Šodienas datums: 21.09.2017  |  Vārda dienas: Matīss, Modris, Mariss

Monsinjors Antons Smelters

Mans ideāls – Ecce Servus Tuus

Kāpēc es kļuvu par priesteri? Droši vien tāpēc, ka priesterība bija mans dzīves ideāls. Protams, ne jau uzreiz es izpratu priesterības lielo skaistumu, vērtību un vajadzību cilvēcei. Tas nāca lēnām un pakāpeniski, Dieva žēlastības iedarbībā.

Kad es starp 1946. un 1947. gadu strādāju kā vienkāršs Brēmenes ostas strādnieks un dzīvoju ļoti morāliski pagrimušā vidē, kura grasījās arī mani ieraut šinī grēcīgajā dzīves ritmā, es sāku meklēt savai dzīvei jēgu.

Vispirms mēģināju iestāties Pinebergas Baltijas universitātē. Tas neizdevās, jo nebija nekādu dokumentu par ģimnāzijas pabeigšanu. Sākās smags pārbaudes un reizēm pat ciešanu pilns laiks.

Kādā svētdienas agrā rīta stundā es pastaigājos pa sabombardēto Brēmenes pilsētu. Ielas bija tukšas, tikai viens neliels suns meklēja sava saimnieka pēdas. Tieši šinī brīdī kaut kas uz mani sāka runāt: „Cilvēka bērns, lūk, suns meklē pēc sava saimnieka, tu, katolis – kristietis, ko tu meklē Kunga dienā tukšajās ielās? Suns meklē savu kungu… Vai nebūtu laiks arī tev sākt apmeklēt Kunga namu? Jā, bet kur tu šeit vari atrast šinī Brēmenes ostas rajonā kādu baznīcu?”

Tieši šinī brīdī man pretīm nāk kāda vecāka kundzīte. Es savā sliktajā vācu valodā jautāju: „Wo ist die Katolische Kirche?” (Kur ir katoļu baznīca?) Vācu kundzīte atbildēja: „Kommen Sie mit!” (Nāciet līdzi!) Baznīcu mēs neatradām, bet atradām kādā krogā provizoriski salabotu zāli. Tur bija sanākuši kādi 60 cilvēki. Toreiz šis mazais atgadījums neko tādu sevišķu neizteica. Šodien man liekas, ka tas bija kā kāds pirmais mājiens uz manu dzīves ideālu.

Es atstāšu daudzus notikumus un dzīves sarežģījumus pie malas un sākšu savu stāstījumu ar to dienu (1948. gada 30. janvāri), kad es sastapos ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Ja es tagad, pēc vairāk kā 52 gadiem atskatos atpakaļ, tad man liekas, ka mans dzīves ideāls – priesterība – radās tieši toreiz, kad es nobijies sēdēju bīskapa Sloskāna istabiņā un klausījos viņa pirmajos vārdos par priesterību: „Tātad tu gribi kļūt par priesteri? Tā ir ļoti skaista lieta. Priesterība ir kaut kas liels, cēls, svēts. Tā ir Jēzus Kristus dāvana. Uz priesterību nenāk pats no sevis. Priesterība iraicinājums. Uz to paaicina pats Jēzus. Tātad tu gribi kļūt priesteris? (Klusuma brīdis.) Tagad tev pašam jāatklāj, vai tu pats gribi kļūt par priesteri, vai tevi uz to aicina Dievs.”

Apmēram tā skanēja bīskapa Sloskāna vārdi. Viņš vairs man nekad vienam pašam šo jautājumu neatkārtoja. „Kā ir, vai tu pārdomāji, kāpēc tu gribi kļūt par priesteri?” Nē, viņš ļāva man līdz 1956. gada 15. jūlijam pārdomāt, vai priesterība tiešām ir mans dzīves ideāls. Lūdzoties, lasot Svētos Rakstus, meditējot, mācoties un piedaloties rekolekcijās, es atklāju, ka tieši priesterībā varēšu vislabāk kalpot Dievam un cilvēkiem. Tagad atlika tikai labi izprast, kas tad ir Jēzus Kristus iedibinātā priesterība? Kāpēc tāda ir vajadzīga un ko tā dos man pašam un cilvēcei? Kad tuvojās iesvētes diena, es sāku domāt par savas priesterības dzīves vadmotīvu. Es atcerējos bīskapa Sloskāna devīzi: „Hostia Pro Fratribus” un zināju, ar kādu uzticību un mīlestību viņš šo savu dzīves vadmotīvu centās izvest dzīvē. Upuris par brāļiem bija kļuvis viņa dzīves ideāls. Tad es sāku meklēt savu priestera dzīves ideālu, kura paēnā un vadībā es varētu nodzīvot visu savu priestera dzīvi. Vispirms es atcerējos Evaņģēlija fragmentu par Tabora kalnu: „Tad parādījās mākonis, kas viņu apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: „Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!”” (Mk 9, 7). Tātad, Tēvs dod pavēli, lai mēs klausām Viņa Dēlu, kurš daudzās vietās Evaņģēlijā atkārtoja, ka Viņš ir nācis kalpot. Tēvs Viņu sūtīja kā Kungu – Mācītāju, bet arī kā Kalpu – Glābēju. Iedvesmots no šīs idejas, es izvēlējos savu priestera dzīves devīzi: „Ecce Servus Tuus” („Lūk, Tavs kalps”).

Izvēle ir notikusi, tagad atliek šo vārdu nozīmi izvest dzīvē. Tātad mans priestera ideāls ir kalpot Dievam un cilvēkiem. Tāpat kā bīskapam Sloskānam viņa priestera dzīves ideāls bija būt par upuri brāļiem. Izvēlēties dzīves ideāla devīzi nebija nemaz tik smagi. Dzīves smagums stāvēja priekšā. Radās jautājumi. Vai spēsi kalpot kārtīgi un apzinīgi Dievam un tautai visu savu priestera dzīvi, visās vietās, visos apstākļos un ar visāda rakstura cilvēkiem, priekšniekiem utt.? Kādi citi Jēzus vārdi: „Es esmu dzīvības koks, kas turas pie manis, tas dzīvos…” (Jāņa evaņģēlijs). Atkal viens jauns pamudinājums, kā kļūt ideālam, pilnīgam priesterim – kalpam. Arī citi Jēzus Kristus vārdi kā: „Esiet pilnīgi kā mans Debesu Tēvs ir pilnīgs!” Visi šie un citi Evaņģēlija vārdi kā kāds spogulis man nostājās priekšā un atgādināja: „Ja tu gribi kļūt labs, svēts un ideāls priesteris, tad tikai seko Jēzum.”

Pirmajos priestera gados es samērā maz piegriezu vērību Jēzus tik bieži dotajam aicinājumam un dzīves piemēram – lūgšanām. Tāpat kā apustulim, arī man tikai dažus gadus vēlāk atvērās acis un saprāts, ka bez lūgšanām tu nekad nekļūsi par ideālu priesteri. Protams, es pazinu arī Jēzus vārdus: „Ja jūs darīsiet visu, jūs sakiet tikai tālāk – es esmu un palieku necienīgs kalps.” Tagad es biju apbruņojies ar šiem Jēzus dzīves gudrajiem vārdiem un Viņa dzīves piemēru un sāku soli pa solītim veidot savu priestera dzīvi uz šo pilnības ideālu. Nē, šeit es atsaucu trīs vārdus: „Es sāku veidot”, jo šie vārdi skan pārāk egoistiski. Dievs pats sāka lūgšanas laikā mani veidot par tādu priesteri, kādu Viņš gribēja mani redzēt. Es nekad nevaru aizmirst Magnificat teiktos Marijas vārdus: „Dievs manī darīja lielas lietas…” Lai sasniegtu savu priesterības ideālu, es kopā ar Mariju bieži atkārtoju un lūdzu, lai Dievs pats dara manī svētdarīšanas ideālā priestera darbus. Mēs visi zinām, ka cilvēks nekad pats ar saviem spēkiem nekļūs svēts, jo pēdējais svētdarīšanas darbs ir Dieva darbs.

Tā kā mana priestera devīze ir „Ecce Servus Tuus”, kuru es pats brīvprātīgi un apzinīgi esmu izvēlējies un no kuras negribu pat vecuma dienās atkāpties, tad es cenšos pēc iespējas apzinīgāk un patiesāk kalpot Dievam un saviem brāļiem un māsām Kristū. Lai nu kādos apstākļos, vidē un cilvēkos nebūtu, man vienmēr ir jāatceras un jāliek darbā mans priestera ideāls – kalpošana citiem.

Fragments no mons. A.Smeltera raksta LKSAA „Dzintars” Rīgas vienības žurnālam 2000.gada maijā