Šodienas datums: 30.04.2017  |  Vārda dienas: Liāna, Lilija

Monsinjors Antons Smelters

Par laiku

Atvēli laiku darbam –
darbs ir pienākuma kronis.
Atvēli laiku pārdomām –
pārdomas ir atslēga uz varu.
Atvēli laiku spēlei –
spēle ir mūžīgās jaunības noslēpums.
Atvēli laiku priekam –
priekš ir ceļš uz laimi.
Atvēli laiku lasīšanai –
lasīšana ir gudrības atslēga.
Atvēli laiku sapņiem –
sapnis iejūdz zvaigzni tavas dzīves ratos.
Atvēli laiku mīlestībai un ļauj citiem mīlēt –
mīlestība ir Dieva dāvana.
Atvēli laiku tam, lai palūkotos, kas notiek tev apkārt, –
patmīlībai diena ir par īsu.
Atvēli laiku smiekliem – smiekli stiprina dvēseli.

Katram no mums ik dienu ir nepieciešams laiks. Ar laika jēdzienu gan katrs no mums saprot kaut ko citu. Ja kāds no jums man šodien lūgtu definēt laika jēdzienu, to būtu ļoti grūti ietērpt vārdos.

Visiem cilvēkiem, visām lietām ir savs laiks. Šai saulē katram ir sava sākuma stunda. Dzimšanai ir savs laiks, un savs laiks ir arī nāvei. Savs laiks ir sēšanai, savs ravēšanai, savs – augļu novākšanai. Nojaukšanai ir savs laiks, bet celšanai atkal savs. Savs laiks ir skolā iešanai, savs laiks strādāšanai. Savs laiks ir profesijas iegūšanai, savs – karjeras veidošanai. Jā, visiem un visam šajā saulē ir savs laiks.

Savs laiks ir, lai raudātu, savs laiks, lai smietos. Savs laiks ir, lai skumtu, savs, lai priecātos. Klusēšanai ir savs laiks, tāpat kā runāšanai. Lūgšanām un lasīšanai ir savs laiks tāpat kā naidam un mīlestībai.

Laiks ir Dieva dāvana. Mēs nevaram to pietaupīt vēlākām dienām. Laiks ir kā smiltis, kas neizbēgami iztek caur pirkstiem. Pēc kādām 4000 nedēļām jebkurš cilvēks neizbēgami atradīsies dzīves novakarā, un šis process katram no mums jau ir sācies.

Ja mēs mēģinātu mūsu dzīves garumu pārnest metriskajā sistēmā un salīdzinātu to ar zemeslodes pastāvēšanas ilgumu, iznāktu, ka no zemes pirmsākuma līdz Kristus dzimšanai būtu apmēram 18 m garš posms, no Kristus dzimšanas līdz mūsdienām – kādi 12 milimetri. Kāds tad būs mūsu dzīves garums salīdzinājumā ar zemeslodes pirmsākumu? Viens vienīgs acumirklis, mazs nieks. Tāpēc mums ir jācenšas, lai šajā niecīgajā mums atvēlētajā mirklī izveidotu kaut ko paliekošu un vērtīgu. Kāds tirgotājs īsi pirms savas nāves lika izveidot piebūvi pie savas mājas un pie ieejas uzrakstīt: “Carpe diem” – “Tver dienu!”.

Katrs no mums laiku var izprast dažādi. Protams, pleibojs, “sabiedrības lauva”, savas dienas vadīs pilnīgi citādi nekā centīgs tirgotājs. “Sabiedrības lauva” – cilvēks, kas mīl baudu un izšķērdību, ir Dieva dāvanas – laika zaglis, kas dzīvo tikai mirklīgam priekam, bieži pat uz cita rēķina. Turpretī centīgam tirgotājam laiks ir dārgs. Viņam laiks ir nauda. Sastopot īstu tirgotāju, tūlīt var just, ka laiks viņam nozīmē ne tikai naudu vien, bet arī darbu. Darbs viņam ir vajadzīgs kā zivij ūdens. Tirgotājs rēķinās ar laiku.

 Svētais Pāvils saka: “Izmantojiet laiku!” Katram no mums ir dāvāts tikai zināms laika sprīdis kā paša Dieva dāvana. Katram no mums ir jānosoļo šis ceļš. Dievs mums dāvā tikai tik daudz laika, cik mums tā ir vajadzīgs, lai sasniegtu savu mērķi. Tas, kurš iet šo ceļa posmu, dzīvojot tā, kā Dievs to grib, par sava ceļa mērķi droši var saukt paradīzi. Nevienam no mums nav paredzēta neviena vienīga diena vairāk, tāpēc mēs nedrīkstam šo Dieva dāvanu vieglprātīgi izlaist no rokām. Šis ierobežotais laika sprīdis ir jāizmanto lietderīgi. Ne velti sv. Pāvils mums cieši piekodina: “Nekļūstiet neprātīgi, izmantojiet laiku!” Tas nozīmē, neļaujiet ļaunajam garam iekļūt savā sirdī. Būt labam nenozīmē, ka tas ir pašsaprotami. Būt un palikt labam un čaklam visu savu mūžu – tas prasa daudz gudrības un tālredzības.

Mums vienmēr ir jābūt nomodā attiecībā uz Dieva gribu. “Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?” Gudrs cilvēks ir tas, kas pastāvīgi cenšas izprast Dieva gribu. Dieva griba nav skaidri aptverama uzreiz ar vienu rāvienu uz visiem laikiem. Tāpēc mums ir labi jāizprot cerības tikums, jo katra jauna diena var būt pēdējā. Šī pēdējā diena prasa izšķiršanos, jo aiz šīs zemes pēdējā sliekšņa mūs gaida pats Kungs, kura kalpībā esam brīvprātīgi iestājušies. Varbūt Viņš teiks: “Nāc mana Tēva mājokļos!”, varbūt: “Nost, es tevi nepazīstu!” Tikai Kungs ir tas, kas mūs gaida mums atvēlētā laika sprīža beigās. Viņam nav ne pagātnes, ne nākotnes, Viņš dzīvo mūžīgā tagadnē. Turpretī mūsu beigu stundai nesekos cits, nākamais laika sprīdis, pa kuru mēs varbūt varētu aizlavīties garām Dievam. Tikai Jēzus Kristus priekšā mēs aptversim to, ko nozīmē izpildīt Viņa svēto gribu. Tātad katrs mūsu dzīves brīdis ir svarīgs, paliekošs un līdz ar to – derīgs.

Taču kā mēs izturamies pret dārgo Dieva dāvanu – laiku? Svētajos Rakstos ir pārmests, ka cilvēki savas dienas bieži pavada tukšās pļāpās. Dievs pret mums vienmēr izturas nopietni. Tikai ir nepieciešams izmantot mums dāvāto laiku, jo kuru katru brīdi kāds mums to var atņemt. Dievs ņem atpakaļ savas dāvanas, jo tās ir dotas tikai noteiktam laika sprīdim. Noteiktajā brīdī, ne agrāk, ne vēlāk, skanēs Viņa vārdi: “Dod norēķinu par savu laiku!”

Grieķu tekstā sv. Pāvils lieto vārdu “kairos”. Katrs grieķis ar to tūlīt saprata, ka neviens nodzīvotais brīdis vairs nav atsaucams. Ir paruna: “Nevar otrreiz iekāpt tajā pašā upe’”, jo nākamajā mirklī upes ūdens vairs nav tas pats. Dieva aicinājumu darīt labu var īstenot tikai tagad un šajā brīdī. Tikai šajā brīdī es varu vai nu palīdzēt vai atbildēt: “Man nav laika.” Kam mums ir vajadzīgs laiks? Laiks nepieder nevienam. Laiks ir jāņem. Tam, kam nav laika kādam citam, tam nav arī mīlestības.

Steigā un drudžainumā izsmeltās dienas bieži noved cilvēku ļaunā gara iespaidā. Tamdēļ tiek prasīts atšķirt svarīgāko no mazsvarīgākā, tāpat kā kārtīgs zemnieks atšķir kviešus no pelavām. Dievs no mums sagaida līdzdalību un gatavību kaut ko darīt Dieva valstības atnākšanas labā. Tas, kurš nedara neko, tas arī nav pilnvērtīgs cilvēks.

Reiz filozofs un Romas imperators Marks Aurēlijs savu draugu vidū bija uzkrītoši kluss. Likās, ka viņu kaut kas nomāc. Kāds draugs viņam jautāja: “Kas ar tevi šodien ir?” Marks Aurēlijs atbildēja: “Draugs, es šodien pazaudēju visu dienu. Es ne pret vienu nebiju draudzīgs un nevienam neapliecināju savu draudzību.”

Lasot šos Marka Aurēlija vārdus, jājautā: “Cik savas dzīves dienu mēs jau esam pazaudējuši?”

Izmantosim labi savu tagadējo laiku, jo mēs varam to izmantot tikai šodien un šajā stundā! Varbūt rīt jau būs par vēlu. Šodien ir mana diena, un to neviens man nevar atņemt. Šodien nav vakar, šodien nav rīt. Šodien ir šodien, un tā ir mana diena. Tas, kurš grib būt labs tikai rīt, tas šodien vēl ir ļauns. Tas, kurš tikai rīt grib slēgt mieru, tas šodien vēl karo. To, kurš grib darīt nepadarīto rīt, parasti neviens neņem nopietni. Izteicienu “rīt, rīt, bet ne šodien” parasti lieto tikai sliņķi.

Izteiciens “man nav laika” neatlaidīgi iezogas moderno cilvēku savstarpējās attiecībās. Tikai tad, ja mūsu termiņkalendārs ir pilns, mēs jūtamies kā pilnvērtīgi cilvēki. Sv. Pāvils gan saka: “Izmantojiet laiku!”, bet viņš mums arī atgādina, ka pirmajā vietā vienmēr jāliek svarīgākais.

Izbaudi to laika sprīdi, kas tev ir priekšā! Izmanto laiku lietderīgi, jo katru dienu tu saņem ierobežotu laika daudzumu, tā nevar būt ne vairāk, ne mazāk. Vienā ziņā tas ir daudz, otrā – maz...

Ja ir pienācis tev vissvarīgākais brīdis, tad žēlošanās par laika trūkumu ir nevietā. Žēlošanās par laika trūkumu zināmā mērā nozīmē laimes trūkumu. Tas, kurš ir zaudējis izpratni par laika vērtību, ir zaudējis arī izpratni par dzīves vērtību. Tas, kurš vienmēr žēlojas par laika trūkumu, manāmi saīsina savas dzīves garumu.

Vienam no cilvēkiem vienmēr bija laiks. Jau 2000 gadu garumā Viņš mums dāvā savu laiku. Viņš atnāca pie mums savā laikā un mums paņēma mūsu laiku. Viņš atnāca tad, kad bija pienācis Viņa laiks. Lotārs Ceneti mazliet pārfrāzē evaņģēlista Marka stāstu (Mk 6, 30-44) par 5000 civlēku brīnumaino paēdināšanu.

“Un Jēzus redzēja lielu ļaužu pulku. Viņam kļuva šo cilvēku žēl, un Viņš runāja par Dieva mīlestības neiedomājami lielo spēku. Kad bija pienācis vakars, mācekļi teica: “Kungs, atlaid viņus, jo ir vēla vakara stunda, viņiem nav vairs daudz laika.” Bet Viņš atbildēja tiem: “Dodiet jūs paši viņiem laiku no sava laika.” “Kungs, mums pašiem nav laika, un kas mums ir, tas ir daudz par maz priekš tāda pulka ļaužu.” Tomēr vienam no viņiem bija vēl brīva viena stundas trešdaļa. Un Jēzus ņēma šo brīvo stundas trešdaļu savās rokās. Viņš to pacēla augšup, pateicās Dievam un lika mācekļiem izdalīt ļaudīm šo vērtīgo Tēva dāvanu. Un lūk, šī laika mazumiņa pietika visiem un atlika vēl pāri. Un mācekļi varēja dalīt to tālāk, turklāt veselas divpadsmit dienas. Visus pārņēma izbrīns, neiespējamais kļuva iespējams.”

Jēzus nesūtīja ļaudis projām tāpēc, ka Viņam nav laika, bet gan dāvāja viņiem savu laiku un aicināja mācekļus darīt to pašu: “Dodiet viņiem laiku no sava laika mazumiņa!”

Mons. Antons Smelters, “Katoļu Kalendārs 2005”