Šodienas datums: 28.05.2017  |  Vārda dienas: Vilhelms, Vilis

Monsinjors Antons Smelters

Monsinjors Antons Smelters mūžībā

2010. gada 19. maijā no mums šķīrās monsinjors Antons Smelters. Gribas mazliet dalīties pārdomās par sava novadnieku un radinieku monsinjoru A. Smelteru. Mēs esam radi ne jau no Ādama un Ievas, bet gan no mana tēva puses. Abi esam kristīti un pie Pirmās Svētās komūnijas gājuši staltajā Varakļānu baznīcā. Smelters divdesmitajos gados, es – trīsdesmitajos. 1949. gadā mēs sastapāmies un iepazināmies Beļģijā, bīskapa Boļeslava Sloskāna vadītajā trimdas seminārā. Kad es 1949. gadā braucu uz Beļģiju, mans tēvs atgādināja, lai turos pie sava radinieka Antona Smeltera. Lai viņš ir tavs „sargeņģelis”! Seminārā un vēlāk – priesterības laikā mēs kļuvām ne tikai radi, bet arī draugi.

Mūžībā ir aizgājis Rīgas dekanāta dekāns, Rīgas Metropolijas kūrijas kanclers, LKSAA „Dzintars” un Latvijas Marijas leģiona bijušais kapelāns. Monsinjors Smelters savu 80. mūža un 50. priesterības gada jubileju atzīmēja savā dzimtenē – brīvajā Latvijā. Viņš par to priecājās. Viņa šūpulis ir kārts Varakļānos, Kokaru sādžā, kur arī sperti pirmie nedrošie soļi uz šīs zemes, iesāktas pirmās skolas gaitas.

Dzimtene, bet īpaši Latgale, viņam vienmēr ir bijusi dārga. Veicot garīgo aprūpi latviešiem svešatnē, Beļģijā un Vācijā, viņš nekad nav zaudējis cerību. Runājot bīskapa Sloskāna vārdiem: „Līdzko Latvija būs brīva, atgriezieties tur, jo pēc sarkanajiem „sargeņģeļiem” jums tur darba būs daudz...” Monsinjors Smelters savos ilgajos priesterības gados pie Dieva ir vedis daudzus bērnus, jauniešus un pieaugušos. Kristījis, laulājis un Gandarīšanas sakramentā rādījis pareizo ceļu uz Tēva mājām katram pazudušajam dēlam vai meitai.

Monsinjors Antons Smelters dzimis 1923. gada 17. janvārī. Pamatskolu beidzis Varakļānos – Kokaros. Pilnīgi pabeigt Varakļānu ģimnāziju viņam neizdodas, jo 1943. gada 13. novembrī vācieši viņu, vienīgo no visiem 13 abiturientiem, iesauc leģionā Ventspilī, izlūku bataljonā. Dienu pirms braukšanas uz Rēzekni, lai stātos vācu iesaukšanas komisijas priekšā, viņš paveic savu pirmo „varoņdarbu”, skolotājas priekšā apvainojies saburza savu pelnīto divnieku.

No monsinjora Smeltera kā karotāja nekas nesanāca, jo no nacistu vadoņa sapņiem par „Lielvāciju” iznāca tikai sadalīta „Mazvācija”. Kā karavīrs lielāko daļu laika viņš pavadīja frontes aizmugurē, būdams rotas vai bataljona rakstvedis. Tur viņš atklāja savu rakstnieka talantu un vēlāk kļuva par redaktoru „Druvai” Vācijā, „Katoļu Baznīcas Vēstnesim” Latvijā. Laimīgā kārtā gandrīz visiem 15. divīzijas karavīriem izdevās pie Lībekas sasniegt t.s. „angļu zonu” un nonākt amerikāņu gūstā. Karagūstekņa laikā nācās iet caur četrām gūstekņu nometnēm. Viena no tām bija bēdīgi slavenā Belzen-Belzenes, bijušā nacistu koncentrācijas nometne. Otrā bija Fallingbostele. Šeit valdīja angļu stingrā pātaga. Gandrīz divas nedēļas katram gūsteknim bija jāiztiek ar astoņiem biskvītiem dienā. Te viņš mācījās izprast izsalkumu un ilgas pēc maizes.

Fallingbosteles bijušajā vācu koncentrācijas nometnē viņš vienu vienīgo reizi šai laikposmā piedzīvoja Svētās Mises upuri. Pašiem latviešiem nebija sava priestera, ne arī luterāņu mācītāja. Blakus nodaļā, atdalīti ar dzeloņdrāšu sētu, atradās beļģu tautības gūstekņi. Viņu vidū bija arī divi katoļu priesteri. Kaut kādā veidā viņi bija dabūjuši atļauju apmeklēt latviešu gūstekņus. Kādā svētdienā ap pulksten desmitiem viņi ieradās pie latviešiem. Visās barakās tika ātri paziņots, ka latviešu katoļiem būs Svētā Mise. Beļģu priesteri runāja tikai franciski. Atradās kāds, kas mazliet prata šo valodu. Priesteri paziņoja, ka pirms Svētās Mises tiem, kas vēlas, ir jāpieņem Gandarīšanas sakraments, lai varētu iet pie dievgalda. Rindā sastājās kādi 60 karavīri. Grēkus sūdzēja savā dzimtajā valodā. Protams, priesteri latviešu valodu nesaprata, bet grēku piedošanu deva latīņu valodā, jo galu galā visi grēkus sūdzēja Dievam un piedošanu lūdza no Viņa. Uz ātru roku no barakas iznesa nelielu galdiņu un sakārtoja to kā altāri lielajam ticības noslēpumam – Svētajai Misei. Priesterim bija tikai viena mazā hostija. Komūnijas laikā viņš katram pasniedza mazu kripatiņu. Šī „maizes pavairošana” atstāja ļoti dziļu iespaidu uz Antonu, ka viņš līdz pat šai dienai to nebija aizmirsis.

No ceturtās gūsta vietas – Ostfrīzlandes – piejūras teritorijas vairāku ciematu platībā, 1945. gadā īsi pirms Ziemassvētkiem visi pulkveža B. bataljona karavīri aizmuka. Toreiz nometni „apsargāja” kanādiešu karavīri. Bēgšana notika tāpēc, ka karavīri bija dabūjuši zināt, ka pēc viņiem drīzumā atbrauks bēdīgi slavenās Padomju Savienības karavīri, lai aizvestu uz „atbrīvoto” padomju Latviju.

Pa to laiku Smelters jau bija aizmucis uz Oldenburgu, lielo Omstēdes latviešu un cittautiešu bēgļu nometni. 1946. gada janvāra sākumā Ostfrīzlandes nometnē ieradās kādas 60 lielās krievu mašīnas, lai vestu latviešu leģionārus uz Latviju, t.i., uz Sibīriju. No vairāk nekā 3000 karavīriem nometnē bija palikuši kādi 30. Vispirms runu turējis kāds krievu virsnieks, solīdams visiem Latvijā „pienu un medu”. Pēc tam runājis kāds kanādiešu virsnieks, teikdams: „Tie, kas vēlas atgriezties Latvijā, drīkst to darīt, bet kas nevēlas – neviens netiks piespiests ar varu.” Tikai viens vienīgais esot iekāpis mašīnā un tas pats pie Lībekas aizbēdzis projām.

Pēc Ostfrīzlandes Smelters dzīvojis vairākās bēgļu nometnēs, līdz kopā ar kādiem 200 bijušiem karavīriem aizbrauca uz Brēmeni un strādāja dažādus darbus ostā. Te, dzīvodams amorālā vidē, viņš daudz domāja par savu nākotni. Gribēja iestāties Pinebergas Baltijas universitātē, bet nebija nekādu pierādījumu par ģimnāzijas pabeigšanu. Brēmenē viņš atrada ceļu uz Baznīcu, bet iekšējais miers vēl nebija pārņēmis jaunekļa dvēseli.

Kādā trimdas avīzē Smelters izlasīja mazu paziņojumu: „Tie katoļu jaunieši, kas vēlas kļūt par priesteriem, lai raksta bīskapam B. Sloskānam uz Beļģiju. „Ar kāda drauga palīdzību Smelters uzrakstīja vēstuli bīskapam un iemeta to pastkastītē. Tajā brīdī dvēselē iestājas sengaidītais miers”. Atbildi viņš tik ātri negaidīja, bet pārsteidzošā kārtā tā drīz pienāca no priestera Boļeslava Kokina. Pr. Kokins bīskapa vārdā aicināja kārtot dokumentus un pēc iespējas drīzāk ierasties Beļģijā, Skildē pie Antverpenes.

Sākās garais, sarežģītais dokumentu meklēšanas ceļš, lai tiktu pāri Beļģijas robežai pie bīskapa Sloskāna. Gandrīz visi toreizējie Brēmenes karavīri, to starpā arī brālis Valentīns, aizbrauca darbā uz Angliju. Draugi mēģināja viņu pierunāt, lai atmet domu par priesterību un brauc līdzi uz Angliju, taču Dieva aicinājumu uz priesterību nebija tik viegli izdienams no jaunekļa galvas.

Pēc gariem pārbaudījumu mēnešiem kādu svētdienu Smelters saņēma uzaicinājumu no kāda tēva Dena nekavējoties ierasties Āhenē pie Beļģijas robežas, ar piezīmi – bīskaps Sloskāns jūs gaida. Tikt no Hanoveras caurlaides nometnes uz Āheni 1948. gada janvāra beigās nebija tik viegli. Kad pēc 24 stundu ilga brauciena uz vilciena buferiem Smelters ieradās Āhenē, tēvs Dens pēc triju dienu ilgas gaidīšanas jau bija devies atpakaļ uz Beļģiju.

Tagad nu jauneklis nosalis, izsalcis, negulējis ar nolaistu degunu stāvēja tēvu kapucīnu klostera priekštelpā un nezināja, ko darīt tālāk. Durvju sargs pasauca kādu tēvu. Tas, ieraudzījis Smelteri, jautāja: „Kur ir jūsu koferis?” Smelters atbildēja: „Man tāda nav, visa mana manta ir šajā portfelī.” Tēvs, vārdā Žons, jautāja tālāk: „Ko jūs tagad darīsiet – brauksiet atpakaļ uz Hanoveru pēc mantām vai varbūt jau parīt būsiet pie bīskapa Sloskāna?” Smelters ātri atbildēja: „Es atstāšu savas pāris somas Hanoverā un braukšu pie Sloskāna!” Tēvs spontāni pasniedza viņam roku, sakot: „Tonī, es jūs apsveicu!” Par Toniju nosauktais Antons nesaprata, par ko viņu apsveica. Vai par to, ka viņš ceļu uz priesterību ir uzsācis nabadzībā un ar tukšām rokām?

1948. gada 27. janvārī Smelters nelegāli tika pāri Beļģijas robežai un 28. janvārī ar beļģu kapucīnu tēvu palīdzību ieradās Skildē pie bīskapa Sloskāna. Pirmais bīskapa jautājums bija: „Kāds ir jūsu vārds?” Otrais: „Kur ir jūsu mantas, koferis?” Smelters, nokāris galvu, nosarcis atzinās: „Manas mantas palika Vācijā, arī šis portfelis nav mans, man tas ir jānosūta atpakaļ draugam uz Hanoveru.” Nākamais jautājums bija: „Vai tev ir utis?” Nesagaidījis atbildi, viņš tūlīt teica: „Tu tūlīt iesi vannā. Saliec savu veļu maisiņā un paņem manējo.” Tātad, pirmā attīrīšanās notika paša bīskapa paspārnē.

Bīskapa seminārs pastāvēja tikai nomināli, jo visi semināristi mācījās dažādos beļģu, franču, angļu un amerikāņu semināros. Brīvdienās visi sabrauca kopā kādā klosterī, kuru bija sarūpējis bīskaps. Mūsu sabraukšanas palīdzēja mums uzturēt latviskās saites un pieaugt apziņā, lai kādreiz varētu kalpot dvēseļu aprūpes darbā Latvijā.

Kādas divas nedēļas ilgās Ziemassvētku brīvdienas mēs pavadījām saleziāņu tēvu klosterī Lēvenē. Viens priesteris un mēs, latviešu semināristi, gulējām ļoti lielā skolēnu guļamzālē. Otrā zāles galā mitinājās saleziāņu brāļi. Kādu vakaru mūsu galā izcēlās „spilvenu karš”. Brāļi nezinādami, ko ar mums lai dara, aizskrēja pie guļošā bīskapa pēc palīdzības. Ekselence, uzmetis mēteli uz pleciem, atnāca pie mums kā miera eņģelis. Redzēdams spalvas lidinoties pa gaisu un dzirdēdams mūsu skaļos, bezbēdīgos, draiskulīgos smieklus, viņš tikai iejautājās: „Ko jūs te dariet? Metaties ceļos!” Pats izvilka no mēteļa kabatas rožukroņa krelles un, pārmetis krusta zīmi, skaļi noskaitīja kopā ar mums vienu noslēpumu. Tā viņš mūs bez bāršanās nosvētīja un pavēlēja tūlīt iet gulēt. Monsinjors Antons Smelters tika iesvētīts par priesteri 1956. gadā 15. jūlijā Beļģijā.

Kokaros Smelteru ģimenes tēvs bija iesaukts par „Okotnīku”, kas nozīme centīgu darba rūķi. Monsinjors Smelters no tēva bija mantojis šo īpašību. Viņš mēdza Rīgā adorācijas kapelā ierasties jau plkst. trijos no rīta, lai Vissvētākā Sakramenta priekšā pavadītu, kā pats saka, savas „zelta stundas”. Šajās stundās viņš smēlās spēku un izturību veikt tos pienākumus, ko viņam bija uzticējis V.E. kardināls J. Pujats.

Savā laikā bīskaps Sloskāns visu trimdas semināristu klātbūtnē teica: „No tevis nekāds profesors neiznāks, labi ja kāds labs dvēseļu gans.” Cilvēks domā, bet Dievs dara: Lūk, viņš kā pirmais no trimdas semināristiem atgriezās Latvijā un kardināls viņu nozīmēja par garīgo tēvu un pasniedzēju Rīgas Garīgajā seminārā. Dažs labs semināra melnā darba strādnieks viņu pa reizei nosauca arī par profesoru.

No vācu kultūras pr. Smelters bija mācījies kārtību, pienākuma apziņu un laicīgumu, vai, kā paši vācieši saka: „Ordnung muss sein.” Stingrība pret sevi pašu un, ja vajadzīgs, arī pret citiem. Tā tas bija Sv. Jēkaba katedrālē, kūrijā un visur citur, kur vien viņš pielika savu roku. Viņš pat negaidīja savu diakonu Gunāru, kurš, apstākļu spiests, dažkārt ieradās kādu minūti vēlāk. Plkst. 8.00 Smelters jau stāvēja pie altāra.

Mons. Smelteram „vienmēr bija laiks”. Viņš visu uzsāka paredzētājā laikā! Viņa otrā dzīves devīze bija: „Ne tauta ir priesterim, bet priesteris tautai.” Kaut gan viņa rakstāmgalds bija nokrauts, šajā nekārtībā bija arī sava kārtība, kurā tikai Smelters pats varēja atrast vajadzīgo papīru.

Bīskaps Sloskāns mūs gatavoja darbam Latvijā. Svētā Gara pamudināts, ekselence mūs izsūtīja darbā pie svešatnē dzīvojošajiem, visā pasaulē izkliedētajiem latviešiem. Pr. Dr. Grieniņš – Austrālijā, bīskaps Brumanis – Itālijā, pr. Lizdiks, monsinjors. Smelters un ercpriesteris Jermolenko – Vācijā, pr. Dupats – Beļģijā, bīskaps Justs – ASV.

Mēs, trīs bīskapa Sloskāna audzēkņi – bīskaps Brumanis, bīskaps Justs un monsinjors Smelters – atgriezāmies Latvijā. Monsinjora Smeltera atgriešanās motivācija aizsākās jau 1988. gadā, kad pēc kardināla Vaivoda, bīskapa Cakula un monsinjora Z. Nagļa lūguma viņš sāka vākt līdzekļus papīra iegādei „Katōļu Dzeivei” un Jaunās Derības pārdrukāšanai un nogādāšanai uz Latviju. Strelēvica tulkotā Jauna Derība 10 000 eksemplāros sasniedza Latviju 1988. gada decembrī, uz Ziemassvētkiem. Līdz 1991. gadam Vācijā un citās zemēs Jaunās Derības un J. Vaivoda sprediķu grāmatu izdošanai nepieciešamajam papīram Smelters bija savācis vairāk nekā pusmiljona vācu marku. Naudas vākšana Latvijas Katoļu Baznīcai bija laba lieta, bet gribējās dot vēl vairāk. Dot sevi pašu. Tāpēc pēc vairākkārtējas braukšanas uz Krievijas sūtniecību Bonnā viņš 1991. gadā dabūja atļauju braukt uz Latviju. 1991. gada 14. februārī ar automašīnu un lielu piekabi, pilnu ar grāmatām, viņš no Stokholmas ar prāmi iepeldēja Tallinas ostā.

Atgriezies Latvijā, monsinjors Smelters klusībā cerēja, ka arhibīskaps J. Pujats viņu drīz iecels par prāvestu kādā mazā draudzītē. Viņš neko citu negribēja, kā tikai turpināt reiz uzsākto dvēseļu aprūpes darbu, jo ausīs vēl aizvien skanēja bīskapa Sloskāna vārdi: „No tevis nekāds profesors neiznāks, labi ja labs dvēseļu gans.” Taču, kā jau tas dzīvē bieži notiek, viss izveidojas savādāk, jo noteicoši ir ne jau cilvēku pareģojumi, bet gan Dieva svētā griba. Tā kā no darba Atašienes un Stirnienes draudzēs nekas nesanāca, tad viņam bija jāsāk kalpot Rīgas Garīgajā seminārā un no 1993. gada 1. janvāra par kancleru Rīgas Metropolijas kūrijā un prāvestu Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē. Tā kā monsinjora A. Smeltera priestera dzīves devīze bija „Ecce servus Tuus” – „Lūk, Tavs kalps”, tad viņš pazemīgi pieņēma šos darbus un mēģināja tos veikt pēc savas labākās sirdsapziņas.

Mēs visi apbrīnojam monsinjora A. Smeltera gatavību upurēt sevi Dievam un Baznīcai. Ar visu savu priestera degsmi viņš kalpoja dvēseļu pestīšanas labā.

Bīskaps Antons Justs, Katoļu Kalendārs 2011