Šodienas datums: 16.12.2017  |  Vārda dienas: Alvīne

Vatikāna institūciju izdotie dokumenti

Vēstījums 2010. gada Pasaules konsekrētās dzīves dienai

Būtiskajā balstīta dzīve

Dieva kalps Jānis Pāvils II apustuliska jā vēstulē "Novo millennio ineunte" pauda gandarījumu par to, ka savas kalpošanas laikā viņam bija iespēja pasludināt par svētajiem un svētīgajiem daudzus kristiešus, kuri kļuva svēti visparastākajos dzīves apstākļos. Viņš piebilda, ka "ir pienācis laiks no jauna visiem ar pārliecību piedāvāt šo kristieša ikdienas dzīves "augsto latiņu" " (n.31). Šai pašā garā Svētais tēvs Benedikts XVI visai Baznīcai piedāvā Priesterības gadu, kura laikā īpaši aicina atcerēties svētu priesteri - Arsas prāvestu. Viņš patiešām ikdienas dzīvi ir izdzīvojis neikdienišķā veidā. Uz viņa piemēru pirmām kārtām jāraugās priesteriem. Taču viņa svētuma izplatītā gaisma apgaismo visu kristiešu sirdis, bet jo īpaši, atver logu uz debesīm konsekrētajām dvēselēm. Šīs dvēseles aicinām lūgties pāvesta nodomos, kurus viņš piedāvā visiem šajā gadā.

Pirmais lūgšanu nodoms attiecas uz priesteriem: ir jālūdz, lai viņi būtu Kunga Jēzus dzīvais attēls un nestu Dieva mīlestību viņiem uzticētajām kopienām. Otrais lūgšanu nodoms skar jauniešus: esam aicināti lūgties, lai viņi no svētā Arsas prāvesta mācītos, cik svarīga, pazemīga un godpilna ir priesteriskā kalpošana, ko Jēzus uztic tiem, kuri pieņem Viņa aicinājumu. Lūgšana par aicinājumiem pāraug lūgšanā par visu kopienu, lai ikviens prastu pieņemt un novērtēt Svētā Gara pārbagāti dāvātās harizmas. 

Šajā īpašajā Lūgšanu dienā vēlamies, lai mūs vada pieredze, ko svētais Arsas prāvests saņēma saskarsmē ar konsekrēto dzīvi. Šajā sakarā var minēt vismaz trīs brīžus Arsas prāvesta dzīvē: Pirmā Komūnija, gatavošanās priesterībai, nemitīgas ilgas pēc kontamplatīvās dzīves. Runājot par Pirmo Komūniju, jānorāda, ka Jāni Mariju Vianeju tai sagatavoja divas garīgās māsas, kuru klosteris Franču revolūcijas gados tika sagrauts un viņu kopiena izklīdināta. Baznīcas bija slēgtas un lūgties varēja tikai slepus. Pirmās Komūnijas svinēšanai tikai izraudzīta kāda lauku māja. Tā kā bija pļaujas laiks, drošības nolūkā logu priekšā novietoja siena vezumus, kurus Svētās Mises laikā izkrāva. Paslēptus zem saviem garajiem apmetņiem, mātes atnesa savām meitām plīvuriņus un zēniem lentītes. Jānis Marija Vianejs nekad neaizmirsa tai dienā saņemto žēlastību un vēl pēc daudziem gadiem runāja par to ar aizkustinājumu. Viņš jutās parādā šīm divām garīgajām māsām, kuras nebaidoties no draudiem un paliekot uzticīgas savai konsekrācijai, sagatavoja viņu uz pirmo tikšanos ar Jēzu Euharistijā. 

Arī gatavošanās priesterībai Jānim Marijai Vianejam saistījās ar konsekrēto dzīvi. Būtiska ietekme uz viņa ceļu bija abatam Šarlam Balijam (Abbé Charles Balley), augustīniešu kanoniķim, patiesam ticības apliecinātājam franču revolūcijas laikā. Viņam kā Ekjū prāvestam stādīja priekšā gandrīz divdesmit gadus veco Vianeju ar lūgumu sagatavot viņu priesterībai. Sākotnēji viņš gribēja atteikties no šī uzdevuma, kas viņam likās neatbilstošs, ņemot vērā jaunieša vecumu un to, ka viņš bija gandrīz analfabēts. Tad pēkšņi viņam radās intuitīva nojauta. Uzlūkojis jaunieti, viņš nolēma ņemt viņu pie sevis un rūpēties par viņu. Tā viņš vadīja Jāni Mariju līdz pat priesterībai un divus gadus paturēja pie sevis kā draudzes vikāru. 

Visbeidzot pieminēsim svētā Arsas prāvesta ilgas pēc kontemplatīvās dzīves. Pēc divus gadus ilgas uzturēšanās Arsā atklājās viņa iekšējā drāma: viņš jutās nepiemērots pastorālajam darbam, pietiekamu zināšanu un tikumu trūkuma dēļ. Viņš sprieda, ka ir bijis pārlieku lepns, pieņemot priestera svētības. Viņš jautāja sev, vai viņa patiesais aicinājums nav vientulība un kontemplācija. Visu dzīvi viņš izjutīs šīs iekšējās mocības - kārdinājumu atstāt ganāmpulku, lai vairāk laika veltītu lūgšanai un meditācijai. Viņš labprāt būtu devies pie trapistiem vai kartūziešiem, taču vadība nepiekrita šādam nodomam. Jāņa Marijas Vianeja iekšējās mokas neiespaidoja viņa pastorālo darbu, kuram viņš veltīja visus savus spēkus, dienu un pat nakti. Viņš bija patiess gans ar kontemplatīvu dvēseli. 

No svētā Arsas prāvesta liecības, šķiet, izriet vismaz divi pamudinājumi konsekrētajām personām. Pirmais ir saistīts ar Jāņa Marijas Vianeja personības dziļāko būtību. Viņa personīgās dzīves un kalpošanas centrā vienmēr bija tīra un vienkārša būtiskā meklējumi. Vai gan konsekrēto dzīve nav aicinājums liecināt par būtisko? Otrais pamudinājums saistās ar svēto sadraudzības veidošanu. Iepazīstot un iedziļinoties svēto dzīvesstāstos, var gūt neizsmeļamas bagātības. Varam šīs bagātības plaši pielietot, taču varam arī šo iespēju atstāt novārtā, to it kā norokot. Ja svēto dzīvesstāstu iepazīšana ir lielas gaismas un atbalsta avots, tad šo bagātību nezināšana mūs dara nabadzīgus un bieži vien arī tuvredzīgus ikdienas izvēlēs un uzņemoties mums uzticēto atbildību. Tātad ir būtiski piepildīt sevi ar to, kas mūs ieved Evaņģēlija dziļumos, ko lielie liecinieki, kas iet mums pa priekšu Baznīcas ceļā, mums ir darījuši redzamu, dzirdamu un taustāmu. Ja mūsu kopiena aizvien vairāk līdzināsies svēto kopienai, tad saņemsim palīdzību izprast Dieva gribu attiecībā uz ikvienu no mums un tiksim mudināti sniegt pozitīvu un dāsnu atbildi. 

Svētā Arsas prāvesta piemēra stiprināti, šodien savās sirdīs lūgsimies ar liturģiskās lūgšanas vārdiem: "Ak, Kungs, kas vieno vienā vēlmē ticīgo prātus, liec savai tautai mīlēt to, ko pavēli, un ilgoties pēc tā, ko apsoli, lai pasaules notikumu vidū mūsu sirdis būtu vērstas uz to, kur ir patiesais prieks". 

Romā, 2009.gada 22.novembrī, Kristus Vispasaules Karaļa svētkos,
Klēra un konsekrētās dzīves Bīskapu komisija

Tulkoja Biruta Krivteža