Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Bīskapa B. Sloskāna tēla aktualitāte (pr. Paskals Marija Jerumanis, Dr. Theol.)

Kā bīskapa Boļeslava Soskāna beatifikācijas procesa postulātors kopš 2010.gada vēlos sirsnīgi sveikt konferences dalībniekus. Es jutos pagodināts, kad V.E. arhibīskaps Z. Stankēvičs mani uzaicināja nolasīt referātu. Ļoti atvainojos, ka nevaru personiski piedalīties šajā skaistajā pasākumā.

Bīskaps Sloskāns daudz rūpējās par kristīgajiem lajiem un īpaši par skolotājiem. Tādēļ godināmais bīskaps būs noteikti priecīgs par to, ka Lolitas Ērgles kundze piekrita nolasīt manu īso referātu. Es viņai sirsnīgi pateicos. 

Bīskapa Boļeslava Sloskāna tēla aktualitāte ir vienreizīga. To es arī vēlos izcelt šajā uzrunā. Bet pirms tam vēlos atgādināt viņa personības galvenās iezīmes. 

Bīskaps Sloskans sludināja Kristu vispirms ar savu dzīvi un personu. Būdams visā savā dzīvē Hostia pro fratribus, ‘upuris par brāļiem’, viņš īpašā veidā atklāja Jēzus, kā Augtstā priestera un Labā Gana vaigu. Viņš izpildīja savus bīskapa pienākumus, vispirms ciešot par savu ganāmpulku, īpaši tad, kad viņš pavadīja gandrīz 6 gadus Solovku nometnē un Sibīrijā. Tur, visšausmīgākajos apstākļos, viņš liecināja par savu mīlestību uz Dievu un cilvēkiem, būdams gatavs mirt savas uzticības Kristum un svētajai Katoliskajai Baznīcai, dēļ. Šajā laika posmā bīskaps piedzīvoja ateistiskā komunisma brutālo varmācību un ļaunumu, kura saknes svētīgais pāvests Jānis Pāvils II saskata nepareizajā antropoloģijā, kas atrodas komunisma pamatā – šajā antropoloģijā cilvēks vairs nav izprasts saistībā ar Dievu: tā ir galvenā problēma, kurai ir milzīgas sekas. (Sal. Centesimus annus, 13) Bīskaps Sloskāns raksta savā dienasgrāmatā par to, ko viņš piedzīvoja Sibīrijā : ‘Sev visapkārt es redzēju ikdienas verdzības sāpju pilno dzīvi un pilnīgu padotību valstij; dzīvi bez reliģijas un bez morāles. Reti kāds saules stariņš caurstrāvoja šo garīgo tumsu. Tajā, kas skar reliģiju, kompromisi ar padomju varu varēja novest līdz Dieva un Baznīcas nodevībai. Es ļoti baidījos pakrist un samaitāties sliktajā gaisotnē, kurā dzīvoju. 

Prāts atteicās darboties un likās, ka ilgas pēc ideāla izzūd. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka vienīgi pateicoties Vissvētās Jaunavas Marijas aizsardzībai, es noturējos uz bezdibeņa malas.’ (1931.g. 1.jūlijā) Tādēļ nav jābrīnās, ka, nonācis brīvībā pēc II. Pasaules kara, bīskaps Sloskāns Rietumos lasīja referātus par vajāšanām Padomju Savienībā un par komunisma briesmām, pat ja viņš pilnībā bija piedevis saviem vajātājiem un gandrīz nekad nerunāja par savām ciešanām: īstā piedošana iet kopā ar patiesību, kas mums padara brīvus, kā teicis Kristus. (Sal. Jņ 8,32) 

Ieslodzījumā pavadītie gadi dziļi pārveidoja bīskapu Sloskānu. Viņš vairs nemainīja savas dzīves kursu, bet tikai garīgi attīstījās. Latvijā pavadītie desmit gadi pēc atbrīvošanas un pēc tam Vācijā un Beļģijā pavadītie 37 gadi liecina par Kristum un brāļiem pilnībā veltītu dzīvi. Svinot Svēto Misi, nododoties stundām ilgai ikdienas lūgšanai un īpaši pēc 1963.g. dzīvojot dziļā kontemplācijā Keizersbergas abatijā, viņš bija kā Mozus kalnā, kurš aizlūdz par savu tautu. Ar savu pilnīgo atdevi, pildot savus pienākumus ar lielu pašaizliedzību, viņš bija kā Labais Gans, kas sevi upurējis par savām avīm. Ar savu pazemīgo klātbūtni, kas izstaroja viņa dvēseles mieru un dziļo prieku, viņš atklāja cilvēkiem Dieva mīlestību un garīgās dzīves skaistumu. Viņš patiešām bija Hostia pro fratribus, un pat pro inimicis, ‘upuris par brāļiem’ un pat – ‘par ienaidniekiem’, lūdzoties un upurējoties par Baznīcas vajātāju atgriešanos un pestīšanu. Viņš bija izcils piedošanas, kas dāvāta ienaidniekiem, liecinieks. Bīskapa Sloskāna priesteriskais tēls bija arī mariānisks: viņa priecīgā pazemība, viņa aizkustinošā vienkāršība un viņa milzīgā paļāvība uz Dievu viņu padarīja par īstu Vissvētās Jaunavas Marijas dēlu, kas iet svētās Terēzes no Bērna Jēzus pēdās. 

Bet bīskaps Sloskāns sprediķoja ne tikai ar savu dzīvi. Viņš mācīja cilvēkus arī ar vārdiem, cenšoties sev līdzi aizraut dvēseles, tām mācot, kā veidot dzīvas attiecības ar Dievu, tām palīdzot piešķirt jēgu ciešanām un dzīves grūtībām, visu upurējot Dievam, īpaši par vajāto Baznīcu un vajātājiem, aicinot cilvēkus mīlēt arī Jaunavu Mariju un lūgt viņas aizbildniecību. Lūk, dažos vārdos viņa garīgās dzīves principi, ko viņš vēlējās nodot tālāk. Viņš varēja būt prasīgs audzinātājs, jo viņš aicināja ikvienu sevi pārspēt, lai pilnībā mīlētu Dievu un tuvāko, bet viņš tāds bija ar neizmērojamu labvēlību un lielu iejūtību. 

Bīskaps Sloskāns bija patiešām skaists Jēzus, kā Augstā priestera un Labā Gana attēls – Jēzus ar maigu un pazemīgu sirdi. Šādā veidā Bīskapa tēls atklājas kā ļoti aktuāls Universālajai Baznīcai, bet īpaši tām vietējām Baznīcām, kurās viņš kalpojis kā bīskaps – Krievijā, Baltkrievijā, Latvijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā un citās valstīs. Laikā, kad Katoliskā Baznīca cenšas iedzīvināt Vatikāna II koncila mācību, kurā Baznīcas noslēpums tika labāk izgaismots, laikā, kad pārsteidzošā veidā Baznīca nav bieži izprasta un bieži pat izgrūsta no sabiedrības vai vajāta kā, piemēram, Islama valstīs, Bīskapa Sloskāna mīlestība pret Baznīcu var būt kā īsta gaisma, lai mūsdienu cilvēki spētu atklāt tās skaistumu un lomu sabiedrības attīstībā, ejot patiesības un piedošanas ceļu. Smagākās ciešanas bīskaps Sloskāns piedzīvoja savas mīlestības pret Baznīcu dēļ, un viņa, kā Baznīcas kalpa tēls, ir tik tīrs un skaidrs kā kristāls. 

Godināmais bīskaps ir arī liels aizlūgšanas un piedošanas liecinieks. Bīskaps Sloskāns mums stāv priekšā kā bāka, kas palīdz nepadoties kārdinājumiem risinot problēmas un konfliktus saviem spēkiem vien, bāka, kas arī ļauj stāties pretī kārdinājumam ieslīgt atriebības apburtajā lokā. Šādā veidā viņš mums atgādina, kāds ir ceļš, ko Kristus Evaņģēlijs piedāvā Baznīcai un pasaulei, lai risinātu smagākās problēmas un pārveidotu cilvēciskās attiecības.

Bīskaps Sloskāns bija arī miera un vienotības mudinātājs, gans, kas spēja apvienot kā gara plašumu, tā paļāvību un uzticību. Arī šī iemesla dēļ bīskaps Sloskāns var būt paraugs Baznīcai un sabiedrībai. Taču pāri visam bīskapa Sloskāna piemērs un mācība, iespējams, mūs aicina mīlēt bez mēra, atdodot savu dzīvību par brāļiem. Viņš mums atgādina krusta vietu kristīgajā dzīvē: ticīgo acīs viss var tikt pārveidots par pateicības upuri Dieva godam un brāļu pestīšanai. Kristīgās ticības gaismā krusts ir tieši tā vieta, kurā atklājas Dieva varenība: ‘Kad es esmu vājš, tad es esmu stiprs’, rakstīja sv. Pāvils. (Sal. 2 Kor 12,10) Bīskapa Sloskāna garīgais dzīves ceļš atklāj šo vārdu patiesību – līdz pēdējam elpas vilcienam. 

Bīskapa Sloskāna tēls ir ļoti aktuāls, jo viņš bija Kristus varenības, kas darbojas mocekļu dzīvē, liecinieks. 2000. gada Lielās jubilejas laikā svētīgais pāvests Jānis Pāvils II mūs aicināja neaizmirst to liecību, ko sniedza 20. gadsimta mocekļi, kuri bija lielākā skaitā nekā visā Baznīcas vēsturē. (Sal. Tertio millenio adveniente, 37) Bīskaps Sloskāns nenomira kā moceklis, bet gandrīz sešus gadus viņš cieta visšausmīgākajos apstākļos par savu ticību un par savu mīlestību pret Baznīcu, būdams pat gatavs atdot savu dzīvību par patiesību, taču piedodot saviem vajātājiem. Un pat pēc tam, viņš bija gatavs atgriezties atpakaļ Padomju Savienībā savās Mohiļevas un Minskas diecēzēs, lai ciestu kopā ar savu ganāmpulku, tomēr pāvests viņam to neļāva. Viņš visu savu dzīvi pavadīja dziļā vienotībā ar vajāto Baznīcu Padomju Savienībā, par to nemitīgi rūpējoties, par to pastāvīgi aizlūdzot un par to sevi upurējot klusumā. Latvijā un Beļģijā nodzīvotie gadi pēc viņa atbrīvošanas atklāj, ka moceklības ceļš var būt ceļš arī tiem, kas dzīvo ikdienas dzīvi, meklējot, kā īstenot patiesību piedošanas garā un vislielākajā mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem.