Šodienas datums: 18.08.2017  |  Vārda dienas: Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Lai mēs būtu viens! (Anna Rancāne)

Augsti godātie konferences dalībnieki!
Šīsdienas konferences moto ir jau daudz reizes atkārtoti godināmā latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna vārdi, kurus vajadzētu ar zelta burtiem iekaldināt Latvijas valsts pamatlikumā: „Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst”.

Ir oktobris, kad tieši pirms 25 gadiem tika dibināta Latvijas Tautas fronte, kas iezīmēja latviešu tautas trešās Atmodas sākumu. Toreiz mums visiem bija skaidrs mērķis, – Latvijas brīvība, ierakumos skaidri iezīmētas karojošās puses, cīņa pret ārējo ienaidnieku lika Latvijas tautai mobilizēt visus spēkus. Dziesmotās revolūcijas noskaņās bija iespaids, ka sabiedrība tik tiešām ir vienota, taču eiforijas laiks pagāja, sākās ikdienas dzīve ar savām grūtībām un pragmatisko skatījumu uz lietām. Līdz šim bija šķietami viegli meklēt ienaidnieku ārpus sevis, bet nu jau vajadzēja pāriet jau citā – daudz augstākā apziņas līmenī, lai kopīgi cīnītos pret saviem trūkumiem, garīgi attīstītos, stingri nostātos ceļā uz augstāku sabiedrības morāli, uz tautas garīgo atdzimšanu.

Bīskapa Sloskāna dzimtajā pusē, Latgalē, Rēzeknē, Latgales atbrīvošanas pieminekļa pakājē rakstīti vārdi: Vienoti Latvijai! Ko gan nozīmē šie tik ļoti vienkāršie vārdi mūsdienu Latvijā? Kas gan ir šī garīgā vienotība, pēc kuras mēs tā ilgojamies? “Lai Jūs būtu viens, kā es un Tēvs esam viens” – ar šādiem vārdiem bīskaps Boļeslavs Sloskāns atgādina to pamatu, uz kā iespējama šāda vienotība. Tā ir iespējama tikai tad, kad cilvēks ļauj sevī atspīdēt Dievam, kad ir pārvarēta lepnība un augstprātība, noiets grūts iekšējo pārmaiņu ceļš – upurgatavības, nesavtības un ziedošanās ceļš.

Atmodas gados mēs ar milzīgu interesi tvērām katru brīvāku vārdu avīžu un žurnālu slejās, klausījāmies radio, dievinājām televīzijas raidījuma “Labvakar, Latvija!” vadītājus. Masu mediju iespaids, tāpat arī baznīcas iespaids sabiedrībā bija ievērojams, tiem bija dots milzīgs uzticības kredīts, kurš toreiz arī tika attaisnots. Kā tas ir tagad?

Diemžēl pa šiem 25 gadiem līdz ar daudzām pozitīvām pārmaiņām Latvijas sabiedrībā ir notikuši arī negatīvi procesi. Aizvien padziļinās plaisa – starp valdību un tautu, turīgajiem un trūcīgajiem, galvaspilsētu un reģioniem, veselajiem un slimajiem, starp tiem, kuriem sāp, un tiem, kuri nav izjutuši sāpes. Tas, kas tik ļoti pietrūkst mūsu sabiedrībā, ir empātija, spēja iedziļināties otra situācijā, just līdzi. Nereti mēs kā palaidņa puikas Kārļa Skalbes pasakā “Kaķīša dzirnaviņas” apmētājam ar dubļiem un sprunguļiem balto kaķīti, vēlēdamies vienkārši ar interesi novērot viņa mokas.

Šāda tendence arvien vairāk ir novērojama mūsdienu masu mediju jomā. Sīvā konkurence mediju tirgū, nemitīgā dzīšanās pēc lasītāja un skatītāja uzmanības, reklāmdevēju naudas spiež televīzijas kanālus, žurnālus, laikrakstus iesaistīties nežēlīgā sacensībā par asāku, asiņaināku, negatīvāku informāciju, par slavenību privātās dzīves nianšu atklāšanu. Televīzijas kanāli, interneta ziņu portāli sacenšas savā starpā, kurš piedāvās aizraujošāku un atklātāku realitātes šovu, kuros netiek respektētas nekādas vērtības – ne cilvēka personība, ne viņa intimitāte, kuros viss tiek pakārtots dīkai skatītāju ziņkārei, augstākam raidījuma reitingam. Ilgus gadus strādājot žurnālistikā, pēdējos gados arī televīzijā, ar šo parādību diemžēl ir nācies bieži saskarties. Protams, tas netiek vārdos atklāti afišēts, bet, ja t.s. mazais cilvēks parādās nacionālo TV ziņu sižetos vai raidījumos, tad nereti ir tā, ka žurnālistam viņa teiktais ir jāieliek noteiktos rāmjos, jāpakārto raidījuma producenta vēlmēm, lai tikai ziņa izskatītos asāka, aktuālāka, nedomājot par šī cilvēka personiskajām interesēm, tiek veidoti un kultivēti stereotipi par to, ka, piemēram, Latgalē visi ir nodzērušies, nestrādā. Tanī pašā laikā sabiedriskajā masu medijā, kas tiek veidots par nodokļu maksātāju naudu, nebūt tik ļoti netiek pieprasīti stāsti par to, ko šis cilvēks Latvijas reģionos patiesi domā un jūt, par ko viņš priecājas un bēdājas. Labais, pozitīvais, kas notiek novados, netiek izcelts, tas, kas nepārtraukti tiek pieprasīts, tā ir ziņa, jaunums, aktualitāte, kas tiek pamatota ar neapgāžamu argumentu – kam gan tas jūsu labais stāsts interesē?! Par to liecina jau zināmais mēģinājums nobīdīt LTV1 kultūras raidījumu “100 grami kultūras” neizdevīgā raidlaikā, tikai sabiedrības spiediena ietekmē šis lēmums tika pārskatīts. Bet joprojām attieksme ir tāda - ja kultūras pasākums notiek Rīgā, tad tas ir notikums, ja, piemēram, Zilupē, tad tas nav pelnījis nekādu sabiedrības uzmanību. Ar to es nedomāju, ka žurnālistiem nebūtu jāatklāj negācijas, kuras notiek ikdienas dzīvē, tomēr esmu pārliecināta, ka ir jāievēro zināms līdzsvars, ka labie, iedvesmojošie stāsti palīdz arī sabiedrībai kļūt labākai.

Augstprātība, snobiskums, cilvēku dalīšana ietekmīgajos un tajos, kuri var būt labākajā gadījumā tikai par subjektu kādu politisku mērķu sasniegšanai pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, ārēja skaistuma un jaunības kults, – tās diemžēl ir vērtības, kas šodienas Latvijā tiek vērtētas visaugstāk. Pirms neilga laika, piedāvājot valsts televīzijā sižetu par to, kā nelielā Latgales internātpamatskolā bērni ar nelieliem garīgās attīstības traucējumiem apgūst vienkāršus amatus, lai varētu socializēties, iejusties sabiedrībā, būt tai vajadzīgi, saņēmu kategorisku atteikumu. Vai tik tiešām tas, kā internātskolas audzinātāji, saņemot niecīgu atalgojumu, ar neiedomājamām pūlēm panāk, ka šie dzīves pabērni tomēr spēj izdzīvot un pat nopelnīt sev kādu grasi iztikai, – nav mazāk svarīgs, nekā tas, ka ir kārtējo reizi izšķīrusies kāda slavenību ģimene vai apprecējies kāds viendzimuma pāris? Jājautā arī – vai mūsdienu baznīca Latvijā - katoļu vai luterāņu - necenšas vairāk tuvināties šīs pasaules varenajiem, naudas dalītājiem, kuri lepni soļo procesijā 15. augustā Aglonā, nekā vienkāršajiem ļaudīm, arī šādiem likteņa pabērniem?

Arvien skaudrāk nākas apzināties savu kristīgā žurnālista lomu un misiju, kas, manuprāt, ir – ne tikai atklāt patiesību, bet arī nedarīt nevienam pāri, nekaitēt, nesāpināt.

Lasot bīskapa Sloskāna ciešanu ceļa memuārus, arvien pārsteidz, ar kādu mīlestību viņš runā gan par saviem likteņa biedriem. Pat par saviem vajātājiem viņš nerunā ar naidu un izsmieklu, šī cieņa pret ikvienu cilvēku kā Dieva radītu un mīlētu būtni, tās mūsdienu sabiedrībā pietrūkst arvien vairāk. „Es esmu laimīgs, jo tagad es iemācījos mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma – arī tos, kuri, liekas, nebūtu to pelnījuši, jo tie ir visnelaimīgākie... es lūdzu, lai nekādas atriebības vai rūgtuma jūtas neiezagtos jūsu sirdīs, jo citādi mēs vairs nebūsim kristieši, bet gan fanātiķi,” – tā saviem vecākiem raksta jauneklis, kas tikko iesvētīts par bīskapu un jau uzsācis neiedomājamu moku ceļu – Boļeslavs Sloskāns.