Šodienas datums: 22.10.2017  |  Vārda dienas: Airisa, Arisa, Iraisa, Irida, Irisa

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Tikai piedošanā un patiesībā mums ir nākotne (prof. Andris Marija Jerumanis)

Bīskapa Boļeslava Sloskāna tēlam ir dziļa nozīme Latvijā un Eiropā. Sloskāna tēls raksturo nozīmi un sapratni par to, kāda ir mūsu tautas un mūsu cilvēka identitāte jaunajā vēstures posmā, kurā esam iegājuši pirms divdesmit gadiem, kad sabruka komunisma totalitārisms, kas ir tik dziļi iezīmējis un ievainojis mūsu sabiedrību un tās cilvēkus, daļēji izmainot arī mūsu valsts pamatus.

Bieži vien sevī nesam ne vienmēr izteiktu apvainojumu pret tiem, kas mums ir darījuši pāri un kas varbūt mūsu sāpes arī neuzskata par svarīgām. Un mēģinām ar to tikt galā, ceļot cietoksni vai arī mēģinot aizmirst tos murgus, ko paši esam piedzīvojuši vai par kuriem mūsu vecāki ir stāstījuši, par to nerunājot un nedomājot. Taču ne naids un vienaldzība pret otru, ne arī atmiņas anestēzija ir pareizās atbildes. Latvijas sabiedrība nevar dzīvot bez patiesas piedošanas, kas ir iespējama tikai tad, ja notiek kopīga kritiska patiesības meklēšana. Jautājums ir par izlīgšanu, kas nebūtu tikai izlikšanās, bet ir patiesa un tāda, kas ievēro taisnīguma principus. Tikai tad izlīgšana būtu ilgstoša un visus apmierinātu.

Par piedošanu var filozofēt un runāt abstrakti, paliekot utopijas līmenī. Bet tā nepaliek teorija, ja izejam no konkrētiem piemēriem pasaules vēsturē, kā Gandijs Indijā, kā Nelsons Mandela Dienvidāfrikā, kā nesen nogalinātais kristiešu ministrs Pakistānā, Shahbay Bhatti. Bīskaps Sloskāns arī ar savu dzīves piemēru ierindojas starp šiem izcilajiem piedošanas un izlīgšanas piemēriem.

Boļeslavs Sloskāns ir viens no Latvijas dēliem, kas sevī izcili apvieno daudzus Latvijas likteņa aspektus. Izcelsim dažus no tiem. Piedzimis cariskajā Latgalē, viņš piedzīvo Latvijas neatkarības pasludināšanu. 1917. gadā Pēterpilī kā teoloģijas students viņš redz un sajūt pirmās revolūcijas vēsmas, kas izraisa pārmaiņas Krievijā – sagrauj visas sabiedrības pamatus un nogalina vairākus miljonus iedzīvotājus. Boļeslavs Sloskāns to piedzīvo, tiek izsūtīts 1927. gadā uz Solovkiem un vēlāk uz Sibīriju, piedzīvo komunisma totalitārisma vajāšanas un teroru. Atgriezies Latvija 1933. gadā, viņš piedzīvo Latvijas uzplaukumu, bet arī Padomju Savienības draudus pret Latvijas neatkarību. Latvijā viņš ir liecinieks divām okupācijām, kas viņu piespiež kļūt pa trimdinieku līdzīgi kā daudzus citus latviešus Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara brīvajā pasaulē viņš kļūst par liecinieku Eiropā. Viņš liecina par notiekošo ne tikai Latvijā, bet arī visā Krievijā, kurā savukārt notiek vislielākā kristiešu vajāšana kopš kristietības piedzimšanas. Kur vien iespējams, Boļeslavs Sloskāns iestājas par Latviju, runā par reliģijas brīvības un sirdsapziņas brīvības ierobežošanu visā Padomju Savienībā, kas tik dziļi ievaino cilvēkus un Baznīcas dzīvi. Viņam sāp Latvijas liktenis, viņam sāp Baltkrievijas un Krievijas tautas un ticīgo liktenis. Rietumos viņš piedzīvo sabiedrības ātro attīstību 50.gados, kas noved pie 60.gadu ekonomiskā uzplaukuma. Sloskāns redz, kā cilvēks labklājības sabiedrības iespaidā attālinās no mantotajām vērtībām. Viņš piedzīvo, kā sabiedrībā parādās jaunas vēsmas, ko simboliskā veidā var izlasīt Parīzē uz mūriem 1968. gada studentu revolūcijas laikā, piemēram, ”Ne Dievs, ne ģimene, ne tēvija”. Tas viņam ļoti sāpēja, jo atgādināja “bezbožniku” saukļus 1917. gadā Pēterpilī, vēlāk Baltkrievijā un Krievijā. Redzot, kā latviešu trimdinieki aizmirst saknes ar Latviju, attālinās no saņemtajām garīgajām vērtībām un piemērojas patērētājsabiedrības jaunajiem dievekļiem, viņš klusībā sevi upurēja Keizersberga abatijā, lēnām sadegot par visiem saviem tautiešiem, par atstāto ganāmpulku Mogiļevas un Minskas diecēzēs Baltkrievijā, par visiem vajātajiem Padomju Savienībā, par savu dzimteni.

Pieminot šos faktus, mēs saprotam, ka Sloskāns pravietiskā veidā piedzīvo to, ko latviešu tauta ir piedzīvojusi pēdējos 120 gados. Mūsdienu latvietis var mācīties no viņa, kā apvienot šos dažādos aspektus, kas caurstrāvo mūsu tautas traģisko likteni. No Boļeslava Sloskāna var mācīties arī jaunais latviešu pilsonis, kas godīgi vēlas integrēties mazajā tautas kopienā, kurš cīnās par savu izdzīvošanu, respektējot tās trauslo identitāti. Atbilde uz jautājumu, kā apvienot dažādus Latvijas tautas aspektus, lai nekļūtu par šizofrēniķi, kas ir slimība, kas raksturo cilvēku, kurš nespēj atrast savu identitāti; atbilde ir atrodama pie Boļeslava Sloskāna, kurš mums rāda zelta ceļu, kuru mums visiem ir, iespējams, iet un kurš ir ejams – tas ir Mīlestības ceļš.         

Daži piemēri no B. Sloskāna dzīves.

Baltkrievijā viņš bija baltkrievs ar pārējiem ticīgiem baltkrieviem un kalpoja savam ganāmpulkam, atdodot tam visas savas garīgās asinis un spēkus.

Izsūtījumā mīlestības vārdā viņš palīdzēja, cik vien bija iespējams visiem ieslodzītajiem. Paliek prātā kāda pareizticīgo diakona liecība, runājot par Sloskāna piemēru, kurš izceļ, ka ciešanas, kas ir mīlestībā kopīgi dalītas, palīdz pārvarēt savstarpējas nesaprašanās starp konfesijām.

Mīlestības vārdā Sloskāns spēj pat mīlēt tos, kas viņam ir darījuši pāri. Viņš pats vēstulē vecākiem uzsver, ka ir jāmīl visi bez izņēmuma, un to Sloskāns arī parāda, konkrētā veidā ar mīlestību izturoties pret saviem vajātājiem. 

Mīlestības vārdā viņš spēja turpināt mīlēt ļauno cilvēku, neidentificējot viņu ar tā vājumu vai ļaunumu.

Mīlestības garā Sloskāns 1933. gada 18. februārī rakstīja atklātu vēstuli sabiedrībai, kurā pateicās par lūgšanām un aicināja visus “pie kopējā darba Baznīcas un tautas druvā”. Viņš nenoskatījās no malas uz Latvijas tautas likteni, it kā tas viņam nebūtu svarīgi, jo viņa ganāmpulks palika Baltkrievijā. Boļeslavs Sloskāns paturēja viņus nemitīgi savā sirdī, un dzīvoja, mīlot savu dzimteni, iestājoties par tās garīgo un sabiedrisko uzplaukumu.

Boļeslavs Sloskāns meklēja izlīgšanu starp dažādām kristīgām konfesijām un aicināja izvairīties no savstarpējiem apvainojumiem.

Mīlestības vārdā viņš aicināja nojaukt mūrus, ko cilvēki savstarpēji uzceļ un attaisno, lai nebūts vienam otrs jāmīl.

Strīdos, kas radās starp garīdzniekiem un laicīgiem cilvēkiem, viņš vienmēr mudināja uz izlīgšanu, vadoties pēc Kristus parauga, kurš mīlēja līdz galam un pirms piesišanas krustā lūdza, lai viņi būtu viens.

Neattaisnojot ļaunumu, paturot vienmēr prāta, ka labs ir labs un ļauns ir ļauns, tātad patiesības gaismu, viņš spēja pavadīt otru cilvēku, skatīdamies uz viņu ar mīlestības skatienu. Patiesības gaisma Sloskānam bija no vienas puses ticības gaisma, no otras – dabīgais likums, tas ir, prāta gaisma, kas atspīd katra cilvēka sirdsapziņā. Piedot cilvēkam patiesībā, B. Sloskānam nozīmēja mīlēt otru, pat tad, ja viņš paveica vissmagākos pārkāpumus, parādot cilvēkam ceļu uz patiesību un pavadot viņu uz šī ceļa, neatstājot vienu vai ignorējot. Tas pats attiecās arī uz komunistiem, kuri Sloskānu vajāja un kurus viņš uzskatīja pa visnelaimīgākajiem.

Pat ja no Sloskāna mutes nebija dzirdēts vārds pret kādu vajātāju, viņam patiesības jautājums bija ārkārtīgi svarīgs. Piemēram, Sloskānam bija aizdomas, ka pāvests Jānis XXIII, pieņemot Hruščova radus Vatikānā, varētu aizmirst ticīgo likteni Padomju Savienībā, tāpēc viņš nosūtīja sīku 20 lpp. garu vēstuli, kurā īpaši aprakstīja kristiešu vajāšanas Padomju Savienībā un Latvijas situāciju 60.gados. B. Sloskāns saprata, ka pats piedzīvo to, ka komunisms ir ideoloģija, kas cilvēkam melo par viņa īsto likteni un mēģina risināt sabiedrības problēmas no nepareizā redzespunkta. Viņš uzsvēra, ka ar viltu komunisti mēģina iestāstīt cilvēkiem patiesību, (pravdu), kas īstenībā neatbilst realitātei un lietas būtībai.

Šodien mēs varam mācīties no B. Sloskāna, kā risināt savstarpējas domstarpības, vadoties pēc mīlestības principa. Tas nozīmē, pret otru cilvēku izturēties ar labvēlīgu, sirsnīgu attieksmi, runāt ar otru cilvēku kā ar cilvēku, kurš mums ir jāmīl tāds, kāds viņš ir, pat ja mūsu viedokļi ir savstarpēji atšķirīgi. Un tikai šādā gaisotnē ir iespējams iet kopā patiesības meklēšanas ceļu, kas rada iespēju ieklausīties otra cilvēka argumentos. Tolerances princips, kas šodien ir viena no atvērtas un demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, nenozīmē vienaldzību, kas izslēdz patiesības jautājumu. Tad arī pazūd tolerance. B. Sloskāns mums palīdz saprast, ka patiesa tolerance ir mīlestības tolerance, kas respektē otra cilvēka brīvo gribu, kas jūtas pret to atbildīga un tai tuva. Brīvo gribu, kurā var dalīties ar savu pārliecību un vērtībām, neizslēdzot savstarpēju bagātināšanu un iespēju kritiskā gaismā runāt par pareizo un nepareizo.

Jau Senās Grieķijas filozofs Aristotelis saprata, ka nevar ievest taisnīgu sabiedrību, ja nav draudzības. Tāpat arī no citiem filozofiem varam mācīties patiesības vērtību. Sokrāts pretojās sofistiem, kuri apgalvoja, ka patiesības jautājums ir tīri subjektīvs, un mira, palikdams uzticīgs patiesībai. No Jēzus varam mācīties, ka patiesība dara brīvus. Visiem, kuri alkst pēc saskaņas, vienotības, identitātes un atvērtības, bīskapa Sloskāna vēstījums atskanēs mīļi bez izņēmuma. Meklē patiesību. Totalitārisms ienīst patiesību, izvēlas ideoloģiju, darbojas ar puspatiesībām, aptumšo cilvēka prātus, lai ar viņiem ir vieglāk manipulēt. Pagātnes totalitārismi, ko Latvija piedzīvoja, gan fašisms, gan komunisms, bija balstīti uz nepatiesību un tieši tāpēc noveda pie brīvības zaudēšanas. „Jūs neesat brīvi,” teica Sloskāns saviem mocītajiem. Arī šodien mēs redzam dažādas nebrīves pazīmes un esam spiesti palikt nomodā patērētāju sabiedrības tīklos, kas mums nemanot atņem iekšējo brīvību. Totalitārisms nemīl otru, bet to nomāc, ievaino, nospiež, samierinās ar meliem un atņem brīvību.

Brīvību mums uzdāvināja pirms 20 gadiem, bet tā pieprasa atbildību par to. Bīskaps Sloskāns bija atbildīgs cilvēks, kurš juta atbildību pret tuvāko, pret ģimeni, pret uzticēto draudzi, pret Latvijas tautu, pret Vajāto Baznīcu. Atbildība par otru cilvēku un tuvība ir vienīgie ceļi, kas var mums palīdzēt iziet no mūsu “es gūsta”, kurā esam nokļuvuši, domādami tikai par sevi un savu draugu labklājību, aizmirstot, ka neviens nevar izdzīvot bez kopienas un piederības sajūtas tāpat, kā bez savas ģimenes, tautas, ticības kopienas.

Noslēdzot šīs pārdomas, noteikti jāpiemin B. Sloskāna garīguma un cilvēciskuma avots, kas ir Dievs. Mīlestībās Dievs, kas sevi atklāj Kristū. Tikai pateicoties Viņam, B. Sloskāns nesalūza izsūtījumā, palika uzticīgs savai misijai līdz mūža beigām, būdams tālu no sava ganāmpulka, jaunajos Rietumu sabiedrības apstākļos. Dievs, ko Sloskāns pielūdza, bija žēlsirdīgais mīlestības Dievs, kas piedod. Un viņš nemitējās to sludināt ne tikai ar vārdiem, bet vispirms ar visu savu dzīvi Solovkos, Sibīrijā, Latvijā, trimdā. Krustā piesistais Jēzus, atdodot savu dzīvību par pasauli, iedvesmoja un deva spēku B. Sloskānam upurēt savu dzīvi par saviem brāļiem (Hostia pro fratribus), piedodot tiem, kuri viņam darīja pāri, lūdzoties par viņiem un neiekrītot naidīgā varmācības apburtajā lokā. Ļeņins 1922. gada 19. martā deva pavēli iznicināt kristiešus. Naida augļi ir visiem redzami. B. Sloskāns no cietuma raksta vēcākiem un viņus aicina mīlēt bez izņēmuma. Kas mīl piedot un lūdz piedošanu, kas meklē saprast otru, meklē patiesību.