Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Jauna informācija par bīskapa Boļeslava Sloskāna izbraukšanu no PSRS 1933. gadā

Sakarā ar Svētā Krēsla slepeno arhīvu atvēršanu bīskapa Boļeslava Sloskāna beatifikācijas procesa postulācija sniedz jaunu informāciju, kas izgaismo godināmā bīskapa izbraukšanu no PSRS 1933. gadā.

2017. gada 17. septembrī paies 90 gadi, kopš godināmais bīskaps B. Sloskāns tika arestēts. Pēc otrreizējās arestēšanas 1930. gadā viņš tika deportēts uz Sibīriju, bet 1933. gadā izbrauca uz Latviju.

Pateicoties Vatikāna slepeno arhīvu publiskošanai, kā arī zinātniskam pētījumam, kas pavisam nesen tika veikts pēc postulācijas pieprasījuma, bīskapa B. Sloskāna beatifikācijas procesa actor (virzītāji) Mehelenes-Briseles arhidiecēzē Beļģijā var sniegt jaunu informāciju par godināmā bīskapa izbraukšanu no PSRS 1933. gadā. Šī informācija vēl vairāk apstiprina līdz kādai pašatdevei godināmais bīskaps bija Hostia pro fratribus ‒ gans, kas atdeva savu dzīvi par viņam uzticēto ganāmpulku.

Apustuliskā nuncija Antonīno Dzekīni (Antonino Zecchini) attaisnošana

Līdz šim brīdim, balstoties uz tēva Vērenfrīda Van Strātena (organizācijas “Baznīca spaidos” dibinātājs) liecību, apustuliskais nuncijs A. Dzekīni tika uzskatīts par atbildīgo nepatiesībā, ar ko Latvijas vēstnieks Bīlmanis Maskavā pārliecināja bīskapu B. Sloskānu izceļot no PSRS. Ir zināms, ka bīskaps Sloskāns, būdams jau ieslodzījumā, vairākas reizes atteicās atstāt PSRS. Viņš vēlējās ciest un pat mirt par savu ticīgo tautu, bet viņš arī cerēja atgriezties savās Mogiļevas un Minskas diecēzēs Baltkrievijā.

1931. gada februārī Latvijas valdība uzzināja par bīskapa Sloskāna deportāciju Sibīrijā. 1932. gada oktobrī Latvijas Ārlietu ministrija informēja nunciju A. Dzekīni, ka bīskaps tiks drīzumā apmainīts pret kādu komunistu spiegu. Nuncijs Dzekīni bija ļoti izbrīnīts, zinot, ka bīskaps Sloskāns vienmēr “bija atteicies pamest Krieviju, lai palīdzētu katoļiem”.

Vatikāna arhīvos lasām, ka, neskatoties uz komisijas Pro Russia spiedienu, lai bīskaps Sloskāns varētu “brīvi izvēlēties ‒ pieņemt vai nē” savu izbraukšanu no Krievijas, nuncijs Latvijā bija spiests atzīt savu “izslēgšanu no pārrunām, kas notikušas slepeni”. 1933. gada 1. februārī nuncijs A. Dzekīni raksta kardinālam Dž. Pidzardo, ka viņš tikai nejauši uzzinājis par Sloskāna ierašanos Rīgas stacijā: Latvijas valdība vēlējusies to paturēt slepenībā.

Par šīm pārrunām ar PSRS var uzdot jautājumu ‒ kādu lomu tajās spēlēja Rīgas palīgbīskaps J. Rancāns? Kā varēja notikt, ka apustuliskais nuncijs tika turēts pa gabalu, bet bīskaps Rancāns sagaidīja Sloskānu uz Latvijas-Krievijas robežas? Lūk, ko par to visu saka nuncijs kādā 1933. gada vēstulē: “Kopš savas atgriešanās bīskaps B. Sloskāns nebeidza apliecināt, ka viņš nebija informēts par savu izvešanu no Krievijas. Ka viņš bija Kungam upurējis visu savu dzīvi, mīlestību uz vecākiem un savu dzimteni Krievijas glābšanai, un, ja viņš zinātu, ka viņam nav jāatstāj Krievija, viņš to nebūtu darījis. Bet Maskavā Latvijas vēstnieks viņam bija apgalvojis, ka “tā bija Svētā Tēva griba, ka viņam jāizbrauc un ka viņam jāpaklausa”.”

Pēc bīskapa Sloskāna dienasgrāmatas oriģinālās versijas

Vatikāna slepenajos arhīvos mēs atklājām arī bīskapa Sloskāna dienasgrāmatas oriģinālu, kas tika iesniegts pāvestam un kas būtu jāsauc par “Ieslodzījuma autobiogrāfisko stāstu”. Šī versija ļoti līdzinās tai, ko izdeva “Baznīca spaidos” (AED) 1986. gadā un kuras tulkojumu latviešu valodā publicēja Jānis Jerumanis 1990. gadā, bet ir atšķirīga, jo satur precīzu informāciju par bīskapa Sloskāna atbrīvošanu un bīskapa Rancāna lomu tajā.

Lūk, ko par to raksta pats bīskaps Sloskāns: “Tajā pašā dienā, 22. janvārī, es ierados Rīgā. Mani atkal gaidīja pārsteigums. Mūsu Baznīcas pārstāvji Rīgā bija uzņēmušies uz sevi manas atbrīvošanas iniciatīvu un, pateicoties viņu darbībai, Latvijas valdība kopš manas arestēšanas brīža sāka pārrunas ar Padomju valdību, lai es pamestu PSRS. Kad šīs pārrunas nonāca līdz pozitīvam iznākumam, bīskaps Rancāns ieteica Latvijas ministram Maskavā, Dr. Bīlmanim, likt man saprast, ka mana atbrīvošana bija Svētā Tēva griba. Viņi bija informēti, ka es vairākas reizes biju atteicies pamest PSRS.

Tas mani satrauca. Es ziņoju Romai, ka esmu ieradies Rīgā. Es arī uzzināju, ka Svētais Tēvs bija izteicis vēlmi, lai es ierodos Romā uz Svēto Durvju atvēršanu. Kad 1933. gada 30. marta audiencē es pastāstīju Svētajam Tēvam par visu, kas noticis, viņš man teica: “Jūs negribējāt atstāt Krieviju. Es arī neko nezināju. Tā gribēja Dieva Apredzība. Varat būt mierīgs.” ”

Kad bīskaps Sloskāns sarunājās ar Latvijas vēstnieku Maskavā, tas viņam teica, lūk, ko: “Rīt jūs dosieties uz Rīgu. Svētais Tēvs jūs svētī. Jums jāpaklausa. Es domāju, ka jūs varat man uzticēties, jo esmu oficiālais mūsu valdības pārstāvis.”

Vēstnieks to teica bīskapa Rancāna mudināts. Mums pagaidām vēl nav zināma bīskapa Rancāna rīcības motivācija, tādēļ varam tikai izteikt hipotēzes, bet jācer, ka viņš rīkojās kādu labu nodomu vadīts. Neraugoties uz bīskapa Rancāna lomu šajā notikumā, bīskaps Sloskāns un bīskaps Rancāns visu turpmāko dzīvi veiksmīgi un cieņpilni sadarbojās Latvijas Baznīcas un latviešu labā.

Jebkurā gadījumā ir pienācis laiks attaisnot nunciju A. Dzekīni, jo viņš nekad nav piedalījies bīskapa Sloskāna “izvilkšanā” no PSRS pret godināmā bīskapa un paša pāvesta Pija XI gribu. Tieši šī iemesla dēļ un ar augstu Baznīcas amatpersonu atbalstu beatifikācijas procesa postulācija vēlas šo informāciju darīt pieejamu plašai publikai. Šī informācija arī vēl vairāk izceļ bīskapa Sloskāna līdzināšanos Kristum, kurš cieta, lai pasaule tiktu pestīta. Bīskapa garīgā nostāja šķiet neprāts pasaules acīs un ir saprotama vienīgi Evaņģēlija, ticības un svētuma gaismā.

Priesteris Paskals Marija Jerumanis,
bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa postulātors

katedrale.lv, 10.07.2017.