Šodienas datums: 25.04.2017  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Monsinjors Antons Smelters

Mani gadi svešumā

1991. gada 14. februārī pl. 17.15 es ierados Rīgā, lai atlikušos priesterības gadus ziedotu savai tautai, saviem tautiešiem un savai Māras zemes Baznīcai.

Otrajā vai trešajā dienā, kad vēl lāgā nebiju atradis savu vietu Rīgas Metropolijas kūrijas telpās, mani pasauca bīskaps Cakuls un teica, ka no Rēzeknes esot ieradušies divi kungi, kas vēlas ar mani nedaudz parunāt. Viņi esot atveduši no Rēzeknes “Tāvu zemes kalendāru”. Jā, kas gan varētu būt šie kungi, kuri tik ātri uzzinājuši, ka tāds Smelterīts ir atbraucis no Vācijas?

Abi – braši, stalti kungi man stādās priekšā. Runājam te par vienu, te otru lietu. Protams, abi interesējas, vai labi esmu atbraucis un kā man te Rīgā patīk. Kungi pasniedz man “Tāvu zemes kalendāru” un jau tūliņ lūdz, lai kādas divas jaunā kalendāra pakas kaut kādā veidā nosūtu uz Minsteri Spoģa kungam. Labi, mēģināšu to izdarīt. Atvadoties abi simpātiskie kungi lūdz kaut ko uzrakstīt nākamā 1992. gada kalendāram par maniem svešumā nodzīvotiem gadiem. Lūgums ir negaidīts, un man liekas, arī nedaudz pāragrs... Neko viņiem neapsolu, bet doma man tomēr neiziet no galvas. Varbūt nenāktu par sliktu, ka arī dzimtenē dzīvojošie dabūtu nedaudz vairāk zināt, kā pēc kara gāja tiem tautiešiem, kas aizklīda svešumā.

Ir jau pavēla vakara stunda, bet tā kā miegs vēl nenāk, sāku savas atmiņas uzticēt papīram. Jā, ko gan lai tautiešiem stāstu par svešumā nodzīvotiem gadiem? No kura gala lai sāku un par ko lai rakstu? Daudz ko jau aprakstījuši citi, droši vien, pulka kodolīgāk un pārredzamāk. Parasti šādi stāstījumi izvēršas nedaudz vienpusīgi, jo katrs prot stāstīt par to, ko pats ir redzējis, piedzīvojis vai arī pārdzīvojis. Droši vien, tagad tas pats notiks ar mani. Tāpēc, labie lasītāji, neņemiet ļaunā, ka vienā vai otrā vietā mans stāstījums nebūs pilnīgs, vai arī būs zināmā mērā saraustīts.

Diezgan raiba bijusi mana dzīve. Viss manā dzīvē notika savādāk, nekā, savas mājas un citu saimnieku govis ganot, biju sapņojis. Viss notika savādāk, nekā, Varakļānu ģimnāzijā mācoties, savā jaunekļa prātā biju iztēlojies savu nākotni.

1943. gada 13. novembrī vācieši mani iesauca armijā. Visi pārējie klasesbiedri no Rēzeknes iesaukšanas komisijas varēja vismaz uz kādu laiku atgriezties atpakaļ Varakļānos, bet man vienīgajam no 13 zēniem bija jābrauc uz Ventspili. Ap sirdi bija bēdīgi. Asaras ar varu spiedās acīs, bet nākošais “Lielvācijas glābējs” nedrīkst raudāt. Kā redzēju, arī pārējie savas raudas mēģināja aizvietot ar skaļām dziesmām. Gandrīz līdz pat Ventspilij visi kliedza un dziedāja, it kā karu varētu uzvarēt ar bļaušanu vien.

Neapmācīts, nepieredzējis, pilnīgi “zaļš” es jau 1943. gada Ziemassvētku pievakarē kopā ar citiem lopu vagonos braucu uz Krieviju.

Sākās nelabi, nežēlīgi kara gadi. Daudz baiļu un ciešanu šajos gados nācās piedzīvot. Ne reizi vien raudzījos nāvei acīs un pats pie sevis domāju, ka rītdienu vairs nepiedzīvošu. Tomēr vislielākās sāpes man sagādāja tas, ka bija jāredz krītam un noasiņojam daudzus nevainīgus latviešu zēnus un pie tam svešā zemē. Tā kā es biju rotas un vēlāk arī bataljona rakstvedis, man bija pienākums kritušo piederīgiem paziņot bēdu vēsti: “Jūsu dēls tad un tad krita... Jūsu vīrs tad un tad atdeva savu dzīvību... Jūsu līgavainis... Jūsu draugs... Jūsu brālis...”” Saprotama lieta, ka pēc šādām bēdu pilnām vēstulēm nāca atbildes un simts daždažādu jautājumu...

1944. gada augustā mūs sasēdināja kuģī un aizveda uz Vāciju. Šoreiz neviens vairs nedziedāja. Šoreiz neviens vairs nemēģināja savas asaras aizvietot ar skaļām dziesmām. No vienas svešas zemes bijām tikuši ārā, pāris nedēļas vēl paostījuši Latvijas gaisu un baidījuši tautiešu sirsnību un mīlestību, tagad sākām vēl vienu garu un raibu gadu rindu svešatnē.

1944. gadā, tā ap 17. augustu Dancigas ostā mūs izsēdināja no kuģa. Neziņas un ziņkāres pilni mēs visi raudzījāmies jaunajā, bet mums pavisam svešajā zemē.

Pirmās nedēļas pagāja slaistoties kaut kur pa Pomerāniju. Mums par lielu pārsteigumu, latviešu priekšniecība sāka mūs atkal no jauna apmācīt. Būtu bijis labāk, ja tā būtu mūs apmācījusi pirms braukšanas uz Krieviju, tad varbūt tik daudz neapmācītu tautas dēlu nebūtu bez vajadzības nolikuši savas jaunās galvas svešā zemē. Nu jā, varbūt priekšniecība domāja ar “letiņu” palīdzību glābt “Lielvāciju”. Kaut kā mēs šis neilgās “apmācības” kurnēdami izturējām. Pēc tam mūs aizsūtīja uz cīņas lauku. Cīnīties svešā zemē un aizstāvēt svešas, varbūt pat par okupētas zemes mums nebija nekāda prieka. Kaut kur pie Nakelas krievu armija mūs ielenca, bet ielenkums nevilkās ilgi, varbūt kādu pusdienu. Tad kādus pāris mēnešus stāvējām netālu no Berlīnes. Sarkanā armija tuvojās. Ādolfs Hitlers no savas “Vilku salas” jau bija atmucis uz Berlīni, vismaz tā runāja tie, kas vienmēr visu zināja labāk par citiem. Mūsu, latviešu, ilgas un runas bija tikai, kā ātrāk sasniegt amerikāņus un angļus... Beidzot pa visādiem aplinku ceļiem, kaut kur pie Racenburgas, 1945. gada 4. maijā mēs kļuvām par amerikāņu gūstekņiem.

Vispirms kādas divas nedēļas ilgi dzīvojām kopā ar pārējiem – civilās tautas bēgļiem. Tur es sastapu dažus radus un paziņas no Varakļānu stūra. Pēc divām nedēļām mūs, latviešu karavīrus, atšķīra no pārējiem bēgļiem un aizveda uz Belzen-Belzenes šausmīgo koncentrācijas nometni, ko nacisti bija steigšus atstājuši. Nometnes šausmīgā krematorija nebija vēl lāgā atdzisusi... Amerikāņu karavīri ar mums apgājās samērā rupji, jo viņi mūs uzskatīja vai nu par vāciešiem, vai arī vāciešu līdzskrējējiem. Latviešus, apm. 3000 karavīrus, sadzina atsevišķā nodaļā. Katru dienu nāca jauni “zeļļuki” klāt. Vācieši, apmēram kādi 45 000, bija sadzīti citā aizgaldā.

Gūstekņu vidū tagad sākās liela prātošana un runāšana, cik katrs brīvajā Latvijā labi ēdis, dzēris vai pārēdies. Katrs savā prātā vai fantāzijā iztēlojās “leiputrijas” galdus, bet runās nebeidza stāstīt, cik pilnas Latvijas sētās bijušas gaļas bļodas, nemaz nerunājot par sviestu un plāceņiem...

Ilgi latvieši un cittautieši te nepalika. Amerikāņi un angļi bija noskaidrojuši, kas mēs, latvieši, par “putniem” un kādā veidā esam ielīduši šajās vācu uniformās: mūs atšķīra no vāciešiem un aizveda uz Falingbosteles koncentrācijas nometni. Te sāka valdīt angļu “majestāte”, kuras skopumu un stingrību mēs manījām jau otrā dienā. Astoņi biskvītiņi, šķidra zupa, tas bija viss. Ar šādu “paiku” mūs baroja kādas astoņas dienas, tad uztura devu drusku uzlaboja. Atklāti runājot, šis gūstekņa laiks man un tāpat citiem bija pasmags. Kādas divas reizes, skaitīšanas laikā, es bezspēkā gandrīz saļimu.

Tomēr šajā Falingbosteles nometnē es piedzīvoju kaut ko skaistu un vienreizēju: blakus, franču gūstekņu nodaļā, bija arī divi katoļu garīdznieki. Kādu svētdienu abi atnāca pie mums, lai uzzinātu, vai arī mēs, latviešu katoļi, negribam piedalīties Svētajā Misē. Kaut kā mums izdevās saprasties un viņi gribēja mums noturēt Svēto Misi. Tā kā vairāki no mums gribēja saņemt arī Svēto Komūniju, mums bija kaut kā jāizsūdz grēki. Franči mums izskaidroja. Ka mēs varam visi iet pie grēksūdzes un savus grēkus sūdzēt latviski, bet viņi absolūciju dos latīņu valodā. “Dievs saprot visas valodas, Viņš saprot arī jūsu grēkus. Dievs piedod grēkus...” Lieta bija skaidra. Mēs sastājāmies rindā kādas barakas galā un sūdzējām savus grēkus. Dažs labs no pārējiem citticībniekiem, kas domāja, ka šajā ziņā viņi ir gudrāki, neskopojās ar zobgalībām: “Redz, kā katoļi sūdz savus grēkus.”

Grēksūdze beidzās. Abi priesteri barakas galā sagatavoja mazu galdiņu – altāri un noturēja Svēto Misi. Mēs stāvējām apkārt un sekojām lielajai mistērijai. Pienāca Svētā Komūnija. Priesterim bija tikai viena vienīga mazā hostija. Viņš to lauza un lika katram mazu drupatiņu uz mēles. Kopā mēs bijām kādi 50 vai 60 cilvēki, kas gāja pie Svētās Komūnijas... Man šis bija ļoti iespaidīgs notikums. Īsta maizes pavairošana. Mēs visi ēdām un paēdām. Mūsu sirdis bija prieka pilnas...

Tad nāca pārmaiņas. Latviešus 1945. gada augustā aizveda uz Austrumfrīziju un izdalīja pa zemnieku māju šķūņiem. Katra zemnieku māja dabūja kādus 10, 20 vai 30 “letiņus”. Tagad mēs kļuvām par šķūņa iemītniekiem.

Dzīve Austrumfrīzijā pie zemniekiem bija samērā labā. Tie, kas nebaidījās darba, ātri tika uz “zaļa zara”. Dažs labs “letiņš” vēlāk kļuva par vietējā zemnieka znotu. Es pats sāku pie savas dienišķās maizes rikas piepelnīt kaut ko citu, labāku klāt. Sāku no salmiem pīt groziņus, sētuvītes un salmu čības. Citi atkal izgudroja ko citu. Dzīvojām pusbrīvi. Mēs, gūstekņi, nedrīkstējām iet pāri Austrumfrīzijas kanālam. Pie kanāla tiltiem stāvēja kanādiešu karavīri. Tā ap 1945. gada novembra vidu mēs dabūjām zināt, ka krievi esot amerikāņiem, angļiem un frančiem pieprasījuši, lai visus latviešu karavīrus izdod Padomju Savienībai. Tagad sākās liela gatavošanās uz bēgšanu. Kāds bija dabūjis kaut kur zināt, ka kanādieši pāri kanālam laižot arī tādus, kas varot uzrādīt tikai kaut kādu civila cilvēka apliecību. Protams, visi tagad gribējām kļūt par civilistiem. Radās daudz dažādu amatu. Tie, kas agrāk neko neprata, tagad, lai glābtu savu ādu no sarkanā lāča ķepas, uz ātru roku iemācījās jaunu “amatu”. Tā piemēram, es pats kļuvu par “kepku” šuvēju. Visi labi zināja, ka ar vācu armijas mici galvā kanālam pāri netiks. Tagad skaisto latviešu galvu vajadzēja pušķot civila cilvēka cepurei. Daža laba armijas pelēkā sega tika upurēta cepuru šūšanas darbnīcā. “Letiņu” starpā radās arī tādi speciālisti, kas prata pat izgatavot fotokartiņas apliecībām.

Protams, tie nebūtu “letiņi”, ja šāds bēgšanas drudzis netiktu vēl uzkurināts ar šņabīti. Daža laba zemnieka šķūnī pavisam drīz radās šņabīša dedzinātavas. Šņabītis tak turēja cilvēka “prātu” kopā, neprāts nāca tikai tad, kad kāds šajā šķidrumā iekrita par dziļu...

Bēgšana gāja pilnā sparā. Līdz Ziemassvētkiem visi gribēja no Austrumfrīzijas tikt prom, jo baumu virtuve vārīja ātras ziņas – krievu mašīnas jau esot ceļā utt.

Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem pienāca arī mana bēgšanas reize. Ēzenes mazā stacija bija pilna “bēgļiem”. Vilciens bija piebāzts līdz pēdējai vietai. Vācu žandarmi skraidīja un kliedza, mēģinādami bēgļus apturēt. Viņi pat bija zvanījuši kanādiešiem – kanāla tilta sargiem, un tos brīdinājuši, ka “letiņi” bēg, jo tad būs mazāk brīvas maizes ēdāju, viņi taisa skandālu. Nu jā, dažkārt vācietis ir pedantisks cilvēks.

Tā ap pulksten astoņiem rītā mūsu “ešalons”, kādi desmit vagoni, apstājās kanāla tilta – kontrolpunktā. Kādi desmit karavīri sakāpa vilcienā un sāka visus pārbaudīt. Katrs rādīja, ko bija šajā laikā paspējis “safabricēt-samelot”. Mūsu starpā bija arī tādi, kas nebija absolūti neko darījuši, lai pierādītu savu piederību civilai tautai. Apmēram kādus 20 aizveda uz kontroles baraku, lai tuvāk pārbaudītu. Mēs, “laimīgie”, žēli skatījāmies pa logu uz saviem bēdu brāļiem un sacījām: “Žēl, žēl, ka viņi netiks pāri kanālam! Paši vainīgi, vai tad nevarēja drusku vairāk pie bēgšanas lietas piestrādāt...” Bet mūsu žēlabas ilgi nevilkās, jo drīz visi ar cigaretēm zobos, smaidīdami nāca atpakaļ. Tagad mēs bijām viņu un pašu acīs nožēlojami. Viņi par savu slinkumu bija saņēmuši algu – cigareti, bet mēs – “čaklie”, palikām tukšā. Ej nu tu sazini, kur ir taisnība. Likās, tā nevalda pie mums. Slinkie tagad, vagonos kāpdami, sacīja: “Nu, jūs čaklie, kur tagad ir jūsu lielā alga?” Jā, tāda ir tā pasaules taisnība...

Lai nu kā, visi, čalodami un smiedamies, iebraucām Oldenburgas stacijā. Lielākā daļa devās uz Omštedes bēgļu nometni, bet citi aizbrauca tālāk, uz citām nometnēm. Omštedes nometnē katrs dabūjām kaut kādā barakā naktsmājas, un pavadījām tur pirmos brīvos Ziemassvētkus...

Omštedē es ilgi nepaliku. 1946. gada 4. janvārī aizbraucu uz Lībeku pie varakļānietes Strods-Sirmais kundzes. Strods-Sirmā kundze ar saviem trim bērniem un vecomāti dzīvoja vienā istabiņā. Pie viņas drīkstēju palikt tik ilgi, kamēr pats atradu kādu istabu, kur palikt.

Ne jau visi aizmuka vai paspēja aizbraukt no Austrumfrīzijas “gūstekņu” nometnes. Kādi 40 esot palikuši. Tūlīt pēc Ziemassvētkiem no Austrumvācijas ieradušās kādas 60 smagās mašīnas, lai “latviešu kara noziedzniekus” aizvestu atpakaļ uz “laimīgo un no fašistiem atbrīvoto” Latviju. Kā vienmēr, tā arī šoreiz sarkanie virsnieki esot solījuši brīvību. Vecvecā krievu tautas viltība: vispirms sola medu, bet pēc tam pātagu... “Solīts makā nekrīt,” saka veca paruna. Ideoloģija, kas celta uz māliem, patiesības nepazīst, vēl mazāk – mīlestības.

Tātad ieradušās kādas 60 smagās mašīnas. Pārpalikušos latviešu karavīrus kanādieši sasaukuši kopā un krievu virsnieku priekšā paskaidrojuši, ka tie, kas grib, var atgriezties Latvijā, bet tie, kas negrib, netiks spiesti kāpt mašīnā. Kāds krievu virsnieks esot turējis dedzīgu un patriotisku runu. Solījis tētiņa Staļina vārdā un valstībā visus paradīzes skaistumus un labumus... Pie tam, Padomju Savienībā nekad neesot notikušas deportācijas un visā Krievijā neesot nevienas koncentrācijas nometnes utt.

Visi klātesošie esot uzmanīgi klausījušies, kaut gan retais ko sapratis no krievu valodas. Beigās tikai viens vienīgais bijis ar mieru kāpt mašīnā. Pārējie drīkstējuši darīt, ko grib. Ej nu sazini, kādas dusmas sarkanarmieši tagad pārdzīvoja. Tāda nepaklausība var notikt tikai buržuju armijās, bet ne sarkanajā un neuzvaramajā Padomju armijā. Viņi cerēja aizvest uz Sibīriju 3000 latviešu, bet tagad tikai ir viens vienīgs un tas pats, kā es vēlāk dzirdēju, esot pie Lībekas aizbēdzis.

Lībekā, Mēzenes kazarmās, mani samērā ātri pierakstīja un atzina par pilntiesīgu “Apvienoto Nāciju” bēgli – “dīpīti” un man izsniedza uztura karti.

Ne es, ne arī citi, no Austrumfrīzijas aizbēgušie, bijušie karavīri te nejutās pārāk droši, jo mums nebija nekādu dokumentu, kas pieradītu mūsu atbrīvošanu. Ja nemaldos, toreiz par Mēzens bēgļu nometnes priekšnieku bija latvietis.

Visdrošākie un “nekaunīgākie” “dīpīšu” starpā bija poļi, jo gandrīz visus viņus vācieši bija ar varu atveduši uz Vāciju. Poļu sirdīs par nodarīto netaisnību valdīja liela atriebības kāre. To, ko vācieši bija nodarījuši poļu tautai, nevarēja aizmirst dažos mēnešos vai gados un vēl mazāk – piedot. Pats ar savām acīm redzēju, kā poļi vilcienos vai tramvajos izturējās pret vāciešiem... Kur vien varēdami, tie mēģināja vāciešus pazemot. Kas to lai zina, varbūt arī dažs labs latvietis tā uzvedās. Uz pieres nevienam nav rakstīts, kāda tev tautība. Protams, vācieši cieta ļoti daudz. Pazaudētais karš, pazaudētā “tūkstošgadu” Ādolfa valsts, sagrautās pilsētas un visi citi pazemojumi uz pasaules skatuves dziļi un rūgti kremta lepnās vācu tautas dēlu un meitu sirdīs. Visi sapņi par Lielvāciju bija izsapņoti. Lielvācijas vietā tagad bija “Mazvācija”, tā pati sadalīta četrās zonās: angļu, amerikāņu, franču un krievu. Ne jau visi vācieši bija nacisti vai nacistu piekritēji, bet tagad visiem bija daudz jācieš par nacistu grēkiem. Tauta cieta. Cieta pazemojumus un badu, bet rietumvācieši apbrīnojami ātri stājās pie Vācijas atjaunošanas. Nevis slinkojot un pūstot var kaut ko panākt, bet gan čaklā un neatlaidīgā darbā. Lielākā daļa vācu tautas vīriešu bija vēl kaut kur gūstā, it sevišķi daudz bija Krievijā. Vācu vīriešu vietā stājās tā saucamās “vācu tautas drupu sievas”...

Tātad Mēzenes nometnes priekšnieks bija kāds latvietis. Tas kopā ar saviem rokaspuišiem darīja visu, lai mēs, bijušie karavīri, tiktu oficiāli atlaisti no gūsta. Kādu dienu Lībekā ieradās komisija un mums izdeva vajadzīgos atlaišanas papīrus.

Lībekā bija vairākas bēgļu nometnes. Katrā nometnē sāka organizēt skolas, kursus un visādas cita veida nodarbības. Daudzi sāka saprast, ka dīkdienībā nevar ilgi dzīvot. Tāpat “brīvā maize” neveicina tautas čaklumu, bet drīzāk māca cilvēkus dzīvot tikai uz citu cilvēku rēķina.

Nometnē netrūka ne skolotāju, ne skolēnu. No Latvijas uz Vāciju bija atbēdzis dažs labs profesors, speciālists utt. Daži no viņiem tagad piedāvāja savus pakalpojumus. Tie, kas gribēja, varēja mācīties un papildināt zināšanas vai iemācīties ko no jauna. Uz kādu neilgu laiku es atradu sev nodarbošanos daiļamatniecības darbnīcā.

Tā kā visās nometnes mājās bijām stipri saspiesti, strīdu un plēšanās netrūka. Latviešu starpā bija arī tādi cilvēki, kas savu degunu bāza vietā un nevietā. Tāpat ne jau visi bija apmierināti ar “paiku”. No sākuma kukurūzas maize daudzmaz garšoja, bet pavisam drīz tā sāka “spiesties kaklā”. Protams, šādos gadījumos vainu meklēja pie citiem. Drīz kļuvām līdzīgi Izraēļa tautai tuksnesī. Mēs sākām kurnēt. Izraēlieši kurnēja pret Dievu un pret Dieva doto “nožēlojamo” mannu un paipalām, bet mēs, bēgļi, kurnējām pret amerikāņu “nožēlojamo” kukurūzu utt. Tā kā visu saņēmām par brīvu, uz darbu nevajadzēja iet. Mūsu lielākā un vissvarīgākā nodarbošanās bija rindā stāvēšana un uzpasēšana, ka tikai citi nesaņem vairāk vai labāku “paiku”. Protams, te tika “drukāta” visjaunākā “avīze”. Viens otrs zināja stāstīt, ka krievu aģenti esot dažu labu latvieti vai cittautieti dienas laikā uz ielas ierāvuši automašīnā un aizveduši uz Austrumvāciju. Kaut gan pirms “paikas” izdales tika “drukāta” ikdienas “avīze”, tomēr visi ar ērgļa acīm vairāk skatījās uz produktu dalītāju, nekā klausījās jaunākās ziņas. Nedod Dievs, ja kāds dabūja lielāku vai treknāku gaļas gabalu! Tad skandāls bija lielu lielais! Pēc kādas stundas un 50 g lielāka svara jau bija iztaisīts puskilograms.

Interesanti bija vērot, ka tieši tie tautieši, kas Latvijas laikā dzīvoja mājās, kuru jumtus drīzāk varēja saukt par “stikla”, nekā salmu jumtiem, vai kuru kūtī pusbadā vārga viena gotiņa un pie pakša rušinājās tikai viens vienīgs sivēns, bija visuzstājīgākie un pieprasīja no maizes devējiem labāku un cilvēcīgāku pārtiku, kaut, Latvijā dzīvodami, jau sen bija aizmirsuši īstas gaļas garšu... Bet ar šāda veida cilvēkiem vēlāk notika lieli brīnumi. Dažs labs no viņiem, ieradies Amerikā, bez valodas, bez kvalificēta darba, ar savu čaklumu vien jau pēc 10 gadiem bija ticis pie savas mājas. Tur, aizjūras kontinentā, dažādu iespēju zemē, šie tautieši drīz vien redzēja, ka neviens neko par brīvu nedod. Ja gribi par kaut ko kļūt un kaut ko dzīvē iegūt, ir jāstrādā. Es, protams, nevaru pateikt, vai visi šāda veida dienaszagļi Amerikā vai kur citur tika pie pārticības, vai nē.

Mēzenes kazarmās es nepaliku ilgi. Kādu dienu vairākus desmitus latviešu “dīpīšu” pārcēla uz Gēsthahtu pie Hamburgas. Jauno nometni nosauca par “Saules nometni”. Cilvēki te dzīvoja barakās. “Saules nometnē” es sastapu dažus varakļāniešus un savus radiniekus.

Dzīve “Saules nometnē” daudz neatšķīrās no Lībekas nometņu dzīves. Tie, kas vēlējās, arī te varēja piedalīties dažādos kursos. Es pieteicos mērnieku un elektriķu kursos. Lielākā dienas daļa pagāja, slaistoties gar Elbas krastu. Te es sāku nopietni domāt par savu nākotni. Jutu, ka šāds dzīves veids nevar vilkties ilgi. Būtu jāsāk darīt kaut ko produktīvu. Bet ko? Atbilde palika neatrasta.

“Saules nometnē” mani uz īsu brīdi ievēlēja par latviešu katoļu draudzītes pārstāvi. Manas “valdīšanas” laikā Gesthahtā ieradās bīskaps Urbšs un iestiprināja vairākus latviešu katoļu bērnus. Tā kā man nekad nebija nācies saskarties ar bīskapiem, es tik lielas un cienījamas personas priekšā sabijos un neattapu viņu kā nākas sagaidīt, nemaz nerunājot par kaut ko citu. Vēlāk par to saņēmu no saviem “padotajiem” pamatīgu bārienu. Paldies Dievam, glābiņš nāca ātri. Vairākus vieniniekus pārcēla uz Špakenbergu.

Pa to laiku no Beļģijas, no Cedelheimas bija atbrīvoti visi latviešu karavīri, starp tiem arī mans brālis Valentīns. Viņš dzīvoja “Straumēnu” nometnē, kaut kur pie Zalcģiternas. Es aizbraucu viņam pakaļ un atvedu viņu uz Špakenbergas nometni. 1946. gada vasarā Gēsthahtas un Špakenbergas nometnēs notika latviešu pirmie dziesmu svētki. Tautieši savās dziesmās, runās un sapņos daudz runāja par drīzu atgriešanos Latvijā. Sāka klīst baumas, ka drīz tie, kas gribēs, varēs izceļot uz citām zemēm. Vieni runāja par izceļošanu, citi – par atgriešanos Latvijā. Tie, kuri bija pret pārcelšanos uz kādu citu zemi, domāja, ka izceļojot viņi uz visiem laikiem būs zuduši Latvijai, bet, paliekot Vācijā, ātrāk atgriezīsies mājās, jo Vācija atrodas tuvāk Latvijai. Tie, kuri bija čaklāki un kam bija labākas vācu valodas zināšanas, uzsāka studijas Hamburgas universitātē. Vēlāk Pinebergā nodibināja Baltiešu universitāti. Man par iestāšanos kādā universitātē nebija ko domāt, jo man trūka ģimnāzijas beigšanas apliecības.

1946. gada nogalē vairākus vieniniekus atkal atcēla atpakaļ uz Lībeku, šoreiz uz Artilērijas kazarmām. Te kādu dienu sākās brīvprātīgu strādnieku vervēšana Brēmenes ostai. Mums solīja, ka ostā būs darbs, labs amerikāņu uzturs utt. Es kopā ar brāli un vēl kādām 120 personām arī pieteicāmies. Mēs cerējām, ka tur būs labāk.

Brēmenē kāds īsts vai neīsts kapteinis, kurš sevi lika tā godināt, izvietoja mūs pa barakām. Drīz vien mūs aizveda darbā uz “Dēnica firmu”. Darbi bija dažādi. Lieli vai labi strādnieki mēs nebijām. Mūs tik daudz neinteresēja vecās vācu Reihsmarkas, kā amerikāņu izsniegtā labākā “paika”. Mēs strādājām labi tikai tad, ja vācietis-priekšstrādnieks, kuru mēs saucām par “Gromiko”, mums apsolīja kādu brīvu dienu. Kā labs piemērs te var kalpot šāds gadījums. Kādu dienu firma saņēma četrus vagonus, pilnus ar dēļiem. Dēļi par katru cenu bija jāizkrauj, pa nakti tos atstāt vagonos nedrīkstēja, jo tad daudz dēļu tiktu nozagti. Pēckara gadi bija grūti. Vācieši sala un cieta badu un aukstumu. Katra malkas pagale, dēļa gals vai akmeņogle bija ļoti vērtīga un iekārojama manta. Malkas, ogļu utt. zagšanu gandrīz neviens neuzskatīja par grēku.

Mūsu priekšstrādnieks “Gromiko” brašā balsī paziņoja, ka līdz vakaram dēļi jāsanes aiz žoga. Mēs sākām brēkt: “Tas nav iespējams!” “Gromiko” savukārt kliedza: “Tas ir jāpadara!” Nu labi, mēs sākām strādāt, bet pēc sava prāta. Katrs nēsājām pa vienam dēlim. Līdz pusdienlaikam viens vagons bija izlādēts. “Gromiko” gandrīz lēca no dusmām gaismā, bet mūs, “letiņus”, tas nemaz neuztrauca. Tad nez kurš izteica priekšlikumu: “Ja gribi, lai līdz vakaram visi vagoni būtu izkrauti, dod mums rīt brīvdienu.” Par to “Gromiko” sākumā ne dzirdēt negribēja, bet, redzēdams mūsu čaklumu, sacīja: “Nu labi, bet līdz pl. 18.00 vagoniem jābūt tukšiem.” “Labi, par to tev nav ko bēdāt, tā ir mūsu darīšana.” Tagad vajadzēja redzēt, ko “letiņi” spēj. Viena dēļa vietā stiepām desmit un stiprākie vēl vairāk. Vācieši šajā trakajā akorda darbā nepiedalījās. Ne “Gromiko”, ne arī mūsu darba biedri neticēja, ka mēs līdz pl. 18.00 spēsim visu paveikt. Kā jau minēju, bija izlādēts tikai viens vagons. Vāciešiem par lielu pārsteigumu, bet mums par lielu nogurumu jau pirms četriem visi vagoni bija tukši. “Gromiko” atkal sāka kliegt, ka mums jāstrādā vismaz līdz pl. 17.00, bet kurš gan vēl gribēs strādāt, ja mēle jau tā karas ārā. Mēs visi steidzāmies uz kuģi, lai tas mūs pārceļ pāri Vēzeres upei, jo kara gados visi Vēzeres tilti bija sapostīti. “Gromiko” kā tāda vista ezera malā tikai rokas vien noplātīja, redzot, kā viņa “pīlēni-letiņi” aizpeld uz Vēzeres otru krastu. Protams, otrā rītā neviens negāja darbā. Un tieši todien firmā ieradās pats tās šefs un brīnījās, kāpēc tik maz strādnieku...

Jā, tādi mēs, latvieši, bijām. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu brīvās dienas. Dažs labs jau tajā pat vakarā sāka brūvēt šņabīti, jo brīvā diena bija “kārtīgi” un “lietderīgi” jāizlieto. Jāatzīst, ka dzīve Brēmenē bija morāliski pagrimusi. Daudzas izsalkušās vācu sievietes par pāris maltītēm atdeva visu, ko vien varēja. Uzturs mums bija labs, tāpēc vairāki no latviešu puišiem nekaunīgā veidā izmantoja nabaga izsalkušās vācu sievietes-bēgles.

Kādu nakti vienā barakas galā izcēlās ugunsgrēks. Puiši, dedzinādami dzidro, bija aizdedzinājuši baraku. Pirmais, ko puiši glāba, bija pašdarinātā degvīna dedzināšanas ierīce. Ātri ieradās ugunsdzēsēji un policija. Apdzēsa liesmas, pārmeklēja telpas, bet šņabīti neatrada. Ja būtu atraduši, lieta būtu beigusies citādi. Tajā pat naktī (bija janvāris, ārā sala) amerikāņi atveda apdegušajiem jaunas siltas segas, kuras jau otrā dienā paņēma atpakaļ, jo dažas no tām bija aizgājušas garu ceļu: “letiņi” bija paspējuši tās “uzsist gaisā”. Amerikāņi bija šo lietu ātri “saoduši”, tāpēc glāba, kas vēl bija glābjams.

1947. gada martā pienāca ziņa, ka tie, kuri vēlas, var izceļot uz Angliju. Lielākā daļa tūlīt arī pieteicās un aizbrauca uz Angliju. Vairāki draugi mēģināja mani pierunāt no apņēmības braukt uz Beļģiju un kļūt par priesteri: “Tu gan esi liels duraks, kā gan tu varēsi iztikt bez sievietes?..” Tā kā mani draugi bija protestanti, viņiem bija rūti saprast, ko nozīmē būt katoļu priesterim un dzīvot celibātā. Arī vēlāk man bieži nācās dzirdēt šādus un līdzīgus argumentus pret priesterību un pāvesta cietsirdību, kas neatļauj priesteriem precēties. Viņi domā, ka to aizliedz pāvests, bet nemaz nepadomā, ka pats priesteris brīvprātīgi izvēlas šo dzīves veidu, lai labāk kalpotu Dievam un tautai.

No Brēmenes mūs pārcēla uz Hanoveri, uz Akku bēgļu nometni. No šīs nometnes tie, kuri vēlējās, aizbrauca uz Angliju. Man sākās gaidu laiks. Dzīve kļuva raiba kā dzeņa vēders.

Te latvieši dzīvoja barakās. Apgādāja mūs UNRA. Protams, arī te dažs čīkstēja, ka brīvā maize esot “rūgta’. Strādāt nevienam negribējās, kaut gan darbu pie angļiem varēja dabūt. Tā kā Anglijā paši angļi cieta trūkumu, viņi gribēja, lai stiprākie puiši angļu kazarmās sāk kaut ko darīt. Jaunie strādnieki drīz vien kļuva pavisam “šiverīgi”. Viņi sāka “organizēt”, lai neteiktu “zagt”, angļu armijas drēbes. Tomēr angļu karavīri ātri pamanīja, ka dažu nacionalitāšu strādnieki vakaros bieži kļūst resnāki. Dažs labs no rīta, uz darbu nākdams, izskatās kā pavasarī ganībās izlaists lopiņš, bet vakarā – apaļš kā bumba vai asiņu piesūcies ods un mēģina tiks cauri kontroles vārtiem. Lielākā daļa arī tika, jo šādos gadījumos visi strādā ar galvu.

Es dabūtu darbu nometnē. Mani iecēla par Akku nometnes noliktavas pārzini. Darba noliktavā nebija daudz, jo tajā netika glabāts nekas svarīgs.

Kādu dienu, ja nemaldos, tā bija ceturtdiena, angļi atveda izdalīšanai kādus 2000 pāru kurpju. Mantas salika manā metāla noliktavā. Nometnes priekšnieks kopā ar saviem palīgiem man apsolīja, ka kurpes jau piektdien tiks izdalītas lietuviešiem, igauņiem un latviešiem. Otrā dienā es atkal skubināju priekšnieku izdalīt kurpes, jo noliktavā tās atstāt nevarēja. Atbilde vienmēr bija vienu un tā pati: “Pagaidi, pagaidi, mēs drīz nāksim...” Pagāja piektdiena, sestdiena, bet vilcināšanās nemitējās. Jā, ko lai dara, ja priekšniecība negrib vai nevar? Jāgaida līdz pirmdienai. Svētdien es kaut kāda iemesla dēļ uz noliktavu neaizgāju, bet pirmdienas rītā, atvēris metāla barakas durvis, redzu, ka otrā galā sienā ir caurums. No 2000 pāru kurpju bija palikuši tikai astoņi pāri. Protams, notika teatrāla pratināšana un istabu kratīšana, bet tas neko nedeva. Nelīdzēja arī paša policijas priekšnieka Slasporta svinīgie vārdi: “Mēs vainīgo atradīsim...” Ko atradīsi, ja paša palīgi bija mantu pa nakti aizveduši uz Hāmelu... Otrā dienā viens no viņa palīgiem kā nevainīgs jērs gozējās barakas cauruma priekšā un nemitējās stāstīt, ka bijis kaut kur ciemos. Jau otrā dienā visa izmeklēšana beidzās. Es gan dabūju no lietuviešiem un igauņiem pamatīgu “žaru”.

Nedēļu vēlāk atteicos no noliktavas vadītāja pienākumiem un sāku pavisam nopietni kārtot dokumentus izbraukšanai uz Beļģiju.

1947. gadā “dīpītim” pašam uz savu roku dabūt atļauju aizceļot uz kādu citu Eiropas valsti nebija viegli. Par tiem, kuri bija pieteikušies kopā ar citiem braukt kaut kur strādāt, rūpējās attiecīgās organizācijas. Bija tikai jāpiesaka attiecīgās vietas, jāparāda dokumenti, jāiziet veselības pārbaudes komisija utt., tad diezgan ātri varēja saņemt atļauju atstāt Vāciju un braukt uz savu “sapņu zemi vai kontinentu”. Vieni lielīja Austrāliju un ķengurus, kaut gan paši neko daudz par to nezināja, citiem bija jāklausās, ko visu viņi par Austrāliju zina. Citi lielīja Ameriku kā “visu iespēju zemi”, kaut gan labi zināja, ka bez darba arī tur nekas no debesīm nekrīt. Trešie savukārt jūsmoja par Kanādu utt.

Projāmmbraukšanas drudzis bija pārņēmis visus. Kā vienmēr šādos gadījumos, baumu un tenku “virtuve” strādāja pilnā sparā. Katrs savā maza cilvēka fantāzijā “cepa”, “vārīja” visgardākos sapņu cepumus un virumus. Tāpat visi iztēlojās savu sapņu zemi visskaistākās krāsās. Vecākā paaudze bieži nopūtās un slaucīja asaras, jo juta, ka mīļotajai dzimtenei varbūt uz visiem laikiem jāsaka ardievas. Tāpat viens otrs juta, ka nevarēs vairs dzimtenes velēnu likt mūžīgajā pagalvī. Svešas zemes smagums un mitrums jau tagad spiedās viena otra tautieša sirdī...

Daudzi no aizbraucējiem atstāja mīļus, labus piederīgos Latvijā, bieži vien sievas un bērnus. Mīlestība uz dzimteni bija liela, bet ilgas pēc sievas un bērniem vēl lielākas...

Dēku pilnais brauciens pāri platajam ezeram bija zināmā mērā vilinošs, bet arī baiļu pilns: kas mani tur sagaida? Kurš gan, dzīvodams Latvijā, bija sapņojis, ka ceturtā gadu desmita beigās redzēs Ameriku, Austrāliju vai Kanādu? Vairāki tūkstoši latviešu jau bija laimīgi sasnieguši otru plašā ezera krastu. Dažs labs savās vēstulēs stāstīja “lielas lietas”, bet viena otra vēstule bija zināmas vilšanās pilna. Jauna vide, jauna valoda, jauna mentalitāte utt. prasīja spēju piemēroties un gudrību, iedzīt vecajā galvā jaunu valodu, nebija tik viegli. Sākumā bija jāstrādā tāds darbs, kādu dabūji vai arī kādu tev jaunie zemes kungi iedeva. Direktora vai profesora vietu iebraucējam neviens nepiedāvāja. Vietējie – angļi, amerikāņi, kanādieši un austrālieši – mēdza uz iebraucējiem skatīties no augšas. Tagad katram  savā vidē bija jāizcīna sava vieta. Dažs labs Latgales vai cita Latvijas novada skolotājs tagad strādāja par vienkāršu konservu fabrikas strādnieku. Latvieši, cik zinu, par to nekaunējās, svarīgākais, ka tikai mārciņas vai dolāri slīdēja makā. Dzirdēju par šādu atgadījumu Anglijā: kāds dūšīgs latvietis dabūjis darbu ogļu raktuvēs. Kā visi zinām, darbs pazemē ir melns un smags. Latvieti pieliek pie ogļu kraušanas vagonā. Kā jau iesācējs viņš ir centīgs, drīz slīdošais vagons ir pilns. Latvietis cer, ka tagad varēs atvilkt elpu, bet, ak vai, jaunais, tukšais vagons jau stāv deguna priekšā. Par atpūtu nav ko domāt. Uz vakara pusi latvietis domā: “Te es ilgi nepalikšu. Šāds darba temps pat zirgu var iedzīt kapā.” Paši angļi tikai brīnās par jocīgo latvieti, kas tik traki strādā. Kaut kā ir sagaidītas nedēļas beigas, tiek izmaksāta pirmā alga. Tavu brīnumu, latvietis par savu trako strādāšanu saņem 21 angļu mārciņu, citiem jāiztiek ar 8-10 mārciņām. Kāds viņam izskaidro, ka šo naudu viņš godam nopelnījis. Te tiek maksāts nevis par slinkumu, bet gan par darbu. Ja viņš grib tādā veidā strādāt arī turpmāk, viņš dažos gados var kļūt par pirmo latviešu miljonāru. Ja šis latvietis tādā tempā būtu strādājis Padomju Savienībā – strādnieku “paradīzē”, viņš varbūt būtu nopelnījis “stahanovieša” titulu, bet ne 21 mārciņu. Ar 21 mārciņu lielu naudu var labi paēst, bet “stahanovieša” tituls nozīmē tikai sarkanu zvaigzni pie krūtīm.

Tātad, prombraukšanas drudzis bija pārņēmis gandrīz visus Vācijā dzīvojošos ārzemniekus, arī latviešus. Bijušajiem karavīriem dažkārt bija grūtāk sagādāt aizbraukšanai nepieciešamos papīrus. Viņus biežāk “izskrīnēja”. Par “skrīnēšanu” mēs saucām speciālu izceļošanas komisijas anketu aizpildīšanu. Vārds “skrīning” nāk no angļu vārda “screening” (izsijāšana, politiskās uzticības pārbaude). Ja komisijas vadītājs bija labvēlīgi noskaņots pret bijušajiem latviešu leģionāriem, tad procedūra gāja uz priekšu samērā ātri, bet, ja vadītājs bija “iesarkans”, varēja gadīties, ka tevi “izskrīnēja”. Tāpēc ne viens vien, aizpildot anketas, nemaz neminēja, ka ir bijušais karavīrs un “Lielvācijas” piespiedu glābējs. Tāda nelaime notika arī ar mani.

Kā jau minēju, es biju intensīvāk sācis meklēt iespēju izceļot uz Beļģiju. Pa to laiku no Berlīnes, no beļģu konsulāta biju saņēmis atļauju iebraukt Beļģijā. Tagad man tikai bija jādabū atļauja no angļu zonas vadītāja Hanoverā, ka es drīkstu atstāt Vāciju. Vairāki no mūsu puišiem šo kapteini pazina un sauca viņu par sarkano.

Kādu rītu es aizgāju uz kapteiņa biroju. Kaut kā izskaidroju savu vajadzību. Kapteinis aizsūtīja mani pie vienas polietes “skrīnēties”. Poliete bija laipna un izpalīdzīga. Aizpildīja anketu un sūtīja mani atpakaļ pie kapteiņa. Kapteinis paņēma anketu, iemeta tajā skatu, sāka mani lamāt par fašistu un izdzina ārā. Nosarcis kā brūkleņu oga, es stāvēju ārā pie durvīm un nezināju, ko darīt tālāk. Kāds latvietis vai sveštautietis, redzēdams manu apmulsumu, sāka mani iztaujāt, kas par lietu. Kad viņš izdzirdēja, ka anketā esmu sacījis patiesību, ka esmu bijušais leģionārs, viņš mani pamācīja, ka tā bijusi mana kļūda. Jā, bet ko man darīt tālāk? Jautājums palika neatbildēts. Akku nometnē gudru padomdevēju netrūka. Viens no šiem gudriniekiem man ieteica griezties pie beļģu konsula Hanoverā. Beļģu konsuls droši vien esot katolis, viņš gan zināšot, ko man tagad darīt.

No tikšanās ar angļu kapteini bija pagājušas jau kādas divas nedēļas. Es aizgāju pie beļģu konsula, kas dzīvoja blakusmājā, turpat, kur angļu kapteinis. Parādīju konsulam savu Berlīnes papīru. Konsuls, to papētījis, tūlīt manā klātbūtnē piezvanīja angļu kapteinim. Pēc sarunas konsuls teica: “Viss kārtībā, ejiet pie kapteiņa.” Ar priecīgu sirdi atstāju beļģu konsulu, bet ar skābu ģīmi gāju pie kapteiņa. Kapteinis mani pieņēma. Mana vecā “skrīninga” anketa stāvēja viņam priekšā uz galda. Šajā brīdī man iešāvās prātā pirms divām nedēļām saņemtā labā pamācība: “Tev nevajag sacīt, ka esi bijis leģionārs.” Domāts, darīts. Gāju vēlreiz pie polietes. Viņa mani tūlīt pazina un sacīja, ka esmu jau reiz “skrīnējies”. Es atbildēju, ka nē. Nu jā, kas tad polietei daļas, viņa rakstīja visu, ko es meloju. Tagad jaunajā anketā biju kļuvis par Tornas grāvraci. Poliete pāris reizes gribēja mani atgriezt pie patiesības, bet manā galvā valdīja fiksa ideja. Bet, ak vai, meliem vienmēr ir īsas kājas. Aiznesu lapu kapteinim. Man likās, viņš to vien bija gaidījis. Ieskatījies anketā un pamanījis, ka no leģionāra esmu kļuvis par vienkāršu Tornas grāvraci, viņš, kliegdams un mani lamādams, izrāva man no rokām IRO karti, uzspieda uz tās zīmogu un paziņoja, ka nedēļas laikā man jāatstāj Akku nometne. Pēc vienas nedēļas es vairs nedrīkstēju nometnē saņemt pārtiku, ne arī dzīvot. Tagad man jāiet dzīvot pie vāciešiem...

Tā beidzās mana audience pie kapteiņa. Sašļucis un sev melus pārmezdams, gāju uz nometni. Tagad man neviens vairs nevarēja palīdzēt, jo kapteinis bija augstākā instance bēgļu lietās.

Domāju, ka ikviena cilvēka dzīvē reizēm ir brīži, kad liekas, ka tālāk vairs nav kur iet un visam ir beigas. Otrā vai trešā dienā no Āhenas pienāca tēva Dena vēstule ar bīskapa Sloskāna svētību: “Bīskaps Sloskāns jūs svētī un gaida...”

Par ceļojumu uz Beļģiju un sastapšanos ar bīskapu jau esmu rakstījis 1991. gada “Katoļu kalendārā”.

1948. gada 28. janvārī es pa “tumšo” pārgāju Beļģijas robežu, bet 1958. gada 8. maijā no jauna ierados Vācijā. Uz Beļģiju aizbraucu pilnīgi nabags, tikai ar to, kas bija mugurā. Šoreiz uz Vāciju braucu ar beļģu drauga mašīnu. Mašīnā bija tik daudz mantu, ka divreiz pat pārsprāga riepas.

Prāvests Mutulis, kas toreiz Vācijā bija latviešu misijas vadītājs, bija neatlaidīgi lūdzis, lai bīskaps Sloskāns uz Vāciju atsūta vienu no jauniesvētītajiem priesteriem. Izvēle krita uz mani. Prāvests Mutulis gribēja, lai es pārņemu latviešu katoļu garīgo aprūpi Ziemeļvācijā. Tā kā Ziemeļvācija lielākoties pieder Osnabrikas diecēzei, prāvests Mutulis bija griezies pie Osnabrikas bīskapa  H. Vitlera ar lūgumu man atļaut strādāt viņa diecēzē. Bīskaps Vitlers mani pieņēma tikai ar vienu noteikumu, lai es uzņemos kapelāna pienākumus kādā vācu draudzē, bet latviešu katoļus aprūpēju savā brīvajā laikā. Tā kā citas iespējas nebija, es šo piedāvājumu pieņēmu, un bīskaps Vitlers mani nozīmēja par apriņķa pilsētas Dīpholcas draudzes vikāru jeb, kā vācieši mani sauca, par kapelānu.

1958. gada maija nogalē es sāku uzmeklēt pa visu Ziemeļvāciju izkaisītos latviešu katoļus. Manas desmit gadu ilgās prombūtnes laikā Vācija bija ļoti pārmainījusies. 1948. gadā tā bija vēl ļoti izpostīta. Atceros, ka jau toreiz vācieši daudz nečīkstēja, bet sāka atjaunot savas pilsētas. Apķērīgais un gudrais vācu kanclers Konrads Adenauers īsā laikā panāca vācu karagūstekņu atbrīvošanu. Tūkstošiem gūstekņu atgriezās Vācijā un sāka novākt pilsētu gruvešus un būvēt jaunas mājas. Notika brīnums, sakautā Vācija, t.i., Rietumvācija, ātri tika uz zaļa zara, jo tauta apzinājās, ka nevis slinkojot un pūstot dzīvē iespējams kaut ko sasniegt, bet čaklā darbā. Čīkstēšanai un vaimanāšanai par zaudēto “Lielvāciju” te nebija vietas, arī vācu tautas lepnums to nepieļāva. Vācieši ķērās pie darba. Vācu tautas prāts, organizatora talants un čaklus drīz visai pasaulei parādīja, ko nozīmē tautas griba dzīvot. Nepilnu 10 gadu laikā kara uzvarētāji varēja paši sev jautāt: “Kurš īsti zaudēja Otrajā pasaules karā?” Vācijā jau sen pārtikas produktus varēja iegādāties brīvi, bet Anglijā, Francijā un vienā otrā citā valstī vēl ilgi daudz ko varēja nopirkt tikai uz kartiņām.

Jā, pēc 10 gadu prombūtnes es atradu Rietumvāciju pilnīgi pārveidotu. Lielas izmaiņas bija skārušas arī latviešu un citu tautu bēgļus. Daudzas nometnes jau bija likvidētas. Vācijā palikušie latvieši bija izvietoti pa jaunuzceltajām mājām un pilnīgi iesaistīti vācu saimniecībā un aprūpē. Lielākā latviešu daļa jau bija izceļojusi uz aizjūras zemēm, bet palikušie paši sākuši meklēt darbu un pelnīt savu dienišķo maizi. UNRA pārtrauca rūpēties par “dīpīšiem”. Par veciem cilvēkiem un sociāli vājajiem tautiešiem rūpējās vācu valdība.

Kad es 1958. gada maijā pārņēmu Ziemeļvācijas latviešu katoļu garīgo aprūpi, prāvests Mutulis man iedeva tikai astoņas latviešu katoļu adreses ar piezīmi: “Griezies pie viņiem un vāc latviešu katoļus kopā!” Šis norādījums bija labs, bet tas maz ko palīdzēja. Nu jā, nekas jau cits man neatlika, kā stāties pie darba. Dīpholcas draudzes prāvests man nedeva daudz brīva laika, kuru veltīt latviešiem. Ātri, paķēris savu koferīti, es steidzos uz staciju. Paldies Dievam, toreiz man pietika spēka izturēt šo lielo slodzi. Protams, garie braucieni ar vilcienu prasīja laiku. Laikā bija jātiek pie latviešiem, bet laikā arī jātiek uz vilcienu, kas mani atveda atpakaļ uz Dīpholcu. Ne reizi vien es pārrados mājās tikai agrā rīta stundā. Par gulēšanu nebija ko domāt, jo pirmdienas Svētā Mise klosterī sākās pl. 7.00 no rīta. Bieži gadījās, ka vilciens nokavējās, un es tālāk par Brēmeni vai Osnabriku netiku. Ko darīt, jāsēž stacijā un jāgaida agrais rīta vilciens. Naktī stacijās parasti bija policijas kontrole. Policisti bieži brīnījās, kāpēc viens katoļu priesteris nakts vidū slaistās pakārt šādā vietā un kopā ar šaubīgiem klaidoņiem.

1958. gada beigās es biju paspējis sameklēt apm. 300 latviešu katoļu adreses. Toreiz, pēc ievāktajām ziņām, Vācijā dzīvoja apmēram 10 000 latviešu luterāņu un apm. 1400 latviešu katoļu, bet jau 1960. gada beigās manā sarakstā bija reģistrēti apm. 650 latviešu katoļi, kuri dzīvoja Ziemeļvācijā.

Tad nāca pārmaiņas latviešu misijā. Prāvesta R. Mutuļa vietā par latviešu misijas direktoru tika iecelts prāvests M. Lizdiks. Prāvests M. Lizdiks garīgās aprūpes darbu Vācijā sadalīja trīs daļās. Katrs latviešu priesteris tagad aprūpēja septiņas vācu diecēzes. Dienvidvāciju aprūpēja prāvests Mutulis, Vidusvāciju – prāvests Lizdiks, bet Ziemeļvācija palika manā rīcībā. Prāvests Lizdiks Frankfurtē atvēra latviešu katoļu centru. Gars mūžs šim centram nebija, jo latviešu katoļu vidū pēc tā bija mazs pieprasījums.

Pēc prāvesta M. Lizdika iniciatīvas un viņa vadībā Vācijā tika nodibināta latviešu katoļu biedrība, ko nosauca par “Druvu”. “Druvas” pirmie gadi bija raibi, spraigi un diskusiju pilni. Gudru galvu un labu padomdevēju mūsu vidū netrūka, bet ar “Druvas” darba darītājiem tā bija, kā bija. It sevišķi tie “Druvas” biedri daudz un gudri runāja, kuri nelabprāt strādāja melno darbu. Bieži vien “Druvas” pilnsapulces bija spriedzes pilnas ar pamatoti vai nepamatoti aizskarošiem vārdiem. Nu jā, tie jau nebūtu latvieši, kas odu neiztaisītu par ziloni. Pēc dažām spraigām pilnsapulcēm dažs labs runātājs un lielais padomdevējs veikli atkāpās malā un gaidīja, kad “Druva” izdvesīs savu pēdējo dvašu. “Druva” nenomira, bet dažu cilvēku vadībā atspirga un attīstījās tiktāl, ka ar ziedojumu palīdzību varēja pati sevi uzturēt un palīdzēt vēl dažam labam citam. Cik liels bija pirmo “Druvas” numuru skaits, es nezinu pateikt, bet 1990. gada beigās “Druvas” apkārtraksts jau bija pazīstams visos kontinentos, daudziem arī Latvijā. Katru otro mēnesi apmēram 750 apkārtraksta eksemplāri sasniedza tautiešus gan Latvijā, gan svešumā. “Druvas” apkārtraksta mērķis bija uzturēt sakarus starp tautiešiem.

Dzīve Vācijā gāja uz priekšu. Vecākie ļaudis, daži pēdējā kara invalīdi, kuru veselība bija iedragāta, bija spiesti atstāt šo vaidu ieleju un stāties svētā Dieva priekšā. Dažs pats ar “buteli” sabeidza savu veselību un sevi iedzina kapā.

Darbs vācu draudzē man paņēma daudz laika, latviešiem tā palika maz. Par to dažs labs ticības brālis vai māsa man pārmeta: “Prieks mums jums ir maz laika!” Pārmetumi bija pamatoti, bet kā atrast laiku? Vēl lielāki un vēl pamatotāki pārmetumi bija jādzird pēc koncila, kad modē nāca tā saucamie ekumeniskie dievkalpojumi, es tajos nevarēju piedalīties, jo darbs vācu draudzē man to neatļāva. Man tad nekas cits neatlika, kā sacīt: “Diemžēl nevaru ierasties.” Bet ar “diemžēl” nekādu ekumenismu veicināt nevarēja.

Kā jau agrāk minēju, latviešu katoļi bija izkaisīti pa visu Vāciju. Lielākā daļa dzīvoja Ziemeļvācijā. Lielākie latviešu katoļu centri Ziemeļvācijā bija Lībeka, Hamburga, Bīlefelde, Minstere, Mēnhengladbaha u.c. Šajās lielākajās latviešu kopās es mēdzu reizi vai divas reizes gadā noturēt Svēto Misi un pieņemt grēksūdzes. 1958. gada beigās es veicu aptauju starp ticīgajiem brāļiem un māsām, kādā valodā viņi vēlas dzirdēt Svēto Misi un manu mācību. No visiem aptaujātajiem tikai 3 vēlējās latgaliski, bet pārējie – latviski. Dažkārt no aizjūras zemēm par latgaliešu valodas nerespektēšanu saņēmu rakstiskas piezīmes: “Kaidreiz jyusus par vēsture tīsōs.” Jācer, ka šī “vēsturiskō tīsa” notiks pēc Dieva tiesas un uz zemes, nevis debesīs.

Vēlāk, kad jau varēju atļauties nopirkt savu automašīnu, nokļūt pie latviešu katoļiem bija vieglāk. Svētdienas pēcpusdienās es varēju aizbraukt ciemos pie tālāk dzīvojošiem, vientuļākiem tautiešiem. Nereti vienā svētdienas pēcpusdienā es nobraucu vairāk kā 700 km garus ceļa gabalus. Protams, tas prasīja garas darba stundas, kaut gan desmit Dieva baušļos sacīts: “Tev būs svēto dienu svētīt...”

Pienāca diena, kad Dievs aizsauca prāvestu Mutuli pie sevis, lai dotu norēķinu par savu Dieva valstības sludināšanas darbu. Pa to laiku latviešu misija tika likvidēta. Prāvests Lizdiks vairs nebija misijas direktors. Līdz ar to latviešu katoļu garīgās aprūpes darbs Vidusvācijā izbeidzās. Prelāts K. Ručs visu latviešu katoļu garīgās aprūpes darbu uzlika uz maniem pleciem. Atkal vajadzēja visu no jauna pārorganizēt. Dienvidvācijas un Vidusvācijas latviešu katoļi kļuva par “pabērniem” garīgās aprūpes ziņā. Visur es nevarēju būt. Dienvidvācijā un Vidusvācijā visi latviešu katoļu dievkalpojumi praktiski izbeidzās. Visi latviešu katoļi labi prata vācu valodu un tie, kas gribēja, Svēto Misi apmeklēja vācu baznīcās. Tomēr lielākā daļa nebija čakli baznīcā gājēji. Šie kūtrie un pusatsalušie katoļi mēdza aizbildināties ar valodas nesaprašanu, bet kāds reiz man sacīja: “Zini, es nevaru atrast savas svētdienas kurpes.” Cik zinu, viņš vēl līdz šai dienai tās meklē...

Lielākos latviešu centros, lielpilsētās, kur latviešu katoļu bija vairāk, es parasti noturēju Svēto Misi un pieņēmu grēksūdzes. Dažviet neviens vairs negribēja iet pie grēksūdzes, tur tad es Svēto Misi vairs neturēju, jo tie, kas gribēja un kuriem no ticības vēl bija kaut kas pāri palicis, varēja Svēto Misi izklausīt vācu baznīcās. Šādus tautiešus es laiku pa laikam centos apciemot mājās. Pamazām viss latviešu garīgās aprūpes darbs izvērsās tikai slimo un vientuļo cilvēku apmeklēšanā un mājas vizītēs. Svētās Mises tika turētas tikai tur, kur cilvēki vēl vēlējās atbrīvoties no grēku nastas...

1970. gada 1. augustā Osnabrikas bīskaps mani nozīmēja par kādas vācu diasporas draudzes prāvestu. Tagad bija vēl grūtāk apmeklēt latviešu katoļus, jo atbildīgu pienākumu un skolu vācu draudzē netrūka. Tā kā latviešu katoļu garīgā aprūpe bija daudz maz labi noorganizēta, es ar šo dubulto darbu tiku galā diezgan labi.

Tad 1988. gadā Latvijā sāka pūst nedaudz brīvāki vēji, kuri pamazām aizpūta prom stagnācijas gadus. Valsts varas uzkundzēšanās - vietā un nevietā – nedaudz atkāpās. No Latvijas nāca lūgums, lai svešumā dzīvojošie tautieši palīdz ticības brāļiem un māsām Latvijā sagādāt Streleviča un Broka Svētos Rakstus, papīru “Katōļu Dzeivei” un citas vērtīgas garīga satura grāmatas. Tā, pašam to neaptverot, es biju iesaistījies šajā darbā. No domāšanas un rūpēm man gandrīz sāka “kūpēt” galva. Kur dabūt vajadzīgo naudu? Man pašam nebija tik daudz naudas, lai segtu visus grāmatu iespiešanas izdevumus. Bez tam es negribēju, la viss darba smagums gulstas tikai uz maniem pleciem. Ar “Druvas” apkārtraksta palīdzību es ievadīju līdzekļu-ziedojumu vākšanas akciju. Aicināju visus latviešu katoļus visos kontinentos nākt palīgā Māras zemes Baznīcai. Tagad sākās ļoti dzīva sarakste un sazvanīšanās ar Rīgas kūriju, vācu un austriešu organizācijām un atsevišķām personām, latviešu tautas draugiem un simpatizētājiem. Darba bija vairāk kā vajag, jo manā apvidū nebija latviešu, kuri nāktu palīgā. Darbs bieži vien ievilkās līdz vēlai naktij. Jā, darbs kaut kā gāja uz priekšu. 1988. gada nogalē es jau varēju uz Rīgu aizsūtīt 10 000 Streleviča Jauno Testamentu, 7000 Broka Jauno Derību, 5000 Vaikuļa “Uz augšu sirdis”, 10 000 Piebalga “Īsu katehismu” un citas grāmatas. Es nebiju vienīgais, kurš priecājās, uzzinot, ka vairāku tonnu smagais sūtījums bez grūtībām un jau pirms Ziemassvētkiem bija sasniedzis Rīgas Metropolijas kūriju. Par to priecājās visi ticības brāļi un māsas visā Latvijā un atsaucīgie tautieši svešumā.

Jau 1988. gada septembrī bīskaps Cakuls un kanclers Naglis man neatlaidīgi lūdza, lai mēģinu kaut kā sagādāt lielāku daudzumu papīra atjaunotās “Katōļu Dzeives” vajadzībām.

Papīra sagāde Māras zemes Baznīcas vajadzībām nokārtojās samērā ātri. Vācu “Ostpriesterhilfe” Kēnigšteinā un vācu-austriešu bīskapu nodibinātais “Hilfsfonds” Vīnē bija ļoti atsaucīgi. Papīra sagādāšanai visvairāk palīdzēja vācu-austriešu” Hilfsfonds” Vīnē, bet “Ospriesterhilfe” Kēnigšteinā palīdzēja pie grāmatu izdošanas. Pamazām šajā palīdzības akcijā iesaistījās arī vairākas vācu organizācijas un privātpersonas, kas pašaizliedzīgi vāca grāmatas un dažādus reliģiskus piederumus. Tie tika vesti uz Harpštedti, manu dzīvesvietu, ar lūgumu visas mantas nosūtīt uz Latviju vai Kazahiju. Jāsaka, ka aptuveni 10-15% no nosūtītām mantām pazuda kaut kur Rīgas ostā. 1989. un 1990. gadā mana garāža bija kļuvusi par īstu dažādu valodu grāmatu noliktavu. Tagad vācieši, latviešu un Kazahijas vāciešu draugi, man vairs neprasīja, vai es nevaru grāmatas, rožukroņus, kasetes u.tml. lietas nosūtīt uz Latviju vai Kazahiju, viņi tikai veda mantu, bieži bez padoma un prāta, un krāva to manā garāžā. Dažreiz es izmisis stāvēju starp savestajām lietām un nezināju, ko tālāk darīt. Savesto manu tālāknosūtīšana uz Rīgu man bija jāveic vienam pašam.

Divu gadu laikā Māras zemes Baznīcas vajadzībām bija savāktas gandrīz 500 000 vācu marku. Tā, nedomājot un neplānojot, svešumā tikai nodibināts tā saucamais “kopējais pods”. Šajā “podā” savu artavu iemeta ne tikai svešatnes tautieši un vācu, beļģu un franču labdari, bet arī dažs labs ticības brālis vai māsa Latvijā.

Darot šo un vēl citus vācu un latviešu draudzes darbus, man radās doma: “Vai nebūtu prātīgāk, ja es pats atgrieztos Latvijā, lai atlikušos priesterības gadus ziedotu savai tautai?” Kādā vēstulē V. Em. kardinālam Vaivodam es par šo domu ieminējos. No V. Em. kardināla Vaivoda atbildi nesaņēmu, bet pēc cienījamā kardināla nāves bīskaps V. E. J. Cakuls man rakstīja, ka principā viņš piekrīt, ka es atgriežos Latvijā, bet ir nobažījies par to, kas svešumā turpinās līdzekļu vākšanu papīram. Ekselences bažas bija pamatotas, tāpēc labi jāpārdomā, kā visu atrisināt. Bez tam, kas tālāk rūpēsies par Vācijā dzīvojošiem latviešu katoļiem? Šo jautājumu man izdevās samērā ātri atrisināt. Prāvests P. Dupats Beļģijā apsolīja uzņemties Vācijas un Austrijas latviešu garīgo aprūpi, ja vien pret to neiebildīs K. Ručs. Grūtāk bija atrast kādu latviešu katoli, kurš Vācijā uzņemtos “kopējā poda” ziedojumu vākšanas akcijas vadību. Varbūt to varētu darīt Alberts Spoģis Minsterē, bet viņa veselība, ticības mācība Minsteres latviešu ģimnāzijā, grāmatu iespiešana, Jurdža fonds, “Latgales sēta” u.c. darbi aizņem visu viņa laiku un prasa visus spēkus, tādēļ es neuzdrošinājos uzkraut vēl vienu darbu viņa pārslogotajiem pleciem. Nekas cits man neatlika, kā meklēt palīgu starp vāciešiem. Kāds vācu draudzes loceklis, bijušais bankas direktors, tagad – pensionārs, aiz simpātijām pret Baltijas valstīm, labprāt uzņēmās mūsu “kopējā poda’ naudas pārvaldīšanu.

Kad 1988. gada nogalē kopā ar bīskapu Cakulu un monsinjoru Nagli uzsākām šo “kopējā poda” akciju, jau toreiz labi zinājām, ka ziedojumu vākšanas akcija ilgi nevilksies, jo katram taču savs krekls ir tuvāks un nauda savā makā mīļāka...

1990. gada septembrī es uz vienu nedēļu ierados Rīgā, lai kopā ar bīskapu un kancleru Nagli pārrunātu manu iespējamo atgriešanos Latvijā.

1990. gada novembrī bīskaps Cakuls bija rakstījis manam Osnabrikas bīskapam un lūdzis, lai mani atbrīvo no Harpštedtes prāvesta amata Rīgas Metropolijas vajadzībām. Bīskaps Averkamps mani atbrīvoja no draudzes prāvesta pienākumiem un iecēla pensionāra godā.

Tagad sākās braukšana pie krievu sūtņa uz Bonnu. Tikai 1991. gada janvāra beigās man izsniedza vīzu uz trim mēnešiem. Bija jāatrisina daudz problēmu un daudz kas jāsaved kārtībā. Vācu draudzes locekļi nemitējās “čīkstēt” un “piečīkstēja” man pilnas ausis. Es viņus varu labi saprast: “jaunu prāvestu viņi vairs nedabūs. Harpštedtes draudzi pievienoja kaimiņu draudzei. Arvien un arvien tika jautāts: “Kāpēc jūs tieši tagad braucas uz Latviju? Tur taču tagad lieli nemieri!” Jāpiezīmē, ka Baltijas valstis nekad ārzemēs nav bijušas tik populāras, kā pēdējā laikā. Katru vakaru televīzija rādīja pēdējos notikumus Rīgā, Viļņā un Tallinā. Vācieši runāja tik tālāk: “Vai tad mēs neesam cilvēki? Kas tagad par mums rūpēsies? Kas mūs pavadīs uz kapsētu?” Man bija viņu žēl, jo 20 gadu laikā te biju ieguvis daudz draugu. Ar draudzes locekļiem varēju labi saprasties, mēs bijām kļuvuši kā viena ģimene. Lai gan visi “čīkstēja”, tomēr visi palīdzēja man sapakot mantiņas un sagādāt nepieciešamo “ceļa maizi”.

Pienāca atvadu agrais rīts. 1991. gada 11. februārī es pl. 3.00 no rīta celebrēju savu pēdējo Svēto Misi Haprštedtes Kristus Karaļa baznīcā. Uz šo agro Misi bija ieradušies kādi 15 cilvēki. Pēc Svētās Mises visi kopā ieturējām brokastis un tad divu cilvēku pavadībā ar savu automašīnu un lielu piekabi devos ceļā uz dzimteni. Atvadas slacījām asarām... Tā beidzās mani gadi Vācijā un svešumā.

Mazliet sniga. Ceļš bija nedaudz slidens. Mans maršruts bija: Brēmene, Hambruga, Lībeka, Putgartene un Dānija. Ap pl. 9.30 mēs jau bijām Putgartenes ostā. Atvadījos no saviem pavadoņiem – draudzes locekļiem un iebraucu kuģa “vēderā”. Ap pl. 10.00 kuģis atstāja Vācijas krastu. Es lūkojos pa logu un sacīju Vācijai ardievas. Šajā zemē es daudz ko redzēju, mācījos, dzirdēju, piedzīvoju un pārdzīvoju. Atradu te daudz labu draugu un paziņu, ko tagad atstāju un kuriem tagad klusībā saku ardievas. Ej nu sazini, kur man būs lemts ar viņiem atkal redzēties.

Vācu zeme mani uzņēma piespiedu kārtā, tagad es to atstāju pilnīgi brīvprātīgi. Neviens mani nespieda šo soli spert... Manā sirdī valda pilnīgs miers, harpštedtieši apsolīja par mani lūgties un pavadīt mani ar savām lūgšanām, pie tam, ja šī ir Dieva griba, tad Viņš darīs lielas lietas...

Pēc kādas labas stundas es jau esmu Dānijā – Rugbijā. Laiks ir apmācies un nedaudz snieg. Bez īpašas kontroles es atstāju ostas rajonu un braucu Kopenhāgenas virzienā. Ceļš ir diezgan slidens. Braucu lēnām un piesardzīgi, jo vēl nekad neesmu braucis ar piekabi, arī jaunā automašīna “Lada” vēl jāiepazīst. Ar piekabi nedrīkst braukt ātrāk par 80 km/h. Laiku pa laikam man no mašīnas jāizkāpj un jānotīra no logiem sniegs, jo krievu jaunais ražojums ne vienmēr spēj visu paveikt saviem spēkiem. Tā ap pl. 16.00 jau esmu Helzinbergas ostā. No šejienes man ar kuģi jāpārceļas uz Zviedriju – Herzinborgu. Brauciens ilgst tikai piecpadsmit minūtes. Zviedru muitnieks man prasa, kas ir lielajā piekabē. “Visa mana iedzīve un manta, jo es braucu dzīvot uz Latviju.” Šī atbilde muitnieku apmierina, viņš ļauj man braukt tālāk.

Dānijā un Zviedrijā esmu bijis vairākas reizes. Ceļu uz Stokholmu labi pazīstu. Arī te snieg, bet ceļi ir notīrīti. Pa brīdim parādās saulīte. Temperatūra ir ap -18C. Esmu braucis jau labi ilgi, tagad jāsāk domāt par naktsmājām, jo pagājušajā naktī nebija ko domāt par īstu gulēšanu. Pēc 18 stundu ilga brauciena sāk mākt nogurums. Kaut kur Čenkepingas tuvumā, kādā apgaismotā vietā ieturu vakariņas un mēģinu aizmigt. Ārā salst. Pēc pāris stundām mani pamodina aukstums. Sameklēju visus atlikušos drēbju gabalus, no jauna ieritinos vecajā vietā un snaužu līdz pl. 4.00. Rezot, ka nekāda liela gulēšana neiznāk, dodos ceļā uz Stokholmu. Ceļš, kā jau rīta agrumā, ir slidens. Satiksme nav liela. Tā es mierīgi nobraucu dažus simtus kilometru. Kaut kur pie Nordčepingas apstājos, noskaitu savus pātarus un laižu tālāk uz Stokholmu. Pl. 11.00 esmu jau Stokholmā. Piezvanu Kalniņas kundzei un palūdzu, lai viņa kopā ar Jāni brauc man pretim.

Kalniņas kundze un Luberta kungs bija ielūguši uz vakariņā Stokholmas latviešus, lai pie bagātīgi klāta galda atvadītos no braucēja uz dzimteni. Bija ļoti jauks un omulīgs vakars. Stokholmiešus es pazīstu jau no agrākiem laikiem, viņu sirsnība ir liela, par to varu tikai sirsnīgi pateikties.

Trešdienas pievakarē Luberta kungs ar Kalniņas kundzi mani pavadīja līdz ostai. Kuģis “Estonia” jau gaidīja. Muitnieki bija laipni. Padzirdējuši, ka es braucu uz Latviju, viņi neko daudz manas mantas nepārmeklēja. Es drīkstēju iebraukt kuģa “vēderā”.

Kuģa iekārta bija moderna un tīra. Gandrīz visi pasažieri un apkalpe runāja tikai igauniski. Pl. 17.30 kuģis atstāja Stokholmas ostu. Braucām visu nakti.

Ceturdienas, 14. februāra rītā, tā ap pl. 8.45 iebraucām Tallinas ostā. Pirms manis bija kāds vācietis no Kaseles. Bija diezgan ilgi jāgaida, līdz es drīkstēju nobraukt no kuģa. Tagad sākās muitnieku darbs. Dokumentu pārbaudes birojā procedūra bija īsa un ātra. Iespieda vīzā pāris zīmogu un es varēju doties tālāk uz mantu pārbaudes biroju. Tur sēdēja kādi seši “načaļņiki”. Aptuveni 20 m attālumā pie vārtiem pamanīju kancleru Nagli ar diviem šoferiem un man tūliņ kļuva vieglāk ap sirdi. Tagad, ja kaut ko nezināšu, saukšu palīgā viņus. Kā jau minēju, muitnieku birojā sēdēja kādi seši “načaļņiki”, dažs labs ar pistoli pie sāniem. (Cerēsim, varbūt nevajadzēs uz mani šaut.) Kā jau “vācietis” iegāju birojā un diezgan skaļi sacīju: “Guten Morgen!” Visi uz mani paskatījās, bet neviens neatbildēja. Ja jau paši saimnieki nerunā, tad jārunā vismaz viesim: “Ruski nichts panimaju.” Visi sāka smieties, izņemot vienu, kas stingri skatījās manī. Likās, ka viņš man gribēja sacīt: “Nu, ar “ruski nichts panimaju” vien šeit cauri netiksi”. Laikam bija pats šefs vai arī kāds no Krievijas. Ja jau cilvēki smejas, tad ar tiem var droši runāt, tie saprot humoru, un šādiem cilvēkiem bieži vien ir arī cilvēcīga sirds. Kaut kā es viņiem paskaidroju, ka ārā pie vārtiem stāv man tulks un viņu sauc par Nagli. Viens no klātesošiem aizgāja viņu sameklēt.

Kanclers Naglis atnāca. Kā jau brāļi priesterībā “sabučojāmies”, ne jau tā kā lielie “načaļņiki” no lielās tēvzemes – uz lūpām. Tālāk runāja kanclers, es tikai visam piekritu, neko daudz no viņa teiktā nesaprazdams.

Visi “načaļņiki” izgāja ārā. Sāka apskatīt manas mantas automašīnā un piekabē. Nekādas lielas kontroles nebija. Piekabē uz mantām atrada galda nazi, par ko viens no muitniekiem pabrīnījās, bet tā kā Padomju Savienībai ir vēl lielāki un šausmīgāki ieroči, tad varbūt nodomāja, ka ar galda nazi valstij neviens nekādu lielu skādi neizdarīs. Tad kāds sāka plēst vaļā vienu paciņu. Tas negāja tik ātri, un viņš visam atmeta ar roku: “Tur ir tikai pape!” Liekas, šis muitnieks bija igaunis. Tad kāds cits muitnieks sacīja: “Tik un tā jums pēc trim mēnešiem ar visu automašīnu un piekabi jābrauc atpakaļ.” Nu jā, par to atpakaļ braukšanu runāsim vēlāk.

Man par lielu pārsteigumu muitas procedūra norisinājās neiedomājami ātri. Nesamaksājis nevienu kapeiku, es drīkstēju braukt ārā pa dzelzs vārtiem. Aiz vārtiem mani gaidīja Pēteris un Aivars, līdzpaņemtie šoferi, jo es negribēju vairs pats sēdēt pie stūres. Automašīnas vadīšana man bija apnikusi “līdz kaklam”. Aivars sēdās manā mašīnā, un es iekāpu kanclera Nagļa melnajā “Volgā”, lai nesacītu “melnajā Bertā”. Es biju neiedomājami priecīgs, ka tiku vaļā no šofera pienākumiem, jo bez pārtraukuma sēdēt gandrīz 20 stundas pie stūres tādam “jaunam cilvēkam” kā man (68), tomēr ir par daudz. Tikai tagad mani sāka pārņemt nogurums...

Ceļš cauri Igaunijai un Latvijai nebija pārāk labs. Ātri nevarēja braukt, pat Aivars sāka žēloties, ka nevar ātrāk pabraukt. Es nezināju, ka ceļā man vēlreiz būs jāsatiekas ar muitniekiem. Pie Latvijas robežas igauņu robežsargi gribēja zināt, kas man ir tajā lielajā piekabē. Mani palīgi un tulki laipnajiem robežsargiem izskaidroja, ka “pazudušais dēls” atgriežas savā dzimtenē un, pie tam, nav vairs tik nabadzīgs, kā aizbraucot no Latvijas. Toreiz, kad es 1944. gada augustā atstāju Latviju, man uz muguras bija tikai mugursoma un rokās iespiesta svešas tautas šautene.

Pl. 17.15 mēs bijām jau Rīgā, pie Metropolijas kūrijas. To. Ko Vācijā es redzēju tikai televīzijā, tagad redzēju savām acīm: Pēteris man aizrautīgi stāsta par tautas un Tautas Frontes varoņdarbiem. Jā, vienotā tauta un vienotie latvieši šajās pēdējās nedēļās ir daudz ko pārdzīvojuši un piedzīvojuši. Latviešu tautas solidaritāte un apņēmība cīnīties par tautas brīvību un neatkarību bija neaprakstāmi liela. Pēteris mirdzošām acīm arvien atkārtoja: “Mums toreiz bija vienalga, kas ar mums notiek. Mēs kā mūris stāvējām uz ielas. Mūsu rokas bija tukšas, bet mūsu sirdis bija tēvzemes mīlestības pilnas. Tobrīd krievu tanki varēja braukt mums virsū, mēs neietu malā. Četrdesmit gadu ilgais latviešu tautas pazemojums dziļi un sāpīgi smeldza mūsu krūtīs... Tagad bija vērts izliet asinis par Latvijas brīvību un neatkarību...” Šādiem un citādiem patriotiskiem vārdiem un izteicieniem Pēteris man ilgi un atkārtoti stāstīja. Varēja redzēt, ka viņam, tāpat kā daudziem citiem, šī pasīvā un reizē arī aktīvā latviešu tautas cīņa pret svešu, netaisnu un pazemojumu pilnu ideoloģiju bija dziļi un sāpīgi ievainojusi sirdi.

Viens gan ir tiesa, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vārdi ārzemēs nekad netika minēti tik bieži, kā šajos mēnešos. Piepeši brīvās tautas sāka atcerēties, ka Otrajā pasaules karā sarkanie lāci kā kādu meža ogu aprija Baltijas valstis un atņēma tām neatkarību un brīvību. Četrdesmit gadus ilgi šīs miermīlīgās tautas mīdīja sveši zābaki, un sveša ideoloģija kā kāda sarkana migla vēlās pāri Baltijas valstīm. Bet ar to vien nepietika. Lai atbrīvotu sev vietu svešā zemē, iebraucēji deportēja tūkstošiem nevainīgu cilvēku uz Sibīriju, bet tukšās vietas pildīja ar savējiem, kuri, uz Rīgu atbraukuši, sajūsmā iesaucās: “Naša Riga!” Jā, kā var saukt citas zemes galvaspilsētu par “našu Rigu”, lai labāk saka: “Naša Moskva”... Latviešu tautai šī ideoloģija kā bija, tā palika sveša, bet nebija maz tādu latviešu, kas sāka gaudot vienā balsī ar svešiem, bezdievīgiem un naida piesātinātiem vilkiem.

Pāris dienas vēlāk daži jaunieši ar lepnumu stāstīja, ka viņi vairākas nedēļas ilgi naktīs sargājuši svarīgākās Latvijas valdības mājas un iestādes. Kanclers Naglis savukārt stāstīja, ka katedrāle un Doma baznīca pārvērstas par ātrās palīdzības telpām un ka viņam bijis jācīnās pret dažu latviešu karstgalvju nodomu pārvērst katedrāli par cietoksni...

Man ierādīja vietu kūrijas mājā, līdz ar to es kļuvu par kūrijas “naktssargu”. Pēc pāris nedēļām no Vācijas atveda visas manas mantas, pat vairāk kā vajag. Kopā ar mantām atveda Harpštedtes ciema valdes un iedzīvotāju dāvanu Rīgas iedzīvotājiem – 248 pakas ar produktiem. Mantas salikām, kur vien varējām, jo Rīgas Metropolijai nav daudz brīvu telpu un tās pašas piebāzstas ar grāmtām.

Tā beidzās mana “Odiseja” uz brīvāku Latviju un Rīgu.

Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 1993”.