Šodienas datums: 24.07.2017  |  Vārda dienas: Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne

Ticības liecinieki

Priesteris Konstantīns Romualds Butkevičs (Budkevičs)

(1867-1923)

Krāslavā pie Sv. Ludvika baznīcas 20.-30. gados atradās piemineklis sarkanā terora upuriem – 1923. gadā „par ticību nomocītajam krāslavietim”, Pēterpils dekānam, prelātam Kon­stantīnam Butkevičam un 1919. gadā Daugavpilī nogalinātajiem pieciem draudzes locekļiem.[1] Pēc 1940. gada piemineklis ticis iznīcināts, toties Krāslavas kapsētā blakus kapličai saglabājies un atjaunots pr. K. Butkeviča simboliskais kaps. Šķiet, tikai retais Latvijā zina, ka 2003. gadā pēc Krievijas bīskapu konferences ierosinājuma Romā tika uzsākts 16 padomju laika mocekļu beatifikācijas process, starp kuriem ir arī krāslavietis priesteris Konstantīns Butkevičs[2].

Priestera Konstantīna Butkeviča vārds pasaulē ir diezgan pazīstams. Plašu rezonansi savulaik izraisīja viņa notiesāšana uz nāvi 1923. gada martā. Par viņu iestājās pāvests Pijs XI, Polijas, Anglijas, Čehoslovākijas un dažu citu valstu valdības, tomēr, neņemot vērā protestus, boļševiki viņu vienīgo no 15 apsūdzētajiem garīdzniekiem nošāva kā īpaši bīstamu „kontrrevolucionāru”. Šis notikums tika plaši atspoguļots ārzemju presē, savukārt jaunajam režīmam nevēlamu personu izsūtīšana no Krievijas ļāva pārējai pasaulei uzzināt, kas norisinājās „sarkanajā paradīzē”. Jau 1924.-1925. gadā tika izdotas vairākas grāmatas par šiem notikumiem.[3] Varšavā un Bjala Podļaskā pr. Konstantīna Butkeviča vārdā tika nosauktas ielas; 1930. gadā Viļņas Kalvarijā tika iesvētīti krusti boļševiku noslepkavotajiem 20 priesteriem, tai skaitā arī pr. Konstantīnam Butkevičam un pr. Jānim Bikšim; 1936. gadā Varšavā Sv. Annas baznīcā viņam uzstādīts piemineklis. 2004. gadā poļu valodā ir izdots plašs pētījums par pr. Konstantīnu Butkeviču, kas tulkots arī krievu valodā.[4] Viņa vārds arī Latvijā būtu pieminams līdzās godināmajam bīskapam Boļeslavam Sloskānam, kas pirmajos pēcrevolūcijas gados strādāja kā vikārs Sv. Katrīnas baznīcā Pēterburgā kopā ar prāvestu Konstanīnu Butkeviču.

1923. gada 5. maija „Ilustrētajā Žurnālā” ievietota priestera fotogrāfija ar parakstu: „Katoļu prelats Budkevičs, dzimis latgalietis, Maskavā notiesāts uz nāvi un nošauts.” Daži biogrāfi meklē Butkeviču dzimtas saknes Lietuvā, kur Viļņas apkaimē šāds uzvārds ir izplatīts, taču arī Krāslavas pusē tas nav no retajiem. Turklāt netālu, 7 km uz Ziemeļiem no K. Butkeviča dzimtajām mājām, ir sādža ar nosaukumu „Butkeviči” jeb latgaliskajā variantā „Butkoni” [uo]. Ņemot vērā tālaika vidi un politiskos apstākļus, ir saprotams, kāpēc K. Butkevičs reizēm uzsvēra savu izcelsmi no Poļu Inflantijas un tālajā Pēterburgā jutās kā polis, kas daudzu uztverē bija sinonīms vārdam katolis. Katrā ziņā Konstantīns Butkevičs ir dzimis un uzaudzis tagadējā Kombuļu pagasta „Zubros”, netālu no Sauleskalna un Krāslavas.

Bērnība un skolas gadi

Konstantīna tēvs Julians Butkevičs 1863. gadā ir piedalījies poļu dumpī un ticis izsūtīts uz Orlu. Tur viņš saticis savu nākamo sievu Mariju Borkovsku, luterāni, kura pirms laulībām pārgāja katoļticībā. Pēc soda izciešanas ģimene atgriezās Juliana dzimtajā pusē, kur viņš iekārtojās darbā par mežzini pie grāfa Plātera.

1867. gada 19. jūnijā Butkeviču ģimenē piedzima dēls, kuru 25. jūnijā Krāslavas Sv. Ludvika baznīcā nokristīja priesteris Jāzeps Simonovičs. Kristībā viņam tika doti divi vārdi – Konstantīns Romualds, bet mājās viņu parasti sauca saīsināti pēc otrā vārda – Romus’s. Konstantīns bija vecākais bērns, ģimenē vēl bija piecas māsas un viens brālis. Vēlāk semināra gados viņš savās autobiogrāfiskajās piezīmēs „Levits” raksta, ka bērnībā bijis diezgan noslēgts, mīlējis dabu, daudz lasījis, sapņojis kļūt par priesteri. Grāmatas bijušas poļu valodā, lasīšanai viņš tās ņēmis arī no Krāslavas grāfiem Plāteriem. Lasīt iemācījies mājās, iespējams, mācījies arī pie privātskolotājiem Krāslavā, kur sagatavots pirmajai Komūnijai. Šeit viņu ievēroja grāfiene Sofija Buinova (no Plāteru-Ziberku dzimtas), un ar viņas atbalstu Konstantīns aizbrauca mācīties uz Poliju, varbūt cerot, ka tur būs mazāka rusifikācija.

Kādu laiku (1882–1883) Konstantīns mācījās privātā proģimnāzijā Ķeļcos, pēc tam iestājās Ļubļinas pilsētas 6-gadīgajā ģimnāzijā. Pretēji cerētajam skolā tomēr valdījusi spēcīga rusifikācija, daudzi skolotāji nav sapratuši poļu valodu. Sākumā Konstantīna sekmes bijušas labas un viņš pat ir saņēmis apbalvojumus, taču vecākajās klasēs arvien vairāk sākušas traucēt iekalšanas metodes un stīvā skolas atmosfēra un viņš pamazām zaudējis interesi par mācībām. 1886. gada jūnijā ar grūtībām pabeidzis ģimnāzijas 5. klasi, Konstantīns pārtrauca mācības un atgriezās mājās, nolēmis realizēt bērnības sapni kļūt par priesteri. Lai iestātos Pēterburgas Garīgajā seminārā, pietika ar četrām ģimnāzijas klasēm. Māte atbalstīja viņa lēmumu, tomēr šaubījās, vai šis ceļš būs piemērots dēlam, jo apzinājās, kādu pašaizliedzību tas prasa. Tēvs neiebilda, tikai atkārtoja: „Ja tu gribi kļūt priesteris, tad tev jākļūst labam priesterim, bet tas ir ļoti grūti.” Savukārt tantes viņu jau sauca par klēriķi un priecājās, ka rados būs kāda garīga persona. Viņš pats sevi iztēlojās kā lauku draudzes prāvestu, kurš vada svinīgus dievkalpojumus, saka gudrus sprediķus un pie kura cilvēki nāk pēc padoma.

Pēterburgas Garīgais seminārs un akadēmija

1886. gada septembrī Konstantīns iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā. Pirmie iespaidi par Pēterburgu viņam bijuši visai pretrunīgi. Viņu pārsteidza netīrās ielas un kazarmām līdzīgie nami, arī cilvēki likušies nomākti, bāli. Taču, iebraucot semināra teritorijā, iespaidi mainījušies – tur bijis tīrs, smaržojis pēc svaigas krāsas. Semināra rektors, apskatot viņa rekomendāciju un ģimnāzijas liecību, teicis: „Mans dārgais, prāvests gan tevi cildina, bet kā tev veiksies mācībās?” Jauneklis mazliet apjucis atbildējis: „Es saprotu, ka arī šeit ir jāmācās, un domāju, ka tikšu galā.

Konstantīnam īpaši palikusi atmiņā rektora pirmā uzruna kandidātiem, kurā tas uzsvēris, ka garīdznieka darbs prasa lielu pašaizliedzību un maldās tie, kas cer uz karjeru vai vieglu dzīvi. Viņš bijis arī pārsteigts, ka iestājeksāmenos jākārto krievu valoda, Krievijas ģeogrāfija un vēsture. Vecāko kursu studenti skaidrojuši, ka tā ir valsts prasība, un tad Konstantīns atradis arī savu motivāciju: „Ģeogrāfija jāzina tāpēc, lai zinātu, uz kurieni braucam, kad mūs izsūtīs, jo Krievija mēdz izsūtīt cilvēkus; bet krievu valoda vajadzīga, lai garīdznieki prastu rakstīt valstij atskaites.” Lielu iespaidu uz viņu atstājušas kopīgās lūgšanas latīņu valodā: „Dvēsele bijībā trīcēja kāda objektīva spēka priekšā, kuram pakļaujas subjektīvās domas, vēlmes un griba.” Semināra dzīvi viņš bija iedomājies noslēgtu un drūmu, un bija pārsteigts, redzot, ka semināristi arī joko, smejas, spēlē. Arī Konstantīnam patika joki, tomēr viņš sevi raksturoja drīzāk kā intelektuāli.

Semināristi dzīvoja diezgan spartiskos apstākļos. Nebija elektrības, dienas kārtību vēstīja zvaniņš. Audzēkņu kontingents bija raibs – lielākā daļa bija poļi vai vismaz poliski runājošie, taču bija arī zemnieku bērni no Lietuvas un Baltkrievijas (par Baltkrieviju tika saukta arī Latgale, kas toreiz ietilpa Vitebskas guberņā). Ne visi bija beiguši ģimnāziju, daļa bija gatavojusies semināram dažādos kursos, privātā ceļā. Studiju programmā bija rasts zināms kompromiss starp valsts prasībām un pasniedzēju centieniem.

1890. gada septembrī K. Butkevičs tika pārcelts 5. kursā, uzreiz atbrīvots no tā un uzņemts Pēterburgas Romas katoļu Garīgajā akadēmijā, kuras četrgadīgo kursu pabeidza trijos gados (tai laikā Pēterburgas Garīgā akadēmija bija vienīgā garīgā augstskola Krievijas impērijā pēc Varšavas akadēmijas slēgšanas 1867. gadā). Mācību laikā K. Butkevičs nav izcēlies ar lielām sekmēm un lielām ambīcijām, taču ar teicamu uzvedību un uzcītību gan. 1893. gada 26. septembrī kopā ar citiem diakoniem, kuru vidū bija arī Jānis Bikšis (1918. gadā boļševiku nošauts Landskoronā jeb tagadējā Šķaunē), tika iesvētīts par priesteri.

Pastorālā darbība

1894. gada 5. februārī jaunais priesteris Konstantīns Butkevičs tika norīkots par vikāru Pleskavā, Svētās Trīsvienības draudzē. Viņš pasniedza arī ticības mācību katoļu bērniem Pleskavas skolās. 1896. gada oktobrī pārcelts uz Vitebsku par vikāru Sv. Antonija baznīcā, pasniedza ticības mācību vīriešu un sieviešu ģimnāzijā, kā arī privātā septiņgadīgā skolā. Vitebskā ļoti aktīvi iesaistījās pastorālajā darbā, līdz pārslodzes dēļ viņam pasliktinājās veselība. 1901. gada sākumā Krimas priesteris Gregors Saparovs viņu aicināja uz Jaltu atpūsties un palīdzēt draudzes darbā, jo tur trūka priesteru. Uzrādot ārsta zīmi, ka viņam ir neirastēnija un nepieciešama atpūta un ūdens procedūras, K. Butkevičs saņēma Vitebskas gubernatora atļauju izbraukt. Jaltā viņš ne vien ārstējās, bet arī strādāja.

Par spīti valsts varas liktajiem šķēršļiem K. Butkevičs vajadzības gadījumā ir devies palīdzēt arī citās draudzēs. 1903. gada janvārī viņam nācies paskaidrot Vitebskas gubernatoram, kāpēc devies uz Polocku un tur pat sprediķojis bez gubernatora ziņas. Vitebskā K. Butkevičs bija nostrādājis septiņus gadus, kad lūdza viņu pārcelt uz mierīgāku vietu. Darbs Vitebskā bija paticis, tomēr viņš drīzāk jutās kā teorētiķis nekā praktiķis, tāpēc tiecies pēc intelektuālāka darba. Taču visvairāk viņu nomāca nemitīgā kontrole un aizliegumi no valsts puses. Viņš jutās noguris, sūdzējās par galvassāpēm, bezmiegu, sirds aritmiju, nervozitāti. 1903. gada 8. oktobrī tika atbrīvots no pienākumiem Vitebskā un 5. decembrī norīkots uz Krievijas galvaspilsētas Pēterburgas vislielāko – Sv. Katrīnas – draudzi par vikāru, kā arī pasniedzēju Pāvila institūtā. Veselības problēmas turpinājušās arī Pēterburgā. 1905. gadā viņš kādu laiku ir ārstējies Poguļankā pie Daugavpils, vēl 1911. gadā kādā vēstulē rakstījis, ka būtu jāturpina ārstēšanās, jo bieži atkārtojas stipras galvassāpes un atmiņas zudumi, taču vēlākos gados savu slimību vairs nepiemin.

1904. gada 13. janvārī K. Butkevičs tika nominēts par viceprāvestu, bet 1905. gada 5. septembrī – par prāvestu Pēterburgas Sv. Katrīnas katoļu draudzē, kurā tai laikā bija ap 30 000 draudzes locekļu. Viņš tur nostrādāja gandrīz 20 gadus līdz pat savai apcietināšanai 1923. gadā. Draudzē bija dažādu tautību cilvēki: krievi, poļi, lietuvieši, latvieši, vācieši, francūži. Dievkalpojumi notika gan latīņu, gan Bizantijas ritā. Par draudzes „raibumu” liecina kaut vai 1910. gadā noslēgto laulību statistika: Sv. Katrīnas baznīcā salaulājušies 356 cilvēki, kuru vidū 201 polis, 55 latvieši, 53 lietuvieši, 5 vācieši, 30 krievvalodīgie, 1 čehs, 1 ķīnietis, kā arī francūži un itāļi. Sarežģīts bija krievu katoļu jautājums, jo valsts neatbalstīja krievu tautības cilvēku pāriešanu katoļticībā un paši ticīgie diezgan rezervēti izturējās pret krievu valodas lietojumu dievkalpojumos. Savukārt par Austrumu rita vietu katoļu Baznīcā domas dalījās arī pašu garīdznieku vidū. Būdams gudrs draudzes gans, K. Butkevičs prata noregulēt attiecības starp dažādu grupu ticīgajiem. Sarežģītākas bija attiecības ar valsts ierēdņiem.

Pasniedzēja darbā K. Butkevičs īpaši centās panākt, lai audzēkņi spētu domāt loģiski un patstāvīgi, lai varētu pamatot savu ticību. Šim nolūkam viņš no poļu valodas iztulkoja un adaptēja Pēterburgas jauniešu vajadzībām 1907. gadā Varšavā izdoto H. Vedevera apoloģētikas mācību grāmatu. Mācīdamies ģimnāzijās Polijā, viņš pats bija cietis no iekalšanas metodes, un tagad darīja visu, lai to nepieļautu savas draudzes skolās, kur mācījās ap 2000 bērnu. Tās bija dažādu pakāpju vispārizglītojošās un profesionālās mācību iestādes. Tika izveidotas ģimnāzijas, skolas nabadzīgiem bērniem. 1905. gadā valsts likumi bija kļuvuši labvēlīgāki Baznīcai un nekrievu tautībām, tika atļauta ticības mācība poļu valodā, kā arī poļu, lietuviešu un latviešu valodas mācīšana. 1908. gadā sieviešu ģimnāzijā tika atvērta pedagoģiskā klase, kas ļāva beidzējām stāties augstākajās mācību iestādēs, kā arī tiesības mācīt jaunākajās klasēs. Šajās skolās mācījās dažādu tautību audzēkņi, tādēļ dažādi pasākumi notika ne vien poļu un krievu, bet arī franču, lietuviešu, latviešu un baltkrievu valodā. Kad 1907. gadā draudēja sieviešu ģimnāzijas internāta slēgšana, K. Butkevičs pēc kādas skolotājas ieteikuma uzaicināja no Krakovas māsu Uršulu Leduhovsku (2003. gadā kanonizēta par svēto), kurai īsā laikā izdevās sakārtot internāta saimnieciskās un audzināšanas lietas un palikt Pēterburgā līdz Pirmajam pasaules karam. K. Butkevičs atbalstīja dažādas bērnu un jauniešu iniciatīvas, reizēm tās aizstāvot pat cara valdības priekšā.

1908. gadā K. Butkevičs kļuva par Pēterburgas un apkārtnes draudžu dekānu, 1910. gada 31. maijā viņam piešķirts Mogiļovas arhidiecēzes goda kanoniķa tituls. Atklājās arī K. Butkeviča saimnieciskās un organizatoriskās dotības – viņa laikā tika atjaunotas ēkas, baznīcā ievilkta elektrība, ierīkota centrālapkure, organizēta bērnu skološana un audzināšana. Draudzei toreiz piederēja lieli īpašumi, taču tie netika izmantoti. Kļūstot par prāvestu, K. Butkevičs vispirms reorganizēja draudzes administrāciju, par saviem palīgiem saimnieciskajā darbā izvēloties profesionāļus no laju vidus: juristu, inženierus. Aktīvi turpināja darboties labdarības organizācija, kura finansēja daudzās patversmes, amatu skolu, zupas virtuvi, palīdzību darba meklētājiem, nabadzīgiem skolēniem un studentiem u.tml. Pirmā pasaules kara laikā Butkevičs palīdzēja kara bēgļiem; arī skolu darbība neapsīka, bet kļuva vēl aktīvāka.

Marija Tarvida, Sv. Katrīnas draudzes ģimnāzijas absolvente, atceras: „Pirmajai Komūnijai parasti gatavojās ap 100 meiteņu un 100 zēnu. Prāvests mums rīkoja brokastis, mēs tās saucām par saldajām brokastīm, ar karstu šokolādi, sviestmaizēm, cepumiem un konfektēm. Mēs bijām pārsvarā no nabadzīgām ģimenēm, un šāds galds mums bija īsts „kāzu mielasts”. Katrs vēl dabūja arī svētbildīti un medaljonu. Viņš sēdēja kopā ar mums un tik dabiski smaidīja, ka mēs no viņa nebaidījāmies, viņš mums bija kā tēvs. Viņš bija ļoti labvēlīgs, cilvēki viņu ļoti mīlēja.”

Revolūcija un pirmie padomju gadi

Sākoties revolūcijai 1917. gadā, pirmajā brīdī Baznīca izjuta nelielu atvieglojumu, jo cara laikā katoļiem bija klājies ļoti grūti. Taču visas ilūzijas attiecībā uz jauno valdību drīz izgaisa. Neņemot vērā kanoniskās tiesības, boļševiki pieprasīja Baznīcas īpašumu konfiskāciju. K. Butkevičs attiecībās ar jauno varu bija radikālāks un konsekventāks par dažiem citiem priesteriem, un viņam aizliedza mācīt bērniem katehismu un sprediķot.

Kad Polija ieguva neatkarību, K. Butkevičs, juzdamies polis, pieņēma Polijas pilsonību. Taču drīz vien padomju vara izdeva pavēli, saskaņā ar kuru Krievijā nevarēja atrasties garīdznieki ar ārvalstu pilsonību. K. Butkevičs, nolēmis nekur nebraukt, Polijas pilsoņa pasi nomainīja pret padomju pilsoņa pasi, lai paliktu kopā ar savu draudzi.

1920. gadā sākās Baznīcas īpašumu konfiskācija, līdz 1922. gada nogalē tika slēgti gandrīz visi Petrogradas[5] dievnami. Garīdznieki turpināja vadīt dievkalpojumus pielāgotās telpās, dzīvokļos, lai gan tas skaitījās pretlikumīgi. Boļševiki bija izvērsuši antireliģisko aģitāciju – bieži rīkoja attiecīgus mītiņus, lekcijas. Pēc K. Butkeviča ierosmes priesteri pēc kārtas apmeklēja šos pasākumus, iespēju robežās iesaistoties arī diskusijās, pēc tam dalījās savos iespaidos ar citiem priesteriem un sagatavoja pretargumentus, ko svētdienās sprediķos likt priekšā ticīgajiem. K. Butkevičs skaidri saprata, ka viņam draud cietums vai nāvessods. Draugi piedāvāja palīdzēt nokārtot dokumentus, lai varētu šķērsot robežu un nokļūt brīvā valstī. Taču K. Butkevičs sacīja, ka viņam jāpaliek tur, kur viņu aicinājis Dievs, ka viņš esot kareivis, kuram jāpaliek postenī. Īpaši daudz pūļu pr. K. Butkevičs veltīja Baznīcas īpašuma tiesību aizstāvēšanai, redzot, kā viss tiek izlaupīts, izdemolēts, aizlaists postā. Jaunās varas reakcija nebija ilgi jāgaida.

1923. gada marta sākumā Butkeviču kopā ar citiem Pēterburgas katoļu priesteriem izsauca uz tiesu Maskavā. Draudzes locekļi atkal mēģinājuši savu priesteri glābt, rodot viņam iespēju slepeni aizbraukt no valsts, taču prelāts atteicies, norādot, ka tas izsauks boļševiku atriebību pret citiem garīdzniekiem.

Tiesas prāva

Maskavā bija mazāk katoļu nekā Pēterburgā, un Pēterburgas priesterus tur nepazina. Tāpēc prāvā, kas tika sarīkota vairāk kā izrādīšanās, ticīgo bija maz. Iekļūt tajā varēja ar biļetēm, galvenokārt boļševiki, kuri mēģināja pārvērst reliģisko procesu politiskajā, baidīdamies, ka pretējā gadījumā Rietumi atteiks palīdzību jaunajai padomju valstij, ko tā tik ļoti cerēja saņemt. Tas bija arī „izmēģinājums” pirms plānotās prāvas pret pareizticīgo patriarhu Tihonu.

Apsūdzēti bija 14 Romas katoļu garīdznieki (tai skaitā arhibīskaps Jānis Cepļaks[6], prelāts K. Butkevičs, prelāts A. Maļeckis[7]) un uniātu priesteris L. Fjodorovs[8] – par pretošanos padomju varai, proletariāta diktatūras vājināšanu u.tml. Arhibīskapam J. Cepļakam un pr. K. Butkevičam īpaši tika inkriminēta kontrrevolucionāras darbības organizēšana Pēterburgas garīdznieku vidū, draudzes locekļu kūdīšana pret padomju varu, Baznīcas īpašumtiesību aizstāvēšana, atteikšanās pildīt padomju likumus. K. Butkevičs tika apsūdzēts arī spiegošanā par labu Polijai, jo pēc tam, kad Polija atguva neatkarību, viņš piedalījies Polijas vēstniecības iesvētīšanā Maskavā un parakstījis apsveikuma telegrammu.

Tiesas process ilga piecas dienas – no 21. līdz 25. martam, Pūpolu svētdienai. Skatītāju vidū klātesošais angļu kapteinis Francisks Makala (McCullagh) vēlāk atzīmēja, ka tāds naids pret kristietību savulaik varētu būt bijis Nērona amfiteātrī pirmo kristiešu vajāšanu laikā. Viņš arī sīki pierakstīja procesa gaitu un vēlāk, jau būdams Anglijā, to publicēja.[9]

Tiesas pēdējā dienā garu aizstāvības runu teica prelāts Konstantīns Butkevičs (minētajā grāmatā tā aizņem četras lappuses). Viņa mierīgā, noteiktā stāja, loģiskā domu gaita ar zināmu ironijas pieskaņu acīmredzami kaitināja prezidijā sēdošos:

„Prokurora kungs mūs apsūdz politiskā naidā pret boļševismu. Taču viņš nesaprot, ka var būt cita veida naids. Mēs esam pret boļševismu no reliģiskā viedokļa. Tie, kas nav audzināti kristīgā garā, nespēj to saprast. Viņi raugās uz mums kā uz ienaidniekiem, taču katoļu garīdznieki nepazīst naidu, viņi ir audzināti tuvākmīlestības garā. Viņus vada nevis emocijas, bet skaidri garīgi principi. (..) Mums ir mācīts uzmanīt „cordis intima” – mūsu siržu dziļumus, un nepieļaut, ka tur perinās naids. No Baznīcas viedokļa naids ir liels grēks, un es nesaņemtu grēku piedošanu, ja uzturētu sevī naidu. (..) Katoliskā Baznīca stāv pāri politiskajām partijām, (..) tā aizliedz uzstāties ar politiskiem lozungiem. (..)

Man ir jāatzīst, ka pilsonim prokuroram bija pilnīga taisnība, kad viņš jautāja, vai es esot pie pilna prāta, uzsākdams kampaņu pret padomju valdību. Tik tiešām būtu neprāts plānot tādu kampaņu, taču viss liecina par to, ka es neesmu idiots. Prokurors izsakās loģiski. Kamēr gudrs cilvēks spriež loģiski, tikmēr viņš saprot, ka ikviens tikpat gudrs cilvēks kā viņš pirms paredzamās cīņas izvērtē savus spēkus un līdzekļus. (..) Kādi tad līdzekļi ir katoliskās Baznīcas rīcībā? Tās vienīgais ierocis ir ticība. (..)

Pilsonis prokurors man parāda pārāk lielu godu, saucot mani par katoļu garīdzniecības kontrrevolucionārās darbības organizētāju un vadoni. Esmu tikai priesteris. (..) Nekāda tamlīdzīga organizācija Petrogradas katoļu priesteru vidū nepastāvēja. Vienīgā organizācija, kurai mēs piederam, ir katoliskā Baznīca. Priesteri pulcējās vienīgi, lai apspriestu draudžu lietas un reliģiskos jautājumus. Savas piezīmes es rakstīju personiskajām vajadzībām, lai labāk atcerētos, kas tika runāts; tās nebija domātas izplatīšanai. Tur nav nekādas politikas. (..) Atzīstu, ka vienā vietā esmu izteicies: „Ir pienācis laiks no aizstāvības pāriet sava veida uzbrukumā,” – taču ar to es biju domājis nevis bruņotu uzbrukumu, bet rakstisku petīciju. (..) Pie Sv. Katrīnas baznīcas es organizēju skolas strādnieku bērniem, un tā nav kontrrevolucionāra darbība.”

Komunists J. Ļeščinskis par šo runu izteicās šādi: „Butkeviča skaidrojumi ir naivi, pat smieklīgi. Īstenībā viņš ir ne tikai patiesais kontrrevolucionārās garīdzniecības vadītājs Krievijā, bet arī šīs organizācijas finanšu ministrs. (..) Viņš neizlec, bet darbojas no iekšpuses kā mehānismā noslēpta atspere. Arhibīskapa dzīvoklī, slepenās sapulcēs, korespondencē ar ārzemēm un sarunās ar izredzētajiem visā krāšņumā atklājās viņa katoliskās kontrrevolūcijas valstsvīra talants.”[10] Pēterburgas dekāna autoritāte nepalika nepamanīta pat boļševiku vidū.

Prelātam K. Butkevičam un Krievijas katoļu arhibīskapam J. Cepļakam tiesa piesprieda nāvessodu nošaujot, taču vēlāk arhibīskapam augstāko soda mēru nomainīja ar ieslodzījumu cietumā. Pārējie – S. Eismonts, E. Juņevičs, L. Hvedjko, P. Hodņevičs un L. Fjodorovs – par aktīvu līdzdalību kontrrevolucionārā organizācijā, atteikšanos pildīt padomju likumus tika sodīti ar brīvības atņemšana uz 10 gadiem stingrā režīma apstākļos, tiesību atņemšanu uz 5 gadiem un mantas konfiskāciju; A. Maļeckis, A. Vasiļevskis, P. Janukovičs, T. Matuļanis, J. Troigo[11], D. Ivanovs, F. Rutkovskis, A. Pronsketis par Cepļaka un Butkeviča atbalstīšanu, atteikšanos pildīt padomju likumus un aģitāciju pret padomju varu – ar brīvības atņemšana uz trim gadiem; vienīgi J. Šarnass par padomju varas apvainošanu tika sodīts nosacīti.[12]

Dzīves pēdējās dienas

Viens no pirmajiem eksekūcijas aprakstiem atrodams kādā 1923. gada jūnija dokumentā, kas nosūtīts Polijas vēstniecībai Londonā. Eksekūcija notikusi Galvenās politpārvaldes (ГПУ) pagrabā, tajā piedalījušies Jevdokimovs, Krumms un Bergmanis, kurš vēlāk notikušo aprakstījis vēstulē kādam Bobriščevam. Pirms nāves pr. K. Butkevičs uzrakstījis vēstuli pāvestam, taču tā netika nosūtīta. K. Butkevičs bijis mierīgs un vērsies pie Jevdokimova ar lūgumu nodot viņa pēdējo sveicienu bīskapam J. Cepļakam un pateikt, ka viņš līdz pēdējam brīdim palika uzticīgs Apustuliskajam Krēslam. Pēc tam viņam iešauts galvā.

Priesteris Francisks Rutkovskis, kurš arī bija apsūdzēts kopā ar Butkeviču, bet vēlāk atbrīvots un izbraucis uz Poliju, savā grāmatā par arhibīskapu J. Cepļaku apraksta K. Butkeviča pēdējās dzīves dienas. Pēc tiesas sprieduma pasludināšanas 25. martā K. Butkevičs izturējies tā, it kā nekas ārkārtējs nebūtu noticis. Lielajā piektdienā (30. martā) viņa kameras biedri avīzē izlasījuši ziņu, ka arhibīskapam Cepļakam nāvessods ir atcelts, bet K. Butkevičam atstāts spēkā. K. Butkevičs tai brīdī nav bijis kamerā. Viņam atgriežoties, kameras biedri to noklusējuši, tomēr pēc kāda laika viņam to atklājuši un parādījuši avīzi. Prelāts mierīgi izlasījis un noteicis, ka nebija vajadzības no viņa to slēpt, jo viņš uz to jau ir gatavs; 55 gadi jau nodzīvoti, un tas ir diezgan.

Prelāts A. Maļeckis atceras, ka pēc arhibīskapa lūguma privātā sarunā K. Butkevičam bija ieminējies par gatavošanos iespējamai nāvei, tas atbildējis, ka ir pilnīgi mierīgs un gatavs uz visu; ka daudzi viņu nesaprot, bet tikai Dievs redz viņa upuri par visiem viņa grēkiem. Viņš to teicis ar asarām acīm, un varējis just, ka viņš ir patiess un pilnīgi paļaujas uz Dievu.

Lielajā sestdienā, 31. martā, ap plkst. 10 no rīta viņu pārveda uz vieninieku kameru. Pr. E. Juņevičs atceras, ka K. Butkevičs nesteidzoties no katra atsveicinājies un izgājis. Kameras biedri apbrīnoja viņa mieru un teica, ka vēl nekad nav redzējuši tik līdzsvarotu nāvei nolemto. Šīs pašas dienas vakarā kameras biedri saņēma no viņa grāmatu, kuru promejot bija paņēmis līdzi. Tajā viņš bija ierakstījis, ka atrodas viens pats 42. kamerā un ka tā ir tīra un silta.

Kāds no ieslodzītajiem vēlāk stāstīja, ka 31. marta vakarā K. Butkevičs vēl bijis pirtī un dzēris tēju, kad pirms pusnakts atnākuši divi vīri, likuši savākt mantas un izveduši ārā, kur jau gaidījusi automašīna. K. Butkevičs tikai noteicis, ka viņam pat naktī nedod mieru, un aizgājis uz mašīnu. Vēlāk avīzēs tikusi publicēta ziņa, ka viņš nošauts naktī no 31. marta uz 1. aprīli. Tā bija Lieldienu vigīlija. Saskaņā ar šo versiju viņš esot nošauts no aizmugures, kad kāpis pa kāpnēm uz soda izpildes vietu Lubjankas pagrabā.[13]

Otra versija publicēta 1923. gada 11. aprīļa avīzē „За свободу” № 79 (820). Pēc nāves sprieduma nolasīšanas arhibīskaps J. Cepļaks un prelāts K. Butkevičš tikuši novietoti Politpārvaldes stingrā režīma cietuma vieninieku kamerās. Viņi abi vairākkārt esot lūguši cietuma priekšniecību ļaut viņiem tikties ar citiem ieslodzītajiem. Viņiem atbildēts, ka spriedums vēl nav apstiprināts un, iespējams, tiks mīkstināts, bet tikšanās ir aizliegtas. Līdz pēdējam brīdim abi nav zinājuši, kā viss beigsies. 31. martā ap pieciem pēcpusdienā J. Cepļakam paziņojuši, ka nāvessods nomainīts ar 10 gadiem cietumā.[14] Apsūdzētais to mierīgi noklausījies un pajautājis par K. Butkeviču. Čekisti rupji atbildējuši, ka tā nav viņa darīšana. Savukārt K. Butkevičam pateikts, ka viņam nāvessods ir apstiprināts un jāgatavojas nāvei. Arī K. Butkevičs šo ziņu uzņēmis mierīgi un palūdzis atļauju tikties ar J. Cepļaku, kā arī piedalīties Svētajā Misē. Cietuma priekšniecība piekritusi un apsolījusi tikšanos 1. aprīļa rītā. Prelāts nospriedis, ka nāvessods tiks izpildīts pēc 2–3 dienām. Taču jau pēc pāris stundām, plkst. 20, priekšnieks čekistu pavadībā ienācis kamerā un paziņojis, ka saskaņā ar augstākās varas rīkojumu nāvessods jāizpilda nekavējoties. K. Butkevičs to noklausījies un tikai palūdzis atstāt viņu uz 10 minūtēm vienatnē, lai varētu palūgties. Pēc 10 minūtēm viņu izveda no kameras un aizveda uz nāves pagrabu. Visi cietuma apsargi uz šo brīdi bija nomainīti ar pārbaudītiem čekistiem, kas raudzījās, lai neviens no arestētajiem neredzētu un nedzirdētu, kā apsūdzēto ved uz nošaušanu. Pagrabā K. Butkevičs ir pārkrustījies, svētījis bendi un abus viņa palīgus, tad pagriezies pret sienu, čukstot lūgšanas vārdus. Šāviens galvā pārtraucis viņa lūgšanu.[15]

Vēlāk laikrakstos parādījušās ziņas, ka prelāta K. Butkeviča mirstīgās atliekas kopā ar citiem desmit todien nošautajiem tikušas aizvestas uz Jauzas hospitāļa morgu.

Notikuma atbalsis Latvijā un pasaulē

Latvijas laikrakstos informācija par tiesas procesu parādījās galvenokārt tikai kā ziņas no ārzemju preses dienestiem. Notikumiem līdzi īpaši sekoja laikraksts „Valdības Vēstnesis”. 1923. gada 27. martā tajā publicēta ziņa no Varšavas, ka 26. aprīlī revolucionārais tribunāls Maskavā pasludinājis spriedumu katoļu garīdznieku prāvā, un nāves sprieduma izpildīšana bīskapam J. Cepļakam un K. Butkevičam esot paredzēta 3. aprīlī. Savukārt 4. aprīļa numurā lasām, ka „uz nāvi notiesātais katoļu bīskaps Budkevičs sestdien [31. martā] cietumā nošauts. Ziņa par to izsauc angļu sabiedrībā lielu sašutumu. Attiecībā pret arhibīskapu Cepļaku nāves sprieduma izpildīšana apturēta”. 5. aprīlī publicēta telegramma no Varšavas, ka „poļu prese asi uzbrūk padomju valdībai sakarā ar Budkeviča nošaušanu. „Kurjer Codzienny” prasa diplomātisko sakaru pārtraukšanu”. No Romas ziņo, ka „Vatikāna aprindās katoļu prelata Budkeviča nošaušana Maskavā sacēlusi ārkārtīgu uzbudinājumu. Vatikāna oficiālais laikraksts „Observatore Romano” publicē asu protestu pret šo padomju Krievijas soli, kurš visai kristīgai pasaulei esot pilnīgi neizprotams”[16]. 6. aprīlī no Varšavas ziņo, ka sakarā ar prelāta Butkeviča nošaušanu dažviet notikušas demonstrācijas.[17] Laikraksts „Latvis” raksta par šī notikuma iespaidu ASV: „Amerikas valsts departaments atcēlis Viskrievijas centrālās Izpildkomitejas priekšsēdētāja Kaļiņina kundzei izdoto atļauju iebraukt Savienotajās Valstīs, kur viņa bij nodomājusi turēt priekšlasījumus par bērnu ciešanām Krievijā. Valsts departaments paskaidro, ka atzīstot Kaļiņina kundzes uzturēšanos Sav. Valstīs par nevēlamu, sevišķi tagad, kad sabiedrībā valda sašutums par katoļu prelāta Butkeviča nošaušanu Maskavā.”[18] 1923. gada 26. maijā „Valdības Vēstnesī” publicēta ziņa, ka pāvests 23. maijā konsistorijas sēdē „aizrādīja uz katoļu garīdznieku notiesāšanu Krievijā, kur padomju valdība nav atturējusies no prelāta Budkeviča nošaušanas, neskatoties uz to, ka Vatikāna pārstāvji plašos apmēros snieguši palīdzību Krievijas badacietējiem. Šausmīgais notikums tomēr neatturēšot katoļu Baznīcu no tālākiem palīdzības darbiem humanitātes vārdā.”[19] Protestu izteica arī Latvijas katoļu bīskaps A. Springovičs.[20]

1930. gada 7. martā, atsaucoties uz pāvesta Pija XI aicinājumu lūgties par Krieviju, Rīgas arhibīskaps A. Springovičs izdeva gana rakstu, kurā atgādina salīdzinoši nesenos 1919. gada notikumus: „Ar šausmām esam redzējuši, kā ellišķā naidā pret Dievu tie bezdievji ar dubļainiem papēžiem ir mīdījuši mūsu baznīcu altārus, kur glabājas Vissvētākais Sakraments, lauzuši un minuši kājām krustus, bet tur, kur baznīckungs un ticīgie ir raudzījuši aizstāvēt savas svētnīcas, nikni bendējuši ticības aizstāvjus, kā, piem., nošauti seši Krāslavas draudzes locekļi, daži asūnieši un daudzi citi. (..) Kā lai neatceras mūsu latviešu labvēli arhibīskapu Cepļaku? Viņš kopā ar prelātu Butkeviču, dzimušu Krāslavā, un 14 citiem Pēterpils garīdzniekiem tika arestēts un (..) aizvests uz Maskavu vienīgi tāpēc, ka aizstāvēja Baznīcu un ticīgos svētā ticībā stiprināja.”[21]

Polijas ārlietu ministrs un nuncijs bija uzsākuši sarunas ar Krievijas valdību par K. Butkeviča mirstīgo atlieku izdošanu Polijai[22], taču acīmredzot tas vairs nebija iespējams...

Interesanta sagadīšanās, ka daudzus gadu desmitus vēlāk – 1981. gadā – tieši Lielajā sestdienā mūžībā aizgāja arī pr. Konstantīna Butkeviča kādreizējais vikārs – bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Nu viņi abi ir ceļā uz beatifikāciju.

Māsa Otīlija Kovaļevska
Pārpublicēts no 2015. gada "Katoļu Kalendāra"

Atpakaļ uz sadaļu "Ticības liecinieki"


[1] Katoļu Dzeive, Nr.7, 1935, 24. (264.) lpp.
[2] Dzimšanas apliecībā bijis uzvārds Butkevičs, taču skolas gados tas sākts rakstīt ar -d-: Budkevičs (poliski Budkiewicz).
[3] Piem., McCullagh F. The bolshevik persecution of Christianity. London, 1924 (grāmata tūlīt tika iztulkota poļu valo­dā: McCullagh F. Prześladowanie chrześcijaństwa przez bolszewizm rosyjski. Kraków, 1924); Валентинов А. Чер­ная книга («Штурм небес»): Сборник документальных данных, характери­зу­ющих борьбу советской коммунис­ти­ческой власти против всякой религии, против всех исповеданий и церквей. Париж, 1925.; pr. K. Butkeviču pie­min arī pr. Jānis Vasiļevskis grāmatā Antikrista nogūs, 1925 (atkārtoti izdota 2011. gadā).
[4] Czaplicki B. Ks. Konstanty Budkiewicz (1867-1923): życie i działalność. Katowice, 2004; grāmata tulkota krievu valodā: Чаплицкий Б. О. Константин Будкевич (1867—1923): Жизнь и деятельность. Санкт-Петербург, 2004.
[5] 1914. gadā Sanktpēterburga tika pārdēvēta par Petrogradu.
[6] 1952. gadā uzsākts arhibīskapa Jāņa Cepļaka beatifikācijas process.
[7] Vēlākais bīskaps Antonijs Maļeckis (2003. gadā uzsākts beatifikācijas process).
[8] Pr. Leonīdu Fjodorovu pāvests Jānis Pāvils II beatificēja savas vizītes laikā Ukrainā 2001. gadā.
[9] McCullagh F. The bolshevik persecution of Christianity. London, 1924, 175.–272. lpp.
[10] Чаплицкий Б. О. Константин Будкевич (1867—1923): Жизнь и деятельность, 185. lpp.
[11] Arī pr. Jānim Troigo 2003. gadā uzsākts beatifikācijas process.
[12] Чаплицкий Б. О. Константин Будкевич (1867—1923): Жизнь и деятельность, 198.–199. lpp.
[13] Rutkowski F. Arcybiskup Jan Cieplak (1857—1926): Szkic biograficzny. Warszawa, 1934, 283.–284. lpp.
[14] Arhibīskaps J. Cepļaks 1924. gada aprīlī tika apmainīts pret poļu komunistu un caur Latviju nokļuva Polijā.
[15] Валентинов А. А. Черная книга. “Штурм небес. Париж, 1925, 194. lpp.
[16] Valdības Vēstnesis, Nr.69 (05.04.1923).
[17] Valdības Vēstnesis, Nr.70 (06.04.1923).
[18] Butkeviča nošaušanas iespaids // Latvis, Nr.470 (12.04.1923), 1. lpp.
[19] Pāvesta runa // „Valdības Vēstnesis”, Nr.109 (26.05.1923), 2. lpp.; skat. Pijs XI, Uzruna Gratum nobis, 23.05.1923.
[20] Kopdarbība, Nr.19 (12.05.1923), 12. lpp.
[21] V. E. Reigas Aehiveiskupa gona roksts // Katoļu Dzeive, Nr.4 (01.04.1930), 6.-7. lpp.
[22] Сегодня, Nr. 74, 11.04.1923.