Šodienas datums: 23.10.2017  |  Vārda dienas: Daina, Dainida, Dainis

Monsinjors Antons Smelters

Kristiešiem ir jādzīvo savādāk

Divi cilvēki sastapušies spriedelē par dzīvi. Viens no viņiem diezgan vīzdegunīgi saka: “Es gribu savu dzīvi baudīt. Es strādāju tikai tik daudz, cik tas man ir nepieciešams. Tu zini pats: cilvēks dzīvo tikai vienu vienīgu reizi. Tāpēc es gribu savu dzīvi pavadīt pēc iespējas prieka un baudu atmosfērā...”

Turpretī otrais domā: “Es uzskatu savu dzīvi par sūtību. Es gribu savā dzīvē kaut ko paveikt. Arī tad paveikt, ja tas no manis prasīs daudz spēka, neērtību vai arī nepatikšanu...”

Dzīvi tikai baudīt vai dzīvē kaut ko paveikt bija kādas vācu jauniešu (starp 16 – 25 g.) grupas pētīšanas nolūks. Viņi ar šiem diviem, augstākminētajiem, jautājumiem apceļoja vairākas Vācijas pilsētas un neatlaidīgi pētīja cilvēku domas. Iztaujātie, tā saucamie mūsdienu jaunatnes pārstāvji (vairāk kā 60 procentu), dzīvi uz šīs zemes vairs neuzskata par kaut kādu Dieva sūtības pienākuma izpildīšanu. Jautātāji konstatēja arī to: jo vairāk cilvēks attālinās no Dieva un ticības, jo vairāk viņš grib baudīt savu dzīvi. Iztaujāto jauniešu, sieviešu un vīriešu starpā bija pat daudz tādu, kas gribēja savu dzīvi baudīt uz citu rēķina. Tāpat viņus netraucēja apziņa, ka viņu dīkdienības un slinkuma dēļ citiem par to varbūt vairāk jāstrādā un vairāk jālej sviedri. Dažs labs pat vīzdegunīgi piemetināja: “Kāpēc viņi ir tādi “muļķi”? Gandrīz visi izjautātie dzīves labās puses baudītāji Dievam vai tuvākmīlestībai nepiegrieza nekādu vērību. Viņu mīlestības izpratne iepretī citiem bija egoistiska, baudu un izpriecas piesātināta. “Skaidrs, ka es gribu dzīvi baudīt un it sevišķi tagad, kad esmu jauns un vesels... Vecmodīgie, pārkaļķojušies veči man neinteresē... Viņi paši ir vainīgi, kāpēc dzīvi nebaudīja tad, kad bija jauni...”, šādas un tamlīdzīgas piezīmes jautātājiem bija jādzird atkārtoti.

Īsti kristieši dzīvo savādāk. Ārēji viņi dzīvo tāpat kā visi citi, bet viņu Dieva sūtības veids ir garīgāks un pilnvērtīgāks. Viņu šīs zemes ceļa galā stāv liels, svēts, ideāls un cēls pats Dieva Dēls. Īsts kristietis savu dzīves gudrību smeļ divtūkstošgadīgajā kristietības vēsturē. Jau otrajā gadsimtā kāds kristietis atbildēja pagāna Diognētam: “Kristieši neatšķiras no pārējiem cilvēkiem nedz ar dzimteni, nedz valodu, nedz parašām. Viņi nedzīvo kaut kādā atsevišķā pilsētas daļā vai geto. Viņi nelieto arī kaut kādu jaunu valodu un neved nekādu dīvainu dzīvesveidu... Viņi vienmēr cenšas piemēroties attiecīgās valsts parašām apģērba, barības un dzīvesveida ziņā.” Tātad ārējais kristiešu dzīvesveids nav mainījies, un tomēr viņi dzīvo savādāk. Viņi visās svarīgākās dzīves nozarēs domā, izšķiras un uzvedas savādāk.

Tas pats otrā gadsimta nezināmais autors tālāk atzīstas, ka viņa ticības brāļi un māsas tomēr redzami atšķiras no saviem neticīgajiem līdzcilvēkiem, tāpēc viņš raksta: “Tomēr pie kristiešiem notiek kaut kāda brīnumaina pārmaiņa... Viņi precas kā visi citi, dzemdē bērnus, bet viņi nekad savu jaunpiedzimušo neatstās novārtā... Viņi ēd pie viena un tā paša galda, bet guļas vietā nedalās... Viņi, kā visi citi, ir ietverti grēcīgajā miesā, bet viņi cenšas nedzīvot pēc visām grēcīgās miesas iegribām. Viņi paklausa vietējās valsts likumam dažkārt vēl uzticīgāk kā paši likuma devēji. Viņi cenšas mīlēt visus, bet viņi paši tiek no visiem vajāti... Viņi tiek izzoboti, nolādēti, bet viņi pašus lamātājus apveltī ar svētību. Viņi tiek izsmieti, apcelti, bet viņi parāda izsmējējiem godu un cieņu. Viņi dara labu, bet par šo labu darīšanu viņi tiek turēti par ļaundariem...”

Tātad, ievērojot kristieša kristīgos pamatprincipus, mēs atklājam starp kristiešu kristīgo dzīvesveidu un pagānu – ateistu egoistisko dzīvesveidu lielu starpību. Pēc Otrā pasaules kara šī egoistiskā neticība ir redzami iezagusies arī Baznīcas dzīvē, nemaz nerunājot par neticīgajiem. Šī bezdievība pasaules apjomā ir radījusi pat jaunu sadzīves morāles situāciju. Šis jaunais neticīgais “Ego” dzīvesveids spiež mūs, kristiešus, no jauna atrast no ticības atkritušo, neticīgo vidū jauna veida Kristus mācības tālāknodošanas metodes.

Pirms dažiem gadu desmitiem Eiropas valstīs un Amerikas kontinentā valdīja dziļa kristīgā ticība. Toreiz kristīgie cilvēki svarīgākās ticības nozarēs prata aizstāvēt ticību uz savu dzīvo Dievu. Viņi zināja un ticēja, ka Dievs radījis pasauli un, lai glābtu grēkā kritušo cilvēci, sūtījis savu vienīgo Dēlu Jēzu. Viņi zināja un ticēja, ka Dievs ir mīlestība un cilvēki ir Viņa bērni. Tāpat viņi zināja un ticēja, ka Jēzus caur savu augšāmcelšanos grib arī mūs, cilvēkus, ievest sava Tēva greznībā. Viņi zināja, ka cilvēka cieņa un bērna dzīvība mātes klēpī nav aizskarama un vēl mazāk iznīcināma. Viņi zināja un ticēja, ka Dievs kā Tēvs pār cilvēkiem tur savu sargājošo un svētošo roku. Viņi zināja, ka Dieva baušļi ved cilvēku pie Dieva bērna brīvības un mūžīgās dzīves laimes Dieva mājokļos.

Viss augstākminētais pēc Otrā pasaules kara, bet it sevišķi pēc Otrā Vatikāna koncila, piedzīvoja lielas pārmaiņas un ārdošu nemieru. Ļaunais un visu labu ārdošais, kā tārps ābolā ielīdis pat Baznīcas un daudzu ticīgo sirdīs un dzīvē. Šis pasaulīgais un visu labo ārdošais gars pūš nežēlīgi katra apzinīga kristieša sejā un mēģina to padarīt mazdūšīgu...

Laika gars

Laika garam ir vienmēr savs noteikts, pasaulīgai dzīvei piemērots, uzskatu posms. Laika gara idejas neatlaidīgi un spītīgi iezogas cilvēka sirdī, prātā un dzīvē un veido sabiedrībā jaunu dzīves laimes izpratni. Laika gars pūš savas “modernās” idejas vienmēr cilvēka sejā un prātā: “Tu dzīvo tikai vienu reizi, tāpēc tavs dzīves galvenais mērķis ir izspiest no tās visu to labāko. Baudi tikai pats savu dzīvi arī tad, kad tev ir jākāpj citu līķiem pāri”. Laika gara mērķis ir piespiest cilvēku skatīties tikai uz to, kas ir pasaulīgs un kas kalpo tikai personīgajam ES. Laika gars skaudīgi sargā cilvēku, lai viņš tikai nepaceltu savu prātu augstāk par pasaulīgām iegribām. Šī pasaulīgā pieķeršanās zemes labumiem vien pavada cilvēku no šūpuļa līdz pat kapa malai. Tāpēc cilvēkam šinī samērā īsajā dzīves sprīdī ir jāatrod īstā, paliekošā dzīves laime un vērtība. Katrs lai mēģina savā dzīvē atrast to, kas dara viņa tagadējo dzīvi vērtīgāku un mūžīgai dzīvei derīgāku.

Mūsu pretruna

Cilvēka un viņa mūžīgās laimes dēļ kristiešiem ir apņēmīgi jāstājas šim laika garam pretī. Ja cilvēks vadās tikai pēc sava egoistiskā laika gara vien, tad šeit paceļas baiļu pilns jautājums: kas tad notiks ar tiem, kas jau no dzimšanas miesīgi un bieži garīgi atrodas dzīves pabērna lomā? Kas tad notiks ar mūsu slimajiem un vecajiem? Kas notiks ar tiem, kas kādas savas vai citu vainas dēļ ir spiesti visu mūžu izmantot citu cilvēku palīdzību? Kas notiks ar mūsu cilvēcīgo sabiedrību un demokrātiju, ja vispārības labuma vērtība zaudēs savu jēgu un ja brīvprātīga, bezmaksas kalpošana citiem pazudīs no mūsu vidus? Kas notiks ar tiem, kuru sapnis un ilgas pēc sirds laimes un miera nonāks strupceļā?

Ja jaunie kristieši no tā saucamā trešā pasaules kontinenta ierodas vecajā “kristīgajā” Eiropā un apbrīnas pilni vēro mūsu materiālo pārpilnību un novēro mūsu īgnās, neapmierinātās sejas, un kas līdzīgi pelēm pie miltu poda žēlojas – “Milti ir rūgti...”-, tad viņi neticībā un izbrīnā tikai krata savas galvas... Mēs visi no savas personīgās pieredzes labi zinām, ka neviena pasaulīgā bagātība un materiālā pārpilnība nav vēl līdz šim nevienu cilvēka sirdi ar īstu, paliekošu un neviltotu prieku un laimi pildījusi. Katra sirds izjūt vienmēr kādu tukšumu, kas nekad netiek aizpildīts. Arī pasaulīgās pārpilnības cilvēka sirdij ir vienmēr vēl par maz. Ja kāds pasaulīgi apsūnojies cilvēks vairs neaptver savu dzīves mērķi un vairs nezina, priekš kā viņš savus samērā īsos dzīves gadus drīkst ziedot, tad šādai dzīvei nav vairs nekādas garīgas, nedz materiālas vērtības. Tad viņš pats sev šķiet kā slogs un citiem kā parazīts.

Atkārtosim vēlreiz augstākminētās doms. Ja kāds grib savā dzīvē tikai pēc iespējas vairāk baudīt un allaž sildīties saules labajā pusē, tad mums ir jājautā: kāda tad dzīves jēga ir tādiem bērniem, kas garīgi vai miesīgi ir vāji piedzimuši? Kāda tad ir dzīves jēga tiem, kuru garīgā attīstība, profesionālā karjera un panākumu iespēja atrodas zemākā līmenī? Kāda tad ir dzīves jēga tiem, kuriem liegta normāla laulības vai ģimenes dzīve?

Ieklausoties augstākminētajos jautājumos, neatvairāmi rodas vēl citi jautājumi. Vai nav jau pienācis pēdējais laiks, ka mēs kā kristieši, kā Dieva sūtņi un cilvēces advokāti sāktu intensīvāk sludināt un paši dzīvāk dzīvotu žēlsirdīgāku dzīvi? Mūs divdesmitā gadsimta beigu posma sabiedrība spēs dzīvot un pārdzīvot šo nežēlīgo un egoisma pilno laika posmu tikai tad, ja šinī sabiedrībā būs arī tādi laikabiedri, kas blakus savai personīgai dzīves laimei piegriezīs lielāku vērību citu cilvēku dzīves laimei, priekam un panākumiem.

Pieredzes paradokss

Bet kā ir ar mūsu pašu personīgo dzīves laimi? Arī mēs paši nevaram savu personīgo dzīves laimi tā īsti un pilnīgi izbaudīt. Šo dzīves pieredzes paradoksu pats Jēzus ietērpj vārdos: “Tas, kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs Manis un Evaņģēlija labad, tas to izglābs.” (Mk 8, 35) Šo Evaņģēlija “dzīvības pazaudēšanas un izglābšanas” domu mēdz izskaidrot ar mūžīgās dzīves iegūšanu Dieva spožumā. Paļaujoties uz Jēzus vārdiem un apsolījumu, šī mūžīgā dzīve ir daudz skaistāka un vērtīgāka par dzīvi, ko spēj baudīt šinī saulē. Jēzus nekur savā Evaņģēlijā nenopeļ arī šīs zemes pārejošo prieku un laimi. Pasaulīgie prieki ir atļauti, bet tie nedrīkst griezties tikai ap mūsu egoistisko ES vien. Tas, kas savu laiku un savus spēkus prot ziedot arī citiem un ir ieinteresēts savu līdzcilvēku dzīves priekā un laimē, tas ir jau ceļā uz īstu un paliekošu Kristus sludinātās dzīves laimi. Īstā, vērtīgā dzīve kļūst par īstu laimīgu dzīvi tad, ja tā, mīlestības dzīta, izpaužas tālākdošanā. Paldies Dievam, ka mēs arī šodien vēl varam jauniešu starpā sastapt tādus jauniešus, kas brīvprātīgi ziedo savu brīvo laiku garīgi un miesīgi skartajiem dzīves pabērniem. Tātad, mūsu pašu dzīves bagātība ir un paliek tā, ko mēs, mīlestības dzīti, dāvājam kādam citam. Varbūt kā taustāmu un no pašas dabas veidotu piemēru mēs šeit varam minēt Palestīnā, Jordānas upes tuvumā atrodošos divus ezerus. Jordānas dienvidos upes ūdens ietek kādā ezerā, kas alkatīgi aprij svaigo ūdeni, bet to nevienam nedod tālāk, jo šim ezeram nav iztekas. Karstajā ielejā ūdens ātri iztvaiko. Sāļi un citi minerāli bagātīgi klāj ezera gultni. Šinī ūdenī nedzīvo zivis, nedz puķes, nedz kāda cita dzīvība. Šo ezeru sauc par Nāves ezeru. Pat visa šī ieleja atstāj bezcerīgu iespaidu. Turpretī Palestīnas ziemeļos Jordānas upe tek cauri Ģenezaretes ezeram. Arī šis ezers savus spēkus un savu svaigumu smeļ no caurtekošās Jordānas upes. Ģenezaretes ezers Jordānas upes ūdeni neaptur priekš sevis vien. Ūdens tiek tālāk. Šis tālāk tekošais ūdens ir dzīvs. Lielā zivju dažādība, flora, puķes, zāle, utt. dara šo ezeru pievilcīgu un derīgu sev un citiem. Ģenezaretes ezers ir mums, kristiešiem, kā paša Dieva dāvāts dzīves piemērs...

Pieņemt Dieva Tēva Dāvanu – mīlestību, un to dot tālāk citiem ir patiesā šīs zemes jēga. Katrs labs kristietis ir, pārnestā nozīmē, Jēzus Kristus vīnkoka zars. Ne tikai vīnkoka skaistās, zaļās lapas drīkst saņemt siltās saules spēkradošo svētību, bet arī saldās vīnogas, jo tieši vīnogas ir tās, kas dara cilvēka sirdi priecīgāku un vērtīgāku mīlestības tālākdošanā.

Pasaules gaisma

Daudzi mūsu jaunākās paaudzes cilvēki zaudē savu dzīves uzdevuma jēgu vienkārši tāpēc, ka viņi ir jau sen zaudējuši ticību Dievam. Fakti runā, ka mūsu laiks nav nekāds Dieva neatzīšanas laiks. Īstu un pārliecinātu ateistu skaits vecajās Eiropas valstīs ir samērā mazs, bet vēl mazāks ir tādu ateistu skaits, kas apzināti un ļaunprātīgi cīnās pret Dieva esamību. Tas, kas apzināti cīnās pret Dievu, jau zināmā mērā arī tic Dievam. Vislielākajam “pusateistu” skaitam nav vienkārši nekāda sakara ar Dievu un ticību, bet atklāti viņi negrib sevi vēl pilnīgi uzskatīt par Dieva noliedzējiem vai apkarotājiem. Piemēram, Vācijā apmēram 72 procenti vismaz mutiski atzīstas, ka viņi tic Dievam. Tas nozīmē, ka mūsu gadsimta cilvēki vismaz Eiropas kristietības šūpuļa valstīs Dieva eksistenci neietērpj vairs nekādā naivā vai primitīvā izskaidrojumā. Tāpat viņi arī nesēro Dievam pakaļ, ja tikai viņi paši var labklājības un pārpilnības ieaijāti iesēsties Dieva tronī. Arī jaunlaiku lielie atklājumi un pasaules universa tālākizpētīšanas panākumi  nav cilvēkā izsaukuši triumfa un pārākuma sajūtu. Mūslaiku cilvēki Dieva visvarenībai neveltī nekādu lielo sajūsmu un atzinību, bet viņi vēl mazāk lepojas ar savām cilvēcīgajām spējām. Jāsaka, ka mūsu starpā ir vēl daudz tādu cilvēku, kas atklāti saka, ka viņi tic Dievam, bet bieži gadās, ka katrs zem ticības Dievam saprot kaut ko citu. Ja viņiem jautā, lai viņi mēģina ietērpt savu ticību vārdos, tad gadās, ka viņu domas un izskaidrojums pazūd kā miglā. Priekš daudziem Dievam nav dedz vārda, nedz sejas. Dieva esamības ietērpšana vārdos vai kādā dzīvā dzīves piemērā ļoti krasi atšķiras vecāku un jaunāku cilvēku starpā. Jaunākiem cilvēkiem uzrunāt Dievu ar Tu nākas daudz grūtāk nekā vecākiem cilvēkiem. Dieva noliedzēju mūsu starpā ir samērā maz, bet Dieva aizmirsēju pulks kļūst diendienā lielāks. Tāpat saukt Dievu par Tēvu un debesis par dzimteni īstajām Tēva mājām – jauniešu pārrunu vai diskusiju lokā nākas dzirdēt samērā reti.

Pēc šīm pārdomām rodas pamatots jautājums, kas gan notiks ar šādiem vienaldzīgajiem, remdenajiem vai arī pat pilnīgi no ticības atsalušajiem cilvēkiem? Kā nekā, arī viņi ir Dieva radīti bērni. Arī viņi ir no Dieva saņēmuši savus talantus un sūtību, kas katram ir uz šīs zemes jāpaveic. Paldies Dievam, ka Jēzus savā laikā dažkārt mums uz šiem bezcerīgi skanošajiem jautājumiem deva cerības apgarotu atbildi: “Dievs ir spējīgs atvērt mēmās mutes un aklās acis... Es esmu pasaules gaisma...”” (Mt 5, 14). Mūsu, kā kristiešu, neatlaidīgais lūgums Pestītajam ir, lai Viņa gaisma mūs pašus tā apgaismo, ka mēs spētu kļūt par patiesības meklētājiem, par kristīgā ceļa gaismu. Mūslaiku ceļabiedru acīm draud aptumšošanās briesmas, tāpēc mums šodien ir vajadzīgi īsti, pārliecināti kristieši, kas paši spēj iet, kā bīskaps Sloskāns mēdza teikt, bezkompromisa ceļu, un tā rādīt pārējiem Dieva Tēva mīlošo seju un sludināt Viņa svēto Vārdu. Lai to sasniegtu, mums pašiem ir jādzīvo un jāizstaro uz āru ticība, cerība un mīlestība. Mums pašiem ir jābūt kā baznīcas logam, kas vakara vai nakts tumsā izstaro šīs svētās Dieva mājas iekšējo gaismu un gara skaidrību.

Kristieši dzīvo savādāk

Kas tad dara mūsu ticību dzīvu? Lielais tautu apustulis Pāvils ar lielu dedzību vārdos un rakstos galatiešiem sludina: mīlestībā mūsu ticība iegūst spožumu. Bez mīlestības ticība ir kā pelni krāsnī – mirusi. Mūsu ticība būtu jāredz mūsu dzīvē. Kristieši dzīvo savādāk, ja tikai tie tic Dievam un Jēzus Kristus sludinātajam Evaņģēlijam: “Nepiemērojoties šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai jūs saprastu, kāds ir Dieva prāts, kas ir labs, patīkams un pilnīgs” (Rom 12, 2).

Dievam patīk, ja kāds jauns cilvēks – kristietis – sava amata izvēles laikā labi pārdomā: “Vai tikai tā ir Dieva griba, ka es šeit strādāju un pelnu savu maizes kumosu, kad tanī pašā laikā Jēzus meklē sev līdzstrādniekus dvēseles glābšanas darbā?”

Dievam patīk kristieši, kas savā sabiedrības lokā nepielieto savus egoistiskos un varas kāros elkoņus, lai tikai sev iegūtu vairāk labumu un vairāk pildītu ar pasaulīgām mantām savas kabatas.
Dievam patīk kristieši, kas redz pāri savas ģimenes lokam arī tos, kuri varbūt gaida uz garīgu, morālu vai materiālu palīdzību.

Dievam patīk tādi kristieši, kas ne tikai iestājas par savām privātām un pamatotām tiesībām vien, bet kas arī nebaidās pacelt savu balsi par tiem, kas paši nav spējīgi sevi iespaidīgi aizstāvēt.

Dievam patīk tādi cilvēki un kristieši, kas, saņemot savu godīgo naudu, tūlīt nesaka: “Tā ir mana!”, bet kas prot no savas pieticīgās pārpilnības pāri savas tautas vai savas draudzes robežām saredzēt arī citu tautu un citu rasu vajadzības.

Dievam patīk cilvēki un kristieši, kas prot Dieva garīgo, prāta vai materiālo dāvanu dot bez aizspriedumiem tālāk.

Šai ziņā es vēlu visiem latviešu tautas kristiešiem kļūt par tādiem šīs zemes iedzīvotājiem, kas sava Es vietā prot priekšā izbīdīt arī sava brāļa un māsas Tu.

(Domu vadmotīvs ņemts no Osnabrikes bīskapa Ludvika Averkampa 1989. gada Vecgada vakara sprediķa)

Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 1994”.