Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Ticības liecinieki

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

(1893-1981)

Boļeslavs Sloskāns ir dzimis 1893. gada 31. augustā Stirnienes draudzē. 1917. gada janvārī Pēterpilī (Sanktpēterburgā) viņu iesvētīja par priesteri. Pāvesta Pija XI uzdevumā 1926. gada 10. maijā bīskaps d'Erbiņi Sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepus iesvētīja B. Sloskānu par bīskapu un iecēla viņu par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. Jau 1927. gada septembrī bīskapu Sloskānu apcietināja un nosūtīja spaidu darbos uz Solovku salām (Baltajā jūrā). Vēlāk viņu izsūtīja uz Sibīriju. Nepatiesi apsūdzēts, bīskaps tika spīdzināts 17 padomju cietumos, nežēlīgi mocīts un sists līdz asinīm. Nedēļām ilgi viņš gulēja sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai, izsalkumam un slāpēm. Bīskapa Sloskāna dziļā ticība viņam palīdzēja izturēt šo krusta ceļu. Apmaiņā pret krievu spiegu Latvijas valdība 1933. gadā panāca bīskapa Sloskāna atbrīvošanu. 22. janvārī bīskaps Sloskāns tika samainīts pret krievu cietumnieku Indras robežpunktā. Dažas stundas vēlāk bīskaps ieradās Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā, kur viņu sagaidīja Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs arhibīskaps Cehīni, valdības pārstāvji, deputāti, studenti.

Pēc atbrīvošanas bīskaps Sloskāns strādāja Rīgas Garīgajā seminārā kā profesors un vēlāk Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Cilvēkus, kas ar bīskapu tikās, dziļi iespaidoja viņa patiesais svētums. Bīskaps Sloskāns izstaroja mieru, pazemību, vienkāršību un dziļu mīlestību. Kara beigās vācieši kopā ar bīskapu Rancānu un Liepājas bīskapu Urbsu aizveda Boļeslavu Sloskānu uz Vāciju. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti un nonāca Bavārijā, kur arī sagaidīja kara beigas. 1946. gada beigās bīskaps Sloskāns pārcēlās uz dzīvi Beļģijā, Skildē, kur viņš uzņēmās jaunizveidotā latviešu Garīgā semināra vadību. Viņa aprūpē nonāca arī ap 40 studentu, kuri studēja Luvēnas Katoļu universitātē. Pēc tam bīskaps Sloskāns dzīvoja Mont-Cesar klosterī Luvenā, kur rūpējās par vietējo latviešu garīgo un materiālo labklājību. Bīskapa Sloskāna dziļā dievbijība, sirsnība un pazemība pārsteidza daudzus. Viņa gluži pārdabiskais starojums katru tikšanos padarīja par īpašu garīgu piedzīvojumu. Bīskapa būtību raksturoja pacietība un gatavība panest ciešanas. Turklāt viņš spēja piedot saviem vajātājiem un lūdzās par tiem.

1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā) bīskaps Sloskāns mira kā Dieva žēlsirdības liecinieks. Dziedājuma Salve Regina laikā viņa seja pēkšņi tika it kā pārveidota, tā kļuva mirdzoša un starojoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Aculiecinieki to salīdzina ar Kristus pārveidošanos Tabora kalnā. Pie pēdējiem dziedājuma vārdiem: “ …post hoc exilium…O Clemens” viņš aizgāja no šīs dzīves.

1993. gada 10. oktobrī bīskapa B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Bīskaps Jānis Pujats tur svinēja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem, klātesot oficiāliem Latvijas un Beļģijas valsts pārstāvjiem.

Jau 2000. gada 14. aprīlī Roma piekrita bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai Beļģijā. Savāktie materiāli tika nosūtīti uz Romu , kur īpaša komisija 9 teologu sastāvā tos izpētīja un 2004. gada 8. novembrī vienbalsīgi nobalsoja par latviešu bīskapa izcilo dzīvi un darbiem. 2004. gada 14. decembrī šo balsojumu apstiprināja pilnvarota 24 kardinālu komisija.

2004. gada 20. decembrī oficiāli ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum tika atzīta Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, lai turpmāk viņu varētu saukt par godināmo. Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību (excellentia vitae) un uzskata to par atdarināšanas vērtu.

Tas ir pirmais posms ceļā uz bīskapa Sloskāna oficiālu pasludināšanu par svēto. Katoļu Baznīcas kārtība paredz, ka tam ir nepieciešami vēl divi sekojoši posmi: beatifikācija jeb atzīšana par svētīgo un kanonizācija jeb atzīšana par svēto.

Atzīšanai par svētīgo Baznīca prasa, lai būtu viens brīnums, kas noticis, pateicoties lūgšanai tieši uz bīskapu Sloskānu. Tāds brīnums ir noticis, un Beļģijas komisijas ārsti, kuru vidū ir divi neticīgi un viens ticīgs, ir atzinuši, ka izārstēšanās ir zinātniski neizprotama. Šobrīd piecu ārstu komisija lietu skata Romā. Tas notiek lēni, ņemot vērā to, ka šādu beatifikācijas procesu ir daudz.