Šodienas datums: 23.07.2017  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Bīskaps Boļeslavs Sloskāns

Svarīgāko notikumu bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīvē hronoloģija

1893. gada 31. augusts - B.Sloskāna piedzimšana Tiltgalā (Latgale).

1893. gada 5. septembris - B.Sloskāna kristības Stirnienes draudzes baznīcā.

1911. gads - Iestāšanās Pēterburgas seminārā.

1916. gads - Iesvētīšana par subdiakonu un diakonu.

1917. - 1919. gads - Studijas Pēterburgas Katoļu akadēmijā.

1917. gada 21. janvāris - Mogiļevas bīskaps Jānis Cepļaks iesvētīja B. Sloskānu par priesteri Pēterburgas katedrālē Epifānijas svētkos, kas pēc jaunā kalendāra atbilst 1917.gada 21.janvārim.

1917. gada 22. aprīlis - Lieldienu brīvdienu laikā priesteris Sloskāns Ludzā celebrē savu pirmo Sv. Misi.

1919. gada jūnijs - Priesteris Sloskāns ir Pēterburgas Sv. Katrīnas katedrāles vikārs.

No 1920. gada priesteris Sloskāns apkalpo arī vairākas draudzes Šliselburgā, Petrozavodskā, Kronštatē un Abramovā.

No 1924. gada 9. jūnija līdz 3. septembrim priesteris Sloskāns pilda prāvesta pienākumus Maskavas Sv. Pāvila draudzē.

1924. gada septembris - Priesteris Sloskāns tiek iecelts par VitebskasSv. Barbaras draudzes prāvestu.

No 1925. gada nogales - Priesteris Sloskāns kalpo Ļeņingradas Sv.Katrīnas draudzē.

1926. gada 4. maijs - Tikšanās ar bīskapu Mišelu d’Erbiņjī Pēterburgā.

1926. gada 10. maijs - Bīskaps d’Erbiņjī iesvēta priesteri Sloskānu par bīskapu Sv. Ludviga franču draudzes baznīcā un piešķir viņam Cilitānas (Cilium) titulārbīskapa nosaukumu.

1926. gada 12. augusts - Bīskaps B.Sloskāns tiek iecelts par Mogiļevas un Minskas diecēžu Apustulisko administratoru.

1926. gada 14. novembris - Bīskaps B.Sloskāns uzsāk administratora pienākumus Vitebskā un oficiāli paziņo savu iecelšanu par bīskapu Vitebskas Sv. Antona baznīcā.

1926. gada 4. decembris - Bīskaps B.Sloskāns Vitebskas Sv. Barbaras baznīcā celebrē savu pirmo pontifikālo Misi.

1927. gada 27. maijs - Bīskaps B.Sloskāns uzsāk kanonisko Minskas Apustulisko Administrāciju.

No 1927. gada - 3. - 16. septembris - Bīskaps B.Sloskāns veica savas pēdējās apustuliskās vizitācijas.

1927. gada 4. septembris - Izmantojot viņa prombūtni, padomju vara ar provokatīva aģenta palīdzību bīskapa B. Sloskāna mājās noslēpj dokumentus, kuru dēļ bīskapu var apsūdzēt  militārā spiegošanā.

1927. gada 16. septembris - Kratīšana bīskapa mājās, kuras laikā tiek atrasti noslēptie dokumenti.

1927. gada 17. septembris - Bīskapa B. Sloskāna pirmā arestēšana. Ap četriem no rīta bīskaps tiek arestēts un pārvietots uz Minskas GPOU (Gosudarstvennoje političeskoje objedeņennoje upravļeņije).

1927. gada 24. septembris - Ap pulksten 11 no rīta ierašanās Ļubjankas 2. cietumā Maskavā; vakarā bīskapu pārveda uz GPOU iekšējo cietumu, Ļubjanka 14, 18-tā kamerā Maskavā (līdz 1928. gada februāra vidum).

1927. gada 18. oktobris - Bīskaps B. Sloskāns piedzīvo vienīgo pratināšanu piecarpus gadu laikā pieizmeklēšanas tiesneša. Tiesnesis apgalvo, ka pazīstot aģentu, kurš bīskapa mājā noslēpis dokumentus, un ka viņš to darījis atriebības nevis GPOU mudināts.

1928. gada februāra vidus - Bīskaps Sloskāns tiek pārvests no Ļubjankas uz Butirku cietumu, kur viņu no sākuma ievieto kopējā kamerā, bet vēlāk - izolatorā.

1928. gada februāra beigas - Bīskapam Sloskānam bez tiesas procesa un bez tiesas sprieduma tiek administratīvi piespriesti 3 gadi spaidu darbu Solovku koncentrācijas nometnē. Par savu notiesāšanu un soda ilgumu viņš uzzina tikai no cietumnieku konvoja apsargiem; pārvietošanās uz Solovkiem notiek ieslodzīto vagonā.

1928. gada marta sākums - Desmit dienas Ļeņingradas cietumā, Konstantīnogradas ielā 2, 66-tā kamerā.

1928. gada 11. marts - Ierašanās Popova salā pie Kemas, kur spaidu darbos satiekas vairāki katoļu priesteri.

1928. gada 6. aprīlis - Lielā Piektdiena: tiek izveidota 13 priesteru, no kuriem 2 ir katoļi, grupa Uhtas lielceļa darbiem. Visi dodas četras dienas ilgā ceļā, nesot bagāžu.

1928. gada maijs - Pēc dienu un nakti (naktī viņš pildīja naktssarga pienākumus) ilgstošajiem spaidu darbiem bīskaps Sloskāns smagi saslimst – viņu piemeklē kāju paralīze un kurlums.

1928. gada 12. augusts - Bīskaps Sloskāns tiek ievietots Solovku slimnīcā.

1928. gada 26. augusts - Tiek atsākti spaidu darbi, naktssarga darbsSolovkos. Nometnē apmēram 18000 ieslodzīto, viņu vidū ir 32 katoļu priesteri.

1929. gada 30. janvāris - Pārcelšana uz Anseras salas (Baltās jūras ziemeļos) soda bataljonu.

1929. gada jūnijs - Anseras salā no Solovkiem ierodas 22 katoļu priesteri spaidu darbos kopā ar bīskapu Sloskānu, kuram šeit jāturpina uzturēties izolatorā līdz 1930. gada 29. oktobrim.

1929. – 1930. gada ziema - Bīskapu Sloskānu piemeklē pilnīgs spēku izsīkums, viņa ķermeņa labā puse uztūkst pārslodzes dēļ un pavasarī iestājas vispārīga apātija.

1930. gada oktobris - Bīskaps Sloskāns tiek atbrīvots, jo 1930. g.20.oktobrī ir beidzies uz trim gadiem piespriestais soda termiņš.

1930. gada 1. novembris - Bīskaps Sloskāns atgriežas Mogiļevā.

1930. gada 8. novembris - Bīskapa Sloskāna otrā arestēšana. 

1930. gada 9. un 10. novembris - Bīskaps Sloskāns tiek ievietots Mogiļevas „izolatorā”.

1930. gada 11. novembris - Bīskaps tiek aizvests uz Minskas GPOU pagrabu līdz 7. decembrim.

1930. gada 7. - 11. decembris - Bīskaps tiek ievietots GPOU labošanas namā Minskā.

1930. gada 12. decembris - Bīskaps Sloskāns ierodas Maskavas Butirku cietumā, kur viņš uzzina, ka ar vienkāršu GPOU rīkojumu viņam ir piespriesta 3 gadus ilga deportācija uz Sibīriju.

1930. gada 19. decembris - Bīskaps Sloskāns tiek ieslēgts aizrestotā vagonā un deportēts uz Sibīriju. Viņš piestāj Jekaterinburgā 24. decembrī un līdz 27. decembrim tiek ieslodzīts Sverdlovskas cietumā.

1930. gada 27. decembris - Cietumnieku konvojs dodas ceļā līdz 1931.g. 7. janvārim.

1931. gada 8. janvāris - Bīskaps Sloskāns tiek ievietots Irkutskas izolatorā.

1931. gada 29. janvāris - Konvojs uz Krasnojarsku.

1931. gada 31. janvāris - Bīskaps Sloskāns sasniedz Krasnojarskas izolatoru, kurš atrodas pie Jeņisejas un ir vissliktākais no cietumiem. Pēc dažu nedēļu spaidu darbiem viņa spēki ir galā. Tā kā bīskaps bija tikai deportētais, spaidu darbos viņam nemaz nebūtu vajadzējis iet.

1931. gada 1. marts - Pārgurušais bīskaps Sloskāns ragavās tiek pārvests uz Jeņisejskas pilsētu, kas atrodas tās pašas upes krastā 300 km uz ziemeļiem.

1931. gada 26. maijs - Pēc īsa atpūtas laika jauna kratīšana, kurai seko arestēšana un ieslodzījums Jeņisejskas cietumā līdz 16. jūnijam.

1931. gada16. jūnijs - Bīskapam Sloskānam tiek piespriesta deportācija uz Turuhanskas pilsētu, kas atrodas aiz polārā loka.

1931. gada 22. jūnijs - Ierašanās Turuhanskā.

1931. gada 1. jūlijs - Lai bīskapu Sloskānu vēl vairāk izolētu, viņš ar laivu tiek pārvests uz Staroturuhanskas ciematiņu 37 km uz ziemeļrietumiem, kur dzīvo tikai 18 ģimenes.

1932. gada 15. jūlijs - Turuhanskas GPU vadītāja veiktā kratīšana

1932. gada 17. novembris - Bīskapa Sloskāna arestēšana un pārvietošana uz Turuhanskas cietumu līdz 28.novembrim.

1932. gada 28. novembris - Došanās ragavās uz 1400 km tālo Krasnojarsku.

1933. gada 2. janvāris - Pēc 35 ceļojumā pavadītām dienām bīskaps Sloskāns ierodas Krasnojarskā, kur tiek ieslodzīts izolatora pagrabā līdz 5. janvārim.

1933. gada 5. janvāris - Pienāk pavēle pārvietot bīskapu Sloskānu uz Maskavu, kuru viņš sasniedz 11. janvārī pēc 6 dienu brauciena transsibīrijas vilcienā.

1933. gada 11. janvāris - Bīskaps Sloskāns ierodas Maskavā un tiek ieslodzīts Ļubjankas 14. cietuma kamerā, ko sauca par „suņu būdu”.

1933. gada 15. janvāris - Bīskapa Sloskāna pratināšana.

1933. gada 18. janvāris - Bīskaps Sloskāns tiek pārcelts uz Butirku cietumu.

1933. gada 20. janvāris - Bīskaps Sloskāns satiek Latvijas vēstnieku Maskavā Dr. Bīlmani, kas viņam nodod Svētā tēva svētību un bīskapa Rancāna sveicienus. Vēstnieks apgalvo, ka pāvests bīskapam Sloskānam liek pamest PSRS.

1933. gada 21. janvāris - Bīskaps Sloskāns dodas no Maskavas uz Latviju.

1933. gada 22. janvāris - Uz Bigosovas (Indras) robežas bīskaps Sloskāns tiek iemainīts pret kādu krievu ieslodzīto. Dažas stundas vēlāk viņš ierodas Rīgas centrālajā stacijā, kur viņu sagaida Svētā Krēsla nuncijs arhibīskaps A.Cehīni, valdības pārstāvji un liels ļaužu pulks.

1933. gada 25. janvāris - Bīskaps Sloskāns dodas uz Rīgas Garīgo semināru.

1933. gada 30. janvāris - 4. februāris - Bīskaps Sloskāns apmeklē Latgali.

1933. gada 18. februāris - Bīskaps Sloskāns publicē presē vēstuli, kurā pateicas visiem, kas ir lūguši Dievu par viņa atgriešanos un darbojušies, lai to varētu īstenot.

1933. gada 22. - 25. marts - Bīskaps Sloskāns vada semināristu rekolekcijas.

1933. gada 26. marts - Pēc pāvesta Pija XI uzaicinājuma bīskaps Sloskāns dodas uz Romu.

1933. gada 30. marts - Bīskaps Sloskāns ierodas Vatikānā, kur tiek uzņemts kā ticības apliecinātājs. Pāvests viņam piešķir privātu audienci un pēc sirsnīgas apskaušanās uzstāj, lai bīskaps piedalās Svētā Gada atklāšanā, kas bija veltīts Kristus nāves 1900 gadu piemiņai. Pāvests lūdz viņu palikt Romā visu gadu, kas ļautu uzlabot veselību un veikt detalizētu atskaiti par to, ko viņš pārdzīvoja, un par Baznīcas situāciju PSRS. Bīskaps Sloskāns tiek izmitināts Russicum telpās. Tur viņš vadīja arī savas konferences gan pareizticīgajiem, gan katoļticīgajiem krieviem.

1933. gada maijs - Bīskaps d’Ebirņjī pavada bīskapu Sloskānu triju mēnešu ceļojumā pa Franciju, Beļģiju un Angliju.

1933. gada 18. - 20. augusts - Lizjē Karmela apmeklējums. Jau šajā laikā tiek pamanīta bīskapa Sloskāna lielā ticība. Pijs XI viņu sūta uz dažādām vietām aicināt lūgties par Krieviju.

1934. gada 1. jūnijs - Bīskaps Sloskāns tiek iecelts par Rīgas Garīgā semināra profesoru un garīgo vadītāju.

1936. gads - Arhibīskaps Springovičs izveido katoļu studentu palīdzības fondu, par kura prezidentu kļūst bīskaps Sloskāns un ko studenti iesauks par bīskapa Sloskāna fondu.

1937. gads - Bīskaps Sloskāns ir Rīgas diecēzes sinodes sagatavotājs. Viņš tiek iecelts par atbildīgo vadītāju visām katoļu organizācijām Latvijā (moderator generalis actionis catholicae).

No 1938. gada - Garīgais seminārs kļūst par Katoļu teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Bīskaps Sloskāns tiek iecelts par morālteoloģijas un askētikas profesoru.

1940 gada 17. jūnijs - Latviju okupē padomju armija. Komunistiskā valdība slēdz Teoloģijas fakultāti, semināra ēka tiek konfiscēta. Bīskaps Sloskāns rod patvērumu pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām.

1941. gada 22. jūnijs - Vācieši okupē Latviju un padzen padomju varu. Viņi atļauj no jauna atvērt Teoloģijas fakultāti, taču neatdod konfiscētās ēkas. Garīgā semināra darbība atsākas Sv. Alberta draudzes kapucīnu klosterī. Bīskaps Sloskāns no sākuma dzīvo tur, bet vēlāk dodas uz Aglonu, kur turpina mācīt jaunāko kursu semināristus.

1944. gads - Sarkanā armija uzveic Vermahtu, un vācu valdība piespiež bīskapu Sloskānu, bīskapu J. Rancānu, bīskapu A. Urbšu, luterāņu arhibīskapu Teodoru Grīnbergu un pareizticīgo metropolītu Augustīnu Pētersonu pamest Latviju. No sākuma viņiem ir jādodas uz Liepāju, no kurienes notiek pārvietošanās uz Šnaidemūlas bēgļu nometni Vācijā, pie Polijas robežas.

No 1944. gada novembra - Bīskaps Sloskāns apmetas pie kapucīnu tēviem Eihštētā, Bavārijā.

1946. gada 19. marts - 19. septembris - Bīskaps Sloskāns uzturas sv. Jāzepa māsu slimnīcā Krumbādē, tad dodas uz Landštūlu (Pfalca) pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām.

1946. gada 6. decembris - Bīskaps Sloskāns ierodas Šildē, Beļģijā, kur dzīvo institūtā Regina Pacis. Tā ir priesteru rekolekciju māja, kurā vēlāk tiks izveidots Baltiešu garīgais seminārs, Rīgas semināra turpinājums.

1948. gada sākums - Bīskaps Sloskāns pārceļas uz Luvēnu, lai būtu tuvāk latviešu studentiem. Viņš tiek izmitināts tēvu servītu formācijas mājā.

1948. gada 14. augusts - Bīskaps Sloskāns atrod pastāvīgu dzīves vietu benediktiešu abatijā Mont-César, Luvēnā.

1952. gads - Pāvests Pijs XII viņu ieceļ par apustulisko vizitatoru krievu un baltkrievu trimdiniekiem.

No 1953. gada - Pāvests Pijs XII viņam uztic pastorālo atbildību par latviešu un igauņu bēgļiem. Bīskaps Sloskāns nododas garīgas literatūras publicēšanai latviešu valodā. Viņš apmeklē katoļu studentu apvienību “Dzintars” un tādas svarīgas latviešu tikšanās reizes kā 18. novembris. Viņš apmeklē latviešu kopienas Vācijā, Zviedrijā, Anglijā un aktīvi piedalās Baznīcas dzīvē Beļģijā.

1958. gada 15. septembris - Bīskaps Sloskāns piedalās Lurdas mariāniskajā kongresā ar uzrunu, kuras nosaukums ir Maria et Ecclesia patiens (Marija un cietēja Baznīca).

1959. gada 6. marts - Bīskaps Sloskāns tiekas ar pāvestu Jāni XXIII , kuram izklāsta savas rūpes. Pāvests uztic sevi bīskapa Sloskāna lūgšanām. Bīskaps Sloskāns aicina latviešu katoļus ik dienas lūgties pāvesta nodomā.

1963. gada 2. septembris - Bīskaps Sloskāns Kēnigšteinā piedalās “Sloskāna fonda vajātās Baznīcas atbalstam” dibināšanā.

1962. – 1965. gads - Bīskaps Sloskāns piedalās Vatikāna II koncilā kopā ar bīskapiem Urbšu un Rancānu. Viņš piedalās Commissio de Ecclesiis orientalibus kā konsultants un vienu reizi uzstājas, lai nosodītu tā laika ateistisko marksismu. Bīskaps Sloskāns ir parakstījis visus Koncila dokumentus.

1963. gads - Bīskaps Sloskāns atkāpjas no saviem pienākumiem, ko pildīja kā apustuliskais vizitators krievu un baltkrievu trimdiniekiem.

1964. gada 18. novembris - Kopīgajā trimdas latviešu bīskapu pastorālajā vēstulē Baznīca – Žēlastību dalītāja, Bīskaps Sloskāns iepazīstina ar pāvesta encikliku Ecclesiam Suam, komentējot zināmu skaitu tekstu, kas izceļ Vatikāna II koncila jēgu, un uzsver, ka Koncils ir Svētā Gara darbs. Viņš tātad aicina uz paklausību Baznīcai.

1966. gada 18. novembris - Pastorālajā vēstulē Cilvēcīgo vada dievišķīgais, kopā ar bīskapu Rancānu viņš raksta, ka “Koncila nodoms bija atrast veidu, kā saskaņot vienmēr aktuālās mūžīgās patiesības ar mūsdienu mentalitāti un dzīves veidu”. Turpat tiek skaidrota aktīvas piedalīšanās liturģijā nozīme, atsaucoties uz encikliku Mediator Dei un uz Vatikāna konstitūciju par Svēto liturģiju.

1967. gada 29. jūnijs - Bīskapa Sloskāna un bīskapa Rancāna pastorālā vēstule Latviešu tautai sveiciens un svētība Jēzū Kristū, kurā aicina pievērsties žēlastību avotiem, sevišķi liturģijai, kurā kristieši var labāk piedalīties pateicoties liturģijas reformai, kas ieteic dzimtās valodas lietošanu.

1979. gada 7. novembris - Bīskaps Sloskāns atstāj Mont-César abatiju, lai ārstētos atpūtas mājā Emmaus de Korbeek-Lo. Lai sadziedētu salauzto kreiso roku, bīskaps Sloskāns palika šajā mājā 17 mēnešus, kur atstāja par sevi mierīga, maiga un pateicīga cilvēka iespaidu, kas, celebrējot Misi, no aizkustinājuma bija tuvu asarām, bet dienas vadīja lūgšanā, nemitīgi lūdzoties Rožukroni un piekopjot askētisku dzīves veidu.

1981. gada 18. aprīlis - Lielā sestdiena, bīskapa Sloskāna nāve. Klātesošajiem dziedot Salve Regina, viņa seja pēkšņi pārveidojās, izgaismojās un kļuva gaiša un mirdzoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Tā bija kā apskaidrošanās. Pēdējo vārdu laikā: “ …post hoc exilium…O Clemens” (pēc šīs trimdas… Ai, Žēlīgā), viņš nomira.

1981. gada 25. aprīlis - Mont-César abatijā notika bēres, kuras vadīja Briseles kardināls Godfrīds Danēlss. Viņš izteica pateicību Dievam par šī bīskapa – ticības apliecinātāja dzīvi. Bīskaps Sloskāns tika apbedīts Mont-César abatijas kriptā.

1993. gada 25. - 26. septembris - Svinības Luvēnā, Beļģijā, Rīgas arhibīskapa Jāņa Pujata klātbūtnē par godu bīskapa Sloskāna mirstīgo atlieku pārvešanai uz Latviju.

1993. gada 10. oktobris - Bīskaps Sloskāns tiek pārvests uz Aglonas bazilikas kriptu, kur Latvijas bīskapu klātbūtnē arhibīskaps Jānis Pujats celebrē Sv. Misi. Tajā piedalās arī daudzas oficiālas amatpersonas, kuru vidū ir Beļģijas valsts ministrs G. Gēns un Beļģijas vēstnieks Baltijas valstīs J. Krīls.

1996. gads - Bīskapa Sloskāna Fonds lūdz Kardinālu Danēlsu atzīt Fondu kā prasītāju bīskapa Sloskāna beatifikācijā. Vēstuļu apmaiņa ar Rīgas arhibīskapu Pujatu notiek vairāku gadu garumā.

1999. gada 23. aprīlis - Beļģijas bīskapu konference dod savu piekrišanu bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai, atbildot Latvijas bīskapu un Bīskapa Sloskāna Fonda lūgumam. Beļģijas bīskapu konference pilnvaro Bīskapa Sloskāna Fondu kā beatifikācijas procesa ierosinātāju. Mehelenes-Briseles kardināls Danēlss pilnvaro profesoru Dr. Stefanu Van Kalsteru, Mehelenes-Briseles diecēzes priesteri un Fonda prezidentu kā atbildīgo procedūras lietā.

2000. gada 10. marts - Kardināls Danēlss izveido Komisiju (le tribunal) bīskapa Sloskāna beatifikācijai. Par beatifikācijas procesa komisijas Beļģijāpostulatoru tiek nozīmēts profesors Dr. Jānis Jerumanis, autors grāmatai “Upuris par brāļiem”, kurā apkopoti daudzi dokumenti par bīskapu Sloskānu.

2000. gada 12. marts - Kardināls Danēlss Kanonizācijas lietu kongregācijai Romā lūdz atļauju sākt beatifikācijas procesu. Arhibīskaps Pujats izteic savu atzinību Kardinālam Danēlsam par šo soli.

2000. gada 14. aprīlis - Kanonizācijas lietu kongregācija dod labvēlīgu atbildi (Nihil obstat). Komisija sāk diecēzes procesu, kura ietvaros ir jāapkopo liecības par bīskapu Sloskānu. Beļģijā, Holandē un Vācijā tiek organizētas 36 Komisijas sesijas. Komisija veic darbu arī Latvijā. Tiek apkopoti B. Sloskāna raksti. Tiek vēsturiski izpētīta B. Sloskāna dzīve. Tādā veidā tiek savākti arhīvi, kas tiek apkopoti 7 sējumos, pavisam 2301 lappuses. Šie sējumi veido COPIA PUBBLICA, kas tiek apstiprināta Komisijas un Kardināla Danēlsa klātbūtnē un nosūtīta uz Romu 2001. gadā.

2001. gada 4. decembris - Kanonizācijas lietu kongregācija izdod dekrētu, kurā teikts, ka Copia Publica dokumenti ir likumīgi un ir iespējams sākt rediģēt dokumentu “Positio super vita, virtutibus et fama sanctitatis”.

2002. gada 11. janvāris - Kanonizācijas lietu kongregācijas relators tēvs Ambrogio Eszer O.P. tiek nozīmēts kā atbildīgais “positio” rediģēšanas darbā. Profesors Dr. Stefans Van Kalsters tiek nozīmēts par postulatoru un profesors Dr. Jānis Jerumanis par vicepostulatoru šim procesam.

2003. gada 20. februāris - “Positio”, kas ietver 555 lappuses, tiek nodots Kanonizācijas lietu kongregācijā.

2004. gada 8. novembris - Pēc “positio” izpētes Komisija 9 teologu sastāvā vienprātīgi nobalso par bīskapa Sloskāna tikumu varonību.

2004. gada 14. decembris Kanonizācijas lietu kongregācijas Kardinālu komisija apstiprina teologu lēmumu un nodod savu labvēlīgo viedokli Svētā Tēva rokās.

2004. gada 20. decembris - Ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, oficiāli tika atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu var dēvēt par godināmo.