Šodienas datums: 28.05.2017  |  Vārda dienas: Vilhelms, Vilis

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Vācijas Bīskapu konferences pārstāvja V. E. Esenes palīgbīskapa Ludgera Šepera uzruna

Vācijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs, arhibīskaps emeritus Dr. Roberts Colitčs (Robert Zollitsch) lūdza mani nodot jums visiem sveicienus un laba vēlējumus no katoļu Baznīcas Vācijā. Mūsu abu valstu baznīcas jau sen ir saistītas daudzos veidos. Pirmais Rīgā iesvētītājs bīskaps Alberts fon Bukstoven (Albert von Buxthoeven), Livonijas diecēzes dibinātājs 1201. gadā, nāca no Brēmenes. Pat šodien mēs priecājamies par esošo sadraudzību starp Brēmeni un Rīgu. Pastāv personīgas attiecības starp Esenes un Rīgas diecēzēm, pateicoties karmelītu klostera dibināšanai Ikšķilē.

Cita veida saite ir bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kuru mēs šodien atceramies par godu viņa 120. dzimšanas diena. Garā mūžā otrajā pusē viņš Beļģijas trimdā nodibināja semināru, rūpējoties par latviešu priesteru izglītību, kas vēlāk ar Jēzus Kristus vēsts izplatīšanu nodarbojās Rietumeiropā un jo īpaši Vācijā.

Bīskaps B. Sloskāns galvenokārt ir spilgts piemērs Jēzus Kristus patiesības kalpojumam. Tāpēc, pirmkārt, vēlos uzsvērt viņa drosmi un paļaušanos uz Dievu šajā kalpojumā. B. Sloskāns – toreiz jaunais vikārs Sanktpēterburgā – tika slepeni iesvētīts Maskavā 1926. gada 10. maijā kopā ar Aleksandru Frisonu (Vācijā dzimušais Sevastopoles dekāns). 1926. gada 13. augustā viņš tika iecelts par apustulisko administratoru Mogiļevas diecēzē. Tikai gadu vēlāk 1927. gada 16. septembrī B. Sloskāns tika arestēts Minskā un bez tiesas sprieduma notiesāts uz trīsgadīgu ieslodzījumu. Mēs visi zinām, ka cilvēki tika iznīcināti pratināšanās un čekas cietumos, ka viņu griba tika salauzta tāpēc, ka veltīja sevi tādiem dzīves mērķiem, kas nesaskanēja ar padomju režīma izvirzītajiem. Bet viss, ko mēs zinām šajā kontekstā par bīskapu Sloskānu, skaidri norāda uz to, ka, neskatoties uz spīdzināšanu, viņu nevarēja salauzt. Gluži pretēji: kad bīskaps Sloskāns 1930. gada oktobrī tika atbrīvots, kad viņam ļāva izvēlēties dzīvesvietu, viņš visiem par pārsteigumu nolēma doties uz Mogiļevu, lai kalpotu par bīskapu. Viņš reģistrējās vietējā policijas iecirknī, ignorējot visus brīdinājumus un pat piedāvājumus palīdzēt, lai nokļūtu drošībā. Tikai nedēļu pēc svinīgās pontifikālās Misēs savā katedrālē viņš atkal tika arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. Vai šī rīcība bija milzīga vieglprātība, stulbums? Neatkarīgi no tā, kas tas varēja būt, šajā bezrūpībā, neuzmanībā pret sevi mēs redzam ne tikai drosmīgo turēšanos pie Baznīcas misijas, bet arī beznosacījumu gatavību kalpot Jēzus Kristus vēstij, kuru nesalauza arī spīdzināšana un ieslodzījums.

Saistībā ar šo misiju mēs saskaramies ar otru izcilu detaļu B. Sloskāna dzīvē. Tai ir tikai šķietāmi sekundāra nozīme. Kā 18 gadus vecs latvietis Sloskāns 1911. gadā iestājās seminārā Sanktpēterburgā. Tur viņš tika ordinēts par priesteri 1917. gada sākumā. Nedaudz vēlāk notika Krievijas revolūcija un 1918. gada novembrī tika deklarēta Latvijas neatkarība, un jauns kapelāns kļuva par aizdomās turētu Latvijas ārzemnieku. Rīgā atkal parādījās neatkarīga diecēze. Viņa neatkarīgās dzimtenes Baznīca noteikti būtu piedavājusi iespējas. B. Sloskāns bija nolēmis citādi. 1924. gada pavasarī viņš atteicās no savas tikko iegūtas Latvijas pilsonības un palika Pēterpilī, jo šeit viņš strādāja par kapelānu. Viņš it kā sarauj saikni ar dzimteni, lai veltītu sevi savam uzdevumam Krievijā.

Šodienas katoļu Baznīca Latvijā ir piemēroti nosaukta par "Baznīcu-tiltu". Patiešām, ja luterāņu baznīca galvenokārt apvieno latviešus un krievu pareizticīgā baznīca - krievus, katoļu Baznīca apvieno gan latviešus, gan krievus. Katoļu Baznīca tādējādi var dot nepieciešamo ieguldījumu, lai pārvarētu tās milzīgas ciešanas, kā aizvainojumu, skaudību un arī naidu, kas pastāv starp latviešiem un krieviem. Atceroties B. Sloskānu, kas bija atteicies no savas nacionālās identitātes par labu Jēzus Kristus vēsts sludināšanai, varam ņemt piemēru no viņa šajā ne vienmēr vieglā ceļā.

Tātad esmu pie trešā un pēdēja bīskapa Sloskāna dzīves aspekta, kas varētu būt nozīmīgs mums šodien. 1933. gadā bīskaps Sloskāns tika atbrīvots pēc Latvijas valdības ierosinājuma un samainīts pret spiegu. Viņš atgriezās Latvijā un mācīja Teoloģijas fakultātē Rīgā. Viņa mēģinājumi vēlreiz atgriezties savā diecēzē Mogiļevā neizdevās. Pēc tam viņam bija jādodas trimdā uz Rietumeiropu. Beļģijā viņš nodibināja, kā jau minēju iepriekš, semināru jauniem latviešu priesteriem. 1952. gadā pāvests Pijs XII viņu iecēla par apustulisko vizitatoru krieviem un baltkrieviem, 1955. gadā arī par atbildīgo par latviešiem un igauņiem trimdā. Viņš kalpoja krieviem un latviešiem Rietumos. Līdz pat savai nāvei bīskaps Sloskāns bija Minskas un Mogiļevas diecēzes apustuliskais administrators, kaut gan nekad vairs nevarēja tās apmeklēt. Liels ieguvums katoļiem Baltkrievijā un Baznīcai Latvijā, manuprāt, ir tas, ka mēs varam redzēt B. Sloskānu Vatikāna II koncila tēvu vidū. Viņam bija privilēģija apmeklēt visas četras sēdes šajā svarīgajā koncilā. Šeit arī noslēdzas aplis, jo B. Sloskāns ietver sevī ne tikai tiltu starp latviešiem un krieviem, bet arī starp Austrumiem un Rietumiem, kā arī starp pagātni un nākotni.