Šodienas datums: 27.04.2017  |  Vārda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Vatikāna II koncila dokumenti

Dekrēts par ordeņa dzīves piemērotu atjaunošanu "Perfectae Caritatis"

 Cenšanās sasniegt pilnīgu mīlestību evaņģēlisko padomu ceļā sakņojas Dievišķā Mācītāja mācībā un piemērā. Tā ir izcila debesu Valstības pazīme, kā to svētais Koncils ir jau iepriekš noteicis Konstitūcijā, kas sākas ar vārdiem “Lumen Gentium”. Tagad šis pats Koncils grib runāt par to institūtu dzīvi un disciplīnu, kuru locekļi uzņemas pienākumu dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā; Koncils vēlas rūpēties arī par viņu vajadzībām, saskaņā ar mūsu laiku prasībām.

Jau no iesākuma Baznīcā bija gan vīrieši, gan sievietes, kuri ar evaņģēlisko padomu pildīšanas palīdzību vēlējās lielākā brīvībā un uzticībā sekot Kristum, dzīvojot īpašā veidā Dievam veltītu dzīvi. Daudzi no viņiem, Svētā Gara iedvesmoti, dzīvoja vientuļnieku dzīvi vai izveidoja ordeņu saimes, kuras Baznīca labprāt ar savu autoritāti apstiprināja. Tādā veidā, saskaņā ar Dieva nodomu radās apbrīnojama ordeņu kopienu dažādība, kas lielā mērā palīdzēja panākt to, ka Baznīca ir piemērota ne tikai katram labam darbam (sal. 2 Tim 3, 17) un gatava kalpot Kristus Miesas celšanā (sal. Ef 4, 12), bet arī izrādījās, ka ir izdaiļota ar dažādām savu bērnu dāvanām, kā greznota līgava savam vīram (sal. Atkl 21, 2); caur to arī atklājas daudzveidīgā Dieva gudrība (sal. Ef 3, 10).

Šajā lielajā dāvanu daudzveidībā visi tie, kurus Dievs aicina praktizēt evaņģēliskos padomus un, kas uzticīgi tos ievēro, īpašā veidā upurē sevi Kungam, sekojot Kristum, kas pats jaunavīgs un nabadzīgs (sal. Mt 8, 20; sal. Lk 9, 58) caur paklausību līdz pat krusta nāvei (sal. Fil 2, 8) ir atpestījis un svētdarījis cilvēkus. Tā, mīlestības mudināti, ko Svētais Gars ir ielējis viņu sirdīs (sal. Rom 5, 5), arvien vairāk dzīvo Kristus un Viņa Miesas, kas ir Baznīca (sal. Kol 1, 24), labā. Tāpēc jo dedzīgāk viņi vienojas ar Kristu caur šādu pašupurēšanos, kas aptver visu dzīvi, jo vairāk nostiprinās Baznīcas dzīve, bet viņu apustulāts nes bagātīgākus augļus.

Lai dzīves lielā vērtība, upurēta caur evaņģēlisko padomu profesiju, un tās nepieciešamais uzdevums mūsu laikos kalpotu Baznīcas lielākam labumam, pašreizējais svētais Koncils izdod sekojošos rīkojumus, kuri attiecas tikai uz ordeņu un apvienību, kas dzīvo kopīgi bez svētsolījumiem, tomēr saglabājot īpašo raksturu, kā arī sekulārinstitūtu piemērotas dzīves un disciplīnas atjaunošanas vispārējiem principiem. Sīkākus priekšrakstus par šo principu pareizu izskaidrošanu un pielietošanu pēc Koncila izdos kompetentas Baznīcas iestādes.

2. Ordeņa dzīves piemērotā atjaunošana aptver kā pastāvīgu atgriešanos pie ikkatras kristīgās dzīves avotiem un pirmatnējā gara, kas atdzīvina institūtus, tā arī to piemērošanu laikmeta mainīgajiem apstākļiem. Šo atjaunošanu, vadoties no Svētā Gara iedvesmas un Baznīcas norādījumiem, ir jāizved saskaņā ar sekojošiem principiem:

a) Tā kā ordeņa dzīves augstākā norma ir Evaņģēlijā norādītā sekošana Kristum, visiem institūtiem šī norma ir jāuzskata par savu augstāko regulu.

b) Tas, ka institūtiem ir savs īpašs raksturs un savi uzdevumi, ir derīgi pašai Baznīcai. Tādēļ nepieciešams uzticīgi iepazīt un saglabāt Dibinātāju garu un īstos nodomus, kā arī veselīgās tradīcijas, jo tas viss veido katra institūta mantojamo īpašumu.

c) Visiem institūtiem ir jāpiedalās Baznīcas dzīvē un jāpiesavinās, kā arī, atbilstoši savam raksturam un spēju līmenim, jāatbalsta tās iniciatīvas un nodomus sekojošās nozarēs, kā Bībele, liturģija, dogmatika, pastorālā darbība, ekumenisms, misijas un sociālā darbība.

d) Institūtiem nepieciešams veicināt to, lai viņu locekļi pienācīgi pazītu dzīves apstākļus, cilvēkus, laikmetu un Baznīcas vajadzības, un proti, tai nolūkā, lai, ticības gaismā saprātīgi novērtējot mūsdienu pasaules stāvokli un kvēlojot apustuliskajā dedzībā, viņi varētu sekmīgāk palīdzēt cilvēkiem.

e) Tā kā ordeņa dzīves galvenais uzdevums ir tas, lai ordeņa locekļi sekotu Kristum un vienotos ar Dievu, pateicoties evaņģēlisko padomu profesijai, ir nepieciešams patiešām saprast, ka pat vislabākā piemērošanās mūslaiku vajadzībām izrādīsies nesekmīga, ja to neiedzīvinās gara atjaunošanās, kurai ir vienmēr jāierāda pirmā vieta, pat ārējā darbībā.

3. Dzīves, lūgšanas un darba veidam ir labi jāatbilst ordeņa locekļu fiziskajām un psihiskajām spējām mūsdienās, kā arī – attiecīgi katra institūta raksturīgajām prasībām – apustulāta vajadzībām, kultūras prasībām, sabiedriskiem un ekonomiskiem apstākļiem, tas ir jāievēro visur, īpaši misiju apgabalos.

Saskaņā ar šiem pašiem kritērijiem ir jāpārbauda institūtu pārvaldes veids.

Tāpēc ir attiecīgi jārevidē konstitūcijas, „pārvaldes likumi” (direktoriji), paradumu grāmatas (libri usuum), lūgšanu grāmatas, ceremoniāli un tamlīdzīgas grāmatas, bet pēc novecojušo priekšrakstu novēršanas tās ir jāsaskaņo ar šī svētā Koncila izdotajiem dokumentiem.

4. Sekmīgu atjaunošanos un pienācīgu piemērošanu var panākt tikai tad, ja līdzdarbosies visi institūta locekļi.

Taču vienīgi kompetentām varām, it sevišķi ģenerālkapitulām, pienākas noteikt piemērotas atjaunošanas normas un izdot likumus, kā arī radīt iespēju saprātīgai un pietiekamai pārbaudei; bet, ja likums to pieprasa, tad ir nepieciešams, lai tos apstiprinātu arī Svētais Krēsls vai vietējie ordināriji. Lietās, kas attiecas uz visu institūtu, priekšniekiem ir nepieciešams attiecīgā veidā ņemt vērā un uzklausīt savu padoto domas.

Mūķeņu klosteru piemērotai atjaunošanai secinājumus un lēmumus var iegūt arī federāciju sapulcēs vai citās likumīgi sasauktajās sanāksmēs.

Tomēr lai visi atceras, ka atjaunošanās cerība balstās drīzāk uz dedzīgāku regulu un konstitūciju ievērošanu, bet ne uz likumu vairošanu.

5. Visiem institūciju locekļiem ir sevišķi jāapzinās, ka ar evaņģēlisko padomu profesiju viņi ir atbildējuši Dieva aicinājumam tādā nozīmē, ka dzīvo vienīgi Dievam, miruši ne tikai grēkam (sal. Rom 6, 11), bet arī atsacījušies no pasaules. Jo visu savu dzīvi ir veltījuši kalpošanai Viņam, kas rada zināmu sevišķu konsekrāciju, kuras saknes sniedzas dziļi kristības konsekrācijā un to pilnīgāk izsaka.

Tā kā šo veltīšanos ir pieņēmusi Baznīca, tad ordeņa personām ir jāzina, ka tās ir veltītas arī kalpošanā Baznīcai.

Tāda veltīšanās kalpošanā Dievam lai viņos mudina vingrināšanos tikumos, it sevišķi pazemībā un paklausībā, stiprumā[1] un šķīstībā, ar kuru palīdzību mēs piedalāmies Kristus sevis pazemošanā (sal. Fil 2, 7-8), kā arī Kristus dzīvē saskaņā ar garu (sal. Rom 8, 1-13).

         Tādā veidā ordeņa personas, uzticīgas savai profesijai, atstājot visu Kristus dēļ (sal. Mk 10, 28), lai seko Viņam (sal. Mt 19, 21) kā vienīgi Nepieciešamajam, klausot Viņa vārdus (sal. Lk 10, 39) un rūpējoties par Viņa lietām (sal. 1 Kor 7, 32).

Tādēļ katra institūta locekļiem kā tādiem, kas izņēmuma veidā un pirmām kārtām meklē Dievu, ir nepieciešams savienot kontemplāciju, caur kuru viņi savās domās un sirdī nepārtraukti paliktu pie Viņa, ar apustulisku mīlestību, pateicoties kurai, tie censtos iesaistīties Pestīšanas darbā un Dieva Valstību izplatīšanā.

6. Tie, kas uzņemas pienākumu pildīt evaņģēliskos padomus, lai, pirmām kārtām, meklē un mīl Dievu, kas pirmais mūs ir iemīlējis (sal. 1 J 4, 10) un lai visādās situācijās cenšas dzīvot ar Kristu Dievā apslēptu dzīvi (sal. Kol 3, 3), no kuras izriet un tiek stimulēta tuvākā mīlestība pasaules pestīšanas un Baznīcas celšanas labā. Tāpat arī šī mīlestība atdzīvina evaņģēlisko padomu pildīšanu un to virza.

Tāpēc institūta locekļiem nepieciešams ar nemitīgu centību, balstoties uz autentiskiem kristīgā garīguma avotiem, izkopt lūgšanas garu un pašu lūgšanu. Pirmām kārtām, lai ik dienas pie rokas ir Svētie Raksti, lai caur Dievišķo Rakstu lasīšanu un pārdomāšanu iegūtu „visu pārspējošo Jēzus Kristus pazīšanu” (sal. Fil 3, 8). Lai piedalās svētajā liturģijā, saskaņā ar Baznīcas mācību, ar iekšēju un ārēju dievbijību, sevišķi Vissvētākā Euharistijas noslēpuma svinēšanā un no šī visbagātākā avota smeļ spēkus savai garīgajai dzīvei.

Tā stiprināti pie Dieva Likuma un svētā altāra galda, lai viņi ar brāļu mīlestību mīl Kristus locekļus, bērna garā godā un mīl savus ganus, lai arvien ciešāk dzīvo līdz un jūt līdzi Baznīcai un pilnīgi sevi velta tās misijai.

7. Institūti, kas ir pilnīgi veltīti kontemplācijai, tā kā to locekļi nošķirtībā un klusumā, pastāvīgā lūgšanā un dedzīgā gandarīšanā nodarbojas vienīgi ar Dievu, vienmēr saglabā, kaut arī steidzinātu aktīva apustulāta nepieciešamība, izcilu vietu Kristus Mistiskajā Miesā, kurā „ne visiem locekļiem tas pats uzdevums” (Rom 12, 4). Jo viņi saliek Dievam pilnīgu slavas upuri un vairo Dieva tautas spožumu ar bagātīgiem svētuma augļiem, pamudina to ar savu piemēru un veicina tās augšanu, pateicoties noslēpumainai apustuliskai auglībai. Tādā veidā tie ir Baznīcas rota un debesu žēlastību avots. Taču arī šo institūtu dzīvesveids ir revidējams saskaņā ar iepriekš minētajiem piemērotās atjaunošanas principiem un kritērijiem, tomēr pilnībā saglabājot viņu nošķirtību no pasaules un kontemplatīvās dzīves īpašos vingrinājumus.

8. Baznīcā ir ļoti daudz gan klerikālu, gan laju institūtu, kas nododas dažādiem apustuliskiem darbiem, saskaņā ar doto žēlastību tiem ir dažādas dāvanas: gan kalpošanas dāvana garīgos kalpojumos, gan mācīšanas dāvana mācību darba izpildē, gan aizrādīšanas dāvana aizrādījumu izteikšanā; kas nodarbojas ar dāvanu dalīšanu, lai dara to vienkāršībā, kas dara žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku (sal. Rom 12, 5-8). „Dažādas ir žēlastību dāvanas, taču viens un tas pats gars” (sal. 1 Kor 12, 4).

Šajos institūtos apustuliskais darbs un labdarība atbilst pašai ordeņa dzīves būtībai,  kā svēts kalpojums un īpašs mīlestības darbs, ko Baznīca tiem ir uzticējusi un, kuru ir jāizpilda

Baznīcas vārdā. Tādēļ visai ordeņa locekļu dzīvei ir jābūt apustuliskā gara caurstrāvotai, bet visai tās apustuliskajai darbībai ir jānes ordeņa garīguma zīmogs. Tātad, lai ordeņu locekļi varētu, pirmām kārtām, atbildēt uz savu aicinājumu sekošanā Kristum un kalpot Kristum Viņa locekļos, apustuliskajai darbībai ir jāizriet no iekšējās savienošanās ar Viņu. Tajā balstās arī mīlestība uz Dievu un tuvāko.

Tādēļ minētajiem institūtiem savas regulas un paradumus ir attiecīgi jāpiemēro apustulāta prasībām, kam tie ir sevi veltījuši. Bet tā kā ordeņa dzīvei, veltītai apustuliskajam darbam, ir dažādas formas, nepieciešams šo dažādību ņemt vērā piemērotās atjaunošanas darbā, un dažādos institūtos to locekļu dzīve kalpošanā Kristum ir jāattīsta ar piemērotiem un viņiem atbilstošiem līdzekļiem.

9. Ir uzticīgi jāsaglabā – kā Austrumos, tā Rietumos – godājamā monastiskās dzīves institūcija, kas ilgu gadsimtu gaitā ir guvusi lielus nopelnus Baznīcas un sabiedrības priekšā, tai ir jāspīd arvien spožāk saskaņā ar savu īpašo garu. Mūku galvenais uzdevums ir pildīt savu pazemīgo un reizē cildeno kalpošanu Dieva Majestātes priekšā, dzīvojot starp klostermūriem, vai nu sevi pilnīgi upurējot Dieva godināšanai apslēptā dzīvē vai arī uzņemoties, saskaņā ar likumu, kaut kādus apustulāta vai kristīgās žēlsirdības darbus. Lai tad viņi, saglabājot savas institūcijas raksturu, atjauno senās labdarības tradīcijas un piemēro tās patreizējām dvēseļu vajadzībām tādā veidā, lai klosteri rādītu labu piemēru un veicinātu kristīgās tautas attīstību.

Tāpat arī ordeņiem, kas saskaņā ar savām regulām vai konstitūcijām cieši vieno apustulisko dzīvi ar lūgšanas pienākumu un monastiskiem priekšrakstiem, ir tā jāsaskaņo savs dzīves veids ar tiem piemērotā apustulāta prasībām, lai uzticīgi saglabātu savu dzīves formu, kurai ir ļoti liela nozīme Baznīcas dzīvē.

10. Pasaulīgo cilvēku, kā vīriešu, tā arī sieviešu, monastiskais dzīves veids ir visā pilnībā evaņģēlisko padomu profesijas kārtas nozīmē. Tādēļ arī svētais Koncils augstu novērtē šādu dzīves veidu, tā lielo palīdzību Baznīcai pastorālajā pienākumā mācīt jaunatni, kopt slimos un izpildīt citus kalpojumus, kā arī stiprina šos cilvēkus viņu aicinājumā un pamudina, lai tie pieskaņotu savu dzīvi mūsdienu prasībām.

Svētais Koncils apliecina, ka nav nekādu šķēršļu, lai Brāļu ordeņos – saglabājot viņu neklerikālo raksturu – daži locekļi, kuriem ģenerālkapituls to ieteic, saņemtu augstākās svētības, lai apmierinātu priesteriskās kalpošanas vajadzības savās klostermājās.

11. Sekulārie institūti, kaut arī tie nav ordeņu institūti, tomēr uzņemas īstu un pilnīgu, Baznīcas atzītu, evaņģēlisko padomu profesiju pasaulē. Šī profesija zināmā veidā liecina par pasaulē dzīvojošo vīriešu un sieviešu, laju un garīgās kārtas pārstāvju konsekrāciju. Tādēļ sevišķi viņiem ir nepieciešams censties sevi pilnīgi veltīt Dievam pilnīgā mīlestībā, bet pašiem institūtiem ir jāsaglabā savs īpašais un sevišķais, tas ir, pasaulīgais raksturs, lai viņi varētu pasaulē un it kā no pasaules puses sekmīgi un visur darboties apustulātā, kura dēļ tie ir radušies.

Tomēr tādiem institūtiem labi jāapzinās, ka netiks galā ar šo svarīgo uzdevumu, ja locekļi nebūs tik cītīgi izglītoti un sagatavoti darbam Dieva un cilvēku lietās, lai viņi pasaulē patiešām būtu par raugu Kristus Miesas stiprināšanai un attīstībai. Tādēļ priekšniecībai visā nopietnībā jācenšas dot pienācīgu formāciju saviem padotajiem, sevišķi garīgo, un atbalstīt viņu tālāko pilnveidošanos.

12. Kā neparastu žēlastības dāvanu ir augstu jāvērtē šķīstība “debesu Valstības dēļ” (Mt 19, 12), ko kā svētsolījumu saliek ordeņa personas. Šķīstība taču sevišķā veidā piešķir brīvību cilvēka sirdij (sal. 1 Kor 7, 32-35), lai tā arvien vairāk degtu mīlestībā uz Dievu un visiem cilvēkiem; tādēļ šķīstība ir īpaša debesu labumu zīme un ļoti piemērots līdzeklis ordeņa personām labprātīgas veltīšanās kalpošanā Dievam un apustuliskajā darbā atvieglināšanā. Tādā veidā tā visiem kristiešiem atgādina Dieva iestādītās brīnišķās laulības, kas visā pilnībā atklāsies nākamajā pasaulē, pateicoties kurām, Kristus ir Baznīcas vienīgais Līgavainis.

Tāpēc ir nepieciešams, lai ordeņa personas, cenšoties palikt uzticīgas savai profesijai, ieticētu Kunga vārdiem un, paļaudamās uz Dieva palīdzību, pārgalvīgi neuzticētos saviem spēkiem, bet gan praktizētu mērdēšanos un ierobežotu savus jutekļus. Lai tās neatstāj novārtā arī dabiskos līdzekļus, kas nāk par labu dvēseles un miesas veselībai. Pateicoties tam, netiks pieļauts sevi pavedināt maldīgām doktrīnām, kas lielīgi apgalvo, ka pilnīga atturība ir neiespējama vai kaitīga cilvēka attīstībai, un, vadoties pēc zināma garīgā instinkta, tās atmetīs visu, kas var apdraudēt šķīstību. Bez tam visiem, bet it sevišķi priekšniekiem, ir jāatcerās, ka saglabāt šķīstību ir vieglāk tad, ja starp ordeņa locekļiem valda īstā brāļu mīlestība kopējā dzīvē.

Tā kā pilnīgas atturības ievērošana skar dziļākās cilvēka dabas tieksmes, kandidāti lai nesaliek šķīstības svētsolījumu un lai netiek pie tā pielaisti, kamēr nebūs izturējuši patiesi pietiekamus pārbaudījumus un sasnieguši pienācīgu psihisko un emocionālo briedumu. Tie ir ne tikai jābrīdina no briesmām, kas apdraud šķīstību, bet arī jāpanāk tas, lai viņi Dievam veltīto celibātu uzskatītu arī par savas pašu personības attīstības līdzekli.

13. Brīvprātīgi pieņemto nabadzību Kristum sekošanas nolūkā, kura ir ļoti augstu vērtēta zīme mūsdienās, ordeņa personām ir uzcītīgi jāpraktizē, vajadzības gadījumā  pat jāizteic jaunās formās. Pateicoties tai, viņi piedalās Kristus nabadzībā, kurš būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti (sal. 2 Kor 8, 9;  Mt 8, 20).

Kas attiecas uz ordeņa nabadzību, tad nepietiek būt atkarīgam no priekšniecības laicīgās mantas lietošanā, bet ir nepieciešams, lai ordeņa personas ievērotu nabadzību kā darbībā, tā arī garā, lai viņu manta būtu debesīs (sal. Mt 6, 20).

Lai visi, katrs savā pienākumā, uzskata sevi par pakļautu vispārējam darba likumam un tādā veidā, iegūstot līdzekļus, kas ir nepieciešami viņu iztikai un ārējai darbībai, lai atmet visādas pārmērīgas rūpes un uzticas Debesu Tēva Apredzībai (sal. Mt 6, 25).

Savās konstitūcijās ordeņi paredz atļaut saviem locekļiem atteikties no ģimenes īpašuma, ko tie būtu jau ieguvuši vai varētu nākotnē saņemt.

Pašiem institūtiem, ņemot vērā vietējos apstākļus, ir jācenšas dot it kā kopīga liecība par nabadzību; tiem ir labprāt no sava īpašuma jādod kaut kādu daļu citām Baznīcas vajadzībām un nabagu uzturēšanai, kurus visām ordeņa personām ir jāmīl Kristus garā (sal. Mt 19, 21; 25, 34 - 46; Jk 2, 15 - 16; 1 J 3, 17). Institūtu provincēm un mājām ir savstarpēji jāizpalīdz ar savām laicīgajām mantām, lai labāk apgādātās palīdzētu tām, kas cieš trūkumu.

Kaut arī institūtiem, saskaņā ar savām regulām un konstitūcijām, ir tiesības uz īpašumu, kas ir nepieciešams to uzturēšanai un ārējai darbībai, tomēr ir jāsargājas no visāda veida greznības, pārmērīgas peļņas un mantas krāšanas.

14. Ar paklausības profesiju ordeņa personas pilnīgi novēl savu gribu Dievam, it kā saliek sevi par upuri, un, pateicoties tam, stiprāk un drošāk savienojas ar Dieva Pestītāja gribu. Tādēļ pēc Jēzus Kristus parauga, kas ir atnācis, lai pildītu Tēva gribu  (sal. J 4, 34; 5, 30; Ebr 10, 7; Ps 38, 9) un “pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7) mācījās paklausību no tā, ko izcieta (Ebr 5, 8) – ordeņa personas, Svētā Gara mudinātas, ticībā pakļaujas priekšniekiem, kas ir Dieva vietnieki, un viņu vadībā sevi veltī kalpošanā visiem brāļiem Kristū, kā pats Kristus, paklausot Tēvam, kalpoja brāļiem un atdeva savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem (sal. Mt 20, 28; J 10, 14 - 18). Tādā veidā viņi arvien ciešāk saistās ar Baznīcas kalpošanu un cenšas sasniegt Kristus brieduma pilnības mēru (sal. Ef 4, 13).

Tādēļ lai ordeņa personas ticības un mīlestības garā uz Dieva gribu, atbilstoši regulas un konstitūcijas priekšrakstiem, izrāda saviem priekšniekiem pazemīgu padevību, izmantojot prāta un gribas spēkus, kā arī dabas un žēlastības dāvanas viņu norādījumu izpildīšanā un sev uzticēto uzdevumu veikšanā ar pārliecību, ka saskaņā ar Dieva plānu piedalās Kristus Miesas celšanā. Tāda paklausība ordenī ne tikai nesamazina cilvēka personības godu, bet arī ved to uz pilnīgu briedumu, vairojot Dieva bērnu brīvību.

Savukārt, priekšnieki, kuriem ir jāatbild par sev uzticētajām dvēselēm (sal. Ebr 13, 17), paši esot padoti Dieva gribai savu uzdevumu pildīšanā, lai veic pārvaldīšanas darbu kalpošanas garā attiecībā uz brāļiem tā, lai caur to izrādītu mīlestību, ar kādu Dievs viņus mīl. Lai padotos vada kā Dieva bērnus un ar cieņu pret cilvēka personu cenšas panākt to, lai viņu paklausība būtu labprātīga. Tādēļ lai atvēl viņiem pienācīgu brīvību, sevišķi attiecībā uz Gandarīšanas sakramentu un garīgo vadību. Lai māca saviem padotajiem līdzdarboties ar aktīvu paklausību un atbildības sajūtu pienākumu izpildīšanā un uzdevumu veikšanā. Tādēļ lai priekšnieki labprāt uzklausa ordeņa locekļu domas un pamudina tos uz kopēju sadarbību institūta un Baznīcas labā, tomēr, atstājot spēkā savu  varu pieņemt lēmumus un pavēlot to, kas darāms.

Lai Kapitulas un Padomes uzticīgi izpilda sev uzticētos pārvaldes uzdevumus un atbilstošā veidā apliecina visu locekļu līdzdalību un rūpes visas kopienas labā.

15. Kopīgai dzīvei pēc pirmatnējās Baznīcas parauga, kurā daudzi ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele (sal. Apd 4, 32), ir jānorit pastāvīgā lūgšanā un tā paša gara kopībā (sal. Apd 2, 42), stiprinātai ar Evaņģēlija mācību, svēto liturģiju, bet it īpaši ar Euharistiju. Ordeņa personām kā Kristus locekļiem brāļu mīlestībā ir godbijībā jāpārsteidz vienam otru (sal. Rom 12, 10), cits cita nastas nesot (sal. Gal 6, 2). Ja Dieva mīlestība ir ielieta sirdīs caur Svēto Garu (sal. Rom 5, 5), ordeņa saime kā īsta ģimene,  sapulcināta Kunga vārdā, var priecāties par Viņa klātbūtni (sal. Mt 18, 20). Bet mīlestība ir likuma piepildījums (sal. Rom 13, 10) un pilnības saite (sal. Kol 3, 14), un mēs zinām, ka, pateicoties tai, esam pārgājuši no nāves uz dzīvību (sal. 1 J 3, 14). Turklāt brāļu vienība liecina par Kristus atnākšanu (sal. J 13, 35; 17, 21) un ir varena apustuliskā spēka avots.

Lai starp ordeņa locekļiem būtu ciešākas brālības saites, tad tos, kas tiek saukti par konversiem, palīgiem vai kaut kā citādi, aktīvāk jāiesaista kopienas dzīvē un darbos. Ja apstākļi patiešām nepieprasa citu atrisinājumu, ir jācenšas, lai sieviešu institūtos būtu tikai viena māsu kategorija. Tad ir jāsaglabā tikai tāda personu atšķirība, kādu pieprasa darbu dažādība, kuriem māsas ir nozīmētas vai nu sevišķa Dieva aicinājuma, vai īpašu dotību dēļ.

Turpretī vīriešu klosteri vai institūti, kas tikai pa daļai ir klerikāli, saskaņā ar savu raksturu un konstitūcijām var pieņemt garīgās kārtas personas un lajus uz līdzīgu tiesību un pienākumu pamata, izņemot tos, kuriem ir augstākas svētības.

16. Pāvesta klauzūrai (clausura papalis) ir jāpaliek spēkā klosteros, kur reliģiskās māsas nododas vienīgi kontemplatīvai dzīvei, taču to ir jāpiemēro laika un vietas apstākļiem, atceļot novecojušos paradumus pēc attiecīgo klosteru pārstāvju domu uzklausīšanas.

Turpretī pārējās māsas, kas saskaņā ar savu regulu nododas ārējiem apustulāta darbiem, ir jāatbrīvo no pāvesta klauzūras likuma, lai varētu labāk izpildīt viņām uzticētos apustulāta pienākumus, tomēr, ievērojot klauzūru saskaņā ar konstitūciju priekšrakstiem.

17. Ordeņa tērpam kā konsekrācijas zīmei ir jābūt vienkāršam un pieticīgam, nabadzīgam un reizē estētiskam, bez tam saskaņā ar higiēnas prasībām – piemērotam laika un vietas apstākļiem, kā arī kalpošanas vajadzībām. Mūku un mūķeņu tērps, kas šīm normām neatbilst, ir jāmaina.

18. Institūtu piemērota atjaunošana ir vislielākā mērā atkarīga no locekļu formācijas. Tādēļ ne mūkus bez priestera svētībām, ne arī mūķenes nedrīkst tūlīt pēc noviciāta nozīmēt apustuliskam darbam, bet ir jāturpina viņu ordeņa dzīves un apustuliskā, izglītojošā un tehniskā formācija, pat pēc attiecīgu titulu iegūšanas, atbilstoši šim nolūkam paredzētajās klostermājās.

Tomēr lai ordeņa dzīves piemērošana mūsu laiku prasībām nebūtu tikai pavirša, kā arī lai tie, kas saskaņā ar savu īpašo mērķi nododas ārējās darbības apustulātam, neizrādītos nederīgi sava uzdevuma pildīšanai - ņemot vērā viņu intelektuālās spējas un katra iedzimtās dotības – ir attiecīgi jāiepazīstina ar patreizējām sabiedriskajā dzīvē valdošajām ieražām, kā arī vērtēšanas un domāšanas kategorijām. Šai formācijai jānorit tā, lai caur faktoru harmonisku saistību tiktu veicināta pašu ordeņa locekļu dzīves vienotība.

Turpmāk lai ordeņa personas cenšas visu dzīvi rūpīgi pilnveidot šo garīgo, zinātnisko un tehnisko kultūru, bet priekšniecība – cik tas ir iespējams – lai dod viņiem izdevību to darīt, nodrošina palīdzību un laiku.

Priekšnieku pienākums ir arī rūpēties par to, lai rektori, garīgie vadītāji un profesori būtu vislabāk piemēroti un rūpīgi sagatavoti.

19. Dibinot jaunus institūtus, ir nopietni jāapsver, vai ir nepieciešami vai vismaz ļoti derīgi, kā arī, vai tiem ir iespēja attīstīties, lai pretēji gudrībai – nerastos nederīgi institūti vai tādi, kas nav pietiekami dzīvotspējīgi. Jaundibinātās Baznīcās īpašā veidā ir jāatbalsta un jāizkopj tās ordeņa dzīves formas, kas atbilst iedzīvotāju iedzimtajam raksturam un ieradumiem, kā arī vietējiem apstākļiem un paražām.

20. Institūtiem ir uzticīgi jāsaglabā un jāattīsta specifiskā darbība un, ņemot vērā visas Baznīcas un atsevišķu diecēžu labumu, tā ir jāpiemēro laika un vietas vajadzībām, lietojot atbilstošus, pat jaunus līdzekļus un atsakoties no darbības, kas šodien mazāk atbilst institūta garam un attiecīgajam raksturam.

Ordeņa institūtos visā pilnībā ir jāuztur misiju gars un atkarībā no katra īpatnībām – jāpiemēro patreizējiem apstākļiem tādā veidā, lai Evaņģēlija sludināšana visām tautām kļūtu arvien sekmīgāka 

21. Turpretī tiem institūtiem un klosteriem, kuriem pēc ieinteresēto vietējo ordināriju uzskatiem un Svētā Krēsla lēmuma nav pamatotu tālākās attīstības cerību, ir jāaizliedz nākotnē uzņemt novičus un, ja iespējams, tie ir jāpievieno kādam citam, vairāk dzīvotspējīgam institūtam vai klosterim, kas daudz neatšķiras mērķa un gara ziņā.

22. Institūti un autonomie klosteri, par cik tas būtu Svētā Krēsla ieteikts un atzīts, lai atbalsta savstarpējo federāciju dibināšanu – ja tie kaut kādā veidā pieder pie tās pašas ordeņa saimes vai savienības - ja viņiem ir gandrīz tādas pašas konstitūcijas un paražas, un līdzīgs garīgums, it sevišķi, ja šādu institūtu vai klosteru ir maz, vai arī lai izveido apvienības – ja ir tāda pati vai līdzīga ārējā darbība.

23. Ir jāatbalsta Svētā Krēsla eriģētās priekšnieku konferences vai padomes, kas var aktīvi veicināt atsevišķu institūtu mērķu pilnīgāku sasniegšanu, sekmīgākas līdzdarbības Baznīcas labā uzturēšanu, taisnīgāku Evaņģēlija darbinieku sadali noteiktajā teritorijā, kā arī kopējo ordeņa lietu apspriešanu, nosakot attiecīgu sazināšanās un sadarbības veidu ar Bīskapu Konferencēm attiecībā uz apustulisko darbību. Šāda veida konferences var dibināt arī sekulārinstitūtiem.

24. Priesteriem un kristīgajiem audzinātājiem ir nopietni jāpieliek pūles pie tā, lai pieaugtu ordeņa aicinājumu skaits, rūpīgi un uzmanīgi izvēlētiem, kas pilnīgi atbilstu Baznīcas vajadzībām. Arī ikdienišķajā Dieva vārda sludināšanā nepieciešams biežāk runāt par evaņģēliskajiem padomiem un ordeņa kārtas izvēli. Vecākiem, rūpējoties par savu bērnu kristīgo audzināšanu, ordeņa aicinājums ir jāizkopj un jāsargā viņu sirdīs.

Savukārt, institūtiem – aicinājumu rosināšanas nolūkā – ir tiesības sniegt ziņas par sevi un meklēt kandidātus, lai tikai tas notiktu ar pienācīgu gudrību un saskaņā ar Svētā Krēsla un vietējo ordināriju izdotajām normām.

Tomēr ordeņa personām ir jāatceras, ka viņu pašu dzīves piemērs ir vislabākais institūta ieteikums un pamudinājums izvēlēties ordeņa dzīvi.

25. Lai institūti, kuriem tiek izdotas šīs piemērotās atjaunošanas normas, ar dedzīgu sirdi atbild Dieva aicinājumam un misijai, kuru tiem jāizpilda Baznīcā mūsu laikos. Svētais Koncils augstu vērtē viņu dzīves veidu jaunavībā, nabadzībā un paklausībā, kura paraugs ir pats Kristus Kungs, un ļoti paļaujas uz viņu tik auglīgo darbu, vai tas būtu apslēpts vai redzams. Lai tad visas ordeņa personas ar nevainojamu ticību, Dieva un tuvākā mīlestību, krusta mīlestību un nākamās godības cerību izplata visā pasaulē labo Kristus vēsti, lai viņu liecība būtu redzama visiem un lai tiktu slavēts mūsu Tēvs, kas ir debesīs (sal. Mt 5, 16). Tādā veidā, pateicoties vismīļākās Dieva Dzemdētājas Jaunavas Marijas aizbildniecībai, “kuras dzīve ir paraugs visiem”,[2] tās ar katru dienu gūs lielākus panākumus un nesīs arvien bagātīgākus pestīšanas augļus. 

Tas viss, kas tika izteikts šinī Dekrētā kopumā un atsevišķās lietās, ieguva svētā Koncila Tēvu atzinību. Un Mēs ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, kopā ar Cienījamiem Tēviem Svētajā Garā to apstiprinām, pieņemam un pavēlam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam. 

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, Pāvils, Katoļu Baznīcas Bīskaps.          
/ Seko Tēvu paraksti /

 


[1] Tā šeit tulkots vārds “fortitudo”, tikums, kas sevī ietver drosmi, pacietību un izturību.(Tulk.)

[2] Sv. Ambrozijs, Par jaunavību, II grām., 2. nod.,  nr. 15. 

[3] Sv. Ambrozijs, Par jaunavību, II grām., 2. nod.,  nr. 15.