Šodienas datums: 28.06.2017  |  Vārda dienas: Kitija, Viesturs, Viestards

Vatikāna II koncila dokumenti

Dekrēts par priesteru kalpojumu un dzīvi "Presbyterorum Ordinis"

Pāvils, bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar Svētā Koncila Tēviem mūžīgai piemiņai

IEVADS 

1. Jau daudzkārtīgi šis svētais Koncils ir atzīmējis priesteru kārtas izcilību Baznīcā[1]. Bet tā kā šai kārtai tiek nozīmēta ļoti svarīga, ar katru dienu grūtāka loma Kristus Baznīcas atjaunošanā, likās vi­sai derīgi plašāk un dziļāk pievērst uzmanību jautājumam par prezbiteriem. Šeit sacītais attiecas uz visiem prezbiteriem, sevišķi tiem, kas strādā dvēseļu gana darbu, ņemot vērā piemērotas izmaiņas attiecībā uz ordeņu prezbiteriem. Jo caur iesvētīšanu un no bīskapiem saņemto misiju prezbiteri tiek nozīmēti kalpot Kristum — Mācītājam, Priesterim un Karalim, ņemt dalību Viņa kalpošanā, pateicoties kurai Baznīca šeit, virs zemes, nepārtraukti aug kā Dieva tauta, Kristus Miesa un Svētā Gara svētnīca. Tādēļ, lai viņu kalpojums tiktu sekmīgāk atbalstīts un lai labāk tiktu gādāts par viņu dzīvi, kas bieži vien norit tik ļoti radikāli mainīgos sadzīves un pastorālās aprūpes apstākļos, šis svētais Koncils paskaidro un nolemj sekojošo:

I NODAĻA

PREZBITERIĀTS BAZNĪCAS MISIJĀ

2. Kungs Jēzus, “kuru Tēvs ir svētdarījis un sūtījis pasaulē” (Jņ 10, 36), visai savai Mistiska­jai Miesai dod līdzdalību Svētā Gara svaidījumā, ar kuru Viņš pats tika svaidīts (sal. Mt 3, 16; Lk 4, 18; Apd 4, 27; 10, 38); visi ticīgie Viņā top par svētu un karalisku priesterību, caur Jēzu Kristu upurē Dievam garīgus upurus un sludina Tā lieliskos dar­bus, kas viņus ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā (sal. 1 Pēt 2, 5 un 9). Tātad nav neviena locekļa, kas neņemtu dalību visas Miesas sūtībā, bet katram ir jānes savā sirdī Jēzu kā svētumu (sal. 1 Pēt 3, 15) un ar pravietisku garu jāliecina par Jēzu (sal. Atkl 19, 10)[2].

Lai ticīgie apvienotos vienā Miesā, kurā “ne visiem locekļiem tas pats uzdevums” (Rom 12, 4), tas pats Kungs ir arī nozīmējis dažus no viņiem par kalpotājiem, lai viņiem ticīgo kopienā būtu svētā priesteriskā vara salikt Upuri un piedot grēkus[3], un lai viņi Kristus vārdā publiski cilvēku labā izpildītu priesteru amatu. Tādā veidā sūtīdams apustuļus tā, kā Viņu pašu sūtīja Tēvs (sal. Jņ 20, 21)[4], Kristus caur tiem pašiem apustuļiem darīja viņu pēc­tečus bīskapus[5] par sava svaidījuma un sūtības dalībniekiem, kuru kalpojuma uzdevums pakārtotā pakāpē tika uzticēts prezbiteriem[6], lai tie, iecelti priesteru kārtā, būtu par bīskapu kārtas līdzstrādniekiem, ar mērķi pienācīgi izpildīt Kristus uzticēto apustulisko sūtību[7].

Prezbiteru amats, kas ir saistīts ar episkopātu, piedalās pārvaldē, kurā pats Kristus ceļ, svētdara un pārvalda savu Miesu. Tādēļ kaut arī prezbiteru priesterība pamatojas kristīgās iniciācijas sakramentos, tomēr tie tiek doti caur šo speciālo sakramentu, ar kura spēku priesteri, pateicoties Svētā Gara svaidījumam, tiek apzīmogoti ar sevišķu zīmogu un tādā veidā kļūst līdzīgi Kristum - Priesterim, lai varētu darboties kā Kristus - Galvas vietnieki[8].

Tā kā prezbiteri zināmā mērā piedalās apustuļu amatā, Dievs viņiem deva žēlastību būt par Jēzus Kristus kalpiem tautu vidū, izpildot svēto Evaņģēlija kalpojumu, lai tiktu pieņemts Svētā Gara svētdarītais tautu upuris (sal. Rom 15, 16). Jo Evaņģēlija apustuliskā sludināšana saaicina un sapulcina Dieva tautu, tā ka visi, kas pieder pie šīs tautas, Svētā Gara svētdarīti, upurē sevi pašus kā “dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri” (Rom 12, 1). Bez tam, pateicoties priesteru kalpojumam, realizējas ticīgo garīgais upuris vie­notībā ar Kristus, vienīgā Vidutāja, upuri. Šis upuris bezasiņainā un sakramentālā veidā tiek upurēts caur viņu rokām Euharistijā visas Baznīcas vārdā līdz laikam, kamēr atnāks pats Kungs (sal. 1 Kor. 11, 26). Priesteru kalpojums tiecas uz to un tajā atrod savu pilnību. Jo viņu kalpojums, kas sākas ar Evaņģēlija sludināšanu, smeļ savu spēku no Kristus Upura un tiecas uz to, “lai visa šī atpestītā valstība, tas ir, svēto pulks un ko­pība, kā vispārīgs upuris tiktu Dievam upurēts caur Augsto Priesteri, kas par mums ciešanās ir arī upurējis pats Sevi, lai mēs kļūtu par tik varenas Galvas Miesu[9]. Tātad, priesteru kalpojuma un dzīves mēr­ķis ir Dieva Tēva gods Kristū. Šis gods pamatojas tanī, ka cilvēki apzinīgi, brīvprātīgi un pateicīgi pie­ņem Dieva darbu, piepildītu Kristū, un to apliecina visā savā dzīvē. Tātad prezbiteri, vai nu viņi nododas lūgšanai un adorācijai, vai sludina Vārdu, vai upurē euharistisko Upuri un dala citus sakramentus, vai dara citus pakalpojumus cilvēkiem, vienlaicīgi pavairo Dieva godu un bagātina dievišķo dzīvi cilvē­kos. Šīs visas lietas, kas izriet no Kristus pashālā upura, piepildīsies šī paša Kunga atnākšanas godībā, kad Viņš nodos Valstību Dievam un Tēvam (sal. 1 Kor 15, 24).

3. Prezbiteri, ņemti no cilvēku vidus un cilvēku dēļ iecelti tajās lietās, kas attiecas uz Dievu, lai  upurētu dāvanas un saliktu upurus par grēkiem (sal. Ebr 5, 1), dzīvo ar citiem cilvēkiem kā ar brāļiem. Tā arī Kungs Jēzus, Dieva Dēls, Cilvēks, ko Tēvs sūtīja pie cilvēkiem, dzīvoja mūsu vidū un gribēja vi­sās lietās, izņemot grēku, būt līdzīgs brāļiem (sal. Ebr 2, 17; 4, 15). Jau svētie apustuļi sekoja Viņam, un sv. Pāvils, tautu Mācītājs, “nozīmēts Dieva Evaņģēlijam” (Rom 1, 1) apliecina, ka viņš ir kļuvis visiem viss, lai visus glābtu (sal. 1 Kor  9, 19 – 23 vg). Jaunās Derības prezbiteri caur savu aicinājumu

­un iesvētīšanu tiek zināmā mērā atdalīti no Dieva tautas, tomēr ne tā, lai būtu atšķirti no tās vai no kaut kāda cilvēka, bet, lai pilnīgi sevi veltītu darbam, uz kuru Kungs viņus aicina (sal. Apd 13, 2). Viņi nevarētu būt Kristus kalpi, ja nebūtu citas dzīves liecinieki un dalītāji, nevis šīs laicīgās; jo nespētu kalpot cilvēkiem, kļūstot sveši attiecībā uz viņu dzīvi un apstākļiem[10]. Pats viņu kalpojums sevišķā kārtā pieprasa, lai nekļūtu līdzīgi šai pasaulei (sal. Rom 12, 2), bet tas reizē arī prasa, lai viņi dzīvotu šai pasaulē starp cilvēkiem un kā labie gani pazītu savas avis un censtos vest arī tās, kas nepieder viņu ganām­pulkam, lai arī tās saklausītu Kristus balsi un lai būtu viens ganāmpulks un viens Gans (sal. Jņ 10, 14 -16). To sasniegt viņiem ļoti palīdzēs īpašības, kas bauda pelnītu atzinību cilvēku sabiedrībā – sirds labestība, atklātība, gara spēks un pastāvība, nemitīgas rūpes par taisnību, labas uzvedības formas sabiedrībā un citas, ko piemin apustulis Pāvils, sacīdams: „… kas ir patiess, kas godājams, kas taisnīgs, kas svēts, kas patīkams, kam laba slava, kas ir tikumīgs un kas cildināms, to domājiet” (Flp 4, 8).[11]

II NODAĻA

PREZBITERU KALPOJUMS

I Prezbiteru pienākumi

4. Dieva tauta vispirms tiek sapulcināta ar dzīvā Dieva vārdu[12], kas ar pilnām tiesībām tiek sagaidīts no priesteriem (sal. Mal 2, 7; 1 Tim 4, 11-13; 2 Tim 4, 5; Tit 1, 9). Jo neviens nevar tikt izpes­tīts, ja vispirms neieticēs (sal. Mk 16, 16), prezbiteriem kā bīskapu līdzstrādniekiem, pirmām kārtām, ir pienākums visiem sludināt Dieva Evaņģēliju[13] (sal. 2 Kor 11, 7), lai izpildot Kunga pavēli: “Ejiet pa visu pasauli, sludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Mk 16, 15)[14], veidotu un vairotu Dieva tautu. Tāpēc, ka caur pestīšanas vārdiem ticība dzimst neticīgo sirdīs un attīstās ticīgo sirdīs; pateicoties kurai  rodas un aug ticīgo kopiena saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Ticība no sludināšanas, sludināšana – no  Kristus pavēles” (Rom 10, 17). Tātad prezbiteri ir visiem parādā dalīties Evaņģēlija patiesībā (sal. Gal 2, 5), kuru ir mantojuši Kungā. Vai nu priekšzīmīgi dzīvojot cilvēku vidū, pamudinādami viņus uz Dieva godināšanu (sal. 1 Pēt 2, 12), vai arī neticīgajiem atklāti sludinot Kristus noslēpumu, vai arī mācot kristīgo kate­hēzi, vai paskaidrojot Baznīcas mācību, vai arī cenšoties pētīt sava laikmeta problēmas Kristus gaismā, prezbiteriem vienmēr ir jāmāca nevis sava gudrība, bet gan Dieva vārds, dedzīgi pamudinot visus uz at­griešanos un svētumu[15]. Bet, lai priesteru sludināšana mūsdienu pasaules bieži vien grūtajos apstākļos labāk sasniegtu klausītāju prātu, ir jāpaskaidro Dieva vārds ne tikai vispārīgā un abstraktā veidā, bet arī, piemērojot mūžīgo Evaņģēlija patiesību konkrētiem dzīves apstākļiem.

Tādā veidā Vārda kalpo­jums tiek izpildīts dažādi atkarībā no klausītāju atšķirīgajām vajadzībām un sprediķotāja hariz­mām. Nekristīgajās zemēs vai grupās cilvēki caur Evaņģēlija sludināšanu (sal. Mt 28, 19; 16, 16)[16] tiek vesti pie ticības un pestīšanas sakramentiem, bet pašā kristīgo sabiedrībā, sevišķi tiem, kas, kā liekas, nepietiekami saprot vai par maz tic tam, ko praktizē, Vārda sludināšana ir nepieciešama pašai sakramentu dalīšanai, jo tie ir ticības sakramenti, kas dzimst no Vārda un tā pārtiek[17]. It sevišķi tas attiecas uz Vārda liturģiju, svinot Sv. Misi, kas sevī nesaraujami savieno Kunga nāves un augšāmcel­šanās vēstīšanu, klausītājas tautas atbildi un pašu Upuri, caur kuru Kristus ir apstiprinājis Jauno De­rību savās Asinīs, un, kurā ticīgie ņem dalību ar lūgšanu un sv. Sakramentu pieņemšanu[18].

5. Dievs, kurš vienīgais ir Svēts un Svētdarītājs, gribēja pieņemt cilvēkus kā Savus sabiedrotos un palīgus pazemīgā kalpošanā svētdarīšanas darbā. Tādēļ Dievs caur bīskapu kalpojumu konsekrē priesterus, lai viņi, se­višķā veidā tapuši par Kristus priesterības līdzdalībniekiem, izpildot svētās darbības, rīkotos kā Tā kalpi, kas caur savu Garu liturģijā pastāvīgi mūsu dēļ izpilda savu priestera amatu[19]. Caur kristību viņi ieved cilvēkus Dieva tautas locekļu saimē, caur Gandarīšanas sakramentu samierina grēciniekus ar Dievu un Baznīcu; caur slimnieku eļļu stiprina slimos; turklāt, pirmām kārtām,  celebrējot sv. Misi, sakramentāli upurē Kristus upuri. Šo visu sakramentu dalīšanā – kā jau to pirmatnējās Baznīcas laikā liecināja sv. Ignācijs, moceklis[20] – prezbiteri ir ne viena vien viedokļa dēļ hierarhiski saistīti ar bīskapu, tā darot viņu klātesošu atsevišķās ticīgo kopienās[21].

Citi sakramenti, tāpat kā ikkatrs kalpojums Baznīcā un apustulāta darbs, saistās ar sv. Euharis­tiju un uz to tiecas[22]. Jo Vissvētākā Euharistija sevī satur visas Baznīcas garīgās dārgmantas[23], proti, pašu Kristu, mūsu Pashu un dzīvo Maizi, kas caur savu Svētā Gara iedzīvināto un atdzīvinātāju Miesu dod cilvēkiem dzīvību, tos aicinot un tādā veidā vadot kopā ar Viņu upurēt sevi pašus, savu darbu un visas radītās lietas. Tādēļ Euharistija ir visas evaņģelizācijas avots un kalngals; kate­humēni tiek pakāpeniski ievadīti dalības ņemšanā Euharistijā, bet ticīgie, kas ir jau apzīmēti ar svētās Kristības un Iestiprināšanas zīmogu, pilnīgi savienojas ar Kristus Miesu, pieņemdami Euharistiju.

Tātad, euharistiskais Mielasts ir kristīgo kopienas, kuru vada prezbiters, centrs. Prezbiteri māca ticīgos upurēt Dievam Tēvam dievišķo upurjēru Sv. Mises upurī un kopā ar to salikt upurī arī savu dzīvi. Kristus - Gana garā viņi tos māca ar satriektu sirdi pakļaut savus grēkus Baznīcai Gandarīšanas sakramentā, lai ar katru dienu vairāk atgrieztos pie Dieva, atcerēdamies Viņa vārdus: “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!” (Mt 4, 17). Tiek arī mācīts piedalīties svētajā liturģijā tādā veidā, lai viņi tajā patiesi lūgtos; māca visu dzīvi praktizēt arvien pilnīgāku lūgšanas garu pēc katra žēlastībām un vajadzībām, pamudina izpildīt savus kārtas pienākumus, bet pilnīgākos – sekot evaņģēliska­jiem padomiem katram piemērotā veidā. Viņi arī pamāca ticīgos, lai tie varētu ar himnām un garī­gām dziesmām sirdī dziedāt Dievam, pateicoties vienmēr par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā (sal. Ef 5, 19 - 20). Slava un pateicība, kuru prezbiteri izsaka Euharistijas laikā, tiek izvērsta uz dažādām dienas stundām, lasot breviāru, ar kura palīdzību tie Baznīcas vārdā lūdz Dievu par visu sev uzticēto tautu un pat par visu pasauli.

Lūgšanas namam, kur tiek upurēta un uzglabāta Vissvētākā Euharistija, kā arī, kur pulcējas ticīgie un kur tiek godāta Dieva Dēla, mūsu Pestītāja klātbūtne, kas mūsu dēļ tika likts uz upura altāra kā ticīgo palī­dzība un iepriecinājums, ir jābūt labiekārtotam, piemērotam lūgšanai un svētajām svinībām[24]. Tajā gani un ticīgie tiek aicināti ar pateicīgu sirdi atbildēt uz Tā dāvanu, kas caur savu cilvēcisko dabu nepār­traukti ielej dievišķo dzīvi savas Miesas locekļos[25]. Lai prezbisteri cenšas pienācīgi izkopt liturģiskās zināšanas un prasmi, lai viņiem uzticētās kristīgo kopienas ar savu liturģisko kalpošanu ar katru dienu labāk slavētu Dievu, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.

6. Prezbiteri, izpildot Kristus, Galvas un Gana amatu savas varas ietvaros, pulcina bīskapa vārdā Dieva saimi, dzīvinātu brālīgā vienotībā, un ved to pie Dieva Tēva caur Kristu Svētajā Garā[26]. Šī kalpojuma, kā arī citu prezbitera uzdevumu veikšanas labad viņiem tiek piešķirta garīgā vara, kas tiek dota celšanai (sal. 2 Kor 10, 8; 13, 10). Ceļot Baznīcu, prezbiteriem pēc Kunga piemēra ir jāizturas pret visiem ar neparastu labvēlību. Viņiem jārīkojas, nevis cenšoties izpatikt cilvēkiem (sal. Gal 1, 10), bet sa­skaņā ar kristīgās mācības un dzīves prasībām, pamācot, kā arī atgādinot kā visdārgāka­jiem bērniem (sal. 1 Kor 4, 14) saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Sludini vārdu, uzstājies laikā un ne­laikā, pārliecini, pamudini, norāj visā pacietībā un pamācībā!” (2 Tim 4, 2)[27].

Tātad priesteru kā audzinātāju ticībā pienākums ir rūpēties personīgi vai caur citiem, lai katrs no ti­cīgajiem Svētajā Garā tiktu vests pie sava aicinājuma izkopšanas saskaņā ar Evaņģēliju, pie patiesās un darbīgās mīlestības un brīvības, kādu mums dāvāja Kristus (sal. Gal 4, 3; 5, 1 un 13). Neko daudz nedos ceremonijas, kaut arī skaistas, vai arī kopienas, kaut arī ziedošas, ja tās neaudzinās cilvēkus kristīgā brieduma sasniegšanai[28]. Prezbiteri palīdzēs to pilnveidot, lai cilvēki varētu pamanīt lielajos un mazajos notikumos, kāda ir Dieva griba un ko prasa lietas būtība. Ir arī jāpamāca, lai kristieši ne­dzīvotu tikai sevis dēļ, bet, lai saskaņā ar jaunā mīlestības likuma prasībām katrs ar tām žēlas­tībām, kādas ir saņēmis, kalpotu otram (sal.1 Pēt 4, 10 un sek.) un lai tādā veidā visi kristīgi izpildītu savus pienākumus cilvēku sabiedrībā.

Kaut arī prezbiteri ir atbildīgi par visiem, tad tomēr sevišķā veidā viņiem ir uzticēti nabagi un vājākie, ar kuriem pats Kungs cieši vienojās (sal. Mt 25, 34 - 45) un kuru evaņģelizācija ir mesiāniskā darba pazīme (sal. Lk 4, 18). Tāpat arī sevišķas rūpes ir jāveltī jaunatnei, kā arī laulātajiem un vecākiem. Ir vēlams, lai viņi pulcētos draudzīgās grupās savstarpējās palīdzības nolūkā, lai dzīvē, kas bieži vien ir grūta, vieglākā un pilnīgākā veidā spētu kristīgi rīkoties. Lai prezbiteri atceras, kas visas ordeņa personas, sievietes un vīrieši, kas ir izcila grupa Kunga namā, ir pelnījuši sevišķas rūpes viņu garīgajā attīstībā visas Baznīcas labā. Bet visvairāk ir jāgādā par slimajiem un mirstošajiem, viņus ap­meklējot un stiprinot Kungā[29].

Ganītāja amats neaprobežojas ar gādību par katru ticīgo atsevišķi, bet tajā ietilpst arī autentiskās kristīgās kopienas veidošana. Lai varētu pareizi izveidoties kopības gars, tam ir jāaptver ne tikai vietējā, bet arī vispārējā Baznīca. Vietējā kopiena nedrīkst rūpēties vienīgi par saviem ticīgajiem, bet tai, misiju dedzības pilnai, ir jāgatavo visiem cilvēkiem ceļu pie Kristus. Sevišķā veidā tai ir jārū­pējas par katehumeniem un neofītiem, kurus pakāpeniski jāaudzina kristīgās dzīves pazīšanā un praktizēšanā.

Taču nebūs iespējams izveidot nekādu kristīgu kopienu, ja tai nebūs sakņu un pamata Vissvētākajā Euharistijā; tādēļ no tās ir jāsāk ikkatra audzināšana kopības garam[30]. Bet, lai Euharistijas svinēšana būtu patiesa un pilnīga, tai ir jāved uz dažādiem mīlestības un savstarpējās palīdzības darbiem, kā arī jāvirza uz misiju akcijām un dažādām kristīgās liecības formām.

Bez tam, Baznīcas kopiena ar mīlestību, lūgšanu, piemēru un gandares darbiem izpilda īstu mātes lomu attiecībā uz dvēselēm, kuras ir jāved pie Kristus. Tas ir darba rīks, kas neticīgajiem rāda vai nolī­dzina ceļu pie Kristus un Viņa Baznīcas un, caur kuru arī ticīgie tiek pamudināti, baroti un stiprināti  garīgai cīņai.

Veidojot kristīgu kopienu, prezbiteriem nekad nav jākalpo kaut kādai ideoloģijai vai cilvēku politiskai partijai, bet gan kā Evaņģēlija sludinātājiem un Baznīcas ganiem jāveltī savi spēki Kristus Miesas ga­rīgās attīstības labā.

II Prezbiteru attiecības ar citiem cilvēkiem

7. Visi prezbiteri kopā ar bīskapiem piedalās vienā un tai pašā Kristus priesterībā un kalpojumā, tā ka pati konsek­rācijas un misijas vienība pieprasa viņu hierarhisku saistību ar bīskapu kārtu[31], kas dažreiz vislabāk atklājas liturģiskajā koncelebrācijā, kopēji upurējot euharistisko Upuri[32], viņi apliecina, ka ir vienoti ar bīskapiem. Tāpēc bīskapiem, sakarā ar priesteru iesvētībās saņemto Svētā Gara dāvanu, prezbiteri ir nepie­ciešamie palīgi un padomdevēji Dieva tautas mācīšanas, svētdarīšanas un pārvaldīšanas kalpojumā un pienā­kumā[33]. Jau no seniem Baznīcas laikiem tas ir skaidri apliecināts liturģiskajos dokumentos, kuros svinīgi tiek lūgts Dievs, lai Viņš kandidātiem uz prezbitera iesvētībām dotu “žēlastības un padoma garu, lai šie jaunie prezbiteri ar tīru sirdi palīdzētu un pārvaldītu tautu”[34] līdzīgi tam, kā Mozus gars tuksnesī pārņēma septiņdes­mit gudru vīru prātus (sal. Sk 11, 16 – 25), “ar kuru palīdzību viņš viegli vadīja neskaitāmos ļaužu pulkus[35]. Tātad, lai bīskapi ko­pības dēļ tai pašā priesterībā un kalpošanā, uzskata prezbiterus par saviem brāļiem un drau­giem[36] un atkarībā no spēkiem lai viņu sirds lieta ir priesteru kā materiālais, tā, pirmām kārtām, garīgais labums. Jo bīskapiem ir sevišķi nopietns pienākums gādāt par savu priesteru svēttapšanu[37]; tādēļ lai viņi visdedzīgāk rūpējas par savu prezbiteru pastāvīgu garīgo formāciju[38]. Lai viņi tos labprāt uzklausa, vēl jo vairāk – lūdz padomu, kā arī pārrunā to, kas attiecas uz dvēseļu gana darba vajadzībām un diecēzes labumu. Lai tam visam būtu sekmes, ir jānoorganizē visus prezbiterus reprezentējošas priesteru padomes jeb senātus[39], piemērotus mūsdienu apstākļiem un vajadzībām[40], un kuru struktūra un normas būtu apstiprinātas ar kanoniskajiem likumiem, lai tie ar saviem padomiem bīskapam efektīvi palīdzētu pārvaldīt diecēzi.

Turpretī prezbiteri, ievērodami bīskapiem doto Priesterības sakramenta pilnību, godā viņos Kristus, Visaug­stākā Ganītāja, varu. Tādēļ lai vienojas ar savu bīskapu patiesā mīlestībā un paklausībā[41]. Šī priesteru paklausība, caurstrāvota ar sadarbības garu, balstās pašā bīskapu kalpojuma līdzdalībā, kas prezbiteriem tiek dota caur Priesterības sakramentu un kanonisko misiju[42].

Mūsu laikos prezbiteru vienotība ar bīskapu tiek prasīta jo vairāk tādēļ, ka dažādu iemeslu dēļ apustu­liskajiem pasākumiem ir jānotiek ne tikai dažādās formas, bet arī jāpārsniedz vienas draudzes vai diecēzes robežas. Tādēļ neviens priesteris nevar pietiekami labi izpildīt savu misiju at­sevišķi,  savrup, bet gan vienīgi kopējiem spēkiem ar citiem prezbiteriem un to vadībā, kas stāv Baznīcas priekšgalā.

8. Visi prezbiteri, kas caur iesvētīšanu ir iekļauti priesterības kārtā, ir savā starpā vienoti ar viscie­šākajām sakramentālajām brāļu saitēm; it sevišķi diecēzē tie veido vienu priesterisko saimi, kuras kalpošanā ir pakļauti sava bīskapa vadībai, jo kaut gan viņiem ir dažādi pienākumi, tomēr tiek veikts viens priesteriskais kalpojums cilvēku labā. Visi prezbiteri ir sūtīti tādēļ, lai līdzstrādātu tai pašā darbā, vai nu viņi strādātu draudzes darbā, vai ārpus draudzes, vai viņi censtos iegūt zināšanas vai tās nodot tālāk, vai pat fiziski strādātu – tur, kur ar kompetentas autoritātes piekrišanu tas liekas attiecīgi – daloties pašu strādnieku liktenī, vai arī izpildot citus apustulāta darbus vai tādus, kas atbalsta apustu­lātu. Visi tiecas uz vienu – celt Kristus Miesu; šis darbs sevišķi mūsu laikos prasa dažādus uzde­vumus un jaunus pielāgojumus. Tādēļ ir svarīgi, lai visi prezbiteri kā diecēzes, tā arī ordeņa, viens ot­ram palīdzētu, lai vienmēr būtu par patiesības līdzdarbiniekiem (sal. 3 Jņ 8). Katru ar citiem tās pašas prezbiteru saimes locekļiem saista sevišķas apustuliskās mīlestības, kalpošanas un brālības saites, kas tiek atzīmētas liturģijā jau no seniem laikiem, kad iesvētīšanas ceremonijā klātesošie prezbiteri tiek aicināti uzlikt rokas jaunizvēlētajiem tūlīt pēc bīskapa, un kad viņi vienprātīgi konce­lebrē svēto Euharistiju. Tātad, atsevišķi priesteri vienojas ar saviem līdzbrāļiem mīlestības, lūgša­nas un visādas līdzdarbības saistībā, pateicoties kam atklājas tā vienotība, kurā Kristus gribēja, lai Viņa liecinieki būtu pilnīgi savienoti, lai pasaule atzītu, ka Dēls ir Tēva sūtīts (sal. Jņ 17, 23).

Tādēļ gados vecākie lai pieņem jaunākos kā brāļus un lai palīdz viņiem pirmajos pasākumos un kal­pošanas grūtībās, kā arī lai cenšas saprast viņu domāšanas veidu, kaut tas arī atšķirtos no viņu pašu uztveres, un lai ar labvēlību vēro viņu iniciatīvu. Arī jaunākie lai godā vecāko gadus un pieredzi, lūdz viņu padomu pastorālajā darbā un labprātīgi sadarbojas.

Brāliskā gara vadīti, lai prezbiteri neaizmirst viesmīlību (sal. Ebr 13, 1-2), lai ir labdarīgi un dalās laicī­gajā mantā (sal. Ebr 13, 16), vispirms rūpējoties par slimniekiem, noskumušajiem, noslogotajiem ar pārmērīgu darbu, vientuļajiem, padzītajiem no dzimtenes, kā arī tiem, kas cieš vajāšanas (sal. Mt 5, 10). Lai viņi labprāt un ar prieku pulcējas atpūtas vietās, atceroties vārdus, ar kuriem pats Kungs aicināja nogu­rušos apustuļus: “Ejiet nomaļus vientuļā vietā un mazliet atpūtieties” (Mk 6, 31). Bez tam, lai prezbi­teriem rūpēs par garīgo un intelektuālo dzīvi būtu savstarpējā palīdzība, lai viņi varētu labāk

līdzdar­boties kalpošanā un lai izsargātos no briesmām, kas var apdraudēt vientulībā, lai viņi cenšas dzīvot kaut kādā veidā kopēju dzīvi vai kaut kādā kopībā, kurai var būt dažādas formas, atkarībā no dažāda­jām personīgajām vai pastorālajām vajadzībām, piemēram, kopējs dzīvoklis, kur tas ir iespējams, vai kopējs galds, vai vismaz biežas un periodiskas satikšanās. Ir arī augstu jānovērtē un aktīvi jāatbalsta apvienības, kas, va­doties pēc kompetentās Baznīcas varas pieņemtajiem statūtiem, pateicoties apstiprinātai labākas un atbilstošākas dienas kārtības ievērošanai, un brālīgai attieksmei cenšas palīdzēt priesteriem izkopt svētumu viņu kalpojumā un tādā veidā grib kalpot visai priesteru kārtai.

Beidzot šīs pašas kopības dēļ priesterībā lai prezbiteri zina, ka viņiem ir sevišķs pienākums pret tiem, kam ir kaut kādas grūtības; lai viņi tad ātri steidzas tiem palīgā, bet, ja būtu vajadzība, arī dis­krēti aizrāda. Pret tiem, kas ir kaut kādā lietā klupuši, lai vienmēr izturas ar brāļu mīlestību un augstsirdību, nepārtraukti lūdzoties par viņiem Dievu un izrādot, ka arī turpmāk paliek priekš viņiem par īstiem brāļiem un draugiem.

9. Kaut arī Jaunās Derības priesteri, pateicoties Priesterības sakramentam, izpilda Dieva tautā un tai par labu ļoti cildenu un nepieciešamu tēva un mācītāja funkciju, tad tomēr kopēji ar visiem ticīga­jiem prezbiteri ir Kunga mācekļi, Viņa valstības dalībnie­ki, pateicoties aicinošā Dieva žēlastībai (sal. 1 Tes 2, 12; Kol 1, 13). Kopā ar visiem, kas atdzimuši kristības avotā, prezbiteri ir brāļi starp brāļiem[43] kā vienas un tās pašas Kristus Miesas locekļi, kuras celšana ir uzticēta visiem[44].

Prezbiteriem ir nepieciešams vadīt tādā veidā, lai  nemeklējot savu, bet to, kas pieder Jēzum Kristum (sal. Flp 2, 21), sadarbotos ar ticīgajiem cilvēkiem un uzturētos starp viņiem pēc Mācītāja parauga, kas pie cilvē­kiem “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20, 28). Lai prezbiteri patiesi atzīst un atbalsta laju cieņu un viņu īpašo dalību Baznīcas sūtībā. Tāpat arī lai viņi patiesi ciena taisnīgu brīvību, kas pienākas visiem laicīgā valstī. Lai prezbiteri labprāt uzklausa lajus, brālīgi izskatot viņu vēlmes un atzīstot viņu pieredzi dažādās cilvēcēku darbības nozarēs, lai pēc tam varētu kopīgi atpazīt laika zīmes. Pārbaudot garus, vai tie nāk no Dieva (sal. 1 Jņ 4, 1), lai viņi ticības garā atklāj dažādas laju harizmas, kā necilās, tā arī augstākās, lai tās ar prieku atzīst un gādīgi atbalsta. No daudzām Dieva dāvanām, kas ir bagātīgi atrodamas ticīgo vidū, sevišķa uzmanība ir jāpievērš tām, kas daudzus pievelk uz pilnīgāku garīgo dzīvi. Lai viņi arī ar paļāvību uztic lajiem uzdevumus Baznīcas kalpošanā, atvēlot viņiem brīvību un darbības lauku, protams, attiecīgi pamudinot ķerties pie darba arī pēc savas iniciatīvas[45].

Beidzot, prezbiteri ir nostādīti laju vidū, lai visus vestu uz savienošanos mīlestībā, „brāļu mīlestībā mīlot vienam otru, godbijībā pārsteidzot citam citu” (sal. Rom 12, 10). Viņu uzdevums ir tādā veidā saskaņot dažādus uzskatus, lai ticīgo kopībā neviens nejustos svešs. Prezbiteri ir kopējā labuma aizstāvji, par kuru rūpējas bīskapa vārdā, un vienlaicīgi arī dedzīgi patiesības aizstāvji, lai ticīgie nepadotos kuram katram doktrīnas vējam (sal. Ef 4, 14). Viņu īpašai gādībai ir uzticēti tie, kas ir attālinājušies no sakramentiem vai pat no ticības. Lai kā labie gani neatstāj novārtā viņu apmeklēšanu.

Pievēršot neatlaidīgu uzmanību priekšrakstiem par ekumenismu[46], lai viņi neaizmirst brāļus, kas nebauda ar mums pilnīgu Baznīcas vienotību.

Beidzot, lai viņi uzskata savā gādībā uzticētus visus, kas Kristu neatzīst par savu Pestītāju.

Paši ticīgie lai apzinās pienākumus pret saviem prezbiteriem un tādēļ lai izturas pret viņiem, saviem ganiem un tēviem, ar dēla mīlestību, piedaloties viņu rūpēs, cik iespējams, atbalstot ar lūg­šanām un darbiem, lai tie varētu labāk pārvarēt šķēršļus un auglīgāk izpildīt savus uzdevumus[47].

III Prezbiteru sadalījums un priesteru aicinājums

10. Garīgā dāvana, ko prezbiteri saņem iesvētīšanā, sagatavo viņus ne kaut kādai aprobežotai un šaurai sūtībai, bet gan visplašākai un vispārīgai pestīšanas misijai “līdz pat zemes malām” (sal. Apd 1, 8); jo katrs priesteriskais kalpojums ir līdzdalība šajā universālajā misijas sfērā, ko Kristus uzticēja apustuļiem. Taču Kristus priesterība, par kuras dalībniekiem prezbiteri ir patiesi kļuvuši, bez šaubām ir domāta visām tautām un visiem laikmetiem, tā nav ierobežota nekādās asins, tautas vai vecuma robežās, kā tas jau noslē­pumainā veidā tika atklāts Melhizedeka personā (sal. Ebr 7, 3). Lai prezbiteri atceras to, ka viņu sirds lietai ir jābūt rūpēm par visām baznīcām. Tādēļ lai to diecēžu prezbiteri, kurās ir vairāk aicinā­jumu, labprāt izrāda gatavību - ar sava ordinārija piekrišanu vai pamudinājumu – darboties tajās zemēs, misijās vai iestādēs, kur pietrūkst priesteru.

Pieskaitīšanas diecēzes klēram (incardinatio) un kanoniskās atlaišanas (excardinatio) likumi ir jārevidē tā, lai šis sensenais priekšraksts, palikdams nepārkāpts, tomēr labāk atbilstu mūsdienu pastorālajām vajadzībām. Un, kur to pieprasītu apustulāta apsvē­rumi, ir jāatvieglo ne tikai labāka prezbiteru izvietošana, bet arī jāorganizē speciāli pastorālie pasākumi dažādām sabiedriskām grupām jebkādā valstī vai tautā, vai arī pasaules daļā. Šim mērķim ir derīgi noorganizēt starptautiskus seminārus, speciālas diecēzes vai personālas prelatūras un ci­tas līdzīgas institūcijas, kurās visas Baznīcas labā var tikt nozīmēti vai inkardinēti prezbiteri, veidā, kas tiks noteikts katram no šiem pasākumiem un vienmēr saglabājot vietējo ordināriju likumus.

Tomēr, pēc iespējas, nav jāsūta prezbiteri pa vienam uz kādu jaunu zemi, it sevišķi tad, ja viņi vēl labi nepazīst tās valodu un paradumus, bet vismaz pa divi vai trīs pēc Kristus mācekļu parauga (sal. Lk 10, 1), lai tādā veidā varētu palīdzēt viens otram. Pienākas arī sevišķā veidā gādāt par viņu ga­rīgo dzīvi, kā arī par viņu dvēseles un miesas veselību; cik tas ir iespējams, darba vieta un apstākļi ir jāsagatavo attiecīgi viņu personīgajām īpatnībām. Visnotaļ svarīgi ir arī tas, lai tie, kas dodas pie citas tautas, censtos labi iepazīt ne tikai vietējo valodu, bet arī tās īpašās psiholoģiskās un sabiedriskās īpatnības, kurai viņi grib pazemīgi kalpot, vienojoties ar to pēc iespējas pilnīgāk, tā, lai sekotu ap­ustuļa Pāvila piemēram, kas varēja par sevi teikt: ”Un es, starp visiem brīvs būdams, kļuvu visu kalps, lai iemantotu daudzus. Un jūdiem es esmu kļuvu it kā jūds, lai iemantotu jūdus” (1 Kor 9, 19 – 20).

11. Mūsu dvēseļu Gans un Bīskaps (sal. 1 Pēt 2, 25) ir tā dibinājis savu Baznīcu, lai tautai, ko Viņš izvē­lējis un ieguvis ar savām Asinīm (sal. Apd 20, 28), vienmēr un līdz laika galam noteikti būtu savi priesteri, lai kristieši nekad nebūtu kā avis bez gana (sal. Mt 9, 36). Atzīstot šo Kristus gribu, Svētā Gara iedvesmotie apustuļi uzskatīja par savu uzdevumu izvēlēt uzticamus vīrus, „kas būtu spējīgi arī ci­tus mācīt” (2 Tim 2, 2). Bez šaubām, šis pienākums pieder pašai priesteriskai sūtībai, caur kuru prezbiteris piedalās visas Baznīcas rūpēs, lai nekad šeit virs zemes netrūktu darbinieku Dieva tautas vidū. Bet tā kā „kuģa stūrmanis un ceļotāji dodas uz vienu mērķi”[48], ir jāiemāca visai kristīgai tautai apzināties savu pienākumu dažādā veidā lī­dzdarboties caur nemitīgu lūgšanu un citiem viņai pieejamiem līdzekļiem[49], lai Baznīcai būtu viņas dievišķās sūtības izpildīšanai nepieciešamie priesteri. Vispirms lai priesteri uzskata par savu visaugstāko pienākumu caur vārda kalpojumu un savas dzīves liecību, kas skaidri atklāj kalpošanas garu un īsto pashālo prieku, ticīgajiem palīdzēt aptvert priesterības cienīgumu un nepieciešamību, bet tiem, kas būtu gados jaunāki vai vecāki, kurus saprātīgi atzītu par derīgiem tik iz­cilam kalpojumam, lai palīdz, nežēlojot ne rūpes, ne darbu, attiecīgi sagatavoties, lai viņi kādreiz vēlāk, saglabājot savu pilnīgu ārējo un iekšējo brīvību, varētu tikt bīskapa aicināti. Šī mērķa sa­sniegšanai vislielākā mērā noder rūpīga un gudra garīgā vadība. Vecākiem un skolotājiem, kā arī vi­siem tiem, uz kuriem kaut kādā veidā attiecas bērnu un jauniešu audzināšanas pienākums, ir jāizpilda to tā, lai, apzinoties Kunga rūpes par savu ganāmpulku un apdomādami Baznīcas vajadzības,  būtu ga­tavi kopā ar pravieti augstsirdīgi atbildēt Kunga aicinājumam: „Lūk, es esmu, sūti mani” (Is 6, 8). Šo Kunga aicinošo balsi nekādā ziņā nevajag gaidīt tā, it kā tam būtu jāsasniedz nākamā prezbitera ausis kaut kādā ārkārtīgā veidā; tā jāsaklausa un par to jāspriež pēc zīmēm, ar kuru palīdzību Dieva griba ikdienas atklājas saprātīgiem kristiešiem. Prezbiteriem ir rūpīgi jāpārdomā šīs zīmes[50].

Tādējādi prezbiteriem tiek ļoti ieteikts piedalīties diecēzes vai pat visas valsts mēroga apvienībās paaicinājumu veicināšanas nolūkā[51]. Sprediķos, katehēzē, laikrakstos ir nepieciešams skaidri parādīt kā vietējās, tā arī vispārējās Baznīcas vajadzības, skaidrā gaismā atklāt priesteru kalpojuma nozīmi un lielumu, kurā tik lielas nastas saistās ar tik lielu prieku un kurā, pirmām kārtām, kā māca Baznīcas Tēvi, var sniegt Kristum visaugstāko mīlestības apliecinājumu[52].

III NODAĻA

PREZBITERU  DZĪVE

I Prezbiteru aicinājums uz pilnību

12. Caur Priesterības sakramentu prezbiteri, esot Galvas kalpi, līdzinās Priesterim Kristum, lai kā bīskapu kārtas līdzstrādnieki celtu visu Viņa Miesu, kas ir Baznīca. Jau kristības konsekrā­cijā viņi, tāpat kā visi kristieši, saņēma tik liela aicinājuma un žēlastības zīmi un dāvanu, lai pat cilvēciskā nespēkā (sal. 2 Kor 12, 9) varētu un būtu saistīti ar pienākumu tiekties pēc pilnības saskaņā ar Kunga vārdiem: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5, 48). Priesteriem ir  pienā­kums iegūt šo pilnību sevišķi ņemot vērā to, ka ir jaunā veidā veltīti Dievam svētību saņemšanas brīdī, viņi kļūst par Kristus, Mūžīgā Priestera, dzīvajiem darba rīkiem, lai varētu caur gadsimtiem turpināt Viņa apbrīnojamo darbu, ar kuru Savā suverēnajā varā Kristus atjaunoja visu cilvēci[53]. Tā kā ikkatrs priesteris savā veidā pārstāv paša Kristus personu, tad viņš ir apdāvināts ar sevišķu žēlastību, lai kalpojot sev uzticētajiem cilvēkiem un visai Dieva tautai, varētu vieglāk tiekties pēc Tā pilnības, kuru reprezentē, un lai cilvēka mie­sas nespēks tiktu dziedināts ar Tā svētumu, kurš mūsu dēļ ir tapis par Visaugstāko Priesteri, “svētu, nevainīgu, neaptraipītu, atšķirtu no grēciniekiem” (Ebr 7, 26).

Kristus, kuru Tēvs svētdarīja jeb konsekrēja un sūtīja pasaulē (sal. Jņ 10, 36), „…pats sevi atdeva par mums, lai atpestītu mūs no katras netaisnības un šķīstītu par sev pieņemamu tautu, centīgu labos darbos” (sal. Tit 2, 14) un tā caur ciešanām iegāja savā godībā (sal. Lk 24, 26). Līdzīgā veidā arī prezbiteri, konsekrēti ar Svētā Gara svaidījumu un Kristus sūtīti, nomērdē sevī miesas darbus un pilnīgi atdodas kal­pošanā cilvēkiem, pateicoties tam var pieaugt svētumā, ar kuru tika apveltīti Kristū, līdz taps par pilnīgiem vī­riem (sal. Ef 4, 13).

Tādēļ, izpildot Gara un taisnības kalpošanu (sal. 2 Kor 3, 8 – 9), viņi nostiprinās garīgajā dzīvē, ja tikai ir padoti Kristus garam, kas viņus atdzīvina un vada. Caur tām pašām ikdienas svētajām darbībām, kā arī visu savu kalpojumu, kuru veic vienotībā ar bīskapu un prezbiteriem, viņi tiecas pēc dzīves pilnības. Savukārt, pats prezbiteru svētums lielā mērā palīdz auglīgi izpildīt viņu kalpojumu, jo,

kaut gan Dieva žēlastība var arī caur necienīgiem dalītājiem īstenot pestīšanas darbu, tad tomēr Dievs grib veikt savus brīnišķos darbus parastā ceļā caur tiem, kuri tapuši paklausīgāki Svētā Gara iedvesmām un vadībai, ņemot vērā savu ciešo vienotību ar Kristu un dzīves svētumu, var teikt kopā ar apustuli: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2, 20).

Tādēļ arī šis svētais Koncils, lai sasniegtu savus iekšējās Baznīcas atjaunošanās, Evaņģēlija izplatīšanās visā pasaulē, kā arī dialogu ar mūsdienu pasauli pastorālos mērķus, ļoti lūdz visus prieste­rus, lai viņi ar attiecīgu Baznīcas ieteikto līdzekļu palīdzību[54] pastāvīgi tiektos pēc arvien augstākas svē­tuma pakāpes, pateicoties kurai ar katru dienu kļūtu par arvien labākiem darba rīkiem kalpošanā visai Dieva tautai.

13. Priesteri sasniegs svētumu viņiem īpašā veidā, patiesi un nenogurstoši Kristus Garā izpildīdami savus pienākumus.

Būdami Dieva vārda kalpi, viņi ikdienas lasa un klausās Dieva vārdu, kas viņiem ir jāmāca citiem. Ja viņi tai pašā laikā cenšas to uzņemt sevī, tad diendienā kļūs par arvien pilnīgākiem Kunga mācekļiem, saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem Timotejam: „Par to pārdomā, pie tā paliec, lai tavas sekmes būtu visiem skaidras! Esi nomodā par sevi un par mācību, turies pie tās! Jo tu, tā darīdams, izglābsi pats sevi un tos, kas tevī klausās” (1 Tim 4, 15 – 16). Meklējot attiecīgāku veidu nodot citiem liecību, kas bija viņu kontemplācijas priekšmets[55], labāk izjutīs „neizdibināmās Kristus bagātības” (Ef 3, 8) un daudzveidīgo Dieva gudrību (sal. Ef 3, 9 – 10). Ņemot vērā to, ka Kungs ir tas, kas atver sirdis (sal. Apd 16, 14) un, ka ne no viņiem, bet gan no Dieva nāk augstais spēks (2 Kor 4, 7), viņi ciešāk savienosies ar Mācītāju Kristu pašā sludināšanas brīdī un ļaus Viņa Garam sevi vadīt. Tādā veidā, savienodamies ar Kristu, viņi piedalās Dieva mīlestībā, kuras no mūžiem apslēptais noslēpums (sal. Ef 3, 9) tika atklāts Kristū.

Prezbiteri, kā svēto lietu pārvaldnieki, it īpaši Svētās Mises upurī, sevišķā veidā pārstāv Kristus personu, kurš sevi pašu salika upurī cilvēku svētdarīšanai; tādēļ viņi tiek aicināti iejusties tanī, ko celebrē, jo, svinot Kunga nāves noslēpumu, ir jācenšas caur mērdēšanos atbrīvot savus locekļus no netikumiem un kārībām[56]. Euhariskā Upura noslēpumā, kurā priesteri izpilda savu galveno pienā­kumu, tiek nepārtraukti īstenots mūsu atpestīšanas darbs[57] un tādēļ tiek ļoti ieteikts to realizēt ikdienas; tā ir Kristus un Baznīcas darbība arī tad, ja ticīgajiem nebūtu iespējams būt klātesošiem[58].

Tā prezbiteri, vie­nojoties ar Kristus – Priestera darbību, ikdienas upurē Dievam sevi pašus, un pieņemdami Kristus Miesu, sirsnīgi piedalās Tā mīlestībā, kas Sevi atdod par barību ticīgajiem. Līdzīgi arī sak­ramentu dalīšanā viņi savienojas ar Kristus nodomu un mīlestību; sevišķi tas īstenojas tad, kad izrāda gatavību sniegt Gandarīšanas sakramentu, bez noteikumiem un vienmēr, cikkārt ticīgie to saprātīgi lūdz. Lūdzot Svēto Ofīciju, prezbiteri piedāvā savu balsi Baznīcai, kas paliek lūgšanā visas cilvēces vārdā kopā ar Kristu, kurš „vienmēr dzīvo, lai par mums aizlūgtu” (sal. Ebr 7, 25).

Vadot un ganot Dieva tautu, viņi tiek Labā Gana mīlestības skubināti atdot savu dzīvību par savām avīm (sal. Jņ 10, 11), būt gataviem pat uz visaugstāko upuri, sekojot to priesteru piemēram, kas neliedzās arī mūsu laikos atdot savu dzīvību. Būdami ticības skolotāji un kuriem pašiem “caur Jēzus Asinīm ir nodrošināts ieiet vissvētākajā” (sal. Ebr 10, 19), viņi tuvojas Dievam “ar patiesu sirdi, ticības pilnībā” (Ebr 10, 22); iedzīvina stipru cerību par saviem ticīgajiem (sal. 2 Kor 1, 7), lai varētu iepriecināt tos, kuri piedzīvo visāda veida ciešanas, ar iepriecinājumu, kuru paši saņem no Dieva (sal. 2 Kor 1, 4). Viņiem, kā kopienas vadītā­jiem, ir jāpiekopj askēze, atbilstošu dvēseļu ganam, atsakoties no sava komforta, nemeklējot to, kas būtu derīgs, bet gan to, kas kalpotu visu labumam, lai visi tiktu izglābti (sal. 1 Kor 10, 33), arvien pilnīgāk veicot dvēseļu gana darbu un, kur tas būtu vajadzīgs, gatavi uzsākt iet jaunus pastorālos ceļus mīlestības Gara vadībā, kurš dveš, kur grib (sal. Jņ 3, 8).

14. Tā kā mūsdienu pasaulē ir tik daudzi pienākumi, ar kuriem cilvēkiem ir jātiek galā, un tik liela ir problēmu dažādība, kas viņus satrauc un kuras bieži vien ir ātri jāatrisina pašiem, tad nereti  draud briesmas izkliedēties daudzās un dažādās lietās. Tāpat arī prezbiteri, aizņemti un raustīti ar sava amata dažādiem pienākumiem, ne bez rūpēm var meklēt veidu, kā iedrošināties apvienot savu iekšējo dzīvi ar ārējo darbību. Šo dzīves vienotību nevar radīt ne tīri ārēja kārtība pastorālajos darbos, ne arī pati garīgo vingrinājumu prakse, kaut arī tie palīdz to uzturēt. Tomēr prezbiteri var to izveidot, sekojot Kristus Kunga piemēram savos kalpojuma darbos, kura barība bija pildīt Tā gribu, kas Viņu sūtīja pabeigt Tēva darbu (sal. Jņ 4, 34).

Būtībā Kristus, lai caur Baznīcu pasaulē nepārtraukti izpildītu šo Tēva gribu, darbojas caur savu kalpu starpniecību un tādēļ vienmēr paliek par viņu dzīves vienotības pamatu un avotu. Turpretī prezbiteri sasniegs savas dzīves vienotību, savienojoties ar Kristu Tēva gribas atzīšanā un upurējoties par sev uzticēto ganāmpulku (sal. 1 Jņ 3, 16). Tādā veidā, aizvietojot Labo Ganu, pašā gana mīlestības praktizēšanā viņi atradīs pries­teriskās pilnības saiti, kas vieno viņu dzīvi un darbību. Šī ganītāja mīlestība[59], galvenokārt, tiek smelta no euharistiskā Upura, kas tādēļ ir visas prezbitera dzīves centrs un sakne, tā ka to, kas notiek uz upura altāra, priestera dvēsele cenšas atveidot sevī. Tomēr to nav iespējams sasniegt, ja paši priesteri ar lūgšanas palīdzību arvien vairāk neiedziļināsies Kristus noslēpumā.

Lai tāpat arī viņi varētu konkrēti praksē apliecināt savas dzīves vienotību, lai apdomā visas savas iniciatīvas, pārbaudot, kāda ir Dieva griba (sal. Rom 12, 2), proti, kā viņu pasākumi saskan ar Baz­nīcas evaņģēliskās sūtības principiem. Jo uzticība Kristum nav šķirama no uzticības Viņa Baznīcai. Ganītāja mīlestība pieprasa, lai prezbiteri vienmēr strādātu ciešā vienotībā ar bīs­kapiem un citiem brāļiem priesterībā, lai viņu skriešana nebūtu veltīga (sal. Gal 2, 2). Tā rīkojoties, prezbiteri atradīs savas dzīves vienotību pašā Baznīcas sūtības vienotībā un tādā veidā savienosies ar savu Kungu, un caur Viņu ar Tēvu un Svēto Garu, lai varētu tikt piepildīti ar iepriecinājumu un pārpilnībā izjustu prieku (sal. 2 Kor 7, 4).

II Īpašas garīgās prasības prezbitera dzīvē

15. No īpašībām, kuras prezbitera kalpojumā visvairāk tiek sagaidītas, ir jāmin gara gatavība vienmēr meklēt nevis savu gribu, bet Tā gribu, kas viņus sūtījis (sal. Jņ 4, 34; 5, 30; 6, 38). Taču dievišķais darbs, kura veikšanai Svētais Gars ir viņus aicinājis (sal. Apd 13, 2), pārspēj visus cilvēciskos spēkus un cilvēcisko gudrību, jo „Dievs izredzēja pasaules neprātīgos, lai apkaunotu stipros” (sal. 1 Kor 1, 27). Patiess Kristus kalps, apzinādamies savu vājumu, strādā pazemībā, vingrinoties Dievam patīkamajās lietās (sal. Ef 5, 10) un, it kā Svētā Gara saistīts (sal. Apd 20, 22), vi­sās lietās tiek vadīts pēc Tā gribas, kurš vēlas atpestīt visus cilvēkus. Šo gribu viņš var atklāt un izpildīt ikdienas dzīves apstākļos, pazemīgi kalpojot visiem, kurus Dievs viņam novēlēja uzticētajā uzdevumā un dažādajos dzīves notikumos.

Bet, tā kā priestera kalpojums ir pašas Baznīcas kalpojums, to nevar izpildīt savādāk kā tikai visas Mie­sas hierarhiskajā kopībā. Tādēļ pastorālā mīlestība mudina prezbiterus, lai, darbodamies šajā ko­pībā, viņi caur paklausību upurētu savu gribu kalpojumam Dievam un brāļiem, pieņemot un ticības garā izpildot pāvesta, sava bīskapa un arī citu priekšnieku pavēles un norādījumus, vislabprātāk atdodoties un upu­rējot sevi (sal. 2 Kor 12, 15) pašus jebkurā uzdevumā, pat vienkāršākajos un mazāk nozī­mīgajos, kas viņiem būtu uzticēti. Tādā veidā viņi saglabā un nostiprina nepieciešamo vienotību ar saviem brāļiem kalpošanā, sevišķi ar tiem, kurus Kungs nozīmēja par redzamajiem savas Baznīcas vadītājiem, kā arī līdzdarbojas Kristus Miesas celšanā, kas pieaug “pateicoties dažādu savstarpēju pakalpojumu saistībai” (sal. Ef 4, 11 – 16). Šī paklausība, kas ved uz vairāk nobriedušu Dieva bērnu brīvību, pēc savas būtības pieprasa, lai prezbiteri, kad viņi savu pienākumu izpildē, mīlestības skubināti, saprātīgi meklē jaunus ceļus lielākam Baznīcas labumam, drosmīgi uzstātos ar savu iniciatīvu un skaidri liktu priekšā sev uzticētā ganāmpulka vaja­dzības, vienmēr būdami gatavi pieņemt to lēmumus, kuriem Dieva Baznīcā ir vadītāju pienākumi.

Prezbiteri līdzinās Kristum caur šo pazemību un atbildīgo, kā arī brīvprātīgo paklausību, jūtoties tāpat kā Jēzus Kristus, kas “pats sevi pazemoja, pieņemdams kalpa veidu, kļūstot paklau­sīgs līdz pat nāvei” (Flp 2, 7 – 8) un ar šo paklausību uzvarēja Ādama nepaklausību, kā liecina apustu­lis: “Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā  arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi” (Rom 5, 19).

16. Baznīca vienmēr ir uzskatījusi par ļoti svarīgu, sevišķi priesteru dzīvē, pilnīgu un pastāvīgu atturību debesu valstības dēļ, ko Kristus Kungs ieteica (sal. Mt 19, 12) un ko gadsimtu laikā, kā arī mūsu laikos daudzi kristieši labprāt uzņemas un slavējami ievēro. Jo tā taču ir pastorālās mīlestības zīme un reizē arī stimuls, kā arī sevišķs garīgā auglīguma avots pasaulē[60]. Tomēr pati priesterības daba to nepieprasa, kā tas ir redzams pirmatnējās Baznīcas praksē (sal. 1 Tim 3, 2 – 5; Tit 1, 6) un Austrumu Baznīcu tradīcijā, kur blakus tiem, kas, pateicoties žēlastības dāvanai, kopā ar visiem bīskapiem izvēlas celi­bātu, ir sastopami arī ļoti nopelniem bagāti precētie prezbiteri. Tātad, šis svētais Koncils, ieteikdams celibātu Baznīcā, nebūt nedomā mainīt šo atšķirīgo disciplīnu, kas tiek likumīgi atzīta Austrumu Baznīcās, bet visus, kas pieņēma prezbiterātu laulībā, ar lielu mīlestību mudina, lai viņi, paliekot savā aicinājumā, pilnīgi un augstsirdīgi arī turpmāk upurētu savu dzīvi uzticētajam ganām­pulkam[61].

Celibāts atbilst priesterībai daudzu iemeslu dēļ. Jo visa priestera misija ir veltīta jaun­as cilvēces kalpošanai, kuru Kristus, nāves uzvarētājs, rada pasaulē caur savu Garu un kura iesākas “ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet gan no Dieva” (sal. Jņ 1, 13). Caur jaunavību vai celibātu, ievērotu Dieva val­stības dēļ (sal. Mt 19, 12), prezbiteri jaunā un sevišķā veidā tiek veltīti Kristum, vieglāk, ar nedalītu sirdi atdodas Viņam (sal. 1 Kor 7, 32 – 34), ar lielāku brīvību Viņā un caur Viņu uzupurējās kalpošanā Dievam un cilvēkiem, sekmīgāk kalpo Viņa valstībai un pār­dabiskās atdzimšanas lietai un tādā veidā kļūst spējīgāki uzņemties plašāku tēvišķību Kristū. Tātad, tādā veidā viņi cilvēku priekšā apliecina, ka grib nedalāmi veltīties sev uzticētajam uzdevumam, proti, ticīgos saderināt ar vienu Vīru un kā nevainīgu jaunavu tos stādīt priekšā Kristum (sal. 2 Kor 11, 2). Tā viņi atsauc atmiņā Dieva iestādīto noslēpumaino laulību, kas visā pilnībā atklāsies nā­kotnē, un caur kuru Baznīcas vienīgais Līgavainis ir Kristus[62]. Bez tam viņi kļūst par dzīvu zīmi tai nākamajai pasaulei, kas ir jau klātesoša caur ticību un mīlestību, kurā augšāmcelšanās bērni neņems sievas un neies pie vīra[63].

Šo iemeslu dēļ, kas pamatojas Kristus noslēpumā un Viņa sūtībā, celibātu, kas sākumā priesteriem tika ieteikts, vēlāk latīņu Baznīcā caur likumu uzlika par pienākumu visiem, kam jāsaņem priesteru svētības. Pašreizējais svētais Koncils no jauna atzīst un apstiprina šo rīkojumu attiecībā uz tiem, kas ir nozīmēti prezbiteriātam, paļaujoties Svētajā Garā, ka celibāta dāvana, kas tik ļoti atbilst Jaunās Derības

priesterībai, ir Tēva augstsirdīgi dāvāta, ja tikai tie, kas piedalās Kristus priesterībā caur Priesterības sakramentu, tāpat arī visa Baznīca, pazemīgi un neatlaidīgi lūdz šo dāvanu. Tāpat arī šis svē­tais Koncils aicina visus prezbiterus, kas brīvprātīgi, paļaujoties uz Dieva žēlastību, uzņemtos svēto celibātu pēc Kris­tus parauga, lai, pieķērušies tam, augstsirdīgi un no visas sirds, kā arī uzticīgi pa­liekot šajā kārtā, augstu novērtētu šo cēlo dāvanu, kuru Tēvs ir devis viņiem un kuru Kungs tik skaidri cildina (sal. Mt 19, 11), un lai viņi paturētu acu priekšā lielos noslēpumus, kuri tajā tiek norādīti un īs­tenoti. Jo vairāk daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē uzskata pilnīgu atturību par neiespējamu, jo paze­mīgāk un neatlaidīgāk prezbiteri kopā ar Baznīcu lūgs uzticības žēlastību, kas nekad netiek liegta tiem, kas to lūdz, pielietojot visāda veida visiem pieejamos līdzekļus – kā pārdabiskos, tā arī dabiskos. Lai viņi neatstāj novārtā normu, pirmām kārtām, askētisko, pielietošanu, kuras apstiprina Baznīcas pieredze un, kas ir ne ma­zāk nepieciešama mūsdienu pasaulē. Tādēļ šis svētais Koncils lūdz ne tikai priesterus, bet arī visus ticīgos, lai šī dārgā priesteru celibāta dāvana būtu viņu sirds lieta. Visiem ir jālūdz Dievs, lai Viņš pats vienmēr bagātīgi dotu šo dāvanu savai Baznīcai.

17. Pateicoties draudzīgai un brālīgai kopdzīvei savā starpā un ar citiem cilvēkiem, prezbiteriem ir iespēja mācīties izkopt cilvēciskās vērtības un novērtēt radītos labumus kā Dieva dāvanas. Tomēr, dzīvodami pasaulē, lai viņi vienmēr apzinās, ka, saskaņā ar Kunga, mūsu Mācītāja vārdiem, nav no šīs pasaules (sal. Jņ 17, 14 – 16). Izmantodami pasauli tā, it kā to neizmantotu (sal. 1 Kor 7, 31), viņi sasniegs to brīvību, pateicoties kurai, atbrīvoti no visām nepakārto­tām rūpēm, kļūs spējīgi saklausīt Dieva balsi ikdienas dzīvē. No šīs brīvības un uzņēmības izaug ga­rīga izpratne, ar kuras palīdzību ir atrodama pareizā nostāja pret pasauli un laicīgajiem labumiem. Šī nostāja prezbiteriem ir tik svarīga tādēļ, ka Baznīcas misija norisinās pasaulē, un radītie labumi ir tieši nepieciešami cilvēka personības attīstībai. Lai tad viņi ir pateicīgi par visu, ko debesu Tēvs bagātīgi dāvā, lai varētu pienācīgi dzīvot. Tomēr ticības gaismā ir jānovērtē viss, ar ko nākas sastapties, lai nonāktu līdz pareizai, Dieva gribai atbilstošai, šo labumu lietošanai, atmetot to, kas viņu misijai ir kai­tīgs.

Priesteriem, kuru „daļa un mantojums” (sal. Sk 18, 20) ir tieši Kungs, laicīgie labumi ir jālieto vienīgi tajos nolūkos, kādos pienākas tos izmantot pēc Kristus Kunga mācības un Baznīcas lēmumiem.

Baznīcas īpašumu tiešā vārda nozīmē lai priesteri pārvalda tā, kā to pieprasa lietas būtība, saskaņā ar Baznī­cas priekšrakstu normām, ar pieredzējušu pasaulīgu personu palīdzību, cik tas ir iespējams, un lai vienmēr tos paredz tādiem mērķiem, kuru sasniegšanas dēļ Baznīcai drīkst piederēt laicīgā manta, un proti: cienīgai Dieva kulta veikšanai, pienācīgās iztikas nodrošināšanai garīdzniecībai, kā arī svētā apustulāta vai mīlestības darbu izpildīšanai, sevišķi attiecībā pret trūcīgajiem[64]. Lai priesteri, tāpat kā bīskapi – ievērojot partikulāro li­kumu[65] - izmanto mantu, ko ieguvuši saistībā ar kaut kādu Baznīcas funkciju veikšanu, pirmkārt, savai pie­nācīgai iztikai un savu kārtas pienākumu izpildei; bet

to, kas viņiem paliktu pāri, lai novēl Baznīcas labā vai žēlsirdības darbiem. Tātad, lai viņi neuzskata Baznīcas amatu kā peļņas avotu un lai tā ienā­kumus neizlieto sava ģimenes īpašuma pavairošanai[66]. Tādēļ priesteri, nemaz nepieķerdamies bagātībai (sal. Ps 62, 11 Vg 61), lai vienmēr izvairās no kaut kāda veida mantkārības un cītīgi atturas no visāda tirdzniecības veida.

Vēl jo vairāk, prezbiteri tiek pamudināti uz brīvprātīgu nabadzības praktizēšanu, kas viņus darīs lielākā mērā lī­dzīgākus Kristum un derīgākus svētajai kalpošanai. Taču Kristus, būdams bagāts, mūsu dēļ ir kļuvis na­bags, lai ar Viņa nabadzību mēs taptu bagāti (sal. 2 Kor 8, 9). Savukārt, apustuļi, kas prata būt pārpilnībā, gan arī ciest trūkumu (sal. Flp 4, 12), ar savu piemēru rādīja, ka par velti no Dieva saņemto dāvanu vajag par velti dot tālāk (sal. Apd 8, 18 – 25). Tāpat arī kaut kāda kopēja lietu izmantošana, ņemot vērā kopienas labumus, kas tiek cildināta pirmatnējās Baznīcas vēsturē (sal. Apd 2, 42 – 47), vislabāk sagatavo ceļu pastorālajai mīlestībai; arī caur tādu dzīves veidu prezbiteri var slavējami praktizēt Kristus ieteikto nabadzības garu.

Dieva Gara vadīti, kas svaidīja Pestītāju un sūtīja Viņu sludināt Evaņģēliju nabagiem (sal. Lk 4, 18), prezbiteriem, tāpat arī bīskapiem, jāizvairās no visa, kas varētu kaut kādā veidā nelabvēlīgi noskaņot trūcīgos, aizsteidzoties priekšā citiem Kristus mācekļiem visādas godkārības atmešanā tajā, kas viņiem pieder. Lai savu dzīvokli iekārto tā, lai tas nebūtu nepieejams un lai neviens nekad – arī trūcīgais - nekautrētos to apmeklēt.

III Palīglīdzekļi prezbiteru dzīvei

18. Lai visos dzīves apstākļos varētu izkopt vienotību ar Kristu, prezbiteru rīcībā, bez apzinātas sava kalpojuma izpildīšanas, ir parastie un sevišķie, jaunie un senie līdzekļi, kurus Svētais Gars ne­kad nepārstāj likt priekšā Dieva tautai un kurus Baznīca iesaka, un dažreiz pat pavēl savu locekļu svēttapšanas labā[67]. Starp visiem garīgajiem palīglīdzekļiem izcilu vietu ieņem akti, ar kuru palīdzību kristieši saņem kā barību Dieva Vārdu no diviem galdiem: Svētajiem Rakstiem un Euharistijas[68]. Vi­siem zināms, cik svarīgi ir tos bieži izmantot prezbiteriem sevis svētdarīšanas labad.

Sakramentālās žēlastības dalītāji visciešāk savienojas ar Kristu, Pestītāju un Ganu, pateicoties auglī­gai sakramentu pieņemšanai, īpaši biežai grēksūdzei, kas, sagatavota ikdienas sirdsapzi­ņas izmeklēšanā, tik ļoti palīdz panākt nepieciešamo sirds atgriešanos pie žēlsirdīgā Tēva mīlestības. Ticības gaismā, barotai ar Sv. Rakstu lasīšanu, var cītīgi pētīt Dieva gribas zīmes un Viņa žēlastības iedvesmas dažādos dzīves notikumos un tādā veidā ar katru dienu tapt arvien vairāk gataviem pil­dīt savu misiju, kuru ir saņēmuši Svētajā Garā. Vienmēr apbrīnojams šādas gatavības piemērs ir Vissvētākā Jaunava Marija, kas, Svētā Gara vadīta, pati sevi pilnīgi upurēja cilvēku at­pestīšanas noslēpuma labā[69]; lai prezbiteri ar dēlu dievbijību un godbijību Viņu slavē un mīl kā Visaug­stākā un Mūžīgā Priestera Māti, apustuļu Karalieni un Atbalstītāju savā kalpošanā.

Lai uzticīgi izpildītu savu kalpojumu, viņu sirds lietai ir jābūt ikdienas sarunai ar Kristus Kungu Vissvētākajā Sakramentā, apmeklējot To baznīcā un personīgi pielūdzot; lai viņi labprāt nododās garīgajiem vin­grinājumiem un augstu vērtē garīgo vadību. Dažādos veidos, sevišķi caur pārbaudīto pārdomāšanas lūgšanu un citām lūgšanas formām, kuras brīvi izvēlas, prezbiteri meklē un dedzīgi lūdz no Dieva to īstās pielūgsmes garu, kas kopā ar viņiem uzticēto tautu cieši savienotu ar Kristu, Jaunās Derības Starpnieku, un tādā veidā kā pieņemtie bērni varētu saukt: “Abba, Tēvs” (Rom 8, 15).

Priesteru iesvētīšanas laikā bīskaps prezbiteriem atgādina, lai viņi būtu “nobrieduši zinībās” un lai viņu mācība būtu par “garīgām zālēm Dieva tautai”[70]. Svētā pārvaldītāja zināšanām ir jābūt svētām, jo tās tiek ņemtas no svēta avota un to mērķis arī ir svēts. Pirmām kārtām, tās tiek smeltas no Svēto Rakstu lasīšanas un meditācijas, bet arī auglīgi stiprinātas ar Baznīcas Tēvu un Doktoru rakstu, kā arī citu Tradīcijas dokumentu studēšanu[71]. Bez tam, lai varētu pienācīgi atbil­dēt uz mūsdienu cilvēku ierosinātajiem jautājumiem, prezbiteriem ir labi jāzina Baznīcas Mācītāja va­ras, it sevišķi koncilu un Romas Bīskapu dokumenti, kā arī jāmeklē padoms pie vislabākajiem un atzī­tajiem teologiem.

Tā kā mūsu laikos cilvēku kultūra un arī svētās zinātnes iet uz priekšu, prezbiteri tiek aicināti atbilstoši un pastāvīgi papildināt savas zināšanas par dievišķajām un cilvēciskajām lietām, lai tādā veidā viņi sekmīgāk sagatavotos dialogam ar mūsdienu cilvēkiem.

Lai prezbiteri varētu vieglāk nodo­ties studijām un sekmīgāk apgūt evaņģelizācijas un apustulāta metodes, nepieciešams ar visām pūlēm, ņemot vērā katras teritorijas apstākļus, sagatavot viņiem attiecīgus palīglīdzekļus, piemēram, kursu, kongresu organizēšana, pastorālo studiju centru radīšana, bibliotēku dibināšana, kā arī ir jāgādā, lai studijas pienācīgi vadītu attiecī­gas personas. Bez tam bīskapi – katrs atsevišķi vai arī vienojoties savā starpā – lai pārdomā par pie­mērotāku veidu, kā panākt, lai visi viņu prezbiteri noteiktā laikā, it sevišķi nedaudzus gadus pēc iesvētīšanas[72], varētu apmeklēt kursus, kas viņiem būtu par izdevību pilnīgāk iepazīt un piesavināties pastorālās metodes un teoloģisko mācību, kā arī stiprināt garīgo dzīvi un apmainīties apustuliskajā pieredzē ar brāļiem[73]. Izmantojot šos un citus piemērotos līdzekļus, tāpat arī ir nepieciešams ar īpašām rūpēm atbalstīt jaunieceltos prāvestus un tos, kuri uzņemas jaunus pastorālos pienākumus, kā arī tos, kas tiek sūtīti uz citu diecēzi vai valsti.

Beidzot, bīskapiem jārūpējas par to, lai daži prezbiteri veltītos dziļākām mācībām par Dieva lietām, lai nekad ne­pietrūktu kleriķu apmācīšanai derīgu skolotāju, lai pārējiem priesteriem un ticīgajiem viņi būtu par palīgiem nepie­ciešamo zināšanu apgūšanā un lai svētajās zinātnēs atbalstītu veselīgu progresu, kas Baznīcai ir tieši nepieciešams.

20. Prezbiteri, kas sevi veltījuši kalpošanai Dievam uzticētā uzdevuma veikšanā, ir cienīgi saņemt pienācīgu samaksu, jo “strādnieks ir savas algas cienīgs” (Lk 10, 7; sal. Mt 10, 10; 1 Kor 9, 7; 1 Tim 5, 18), „tāpat arī Kungs noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija” (1 Kor 9, 14). Tā­dēļ, ja prezbiteriem nav nodrošināta pienācīga atlīdzība, pašiem ticīgajiem – jo taču prezbiteri strādā viņu labā – ir patiess pienākums rūpēties par vajadzīgo līdzekļu sagādāšanu viņu apzinīgai un godīgai dzīvei. Bīskapiem ir jāatgādina ticīgajiem šo pienākumu un jārūpējas – vai nu katrs at­sevišķi savā diecēzē vai labāk - vairāki kopā vienā un tajā pašā teritorijā, lai tiktu noteiktas normas pie­nācīgi uzturēt tos, kuri, kalpojot Dieva tautai, pilda vai pildīja kaut kādus uzdevumus. Atlīdzībai, kuru pienākas dot katram, ņemot vērā kā uzdevuma raksturu, tā arī laika un vietas apstākļus, ir jābūt principāli vie­nādai visiem, kas atrodas vienos un tajos pašos apstākļos; tai ir arī jābūt piemērotai viņu kārtai un tādai, kas ­ļautu ne tikai atalgot tos, kas prezbiteriem kalpo, bet arī personīgi sniegt noteiktu palīdzību trūcīgajiem; Baznīca vienmēr jau no saviem pirmsākumiem ļoti augstu godā šādu pakalpošanu nabagiem. Bez tam, šim atalgo­jumam jābūt tādam, lai prezbiteriem tiktu pieļauts ikgadējs pienācīgs un pietiekams atvaļinājums. Bīska­piem ir jārūpējas, lai prezbiteriem varētu tāds būt.

Tomēr sevišķa nozīme ir jāpiešķir kalpojumam, kuru svētie pārvaldnieki izpilda. Tādēļ tā sauktā beneficiālā sistēma ir jāatmet vai vismaz tā jāreformē, lai beneficiālo pusi, — tas ir, tiesības uz ienākumiem no algas, kas ir saistīta ar amatu – uzskatītu par otrās šķiras lietu, bet pirmo vietu ierādītu pašam Baznīcas amatam, caur kuru jāsaprot kaut kādu uzdotu pienākumu pastāvīga garīga mērķa pildīšanai.

21. Ir vienmēr jāpatur acu priekšā Jeruzālemes pirmatnējās Baznīcas ticīgo piemērs, kuriem “viss bija kopējs” (Apd 4, 32) „un katram tika piešķirts, cik bija vajadzīgs” (sal. Apd 4, 35). Tādēļ ir ļoti vēlams, lai vismaz tajās zemēs, kur garīdzniecības uzturēšana ir pilnīgi vai pa lielākai daļai atkarīga no ticīgo ziedojumiem, šim nolūkam ziedotos līdzekļus uzkrātu kāda diecēzes institūcija, kuru pārvaldītu bīskaps ar deleģētu priesteru un – kur tas būtu derīgi – arī saimnieciskās lietās lietpratīgu laju palīdzību. Tāpat ir vēlams, lai – cik tas ir iespējams – katrā diecēzē vai valstī izveidotu kopēju fondu, ar kura palīdzību bīskapi varētu izpildīt citus pienākumus attiecībā pret personām, kas kalpo Baznīcai, un izlīdzēt dažādām diecēzes vajadzībām un, pateicoties kuram bagātākās diecēzes varētu arī izpalīdzēt nabadzīgākām, lai vienu pārpilnība palīdzētu citu trūkumam (sal. 2 Kor 8, 14). Šo kopējo līdzekļu krājumu jārada, pirmkārt, no ticīgo ziedojumiem, bet arī no citiem avotiem, kas ir jānosaka ar likumu.

Tajās valstīs, kur sociālā gādība par garīdzniecību vēl nav attiecīgi noorganizēta, lai Bīskapu Konferences, vienmēr ievērojot Baznīcas un valsts likumus, rūpējas par to, lai pastāvētu diecēzes institūcijas, arī savā starpā apvienotas, vai institūcijas, kas būtu kopīgas vairākām diecēzēm vai arī visai teritorijai domātas apvienības, kas hierarhijas uzraudzībā pietiekamā mērā gādātu par attiecīgu nodrošinājumu un medicīnisko aprūpi, kā arī par slimu, darbnespējīgu vai vecu prezbiteru pienācīgu uzturēšanu. Priesteri solidaritātes garā pret saviem brāļiem, līdzjūtot viņu bēdās (sal. Flp 4, 14), lai atbalsta dibināto institūciju, reizē arī apzinādamies, ka, pateicoties tai, viņiem nav jāraizējas par savu likteni nākotnē un to, ka var labāk un pilnīgi sevi veltīt evaņģēliskajā garā nabadzības praktizēšanai un dvēseļu pestīšanai. Tie, kuru pārziņā ir šīs lietas, lai cenšas panākt dažādu valstu institūciju apvienošanos, lai tādā veidā tās kļūtu spēcīgākas un plašāk izplatītas.

Nobeigums un pamudinājums

 22. Šis svētais Koncils, ņemot vērā priesteru dzīves priecīgos brīžus, nevar neredzēt arī grūtības, kādas prezbiteri piedzīvo mūsdienu dzīves apstākļos. Tāpat arī zina, cik ļoti izmainās ekonomiskie un sociālie apstākļi, un pat cilvēku ieražas un cik ļoti cilvēku vērtējumā izmainās vērtību skala; tādēļ arī Baznīcas kalpi un dažreiz pat ticīgie jūtas it kā sveši šai pasaulē un ar nemieru meklē piemērotus līdzekļus un vārdus, lai varētu ar to saprasties. Jauni šķēršļi ticībai, šķietams darītā darba veltīgums, kā arī sāpīgā vientulība, kuru viņi piedzīvo, var tos novest līdz nomāktības un nepatikas briesmām.

Bet Dievs ir tā iemīlējis pasauli, kuru šodien ir uzticējis Baznīcas ganu mīlestībai un kalpošanai, ka atdeva savu Vienpiedzimušo Dēlu (sal. Jņ 3, 16). Un patiešām, šī pasaule, kas ir apkrauta ar daudziem grēkiem, bet, kurai ir arī ne mazas iespējas, piegādā Baznīcai dzīvos akmeņus (sal. 1 Pēt 2, 5), kas kalpo Dieva mājokļa celšanai Garā (sal. Ef 2, 22). Šis pats Svētais Gars, kas mudina Baznīcu atklāt jaunus ceļus, kas saistītu ar mūsdienu pasauli, tāpat arī iedveš un atbalsta priesteriskās kalpošanas attiecīgu pielāgošanu.

Lai prezbiteri atceras, ka sava darba izpildē viņi nekad nav vieni paši, bet gan balstās uz Visuvarenā Dieva spēku, un, ticot Kristum, kas viņus aicināja piedalīties Savā priesterībā, lai ar visu paļāvību uzupurējas savam kalpojumam, zinot, ka Dievs savā varenībā spēj pavairot viņos mīlestību[74]. Tāpat arī lai atceras to, ka viņu sabiedrotie ir brāļi priesterībā, kā arī visas pasaules ticīgie. Jo visi prezbiteri līdzdarbojas Dieva pestīšanas plāna realizēšanā, proti, Kristus noslēpumā, tas ir, noslēpumā, kas  no mūžiem ir apslēpts Dievā (sal. Ef 3, 9), kura plāns tiek realizēts pakāpeniski, dažādiem kalpojumiem sadarbojoties Kristus Miesas celšanā, līdz kamēr piepildīsies Tās mūža mērs. Bet tā kā visas šīs lietas ir apslēptas ar Kristu Dievā (sal. Kol 3, 3), tās var tikt saskatītas, galvenām kārtām, ar ticības palīdzību. Jo ir pilnīgi nepieciešams, lai Dieva tautas vadītāji dzīvotu ticībā, sekojot uzticīgā Ābrahama piemēram, kas ticībā “bija paklausīgs un devās uz to zemi, kuru viņam nācās saņemt mantojumā. Viņš gāja, nezinādams, kur aizies” (sal. Ebr 11, 8). Un patiešām, Dieva noslēpumu pārvaldnieks var tikt salīdzināts ar cilvēku, kas sēj tīrumā, par kuru Kungs sacīja: „Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot” (Mk 4, 27). Starp citu, Kungs Jēzus, kas sacīja: “Stiprinieties, Es uzvarēju pasauli” (Jņ 16, 33), ar šiem vārdiem nesolīja savai Baznīcai pilnīgu uzvaru virs zemes. Tomēr svētais Koncils priecājas, ka zeme, kurā tika sēta Evaņģēlija sēkla, tagad daudzās vietās nes augļus Kunga Gara vadībā, kurš piepilda pasauli un kurš ir uzmodinājis patiesu misijas garu daudzu priesteru un ticīgo sirdīs. Par to visu Svētais Koncils ar mīlestību pateicas visas pasaules prezbiteriem. „Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos, kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū” (Ef 3, 20 – 21).                                             

Tas viss, kas tika izteikts šinī Dekrētā kopumā un atsevišķās lietās, ieguva svētā Koncila Tēvu atzinību. Un Mēs, ar apustulisko varu, ko mums ir devis Kristus, kopā ar Cienījamiem Tēviem Svētajā Garā to apstiprinām, pieņemam un pavēlam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.
Es, PĀVILS, Katoļu Baznīcas Bīskaps
/ Seko Tēvu paraksti/

 

 


[1] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Consilium: AAS 56 (1964),  97. un sek. lpp.; Dogm. konst. Lumen gentium: AAS 57 (1965), 5. un sek.l pp.; Dekr. Christus Dominus; Dekr. Optatam totius.

[2] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium: AAS 57 (1965), 40. – 41. lpp.

[3] Sal. Tridentas koncils, Sess. XXIII, cap. 1 et can. 1: Denz. 957 et 961 (1764 et 1771).

[4] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 18 : AAS 57 (1965), 21. – 22. lpp..

[5] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 33. – 36. lpp.

[6] Sal. turpat.

[7] Sal. Pont. rom. De Ordinatione Presbyterorum, Praefatio. Šie vārdi jau atrodami Sacramentarium Veronense (izd. L. C. Möhlberg, Romae 1956, 122. lpp.); tāpat arī Missale Francorum (izd. L. C. Möhlberg, Romae 1957, 9. lpp.); Liber Sacra­mentorum Romanae Ecclesia (izd. L. C. Möhlberg, Romae 1960, 25. lpp.);  kā arī Pontificale Romano – Germanicum (izd. Vogel – Elze, Città del Vaticano 1963, I, 34. lpp.

[8] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. – 15. lpp.

[9] Sv. Augustīns, De Civitate Dei, 10, 6: PL  41, 284.

[10] “Arī ārējie apstākļi, kādos Baznīca dzīvo, pieprasa arvien vairāk censties pēc šāda veida reliģiskās un morāliskās pilnības. Baznīca negrib būt vienaldzīga attiecībā pret pārmaiņām, kuras notiek tai apkārt un dažādā veidā ietekmē tās rīcību, norādot darbības apstākļus un veidu, ar kuriem ir jārēķinās. Kā zināms, Baznīca neizslēdz sevi no cilvēku sabiedrības, bet gan paliek tajā. Tādēļ arī tās bērni ir pakļauti šīs sabiedrības ietekmei, uzsūc sevī tās laicīgo kultūru, ir padoti tās likumiem, pieņem tās ieradumus. Šī Baznīcas saskare ar cilvēku sabiedrību rada pastāvīgas problēmas, sevišķi nopietnas mūsu laikos … Tautu apustulis aizrādīja sava laika kristiešiem tā: “Nevelciet jūgu kopā ar neticīgajiem, jo kas kopējs ir taisnībai ar netaisnību? Vai kāda sadraudzība gaismai ar tumsu? …Vai kāda daļa ir ticīgajam ar neticīgo?” (2 Kor 6,14-15). Tādēļ arī skolotājiem un audzinātājiem, kas šodien darbojas Baznīcā, katrā ziņā vajag atgādināt katoļu jaunatnei tās ļoti augsto cienīgumu un no tās izrietošo pienākumu - dzīvot šinī pasaulē, taču ne pēc šīs pasaules uzskatiem, bet saskaņā ar Jēzus Kristus lūgšanu par mācekļiem: “Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu tos pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules (Jņ 17, 15 -16). Šo lūgšanu Baznīca pieņem kā savējo.

 Tomēr tāda atšķirība nenozīmē nošķiršanos, vienaldzību, bailes, ne arī nicināšanu. Kaut gan Baznīca atšķiras no cilvēces, tomēr tā nenostāda sevi pret cilvēci, bet gan drīzāk ar to vienojas” - Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. aug.: AAS 56 (1964), 627. un 638. lpp.

[11] Sal. sv. Polikarps, Epist. ad Philippenses,VI,1: “Lai prezbiteri ir līdzjūtīgi, žēlsirdīgi pret visiem, lai viņi atgriež nomaldījušos, apmeklē visus slimos, neatstāj novārtā atraitnes vai bāreņus, vai nabagus; lai viņi vienmēr rūpējas par to, kas ir labs Dieva un cilvēku acīs, atturas no jebkādām dusmām, cilvēciskiem apsvērumiem, netaisnīgiem spriedumiem, lai viņi ir tālu no visādas skopulības, lai viņi vieglprātīgi nenotic liecībai attiecībā uz jebko, lai nav pārāk bargi tiesāšanā, zinot, ka visi esam grēcīgi” (F. X. Funk, Patres Apostolici, I, 273. lpp.

[12] Sal. 1 Pēt 1, 23, Apd 6, 7; 12, 24; “(Apustuļi) sludināja patiesības vārdu un dzemdināja Baznīcas” (sv. Augustīns In Ps., 44, 23: PL 36, 508.

[13] Uz prezbiteriem kā bīskapu līdzstrādniekiem attiecas arī tas, kas tiek sacīts par bīskapiem. Sal. Statuta Ecclesiae Antiqua, c. 3 (izd. Ch. Munier, Paris 1960, 79. lpp.); Decretum Gratiani, C. 6, D. 88 (izd. Friedberg, I, 307); Conc. Trid., Decr. De reform., Sess. V, c. 2, nr 9 (Conc. Oec. Decreta, izd. Herder, Romae 1962, 645. lpp.); Sess. XXIV, Decr. De reform., c.4, 739. lpp); Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965).

[14] Sal. Constitutiones Apostolorum, II, 26, 7: “Lai (prezbiteri) ir Dieva varas mācītāji, jo arī pats Kungs mums pavēlēja, sacīdams: Ejiet un māciet …” (izd. F. X. Funk, Didascalia et Constitutiones Apostolorum, I, Paderborn 1905, 105. lpp.)  -  Sacramentarium Leonianum un citi sakramentāriji līdz pat Pontificale Romanum, prefācija no prezbiteru iesvētīšanas rita: “Šajā Apredzībā Tu, Kungs, devi palīgā Tava Dēla sūtņiem, svētajiem apustuļiem, skolotus mācītājus, caur kuriem viņi piepildīja visu pasauli ar prasmīgiem sludinātājiem” (jeb „ar sludināšanu”); - Liber Ordinum Liturgiae Mozambicae, prefācija no prezbiteru iesvētīšanas rita: „Lai tautas mācītājs un padoto pārvaldītājs pienācīgi turas pie katoliskās ticības un visiem sludina īsto pestīšanu” (izd. M. Férotin, Le Liber Ordinum en usage dans l’Eglise Wisigothique et Mozarabe d’Espagne: Monumenta Ecclesiae Liturgica, V, Paris 1904, col. 55).

[15] Sal. Aleksandrijas jakobītu Baznīcas priesteru iesvētīšanas rits: “…Sapulcini Savu tautu uz mācības vārdiem kā zīdītāja, kas rūpējas par saviem bērniem” (H. Denzinger, Ritus Orientalium, Tom. II, Würzburg 1863, 14. lpp.).

[16] Tertuliāns, De baptismo, 14, 2 (Corpus Christianorum, Series Latina, I, 289. lpp. 11 – 13); sv. Antanāzijs, Adv. Arianos, 2, 42: PG 26, 237 A - B;  sv. Hieronīms, In Mt., 28, 19: PL 26, 226 D: “Vispirms viņi māca visas tautas, pēc tam iemācītas iegremdē ūdenī. Jo nevar būt tā, ka miesa saņem Kristības sakramentu vispirms, nekā dvēsele ir pieņēmusi ticības patiesību”; sv.Toms, Expositio primae Decretalis, § 1: “Pestītājs, sūtīdams mācekļus sludināt, uzlika viņiem par pienākumu trīs lietas. Vispirms mācīt ticību, otrkārt, dalīt sakramentus ticīgajiem” (izd. Marietti, Opuscula Theologica, Taurini – Romae 1954, 1138). .

[17] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 35, 2: AAS 56 (1964), 109. lpp.

[18] Sal. turpat, 33, 35, 48, 52, 108. – 109., 113., 114. lpp.

[19] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7, 100. - 101. lpp.; Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūn.: AAS 35 (1943), 230. lpp.

[20] Sv. Ignācijs, moceklis, Smyrn., 8, 1 – 2 (izd. F. X. Funk, 240. lpp., Constitutiones Apostolorum, VIII, 12, 3 (izd. F. X. Funk, 496; VIII, 29, 2, 532. lpp.).

[21] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 33. – 36. lpp.

[22] “Euharistija ir it kā garīgās dzīves papildījums un visu sv. sakramentu mērķis” (Sv. Toms, Summa Theol. III, q. 73, a. 3 c); sal. Summa Theol. III, q. 65, a. 3.

[23] Sal. sv. Toms, Summa Theol. III, q. 65 a. 3 ad 1; q. 79, a. 1, c, et  ad 1.

[24] Sal. sv. Hieronīms, Epist. 114, 2; „[…] svētie biķeri, svētās drēbes un citi priekšmeti, kas pieder Kunga ciešanu kultam … saskares dēļ ar Kunga Miesu un Asinīm ir jāgodā ar tādu pašu cieņu kā Viņa Miesa un Asinis” (PL 22, 934). Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 122 -127: AAS 56 (1964), 130. – 132. lpp.

[25] „Lai viņi arī neatstāj novārtā Vissvētākā Sakramenta apmeklēšanu dienas laikā, kuru pienākas uzglabāt baznīcās saskaņā ar liturģijas priekšrakstiem viscienīgākā vietā un ar vislielāko godbijību; jo tas ir pateicības pierādījums, mīlestības ķīla un pienācīgās adorācijas pienākums attiecībā uz šai Sakramentā klātesošo Kristus Kungu” (Pāvils VI, Enc. Mysterium Fidei, 1965. g. 3. sept.: AAS 57 (1965), 771. lpp.

[26] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 33. - 36. lpp.

[27] Sal. Didascalia, II, 34, 3; II, 46, 6; II, 47, 1; Constitutiones Apostolorum, II, 47, 1 (izd. F. X. Funk, Didascalia et Constitutiones, I, 116., 142., 143. lpp.).

[28] Sal. sv. Hieronīms, Epist., 58, 7: “Kas no tā par labumu, ka sienas mirdz dārgakmeņos, bet Kristus mirst trūcīgajā?”: PL 22, 584.

[29] Var vēl minēt citas kategorijas: pārceļotājus, nomadus u.c., par kuriem tiek runāts Dekrētā par bīskapu pastorālajiem uzdevumiem Baznīcā, Christus Dominus: AAS 58 (1966), 673. un sek. lpp.

[30] Sal. Didascalia II 59, 1 – 3: ”Mācīdams, pavēli un pamudini tautu, lai tā nāktu uz sanāksmēm un nekad neiztrūktu, bet lai vienmēr pulcētos: neatnākt uz sanāksmi, nozīmē pamazināt Baznīcu un atņemt locekli Kristus Miesai … Tātad, būdami Kristus locekļi, neattālinieties no Baznīcas, neatnākdami uz sanāksmēm; tā kā jūsu Galva ir Kristus, kas saskaņā ar Savu solījumu jums ir klātesošs un Sevi dāvājošs, neniciniet sevi pašus, neatšķiriet Pestītāju no Viņa locekļiem, nešķeliet un neizklīdiniet Viņa Miesu …”; Pāvils VI, Uzruna XIII nedēļas “di aggiornamento pastorale” itāļu klēra locekļiem, Orvieto, 1963. g. 6. sept.: AAS 55 (1963), 750. un sek. lpp.

[31] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 35. lpp.

[32] Sal. tā saukto Constitutio Ecclesiastica Apostolorum, XVIII: Prezbiteri ir bīskapu “symmystai” un „synepimachoi” (no Th. Schermann, Die allgemeine Kirchenordnung, I, Paternborn 1914, 26. lpp.; A.Harnack, Die Quellen der sog. apostolischen Kirchenordnung, T. u. U., II, 5, 13. lpp., nr 18, 19; Pseudo – Hieronīms, De Septem Ordinibus Ecclesiae: „[…]svētībā ar bīskapiem viņi ir noslēpumu līdzdalībnieki” (izd. A. W. Kalff, Wrzburg 1937, 45. lpp.); sv. Izidors, spānietis, De Eccesiasticis Officiis, II, c. VII: „Jo stāvu Kristus Baznīcas priekšgalā , Miesas un Asins upurēšanā es piedalos kopā ar bīskapiem, tāpat arī tautas mācīšanā un sludināšanas amatā”: PL 83, 787.

[33] Sal. Didascalia, II, 28, 4 (izd. F. X. Funk, 108. lpp.); Constitutiones Apostolorum, II, 28, 4; II, 33; turpat, 109., 117. lpp.

[34] Const. Apost., VIII, 16, 4 (F. X. Funk, I, 523. lpp.);  sal. Epitome Const. Apost., VI: turpat, II, 80. lpp., 3 – 4 ; Testamentum Domini: „[…]dodi viņam žēlastības, padoma un augstsirdības Garu, prezbiterāta garu […], lai viņš palīdzētu un valdītu Tavu tautu darbos, ar bijību un tīru sirdi” (tulk. I. E. Rahmani, Moguntiae, 1899, 69. lpp. Turpat Trad. Apost. (izd.  B. Botte, La Tradition Apostolique, Münster i W. 1963, 20. lpp.).

[35] Pont. rom. „De Ordinatione Presbyterorum”, prefācija; šie vārdi jau atrodami Sacramentarium Leonianum, Sacramentarium Gelasianum un Sacramentarium Gregorianum. Līdzīgi atrodami arī Austrumu Liturģijās; sal. Trad. Apost.: „[…] uzlūko šo Tavu kalpu un dodi viņam žēlastības un padoma, un prezbiteriāta garu, lai viņš ar tīru sirdi palīdzētu un vadītu Tavu tautu, tā kā Tu uzlūkoji savu izvēlēto tautu un pavēlēji Mozum, lai viņš izvēlētu prezbiterus, piepildītus ar Tavu Garu, ko Tu esi devis Tavam kalpam” (no vecā Veronas latīņu tulkojuma, izd. B. Botte, La Tradition Apostolique de S. Hippolyte. Essai de reconstruction, Münster i. W. 1963, 20. lpp.; Const. Apost. VIII, 16, 4 (izd. F. X. Funk, I, 522. lpp., 16 – 17); Epit. Const. Apost. VI (izd. F. X. Funk, II, 80. lpp., 5 – 7); Testamentum Domini (tulk. I. E. Rahmani, Moguntiae 1899, 69. lpp.);  Euchologium Serapionis, XXVII (izd. F. X. Funk, Didascalia et Constitutiones, II, 190. lpp. 1. – 7. līn.); Ritus Ordinationis in ritu Maronitarum (tulk. H. Denzinger, Ritus Orientalium, II, Würzburg 1863, 161. lpp.). No Tēviem var citēt: Teodorus  Mopsuestenus, In 1 Tim 3, 8 (izd. Swete, II, 119. – 121. lpp.); Theodoretus, Quaestiones in Numeros, XVIII (PG 80, 369C – 372B).

[36] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 35. lpp.

[37] Sal. Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii nostri Primordia, 1959. g. 1. aug.: AAS 51 (1959), 576. lpp.; sv. Pijs X, Exhortatio Haerent animo, 1908.g. 4.aug.; sv. Pijs X, Acta, IV sējums (1908), 237. un sek. lpp.

[38] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 15 un 16.

[39] Jau tagadējā likumā Katedrāles Kapitula veido bīskapa “senātu un padomi” (CIC, 391. kan.); bet kur tādas trūkst, ir diecēzes konsultētāji (sal. CIC, 423. – 428. kan.). Ir vēlams šīs institūcijas reformēt tā, lai labāk piemērotos mūsdienu apstākļiem un vajadzībām. No tā izriet, ka  Prezbiteru Padome atšķiras no pastorālās Padomes, par kuru ir runa Dekrētā par bīskapu pastorālajiem uzdevumiem Baznīcā, Christus Dominus, 27, 1965. g. 28. okt., pie kuras pieder arī laji un, kuras uzdevums ir pētīt vienīgi to, kas attiecas uz pastorālajiem darbiem. Par prezbiteriem kā bīskapu padomdevējiem var lasīt Didascalia, II, 28, 4 (izd. F. X. Funk, I, 108. lpp.);  tāpat arī Const. Apost., II, 28, 4 (izd. F. X. Funk, I, 109. lpp.); S. Ignatius Martyr, Magn., 6, 1 (izd. F. X. Funk, 194. lpp.); Trall. 3, 1 (izd. F. X. Funk, 204. lpp.); Origenes, Contra Celsum, III, 30: “Prezbiteri ir padomdevēji jeb „bouleytai”” (PG 11, 957D – 960A).

[40] Sv. Ignācijs M., Magn. 6, 1: “Es jums atgādinu, lai jūs censtos visu darīt saskaņā ar Dieva gribu, bīskapa kā Dieva vietnieka, prezbiteru kā apustuliskā senāta un vismīļāko diakonu vadībā, kuriem ir uzticēts Jēzus Kristus kalpojums, kas bija pirms mūžīgiem  laikiem pie Tēva, bet beidzamā laikā sevi ir atklājis” (izd. F. X. Funk, 195. lpp.); sv. Ignācijs M., Trall., 3, 1: “Tāpat arī lai visi ciena diakonus kā Jēzu Kristu, bīskapu kā Tēva tēlu, bet prezbiterus kā Dieva senātu un apustulisko padomi; jo bez viņiem nav Baznīcas” (turpat, 244. lpp., 10 -12); sv. Hieronīms, In Isaiam, II, 3 (PL 24, 61 D): “Arī mums Baznīcā ir senāts – prezbiteru pulks”.

[41] Sal. Pāvila VI, Uzruna Romas prāvestiem un Lielā gavēņa sprediķotājiem Siksta kapellā 1965. g. 1. martā: AAS 57 (1965), 326. lpp.

[42] Sal. Const. Apost., VIII, 47, 39: „Lai prezbiteri […] nekā nedara bez bīskapa lēmuma, jo viņš ir tas, kam uzticēta Dieva tauta un, no kura tiks prasīts norēķins par dvēselēm” (izd. F. X. Funk, 577. lpp.).

[43] Sal. Mt 23, 8. “Ar to pašu, ka mēs gribam būt par ganiem un tēviem, un ļaužu mācītājiem, mums ir jākļūst par viņu brāļiem” - Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. aug.: AAS 58 (1964), 647. lpp.

[44] Sal. Ef 4, 7 un  16; Const. Apost., VIII, 1, 20: “Tādēļ ne bīskaps var paaugstināties pāri diakoniem vai prezbiteriem, ne arī prezbiteri pāri tautai; jo apvienības organizācija sastāv kā no vieniem, tā arī no otriem” (izd. F. X. Funk, I, 467. lpp.).

[45] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 37: AAS 57 (1965), 42. – 43. lpp.

[46] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio: AAS 57 (1965), 90. un sek. lpp.

[47] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 37: AAS 57 (1965), 42. – 43. lpp.

[48] Pontificale romanum, De Ordinatione Presbyterorum.

[49] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius, 2, 1965. g. 28. okt.

[50] „Dieva aicinošā balss izpaužas divos dažādos veidos, kas ir brīnišķīgi un saskanīgi: viena iekšējā, žēlastības, Svētā Gara balss, šī neizsakāmā iekšējā pievilcība, ko neizdibinātos cilvēka dvēseles dziļumos izsauc varenā un “klusošā Kunga balss”; otra, ārēja, cilvēcīga, jūtama, sabiedriska, juridiska, konkrēta, kompetentā Dieva Vārda kalpa balss, apustuļa balss, hierarhijas balss, nepieciešamais instruments, Kristus dibināts un gribēts, kā līdzeklis, kura uzdevums ir iztulkot saprotamā valodā Vārda vēstījumu un Dieva baušļus. Tā kopā ar sv. Pāvilu māca katoļu mācība: „…kā lai dzird bez sludinātāja? […] ticība nāk no dzirdēšanas” (Rom 10, 14 un 17) (Pāvils VI, Uzruna no 1965. g. 5. maija: L’Osservatore Romano, 1965. g. 6. maijs, 1. lpp.).

[51] Sal. Vatikāna II koncils, Optatam totius, 2, 1965.g. 28. okt.

[52] Tēvi to māca, paskaidrodami Kristus sacītos vārdus Pēterim: “Vai tu mani mīli? … Gani manas avis” (Jņ 21, 27). Tā arī sv. Hrizostoms, De sacerdotio, II, 2: PG 48, 633; sv. Gregors Lielais, Reg. Past. Liber, P. I, c.5: PL 77, 19A.

[53] Sal. Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20. dec.: AAS 28 (1936), 10. lpp.

[54] Sal. starp citu sv. Pijs X, Exhortatio ad clerum Haerent animo, 1908. g. 4. aug.: S. Pii X Acta, IV, (1908), 237. un sek. lpp.; Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20. dec.: AAS 28 (1936), 5. un sek. lpp.; Pijs XII,  Adhortatio Ap. Menti Nostrae, 1950.g. 23. sept.: AAS 42 (1950), 657. un sek. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii Nostri Primordia, 1959.g. 1. aug.: AAS 51 (1959), 545. un sek. lpp.

[55] Sal. sv. Toms, Summa Theologica, I – II, q. 188, a. 7.

[56] Sal. Pont. rom., De Ordinatione Presbyterorum.

[57] Sal. Missale romanum, Upurēšanas lūgšana no IX svētd. pēc Vasarsvētkiem.

[58] „Katra Mise, kaut priesteris to upurētu privāti, tomēr nav privāta, bet gan  ir Kristus un Baznīcas darbība. Saliekot šo  upuri, Baznīca mācās upurēt sevi pašu kā vispārēju upuri un piešķirt visas pasaules pestīšanai vienīgo un bezgalīgo Krusta upura spēku. Jo katra noturētā Svētā Mise tiek upurēta ne tikai dažu cilvēku, bet arī visas pasaules pestīšanas nodomā […]. Tāpēc ar tēva mīlestību un no sirds ieteicam priesteriem, kas ir sevišķā veidā Mūsu prieks un Mūsu gods Kungā, […] ik dienas cienīgi un dievbijīgi upurēt Svēto Misi” - Pāvils VI, Enc. Mysterium Fidei, 1965.g. 3. sept.: AAS 57 (1965), 761. – 762. lpp. Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Consilium, 26 un 27: AAS 56 (1964), 107. lpp.

[59] „Lai mīlestības pienākums ir Kunga ganāmpulka ganīšana” - sv. Augustīns, Tract. in Io., 123, 5: PL 35, 1967. g.

[60] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 47. – 49. lpp.

[61] Sal. Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20. dec.: AAS 28 (1936), 28. lpp.

[62] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42 un 44: AAS 57 (1965), 47. – 49. un 50. – 51. lpp.; Dekr. Perfectae caritatis, 12, 707. lpp.

[63] Sal. Lk 20, 35 – 36; Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935.g. 20.dec.: AAS 28 (1936), 24. – 28. lpp;  Pijs XII, Enc. Sacra Virginitas, 1954. g. 25. marts: AAS 46 (1954), 169. – 172. lpp.

[64] Antiohijas sinode, 25 kan.: Mansi 2, 1327 – 1328; Decretum Gratiani c. 23, C. 12, q. 1 (izd. Friedberg, I, 684. -685. lpp.)

[65] Te ir galvenā kārtā domāti Austrumu Baznīcu likumi un ieradumi.

[66] Parīzes sinode, 829. g., 15 kan.: MGH, Sect. III, Concilia, t. II, pars 6, 622;  Tridentas koncils, ses. XXV, Decretum De reform., I nod.: Conc. Oec. Decreta (izd. Herder, Romae 1962, 760. un sek. lpp.).

[67] Sal. C I C, 125 un sek. kan.

[68] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectae caritatis, 7; Dogm. konst. Dei Verbum, 21.

[69] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 65: AAS 57 (1965), 64. – 65. lpp.

[70] Pont. rom., De Ordinatione Presbyterorum.

[71] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 25.

[72] Šie kursi nav identiski ar pastorālo kursu tūlīt pēc iesvētīšanas, par kuru tiek runāts Dekrētā Optatam totius, 22.

[73] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Cristus Dominus, 17.

[74] Sal. Pontificale romanum, De Ordinatione Presbyterorum.