Šodienas datums: 20.07.2018  |  Vārda dienas: Ramona, Ritma

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

V. E. Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna

Godājamie konferences dalībnieki!
Sākumā es gribēju pateikt, ka apbrīnoju jūsu pacietību. Tā liecina par jūsu spēcīgo motivāciju, par jūsu gara slāpēm, vēlmi uzzināt vairāk par bīskapu Boļeslavu Sloskānu, par patiesību un piedošanu. Par to man prieks un izsaku jums atzinību.

Šodien mēģināšu apkopot jau pateikto un pastāstīt nedaudz, cik tas 15 minūtēs iespējams, par Latvijas identitāti 3. gadu tūkstotī.

Es arī gribu izteikt pateicību mūsu „dubultministram” Bordāna kungam, kas ļoti labi ieskicēja patiesību un piedošanu, un es teiktu tā: mums nav garīgo lietu ministrijas, tad kultūras ministra amatā jūs „pieķērāt” arī garīgo dimensiju. Tāpēc man tagad būtu mazāk darāmā.

Kāpēc mēs tik daudz varējām apcerēt Boļeslava Sloskāna personību? Jo viņš bija atradis patiesību, kurai ar visiem saviem gara spēkiem uzticīgi sekoja. Visi dažādie skatījumi no dažādām pusēm, no dažādām valstīm un vakar jo īpaši spilgti arī no dažādām konfesijām, visi šie uzmanības stari sakrustojas vienā punktā, un tāpat kā dimants sāk zaigot, kad uzspīd gaisma, arī viņa personība iezaigojās daudzās krāsās. Mēs ieraudzījām viņu un arī Latviju jaunā gaismā. Tā ir ļoti nopietna problēma, ka mūsu tautai trūkst pašapziņas, savas vērtības apziņas, bet šajā zālē ieraudzījām, ka Latvijai ir arī citi pārstāvji, kuri bijuši gaismas nesēji Padomju Savienības teritorijā un ārzemēs. No mūsu mazās tautas izgāja gaisma. Mums tas jādara zināms, jāliek par piemēru citiem.

Gribu padalīties ar vienu mazu sapni, kas ir manā sirdī. Ceru, ka piedzīvošu dienu, kad no Latvijas brauks misionāri uz citām zemēm. Pēdējos 20 gados no citām tautām esam saņēmusi daudz palīdzības, arī materiālā ziņā, baznīcu celtniecībā. Mums vajadzētu sākt dot atpakaļ. Un ko mēs varam dot? Mēs varam dot atpakaļ mūsu ticību, gara un kultūras bagātības. Es arī vēlos teikt Baltkrievijas un Ukrainas pārstāvjiem, mūsu priesteri brauca pie jums, šodien mums trūkst priesteru. Ja jums ir pārpalikums, sūtiet pie mums. Mēs atradīsim, ko viņiem darīt. Bet es ceru, ka vairs nepaies ilgs laiks, ka mēs mazliet to augsni uzarsim, uzmodināsim tautu un varēsim dot un sūtīt savus priesterus. Es to gaidu, uz to ceru un gribu pie tā strādāt.

Šī konference mums ieskicē virzienu, kurā mums vajadzētu strādāt. Caur B. Sloskāna personību varam ieskicēt nākotnes perspektīvas, kas ir vērtīgas un vajadzīgas arī nākotnes Latvijai. Redzam, ka pagājušā gadsimtā Eiropa bija kritusi dažādās galējībās – personības, nācijas un kolektīvisma kulta, bet pēc tam arī individuālisma un hedonisma grāvī. Kā nākotnē varam izvairīties no šīm ekstremālajām attieksmēm? Ir viena atbilde – pateicoties pareizai antropoloģijai jeb priekšstatam par cilvēku, jo no atbildes, kas ir cilvēks, izriet pārējais. Ja cilvēks ir tikai miesa, kas pēc dažiem gadu desmitiem iznīkst, tad nav jēgas būt nesavtīgiem, rēķināties ar citiem. Tad ir vērts baudīt dzīvi un grābt, ko var arī uz citu rēķina. Pat ja tiek atzīts, ka cilvēkam ir apziņa, bet tiek uzskatīts, ka tā izriet tikai no miesas un līdz ar miesas nāvi izzūd, tad patiesībā pieeja nemaz nemainās. Tad vienīgi jāpieķer klāt jautājums par šīs apziņas labsajūtas apmierināšanu. Savukārt, ja tiek pieļauta doma, ka mūsu apziņas dziļumos ir kodols, kas neiznīkst līdz ar miesas nāvi, tad perspektīva mainās. Rodas jautājums, kas notiek ar to pēc miesas nāves un kāda ir realitātes kopaina.

Šai sakarā vēlos ieminēties par iepriekš izteikto tehnokrātismu. Es kā apustulis Pāvils, kurš teica, ka runā neprātā, arī sava veida neprātā varu teikt: es arī esmu tehnokrāts. Vēl pavisam nesen apritēja tas laiks, kopš ilgāk esmu garīdznieks nekā inženieris jeb tehnisks cilvēks. Bet man jāpiepilda ar dziļāku saturu šis jēdziens - tehnokrāts. Gribu teikt, ka īsts tehnokrāts ir cilvēks, kas ņem vērā realitātes kopainu, kas cilvēku redz visās viņa dimensijās - ne tikai miesiskajā, bet arī garīgajā, un kurš rēķinās ne tikai ar materiālās pasaules likumsakarībām, bet kurš ir atklājis un ieraudzījis, un piedzīvojis, ka ir arī garīgā pasaule, kurai ir savas likumsakarības, kas jārespektē. Ja tu tās nerespektē, tad tāpat kā ekoloģijā var notikt katastrofa, tāpat var notikt katastrofa arī cilvēku sabiedrībā un cilvēka būtības dziļumos. Tāds ir īsts tehnokrāts. Tas, kurš tikai nodarbojas ar materiālo pasauli un strādā uz patēriņu, ir aprobežots un nepilnīgs tehnokrāts.

Šajā kontekstā redzu 3. gadu tūkstotī Latviju kā zemi un valsti, kurā ir sabalansēta ticība pēcnāves dzīvei un rūpe par garīgo dimensiju ar rūpi par šīs zemes dzīvi un materiālo dimensiju. Es gaidu, ka valsts, tās amatpersonas, plānojot budžetu, domās par to, ka ir vajadzīgs atvēlēt naudu gan materiālās, gan garīgās dimensijas kopšanai, kā arī ticības dimensijas sargāšanai un attīstīšanai. Tāpēc es atbalstu ideju par mūsu Satversmes preambulu. Ja Satversmes pamatā nav iestrādātas vērtības, tad tāda Satversme ir tikai tukša runāšana. Satversmē jau pašā sākumā jāizceļ tās pamats, kas ir mūsu valsts identitātes pamatā un kādas ir mūsu valsts pamatvērtības.

Gribētos no tā projekta, kuru vēl var uzlabot un par kuru vēl var diskutēt, kurš vēl nav apstiprināts, bilst dažus vārdus. Piemēram, latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos un nākotnes veidošanu savā valstī. Nesen notika konference par identitāti un atvērtību. No kurienes nāks drošības sajūta latviešiem savā zemē? Ja viņi būs skaidri sabalansējuši to, ka tā ir mūsu zeme, kurā kopjam savu kultūru, ar atvēršanos uz citiem. Tas nenozīmē geto, tas nenozīmē durvju aizslēgšanu un citu neielaišanu iekšā, jo kaut kādai integrācijai jābūt. Tas ir drīzāk izaicinājums. Konferencē par to runājām, bet trešajā gadu tūkstotī jāturpina strādāt šajā virzienā, lai atrisinātu šo izaicinājumu.

Tālāk projektā teikts, ka jāgodina savi brīvības cīnītāji, pieminot svešo varu upurus, glabāt vēsturisko atmiņu un vērtību nesējus pagātnē. Ko mēs šodien darījām? Es domāju tieši ar to mēs arī nodarbojāmies - īstenojām vienu no neapstiprinātās preambulas punktiem.

Tālāk teikts, ka Latvijas valsts uzdevums ir nodrošināt valsts ilgtspēju, tautas garīgo, sociālo, kultūras un materiālo labklājību utt. Tas ir līdzsvars starp garīgo un materiālo dimensiju. Ļoti labi! Šai virzienā noteikti jāiet, tā ir atbildības ieaudzināšana.

Latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Kurš no klātesošajiem neparakstīties zem šī apgalvojuma? Un ar pilnu atbildības sajūtu gribu teikt, ka ir pilnīgā pretrunā ar Evaņģēlija būtību un katoliskās Baznīcas mācību pretnostatīt kristīgo un tautisko. Šis pretnostatījums ir mākslīgs. Visbiežāk tam nav nekāda pamata, tas ir pretdabisks. Tikai retos gadījumos ir kādas atšķirības, bet tās ir problēmas, kas ir risināmas.

Preambulā teikts, ka ģimene ir sabiedrības pamatvērtība. Tas Satversmē ir nodefinēts – ģimene starp vienu vīrieti un vienu sievieti. Tas ir uzsverams un rādāms kā ideāls mūsu sabiedrībā. Un darbs ir katra cilvēka un katras tautas izaugsmes un labklājības pamats. Darba tikums un čaklums ietverts jau latvju dainās. Darbs ir cilvēku aicinājums. Caur darbu cilvēks attīstās. Darbs ir izaugsmes un personības nobriešanas iespēja.  Tas ir ietverts jau Dieva plānā un saskan ar Evaņģēliju.

Preambulā rakstīts, ka Latvija aktīvi piedalās starptautiskos procesos. Tā nav pasīvs objekts, kuru var mētāt un kurai kāds tāls kungs kaut ko pasaka un mēs skrienam un darām. Esam suverēna valsts, kas uz līdzvērtīgiem pamatiem diskutē un pieņem to, ko atzīst par pareizu. Ja kaut ko nepieņem, tad pasaka skaidru „nē” un notur stingru stāju. Ir svarīgi, lai mugurkauls nebūtu pārāk lokans. Tas nozīmē, aizstāvēt savas intereses labā nozīmē un dot pienesumu Eiropai un pasaulei. Mums ir, ko dot, mēs to šodien redzējām! Mēs esam aicināti nekaunēties par to, kas mums ir.

Visbeidzot tiek pieminēta valsts himna, kurā izteikta brīvas un nacionālas valsts ideja, kurā atzīta Dieva eksistence. Himna, kura ir lūgšana, sauciens uz Dievu, atzīstot to, ka šie ideāli ar mūsu cilvēciskajiem spēkiem nav īstenojami, ka mums ir nepieciešama palīdzība no augšienes. Tāpēc aicinu Jūs piecelties un nodziedāt mūsu valsts himnu!