Šodienas datums: 24.07.2017  |  Vārda dienas: Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne

Monsinjors Antons Smelters

Kristieši pasaulē

Kristieši ir tādi paši cilvēki, grēcinieki, kā visi citi. Kristiešiem ir tā pati valsts un valoda, kā visiem pārējiem, un nav arī nekādu citu uzkrītošu atšķirību. Kristieši nedzīvo atsevišķi no pārējās sabiedrības. Nav nekā neparasta, kas liktu viņus uzskatīt par citādiem, nekā pārējie cilvēki Arī savu kristīgo ticību viņi neatrod pateicoties ilgstošām studijām, zinātniskiem atklājumiem, izciliem teologiem.

Kristieši dzīvo gandrīz visās pasaules valstīs un pilsētās. Viņi ir turpat līdzās neticīgajiem un citu reliģiju pārstāvjiem. Viņi dzīvo tur, kur Dievs viņus ir nolicis dzīvot. Viņi neatšķiras no citiem vietējiem iedzīvotājiem ne ar apģērbu, ne ar ēdienu vai sadzīves veidu. Taču, tā kā viņus sauc par kristiešiem – Jēzus Kristus sekotājiem, tad tajā pašā laikā viņu dzīvesveidā var atrast pārsteidzoši daudz dažādu īpatnību.

Kristieši dzīvo ikvienā pasaules valstī un sauc to par dzimteni, taču viņi dzīvo tā, it kā būtu ieradušies no citas zemes. Viņi visur aktīvi piedalās kā pilsoņi, taču tajā pašā laikā paliek svešinieki. Viņu īstā dzimtene ir kāda cita zeme. Viņi precas, dzemdē bērnus – bērni viņiem ir ļoti svarīgi. Viņi dalās visā pie galda, bet ne gultā.

Kristieši, tāpat kā visi cilvēki, ir no miesas, bet bieži nedzīvo pēc miesas prasībām. Viņi dzīvo uz zemes un sauc savu zemi par dzimteni, bet viņu īstās Tēva mājas ir debesis. Viņi paklausa zemes un valsts likumiem, bet pakārto tos tam, lai varētu izpildīt savus kristīgā cilvēka pienākumus. Viņi mīl savus brāļus un māsas – visus cilvēkus, lai gan daudzi no šiem cilvēkiem kristiešus neieredz un pat vajā. Tāpat daudz ir tādu, kas kristiešus nemaz nepazīst, tomēr ticības Kristum dēļ viņus nosoda, nievā un ienīst. Kad kristieši tiek mocīti un nogalināti, viņi bieži par to priecājas, jo cer uz jaunu, apskaidrotu dzīvi citā pasaulē. Paši būdami nabagi, viņi dara citus garā bagātus. Viņi cieš trūkumu, taču jūtas kā tādi, kas dzīvo pārpilnībā. Viņus zākā, bet viņi Jēzus Kristus dēļ to uztver kā godu un slavu. Viņi tiek apmeloti un pazemoti, bet jūtas kā attaisnoti. Tos, kuri viņus vajā, viņi svētī un lūdzas par viņiem. Viņus nievā, bet viņi ciena un cildina nievātājus kā cilvēkus. Kristieši dara labu, bet par to tiek sodīti kā vislielākie ļaundari. Viņi tiek sisti, mocīti un ar akmeņiem nomētāti, bet par to viņi sitējus aplaimo ar smaidu, jo pēc viņu domām tas viss labi iederas Kristum sekotāja dzīvē. Jūdi pirmos kristiešus apvainoja un sodīja kā svešiniekus un lielus grēciniekus. Grieķi un romieši viņus vajāja un sita krustā, kaut gan nevarēja skaidri pamatot, kāpēc viņi to dara.

Savelkot to visu kopā, uz jautājumu: kas ir īsti kristieši, mēs varam atbildēt: kristieši pasaulei ir tas pats, kas dvēsele miesai. Dvēsele caurstrāvo miesu, bet kristieši kā Kristus mīlestības mantinieki izplata pasaulē Dieva mīlestību. Dvēsele dzīvo miesā, bet tā nav no miesas. Kristieši dzīvo pasaulē, bet, runājot Jēzus vārdiem, viņi nav no šīs pasaules. Neredzamā dvēsele ir ietverta miesas “cietumā”. Visi redz labo vai slikto kristiešu dzīvesveidu, bet viņu īstā garīgās dzīves vērtība ir apslēpta. Miesa kā tāda nīst un apkaro dvēseles sirdsapziņu, kaut gan tā viņai nedara nekā ļauna. Dvēseles sirdsapziņa cenšas miesu pasargāt no grēcīgām iekārēm. Pasaulīgais, sātana pamudināts ienīst un apkarot Kristus sekotājus, kaut gan viņi tam nedara neko sliktu. Pasaulīgais cīnās pret kristiešiem tāpēc, ka kristieši, atsaucoties uz Dieva baušļiem un Kristus Evaņģēlija mācību, cīnās pret izvirtību, baudkāri, slepkavībām, zādzībām utt.

Dvēsele kā tāda mīl savas miesas cietumu, lai gan pati miesa bieži ienīst savu cietumnieku – dvēseli. Īsti kristieši, kā māca Jēzus, mīl savus ienaidniekus. Tāpat kā dvēsele, ietverta miesā, vieno miesu un tās locekļus, tā arī kristieši piešķir vienotību pasaulei, lai kādreiz, Dieva noteiktā brīdī nodotu to Radītājam kā svētu, neaptraipītu upuri.

Dvēsele ir nemirstīga, bet tā dzīvo mirstīgā ķermenī. Kristieši dzīvo kā svešinieki irstošajā pasaules pagātnē, bet tajā pašā laikā tiecas pretī mūžīgajai dzīvei debesīs. Ja reizēm mūsu miesu un dvēseli slikti apgādā ar pārtiku, dzērienu un garīgo barību, tad tas tai nereti nāk par labu. Tas pats ir arī ar kristiešiem. Viņi bieži tiek sodīti un pārmācīti vajāšanu un ciešanu brīžos, tomēr viņu skaits pasaulē diendienā kļūst lielāks. Pats Dievs kristiešus ir iecēlis lielā amatā un devis svētīgu uzdevumu: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts” (Mk 16, 15-16).

Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 2008”