Šodienas datums: 27.06.2017  |  Vārda dienas: Malvīne, Malvis

Ticības liecinieki

Svētais Meinards – Latvijas pirmais apustulis

(?-1196)

„Zēgebergas klosterī bija kāds cienījamas dzīves un godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa priesteris. Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē kopā ar tirgotājiem, jo vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdza bieži, braukdami kuģos pa Daugavas upi apmeklēt Līvzemi,” tā par Latvijas pirmo apustuli Meinardu hronikās raksta Indriķis.

Meinards bija Augustīniešu ordeņa mūks, Zēgebergas abatijas klostera kanoniķis Holšteinā. Meinards līvu zemē ieradās kopā ar vācu tirgotājiem, lai pildītu priestera pienākumus tirdzniecības punktos Daugavas lejtecē. Spriežot pēc Indriķa apraksta, Meinardam, uzsākot Līvzemes misiju, bija ap 50 gadiem. Vēsturnieki vairās nosaukt precīzu Meinarda dzimšanas gadu, bet tas visticamāk meklējams ap 1130. gadu. Nav zināma arī Meinarda izcelsme.

Ļoti ticams, ka jaunais mūks tikās ar lielo slāvu misionāru svēto Vicelīnu, kurš bija Zēgebergas klostera dibinātājs un nomira 1152. gada 17. maijā. Svētais Vicelīns izcēlās ar savu misionāra aicinājuma patiesīgumu un dziļu dievbijību, ko nespēja sagraut pat lielas grūtības un briesmas, kas bija jāpārdzīvo karu un nemieru laikā. Nelietodams ieročus un varas līdzekļus, viņš pacietīgi un miermīlīgi darbojās, nesdams kristīgās ticības patiesības obodrītu tautai. Meinardam bija iespēja izvēlēties izcilo svētā Vicelīna personību par savas dzīves un misionāra darbības paraugu. Šo iespējamību apliecina Meinarda dzīves gājums.

1158. gadā Lībeka kļuva par spēcīgu atbalsta bāzi vācu tirgoņiem Baltijas jūrā. Vācieši apbrīnojami ātri guva virsroku pār konkurentiem. Atšķirībā no skandināviem, kas tirgojās piekrastē, viņi devās zemes "iekšienē". Vācu tirgoņu darbības aktivitātes pavēra Meinarda misijas iespēju Līvzemes iekšienē. Saskaņā ar uzrakstu uz Meinarda kapa plāksnes Rīgas Doma baznīcā, viņš lībiešu zemē ieradās pēc 1182. gada.

Lai uzsāktu misiju Līvzemē, Meinardam vajadzēja saņemt Polockas kņaza atļauju, kuram lībieši maksāja meslus. Daugavas krastos atradās arī divas krievu ietekmē nonākušās pilis (Koknese un Jersika). Tur mita Polockas kņaza pilnvarotie, karadraudzes un pareizticīgie priesteri. Hronists Indriķis ar lielu izbrīnu ir atzīmējis, ka pareizticīgie kristīgo misiju pagāniem nav uztvēruši par nepieciešamību. Meinardam nācās mērot ceļu uz Polocku, kur misionāru laipni uzņēmuši. Bez misijas atļaujas viņš saņēma arī kņaza dāvanas, tātad zināmu Polockas kņaza aizbildniecību.

Lībekas Arnolda hronikas liecina, ka Meinards pirmajos gados Līvzemē uzturējās tikai vasarās, bet rudenī kopā ar tirgotājiem atgriezās Gotlandē. Vēl Lībekas Arnolds raksta, ka pienākumu Meinards ir veicis pazemīgi, jutis Dieva rokas balstu un redzējis, kā aug klausītāju ticība. Savukārt, Indriķis raksta, ka Meinards apmeties Ikšķilē un uzcēlis koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairāki lībieši: „Dabūjis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kam līvi, kuri vēl bija pagāni, maksāja meslus, un reizē arī saņēmis no viņa dāvanas, minētais priesteris drosmīgi stājās pie Dievam tīkamā darba, sludinādams līviem un uzceldams baznīcu Ikšķiles ciemā. No šī ciema vispirms tika kristīti Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs, un tiem savukārt sekoja citi.”

1185. gadā Meinardam gadījās piedzīvot arī kādu lietuviešu uzbrukumu un kopā ar Ikšķiles lībiešiem meklēt glābiņu mežā. Indriķis hronikās raksta: „Nākamajā ziemā lietuvji nopostīja Līvzemi un ļoti daudzus aizveda gūstā. Glābdamies no viņu niknuma, sludinātājs kopā ar ikšķiliešiem patvērās mežos. Pēc lietuvju atkāpšanās minētais Meinards pārmeta līviem muļķību tāpēc, ka viņiem neesot nekādu nocietinājumu, un apsolīja, ka viņiem tikšot uzceltas pilis, ja viņi nolemšot kļūt par Dieva bērniem un tādi būt. Viņi piekrita, apsolīja to un ar zvērestu apstiprināja, ka pieņemšot kristību.

Tad nu nākamajā vasarā no Gotlandes tika atvesti dzirkaļi. Pa tam līvi vēlreiz apliecināja savu ciešo vēlēšanos pieņemt ticību. Pirms iesāka celt Ikšķiles pili daļa tautas tika kristīta un visi pārējie apsolīja - tiesa, melīgi -, ka kristīšoties pēc pils pabeigšanas. Tā nu virs pamatiem pacēlās mūri. Pils piektā daļa tika celta par sludinātāja līdzekļiem un līdz ar to kļuva par viņa īpašumu; zemi baznīcas celšanai viņš bija nopircis jau iepriekš. Kad pils beidzot nāca gatava, kristītie atkal atkrita, bet vēl neatdzimušie atteicās pieņemt ticību. Tomēr Meinards no sava nodoma neatteicās. Tobrīd zemgaļi, kaimiņi pagāni, izdzirduši par akmeņu celtni un nezinādami, ka akmeņi sastiprināti ar javu, ieradās ar garām kuģu tauvām un savā vientiesībā domāja pili ievilkt Daugavā, bet, stopnieku ievainoti un cietuši zaudējumus, atkāpās.

Kaimiņi salieši maldināja Meinardu ar līdzīgu solījumu un no sava viltus guva labumu, jo viņiem tika uzcelta pils. Sākumā, vienalga ar kādu nodomu, kristījās seši. Viņu vārdi ir Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco.”

13. gadsimta beigās sacerētajās „Atskaņu hronikās” autors Meinardam ir veltījis daudz rindu un piedēvējis labus tikumus:

„Reiz vāciem, kā man atstāstīts,
kāds gudrs vīrs bij nācis līdz,
kam veicās dziesmas, sprediķis,
jo viņš bij īstens priesteris;
par Meinhardu šo kungu sauca,
kas šurp uz Līvzemi nu brauca.
Viņš gudrs bij un tikumīgs,
tādēļ viņam labvēlīgs
bij ikviens no ļaudīm šiem,
kad viņš sludināja tiem.
Ar padomu un mācību,
ar visu savu rīcību
viņš daudziem krietni palīdzēja,
tos kristietībai pievērst spēja,
lai kristiešus tie iemīlētu.”

Meinarda celtās pilis Ikšķilē un Salaspilī, mūsdienu Mārtiņsalā ir pirmās zināmās mūra celtnes Latvijā. Turpat tika izveidots arī Ikšķiles bīskapijas domkapituls, kurā mūki dzīvoja pēc svētā Augustīna ordeņa statūtiem. Tā bija pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā.

Starplaikā starp Ikšķiles un Salaspils pils celtniecību Meinards devās uz Vāciju, kur ar Līvzemē paveikto viņš iepazīstināja domkapitulu un jauno Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II. Stāstītais dziļi iespaidojis klausītājus, starp kuriem ir bijis arī Alberts fon Bushevdens, kurš pēc 13 gadiem pārņēma Meinarda dibinātās bīskapijas vadīšanu. Lībekas Arnolda hronika liecina, ka 1186. gadā arhibīskaps Hartvigs II apstiprināja Meinardu par bīskapu. Bet 1188. gada 1. oktobrī pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu un Meinardu atzina par “viņu (kristiešu) dvēseļu uzraugu”. Šis dokuments atzina Meinarda nopelnus un piemērotību bīskapa amatam.

Uzaicinājis dažus līdzbraucējus, Meinards atgriezās lībiešu zemē. Uzaicināto vidū droši vien ir bijis arī cisterciešu mūks Teodoriks, par kura pirmo misiju novadu kļuva Turaidas lībiešu zemes. Te Teodorika darbība izrādījās ļoti auglīga, kristīgo ticību pieņēma arī viens no ievērojamākajiem lībiešu vadoņiem – Kaupo.

Neievērojot atsevišķas neveiksmes, Meinarda autoritāte auga un nostiprinājās. Tam apstiprinājums atrodams arī aptuveni simts gadus vēlāk rakstītās "Atskaņu hronikas" stāstos par Meinarda brīnumdarbiem:

„Tas bija liela bada dienās.
Ar savu sirdi žēlīgo
viņš visu savu ēdamo
izdāļāja nabagiem,
pats ciezdams badu līdz ar tiem.
Lai atvieglotu viņa raizi,
tam tirgotāji sūtīj' maizi,
ar kuru tomēr nepietika.
Ar pūlēm tik viņš vesels tika.
Tam dieva zīme parādījās:
kalps apcirkņos reiz ieskatījās
un redzēja, ka pilni tie.
Ir žēlīgs mūsu dievs, nudie':
kas viņam dod, tam atmaksā
viņš allaž visā pilnībā.
Kad to šis kungs nu redzēja,
tad nabagos viņš sasauca
un dieva balvu izdalīja,
kā svētos rakstos sacīts bija.
Dievs saka evaņģēlijā
uz bagātajiem ļaudīm tā:
“Ko nabagiem bez viltus nesat,
to man jūs pasnieguši esat.””

Šis visticamāk ir izdomāts notikums, bet tas liecina, ka nostāsti par Meinardu, kuru pēc nāves izsludināja par svēto, bija dzirdami ne tikai viņa dzīves laikā.

Meinarda darbošanās misijas darbā izpelnījās atzinību arī Romā. Pāvesta Celestīna III laikā, 1193. gada 27. aprīlī konsistorija izteica atzinību Meinarda misionāra dzīvei un sekmīgajam darbam. Tomēr Meinarda misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešu un zemgaļu iebrukumi, kā arī lībiešu nenoteiktība un svārstība, kuru savās hronikās ir aprakstījis Indriķis:

„Taču pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu, un vairs nebija neviena, kas pieņemtu ticību. Nav brīnums, ka sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes; viņi iedomājās, ka atbrīvojas no ūdenī saņemtās kristības, nomazgājoties Daugavā un nosūtot kristību atpakaļ uz Vāciju.

 Kad minētais bīskaps redzēja, cik stūrgalvīgi ir līvi un ka viņa pūliņi bijuši veltīgi, viņš sapulcēja garīdzniekus un brāļus un, gribēdams atgriezties mājās, devās uz tirgotāju kuģiem, kas jau gatavojās uz Lieldienām [1195. gada 2. aprīlis vai 1196. 21. aprīlis] braukt uz Gotlandi.”

Par tādu Meinarda iespējamo rīcību lībieši bija ļoti satraukti. Lībiešiem bija pastāvīgs kontakts ar Gotlandi un saviem draugiem, kas tos vienmēr informēja par notikumiem Visbijā tirdzniecības, politikas un militāro pasākumu laukā. Viņi bija dzirdējuši, ka no Gotlandes var ierasties krusta karotāji un tas viņus biedēja. Indriķis turpina:

„Tāpēc viltīgajiem līviem radās bažas un aizdomas, ka pār viņiem nāks kristiešu karaspēks, un viņi lūkoja ar viltu, asarām un daudzos citos veidos bīskapu liekulīgi atsaukt atpakaļ, sacīdami - tāpat kā reiz ļaudis sacīja svētajam Mārtiņam, taču ne jau tādā pašā nolūkā: “Kālab tu mūs pamet, tēvs, un kā rokās mūs, pamestos, atstāj? Jo gans, iedams projām, savas avis lemj briesmīgajām vilku rīklēm.” Un līvi paši vēlreiz apsolīja pilnībā pieņemt ticību. Godprātīgais vīrs noticēja ikvienam vārdam un, paklausot tirgotāju padomam un reizē paļaudamies uz karaspēka ierašanos, atgriezās kopā ar līviem, jo daži vācieši un kādi dāņi un norvēģi, kā arī atsevišķu tautu piederīgie bija apsolījuši vajadzības gadījumā atvest karaspēku. Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu, sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!”, un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls un vadmala. (Tie bija tirgonim adresēti vārdi). Sirds sarūgtinājums tad nevaldīja vairs asaras, viņš devās pāri uz Ikšķili un patvērās savā mājā. Viņš nolika dienu, kurā sanākt tautai, lai atgādinātu tai solījumu, bet šie ne dienu ievēroja, ne solījumu pildīja. Tad viņš, apspriedies ar savējiem, nolēma doties uz Igauniju, lai kopā ar tirgotājiem, kas tur bija pārlaiduši ziemu, brauktu tālāk uz Gotlandi. Tikmēr līvi bija iecerējuši viņu ceļā nogalināt, taču turaidietis Anno (viens no šī novada vecākajiem, kas iespējams ir bijis viens no pirmajiem Turaidā kristītajiem lībiešiem) viņu brīdināja un ieteica doties atpakaļ. Un tā viņš lielā satraukumā, nespēdams atstāt zemi, atgriezās Ikšķilē.

 Tāpēc viņš slepus aizsūtīja savu vēstnesi, brāli Teoderihu no Turaidas, pie pāvesta kunga pēc padoma. Teoderihs, redzēdams, ka nespēj tikt laukā no zemes, ar dievbijīgu viltu pārvarēja līvu radītos šķēršļus, jādams uz zirga un paņēmis līdzi stolu, grāmatu un svētīto ūdeni, it kā gribētu apraudzīt kādu slimnieku. To viņš, atbildēdams uz ceļinieku jautājumiem, arī uzdeva par sava ceļa iemeslu, tā tika laukā no zemes un nokļuva pie visuaugstā priestera [1195./1196.]. Visuaugstais priesteris, uzzinājis kristīto skaitu, nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu.

Pa to laiku bīskaps Meinards - lai svēta viņa piemiņa! - pēc daudziem pūliņiem un sarūgtinājumiem iegūla slimības gultā un, saprazdams, ka mirs, sasauca visus Līvzemes un Turaidas vecākos un vaicāja, vai tie pēc viņa nāves gribētu palikt bez bīskapa. Bet viņi visi kā viens apliecināja, ka labprātāk gribētu, lai viņiem būtu kāds bīskaps un tēvs. Un pēc īsa brīža bīskaps beidza savas mūža dienas.”

Bīskaps Meinards nomira 1196. gadā vai nu 14. augustā, vai 11. oktobrī un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā. Vēlāk, visticamāk 14. gadsimta beigās, Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Tur ir uzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefu attēlojumu un piemiņas uzrakstu. 1993. gada 8. augustā Baznīca kanonizēja Meinardu par Latvijas un Igaunijas apustuli.

Gan Lībekas Arnolds, gan Indriķis izceļ Meinarda pazemību, pacietību un gatavību ziedoties misijai. Viņš dzīvoja un darbojās kā svētā Augustīna māceklis un Vicelīna skolnieks. Pirmā bīskapa darbība bija ļoti vienpatna, atbalsts nāca tikai no Gotlandes tirgoņiem. Brēmenes arhibīskaps par viņu nevarēja parūpēties, jo politiskā aina Eiropā veidojās tā, ka Ziemeļvācijā nevienam neinteresēja Austrumbaltijas misija. Arī Roma par Līvzemi parūpējās vienīgi tik daudz, ka izsniedza Meinardam bullu, kas ļāva izvēlēties līdzgaitniekus, taču rīkoties Meinardam nācās vienam.

Meinards ar cieņu izturējās pret vietējo iedzīvotāju tradīcijām, iemācījās viņu valodu, rūpējas par jaunu priesteru audzināšanu. Viņš nekad nepielietoja vardarbību savā kalpojumā, bet vienmēr bija miera apustulis. Meinarda laikabiedrs Neiminsteres klostera abats Sido (1147-1201) bīskapijas darbu Līvzemē 1196. gadā vēroja cerību pilns, kā plaukstošu tā Kunga vīna dārzu.

Vēsturnieks Roberts Feldmanis raksta: „Meinardam mirstot, varēja likties, ka viņa apmēram divu gadu desmitu ilgā, uzticīgā darbošanās lībiešu un latvju starpā, nesot tiem patiesību, ir kā dziestošs ugunskurs. Lielā uzticībā, pacietībā un pastāvēšanā, tiešo nāves draudu priekšā, sīksti gūtie redzamie panākumi šķita izgaistam. Palika tikai viņa personīgās uzticības neapēnotais paraugs, svētīgā pasludinātāja un apliecinātāja, moceklim līdzīga Kristus kalpa vaiņags.

Dievs tomēr vēlēja, ka šeit it kā dziestošajai dzirkstij bija apsolījums savā laikā uzliesmot.

Meinarda misija šajā pasaulē ir vēstījums kristīgajai Baznīcai. Laikmetā, kad cilvēces likteņi un darbi kā svaru kausi svārstījās spēcīgos un krasos vēzienos, kad nāca jauna dvesma – brāzmaina nepacietība aizsteigties priekšā Dievam Viņa valstības uzcelšanā, laužot pretestību ar šķēpu un uguni – atgriezt vai iznīcināt tautas un cilvēkus, Meinards – jau šo plūdu apņemts, no Zēgebergas atrauts Livonijas neviesmīlīgajos krastos līdz ar svēto apustuli Pāvilu, Benediktu, Bonifāciju, Ansgaru, Adalbertu, Vicelīnu apliecina savam laikmetam un visiem nākamajiem laikiem paša Kristus ceļu – Viņa apliecinātāju un mocekļu ceļu šajā pasaulē un cilvēcē, svētīgo un lēnprātīgo ceļu, kam novēlēts zemi iemantot...”

Sagatavoja Ingrīda Puce
Pārpublicēts no izdevuma „Mieram tuvu”

Atpakaļ uz sadaļu "Ticības liecinieki"