc četrām dienām viņa saņēma, kā vēlāk rakstīs „Dzīves dziesmā”, savas sūtības lielāko un skaistāko dāvanu – Kristību un vārdu Sofija. Svētais Gars meitenes dvēselē ielēja trīs dievišķos tikumus: ticību, cerību un mīlestību, un no šā brīža mazā kļuva par dzīvo Dieva svētnīcu. Dažus gadus vēlāk Sofijai piebiedrojās māsiņa Broņislava un pēc tam arī brālītis Antons. Dzimtās mājas atradās netālu no Daugavas, Nīcgales draudzes Rasnačos, kur viņa pavadīja laimīgu bērnību. Vēlāk Sofija rakstīs: „Mana pirmā tikumu skola bija vecāku piemērs.” 

Lasīt tālāk


(? - 1196)

Svētais bīskaps Meinards bija Latvijas apustulis. Viņš ieradās Livonijā XII gs. 70.-80. gados. Meinards nodibināja Ikšķiles diecēzi un Rīgas arhidiecēzi. Ikšķilē tika uzcelta pirmā mūra baznīca Latvijā. 1186. gadā Brēmenē Meinards tika iesvētīts par Ikšķiles bīskapu. Jaunievēlētais bīskaps ar cieņu izturējās pret vietējo iedzīvotāju tradīcijām, iemācījās viņu valodu, rūpējās par jaunu priesteru audzināšanu. Bīskaps Meinards nekad nelietoja vardarbību savā kalpojumā, bet vienmēr bija miera apustulis.

Viņš Latvijas teritorijā kalpoja līdz savas dzīves beigām 1196. gadā. 14. gadsimtā Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur tās atrodas vēl tagad. Par svēto viņu izsludināja pāvests Jānis Pāvils II 1993. gada 8. septembrī. 2000. gada 20. augustā pie Ikšķiles baznīcas drupām salā, kas nosaukta svētā Meinarda vārdā, tika svinīgi atklāta svētvieta viņa godam.

Lasīt vairāk