Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Kinorežisores Dzidras Smiltēnas uzruna

Eminence, Ekselences, konferences dalībnieki!
Mēdz teikt - laiks no atmiņas dzēš daudzus cilvēka dzīves notikumus, dziļi noglabājot tikai to, kas mūs virzījis pa liktens nolemto ceļu. It īpaši bērna gados piedzīvoto.

Tā arī es - no savas bērnības atceros vien dažus, bet ļoti spilgtus mirkļus, pie kuriem nereti kavējos atcerē. Viens no tādiem - Ziemassvētki Svētā Franciska baznīcā. Man toreiz bija trīs gadi, brālim pusotra. Mums tikko bija mirusi mamma. Tēvs, netikdams viens ar mums galā, no Latgales ataicināja vecmāmiņu. “Bērniem ir nepieciešama Dieva svētība un aizgādnība” - tā bija viņas pārliecība, un mēs steidzami tikām šajā baznīcā nokristīti.

No šī notikuma mana atmiņa saglabājusi, ka baznīcā bija ļoti auksts un, tupot uz celīšiem, man bira asaras. Bet tad, kādā brīdī, atskanot ērģeļu skaņām, es pēkšņi sajutu sevī ieplūstam siltumu. Man likās, ka tieku pacelta no šīs aukstās grīdas un nesta kādās saudzīgās un drošās rokās.

Augot lielai, es šo sajūtu saglabāju - atmiņā. Kaut baznīca ikdienā tika apmeklēta reti. Vien tajos pašos Ziemsvētkos.

Liktenīgs pavērsiens notika pirms divdesmit viena gada, kad ar filmu “Indrāni” ciemojos Beļģijā un sastapu priestera Andra Jerumaņa tēvu Jāni Jerumani. Viņš man iedāvināja grāmatu “Upuris par brāļiem”. Par bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Ar pamudinājumu - veidot filmu par šo izcilo latvieti. Es par bīskapu Boļeslavu Sloskānu neko nezināju. Arī Latvijā viņš bija maz pazīstams. Un filma neapšaubāmi varēja kļūt par pirmo spēcīgo pagrieziena punktu šīs personības atklāsmei ne tikai Latvijas, bet arī daudzu citu valstu cilvēkiem.

Es ilgi domāju - vai tas man būs pa spēkam, un pats galvenais - vai es to drīkstu uzņemties veidot. Mana dzīve bija metusi kūleni pēc kūleņa. No vieniem sarežģījumiem citos.

Un, tad notika līdzīgi, kā pirms daudziem gadiem Svētā Franciska baznīcā. Kāds nolaidās pār mani mudinot - iet un darīt.

Tā sākās mans ceļš kopā ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Tas nebija ātri un viegli paveicams uzdevums. Likās, daudzkārt kāds šajā ceļā cēla augstus žogus un vajadzēja lielu gribasspēku, lai tiktu pāri un ietu tālāk. Darbu izdevās vien pabeigt pirms pieciem gadiem. Šodien, atskatoties uz filmas veidošanas laiku, sāk likties, ka arī te mūs vadīja kāda gudra un saudzējoša cilvēka klātbūtne. Izvēloties laiku, kad filmai ir jānonāk pie skatītājiem. Paša bīskapa Boļeslava Sloskāna klātesamība. Palīdzot saprast viņa domas, viņa dzīves notikumus un pamatvērtības, kurām viņš nelokāmi bijis uzticīgs visu savu mūžu. Mēs arī satikām cilvēkus, kas bijuši nozīmīgi bīskapam Boļeslavam Sloskānam.

Viens no tādiem bija priesteris Antons Smelters. Līdzīgi, kā vakar svētajā Misē teica bīskaps Antons Justs, arī tēvs Smelters varēja liecināt - bīskaps Sloskāns ir mans skolotājs. Gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Dzīvesgudrību skolotājs. Pēc filmas pabeigšanas arī es varu teikt - bīskaps Boļeslavs Sloskāns ir arī mans skolotājs. Un droši vien vēl daudziem citiem, kas ieklausīsies viņa dzīvesstāstā. Filmā mūs uzrunā bīskapa Sloskāna personība un viņa dzīvesgudrība.

Filmā ir epizode, kurā tiek vēstīts, ka katru piektdienu viņš devās uz tirgu, lai pirktu ziedus savai lūgšanu kapelai. Novilcis bīskapa sutanu. Tērpies vienkāršās drānās. Pirkstā vien paturot bīskapa gredzenu. Cilvēki viņu pamanīja un dēvēja par lauku priesteri. Vienlaikus noliecot cieņā galvu, jo saredzēja viņā izcilu cilvēku. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns nekad nav aicinājis dzīvot dzīvi nabadzībā, taču ar savu piemēru aizvien mudināja cilvēkus būt pieticīgiem.

Tas rosina pārdomām. Par mums pašiem un sabiedrību šodien kopumā. Jaunu tehnoloģiju, jaunu mantu kulta laikos. Mēs gribam labi dzīvot, lietu vērtībās saredzot cilvēka dzīves laimes atslēgu. Taču lietas noveco, drānas novalkājas. Kas ir nezūdošās vērtības? Bīskapam Sloskānam tas ir tik pašsaprotami un vienkārši - mūsu savstarpējo attiecību sirsnība un mīlestība.

Nezinu vai visām tautām, bet latviešiem noteikti ir raksturīgi, nemitīgi atgriezties pagātnē un bieži pat ar dusmām un naidu pārcilāt visus tautai nodarītos ļaunumus. Aizmirstot, ka bija cilvēki, kas visas posta dienas un grūtības nesa ar lielu pašaizliedzību un stāju. Neliecoties un nenododot savus principus un valsti. Virspusēji pārstāsti šodien nevienu neuzrunā un visbiežāk atstāj vienaldzīgus. Taču konkrētu cilvēku dzīvesstāsti un to patiesības skaudrums iedvesmo jauniem neikdienišķiem soļiem savas dzimtenes mīlestībā.

Bīskaps Sloskāns uzskatīja, ka šos vēstures notikumus nevajag aizmirst, taču ir jāiemācās stāvēt pāri aizvainojumam, sāpēm, nodevībai. Varbūt arī mums ir pienācis brīdis beigt sevi žēlot un rakņāties dažādāko asiņaino un baiso notikumu jūklī. Bet vairāk stāstīt par cilvēkiem, kas varonīgi izturējuši šos posta gadus valsts vēsturē un godam nesuši sevi uz Latvijas brīvības altāra. Par to gaismu, kas starojusi no viņiem un vērsusi mūsu dzīvi labāku.

Tāpēc stāstot par bīskapu Sloskāna dzīves notikumiem, mēs filmā apzināti vairījāmies no padziļinātiem šausmu un varmācības atainojumiem. Bet vairāk mēģinājām tuvoties cilvēka dvēseles un gara pārdzīvojumiem. Tam trauslajam taču vienlaikus stiprajam spēkam, kas viņam ļāvis izturēt visus pārbaudījumus un nezaudēt cilvēcību.

Mūsu filmai nosaukumā ir divi vārdi: LŪGŠANA KRUSTĀ. Stāsts par mūsu bīskapu ir arī vienlaikus vēstījums par cilvēka spēju – piedot. Jēzus, krustā sists, lūdza piedot pāridarītājiem, jo viņi taču nezina, ko dara. Tas tik ļoti sasaucas ar bīskapa Sloskāna vēstījumu no Gulaga nometnēm - visvairāk es lūdzos par saviem pāridarītājiem, jo viņi taču bija visnelaimīgākie.

Tā ir būtiska mācība, ko mēs saņemam no bīskapa Boļeslava Sloskāna garīgā mantojuma.

Pirms daudziem gadiem kopā ar kori “Juventus” devos uz Gruziju. Un tikos ar cilvēku, kas radījis neaizmirstamus kinodarbus. Filmas, kuras vieno cilvēka dziļākās dvēseles gudrības. Režisoru Tengizu Abuladzi.

Man vakar Svētajā Misē bija liels gandarījums, kad arhibīskaps Jānis Vanags pieminēja šos kinodarbus. Filmā “Cerību koks” viens no varoņiem vaicā: kālab man vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu. Taču vienlaikus viņš saka, ja baznīca nav piepildīta ar Dieva garu, cilvēka mīlestību un ticību, tad tā ir vien akmeņu krāvums.

Tieši šādu pamudinājumu mēs saklausām iepazīstot godājamā latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīvesstāstu.

Arī mēs savā filmā kopā ar bīskapu Sloskānu uzrunājam jūs visus un aicinām katram sevī uzcelt dvēseliski piepildītu baznīcu.