Šodienas datums: 23.07.2017  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2008. gada Lielajam gavēnim

„Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, būdams bagāts, jūsu dēļ kļuvis nabags, lai Viņa nabadzībā jūs kļūtu bagāti" (2Kor 8,9) 

Dārgie brāļi un māsas!
1. Ik gadus Gavēņa laiks piedāvā mums providenciālu iespēju padziļināti apzināties kristietības būtiskākās vērtības, un tas stimulē atklāt Dieva žēlsirdību, jo arī mēs, savukārt, kļūstam žēlsirdīgi pret saviem tuvākajiem. Gavēņa laikā Baznīca vēlas piedāvāt ticīgajiem īpašas saistības un pienākumus, kas praktiski pavadītu viņus iekšējās atjaunošanās procesā, un tie ir lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi. Šogad savā vēstījumā Gavēņa laikam es aicinu apstāties un pārdomāt par žēlsirdības dāvanu došanu, kas ir ļoti konkrēts palīdzības veids tiem, kuri piedzīvo trūkumu, un tajā pat laikā askētiska pieredze mums pašiem, kura palīdz kļūt neatkarīgiem no laicīgajiem labumiem.

Neatkarīgi no tā, cik pamatoti ir mūsu uzskati par materiālajām bagātībām un kāda ir mūsu izvēle tos „pielūgt'' vai „nepielūgt'', Jēzus atgādina: „Jūs nevarat kalpot Dievam un bagātībai" (Lk16,13). Žēlsirdības darbi palīdz mums uzvarēt šo pamatkārdinājumu, proti, audzina mūs ņemt līdzdalību otra cilvēka vajadzībās un dalīties ar citiem tajā, ko mums piešķīrusi dievišķā labvēlība. Tāpēc Gavēņa laikā tiek ieteikts dažādās pasaules malās vākt kolektes īpaši nabadzīgo vajadzībām. Tādējādi iekšējās attīrīšanas procesam pievienojas ekleziālās komūnijas žests, kā tas tika praktizēts arī pirmatnējā Baznīcā. Svētais Pāvils runā par to savās vēstulēs saistībā ar kolektes vākšanu Jeruzalemes kopienai (sal. 2Kor  8-9; Rom 15, 25-27).

2.  No Evaņģēlija mācības izriet, ka mēs neesam saimnieki vai pārvaldnieki tiem labumiem, kas mums pieder: tie netiek uzskatīti par atsevišķas personas īpašumu, bet gan tikai par līdzekli, ar kura palīdzību Kungs aicina ikvienu no mums kļūt par starpnieku dievišķajai providencei attiecībā uz savu tuvāko. Kā norāda Katoliskās Baznīcas Katehisms, materiālajiem labumiem ir universāls raksturs, jo tie pārtop par materiālajām vērtībām, kas domātas visai sabiedrībai (sal. nr. 2404).

Evaņģēlijā skaidri redzam Jēzus nepatiku pret tiem, kuriem pieder zemes labumi un kuri tos izmanto tikai savām vajadzībām. Pretstatā cilvēkiem, kuri tiek materiāli lutināti, ir daudz tādu, kuri cieš no bada, un svētais Jānis tos provocē ar vārdiem: "Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā ?"(1Jņ 3,17). Ar samērā lielu vienaldzību šis aicinājums dalīties tiek uztverts valstīs, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, tāpēc vēl jo lielāka ir viņu atbildība pret tiem, kuri cieš un ir atstāti novārtā. Sniegt šiem ļaudīm palīdzību ir ne tikai tuvākmīlestības žests, bet, pirmām kārtām, likuma noteikts pienākums.

3. Evaņģēlijs izgaismo veidu, kādā kristiešiem vienmēr būtu jādod žēlsirdības dāvanas: proti, šai rīcībai jāpaliek nezināmai. "Lai nezina tava kreisā roka, ko dara labā", saka Kristus,"lai paliek tava dāvana noslēpumā" (Mt 6,3-4). Kā iepriekš jau tika minēts, mums nav jālielās ar labajiem darbiem, lai neriskētu, ka tiek atņemta dievišķā alga (sal. Mt 6,1-2).

Apustulim visvairāk būtu jāuztraucas par to, lai viss tiktu darīts lielākam Dieva godam. Jēzus piebilst: "Tā lai jūsu gaisma spīd cilvēkiem: lai viņi redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs" (Mt 5,16). Tātad viss jādara nevis pašu, bet gan Dieva godam. Brāļi un māsas, lai atceramies par to ik reizes, kad sniedzam palīdzību tuvākajam, un lai mums izdodas izvairīties no tā, ka palīdzēšana kļūtu par līdzekli savas slavas gūšanai! Ja darām labus darbus nevis ar mērķi godināt Dievu un sniegt patiesu labumu brāļiem, bet gan ar mērķi apbrīnot tikai savas personīgās intereses vai vienkārši sagaidīt aplausus (jeb pateicību), mēs zaudējam evaņģēlisko skatījumu. Ārišķīgi modernajā sabiedrībā ir jābūt modriem,  jo šis kārdinājums ir sastopams visai bieži. Evaņģēliskie žēlsirdības darbi nav tikai parasta filantropija, bet drīzāk gan ļoti konkrēta tuvākmīlestības izpausme, teologālais tikums, kas pieprasa garīgu atgriešanos (iekšēju konversiju) pie Dieva un brāļu mīlestības, pie sekošanas Jēzum Kristum, kurš, mirstot pie krusta, atdeva par mums sevi pašu. Kā lai nepateicas Dievam par neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri klusībā, tālu no sabiedrības uzmanības, dāsni dāvā palīdzību savam tuvākajam, kurš nonācis grūtībās?

Nav jēgas piedāvāt personīgos labumus citiem, ja sirds vai plīst no uzpūtības! Lūk, tāpēc tie, kuri veic žēlsirdības darbus, nemeklē cilvēcisko atzinību, jo zina, ka Dievs „redz noslēpumā'' un noslēpumā arī atalgos.

4. Uzlūkojot žēlsirdības darbus ar daudz dziļāku izpratni, kas pārsniedz tīri materiālo dimensiju, Svētie Raksti mūs māca, ka daudz lielāks prieks ir dot nekā saņemt (sal. Apd  20,35). Kad rīkojamies, mīlestības vadīti, mēs atklājam savu patieso būtību: esam radīti ne jau paši sev, bet Dievam un tuvākajiem (sal. 2kor 5,15). Ik reizi, kad aiz mīlestības pret Dievu dalāmies labumos ar tuvāko, kurš nonācis grūtībās, piedzīvojam to, ka dzīvei piepildījumu dod mīlestība un viss atgriežas atpakaļ kā svētība, kura izpaužas kā miers, dvēselisks apmierinājums un prieks. Debesu Tēvs atmaksā par mūsu žēlsirdības darbiem, dāvājot savu prieku. Vēl vairāk, svētais Pēteris starp žēlsirdības darbu garīgajiem augļiem min grēku piedošanu: „Mīlestība - viņš raksta - „apklāj grēku daudzumu!" (1Pēt 4,8).

Gavēņa laika liturģijā bieži tiek atkārtots, ka Dievs dāvā mums, grēciniekiem, iespēju saņemt grēku piedošanu. Brīdī, kad mēs dalāmies ar nabagajiem tajā, kas mums ir, mēs tiekam sagatavoti šādas dāvanas saņemšanai. Šobrīd domāju par to, cik daudzi no mums jūt izdarītā ļaunuma smagumu un tieši tāpēc jūtas atšķirti no Dieva, nobijušies un gandrīz nespējīgi steigties pie Viņa. Žēlsirdības darbi mūs tuvina citiem cilvēkiem, tuvina mūs Dievam un var kļūt par noderīgu instrumentu atgriešanās ceļā, sniedzot izlīgšanas iespēju ar Dievu un savu tuvāko.

5. Žēlsirdības darbi audzina būt dāsniem mīlestībā. Svētajam Jāzepam Benediktam no Katolengo (San Giuseppe Benedetto Cottolengo) patika atkārtot: „Nekad neskaitiet naudu, ko dodat, jo es vienmēr saku tā: darot labus darbus kreisā roka lai nezina, ko dara labā, tāpat labā lai nezina, ko dara kreisā" (Detti e pensieri, Edilibri, nr. 201). Kā piemēru lai atceramies Evaņģēlija tik nozīmīgo epizodi, kurā runāts par atraitni, kas savā nabadzībā iemeta upurtraukā „visu, kas tai bija, - visu savu uzturu" (Mk 12,44). Viņas mazais un nenozīmīgais naudas gabaliņš kļūst par nepārprotamu simbolu: šī atraitne dod Dievam nevis no savas pārpilnības - ne tik daudz to, kas viņai pieder, - bet gan to, kas viņa ir, proti, viņa atdod sevi pašu. Šīs aizkustinošās epizodes aprakstu var atrast Svētajos Rakstos īsi pirms vēstījuma par Jēzus ciešanām un nāvi, ­- Jēzus, kurš, kā raksta svētais Pāvils, pats „kļuva nabadzīgs, lai darītu mūs bagātus,'' (sal. 2Kor 8,9) un atdeva par mums sevi visu. Gavēņa laiks mūs mudina sekot Viņa piemēram un veikt žēlsirdības darbus. Viņa „skolā" varam mācīties, kā pārveidot mūsu dzīvi par pilnīgu dāvanu; Viņa piemēram sekojot, mēs kļūsim atvērti un jūtīgi, ne tik daudz dodot to, kas mums pieder, bet gan ziedojot mūsu pašu būtību. Vai tad visā Evaņģēlijā netiek pausts vienīgais - tuvākmīlestības ­- bauslis? Gavēņa laikā veiktie žēlsirdības darbi kļūst par līdzekli, lai padziļinātu kristiešu aicinājumu. Nesavtīgi ziedojot pats sevi, kristietis liecina par to, ka cilvēka eksistenci nosaka nevis materiālie labumi, bet gan mīlestība. Mīlestība ir tā, kas piešķir žēlsirdības darbiem vērtību, un mīlestību iedvesmo dažāda veida dāvanas, kuras ikviens var dot atbilstoši savām spējām un stāvoklim sabiedrībā.

6.  Dārgie brāļi un māsas, Gavēņa laiks mūs aicina uz garīgo „treniņu", arī veicot žēlsirdības darbus, lai mēs pieaugtu tuvākmīlestībā un atpazītu nabadzīgajos pašu Kristu! Apustuļu darbos aprakstīts, ko apustulis Pēteris teica klibajam, kurš ubagoja pie tempļa vārtiem: "Sudraba un zelta man nav; bet kas man ir, to es tev dodu: Nācarieša Jēzus Kristus vārdā celies un staigā!" (Apd3,6). Darot žēlsirdības darbus, mēs dāvājam kaut ko materiālu, kas tomēr kalpo kā zīme daudz augstākai dāvanai, ko varam sniegt citiem, proti, sludināt un liecināt par Kristu, kura vārdā ir patiesā dzīve. Lai šo laika posmu raksturo personīgie un visas sabiedrības centieni līdzināties Kristum, būt Viņa mīlestības lieciniekiem! Marija, Māte un uzticīgā Kunga kalpone, palīdzi ticīgajiem izcīnīt Gavēņa laika „garīgo cīņu", par ieročiem tajā izvēloties lūgšanas, gavēni un žēlsirdības darbus, lai, atjaunoti garā, mēs drīkstētu svinēt Lieldienu gaviles! Ar šiem pamudinājumiem, dodot visiem īpašo Apustulisko svētību - 

Vatikānā, 2007. gada 30. oktobrī 
Benedikts XVI

LRKB IC tulkojums