Šodienas datums: 24.08.2017  |  Vārda dienas: Boļeslavs, Bērtulis

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2009. gada Lielajam gavēnim

Dārgie brāļi un māsas!
Uzsākot Lielo gavēni, kas ir intensīvākas garīgās sagatavošanās ceļš, liturģija mums atgādina trīs gandarīšanas veidus, kas ir ļoti nozīmīgi bībeliskajā un kristīgajā tradīcijā - lūgšanu, dāvanu došanu un gavēšanu - lai mēs varētu sagatavoties pēc iespējas labākai Lieldienu svinēšanai un tādējādi piedzīvotu Dieva spēku, kurš - kā dzirdēsim Lieldienu vigīlijā - „uzvar ļauno, nomazgā vainas, grēciniekiem atjauno nevainību un noskumušajiem dāvā prieku. Viņš izkliedē naidu, salauž vareno pretošanos, veicina saskaņu un mieru" (Exultet).

Tradicionālajā Vēstījumā Lielajā Gavēnī šogad vēlos īpaši pārdomāt gavēšanas vērtību un nozīmi. Lielais Gavēnis atsauc atmiņā Kunga četrdesmit dienu ilgo gavēšanu tuksnesī pirms publiskās darbības uzsākšanas. Evaņģēlijā lasām: "Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un Viņš pēc tam, kad četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, izsalka" (Mt 4,1-2). Tāpat kā Mozus pirms Likuma plākšņu saņemšanas (sal. Izc. 34,28), kā Elijs pirms tikšanās ar Kungu Horeba kalnā (sal. 1 Ķēn 19,8), arī Jēzus, lūdzoties un gavējot, gatavojās savai misijai, kuras sākums bija smaga cīņa ar kārdinātāju.

Varam sev jautāt, kāda vērtība un jēga ir tam, ka mēs, kristieši, atsakāmies no kaut kā, kas pats par sevi ir labs un nepieciešams dzīvošanai. Svētie Raksti un visa kristīgā tradīcija māca, ka gavēšana ļoti palīdz izvairīties no grēka un tā visa, kas uz to mudina. Tāpēc pestīšanas vēsturē vairākkārt atskan aicinājums gavēt. Jau pirmajās Svēto Rakstu lappusēs Kungs piesaka cilvēkam atturēties no aizliegtā augļa ēšanas: "No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi" (Rad 2,16-17). Komentējot šo dievišķo brīdinājumu, svētais Bazīlijs norāda, ka „gavēnis tika pavēlēts Paradīzē", un „pirmais šāds bauslis tika dots Ādamam". Un tādēļ noslēdz: „'Tev nebūs ēst' ir gavēšanas un atturēšanās likums" (sal. Sermo de jejunio: PG 31, 163, 98). Tā kā mūs visus nospiež grēks un tā sekas, gavēšana mums tiek ieteikta kā līdzeklis draudzības ar Kungu atjaunošanai. Tā darīja Ezra pirms atgriešanās no trimdas Apsolītajā Zemē, aicinot sapulcināto tautu gavēt, „lai mēs pazemotos - tā viņš teica - mūsu Dieva priekšā" (Ezr 8,21). Visvarenais uzklausīja viņu lūgšanu un bija viņiem labvēlīgs un viņus sargāja. Līdzīgi rīkojās Ninīves iedzīvotāji, kuri paklausīja Jonasa aicinājumam gandarīt un kā patiesas atgriešanās zīmi izsludināja gavēni, sakot: "Kas gan lai zina? Varbūt Dievam paliek mūsu žēl un Viņš ļaujas novērst Sevi no Savām bargajām dusmām, tā ka mēs nepazūdam!" (Jon 3,9). Arī tad Dievs redzēja viņu darbus un viņus apžēloja.

Jaunajā Derībā Jēzus atklāj gavēšanas dziļāko pamatojumu, nosodot farizeju attieksmi, kuri skrupulozi izpildīja likuma priekšrakstus, taču viņu sirdis bija tālu no Dieva. Patiess gavēnis - arī citā vietā atkārto dievišķais Skolotājs - ir pildīt debesu Tēva gribu, kas „redz noslēpumā, un atalgos tevi" (Mt 6,18). Viņš pats dod piemēru, pēc 40 tuksnesī pavadītām dienām atbildot sātanam, ka „cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes." (Mt 4,4). Tātad, īsta gavēņa mērķis ir baudīt „īsto barību", kas ir Tēva gribas pildīšana (sal. Jņ 4,34). Ādams nepaklausīja Kunga bauslim „neēst laba un ļauna pazīšanas koka augli", bet ticīgs cilvēks ar gavēšanu tiecas pazemībā pakļauties Dievam, uzticoties viņa labestībai un žēlsirdībai.

Pirmatnējā kristīgo kopienā gavēšanas prakse bija ļoti plaši izplatīta (sal. Apd 13,3; 14,22; 27,21; 2 Kor 6,5). Arī Baznīcas Tēvi runā par gavēšanas spēku, kas sargā no grēka, savalda "vecā Ādama" iekāres un atver ticīgā cilvēka sirdī ceļu pie Dieva. Turklāt, gavēņus ir praktizējuši un ieteikuši visu laiku svētie. Svētais Pēteris Hrizologs raksta: „Gavēnis ir lūgšanas dvēsele un žēlsirdība - gavēņa dzīvība, tāpēc tas, kas lūdzas, lai gavē. Kas gavē, tas saņem piedošanu. Kas vēlas būt uzklausīts lūgšanā, lai uzklausa to, kas viņu lūdz. Kas vēlas, lai Dievs atver viņam savu sirdi, lai neaizver savējo tam, kas viņu līdz" (Sermo 43: PL 52, 320. 332).

Šķiet, ka mūsdienās ir mazinājusies gavēšanas prakses garīgā nozīme un kultūrā, ko raksturo tieksme uz materiālo labklājību, tā ir kļuvusi drīzāk par terapeitisku līdzekli sava ķermeņa kopšanai. Protams, gavēšana uzlabo fizisko labsajūtu, bet ticīgajiem tā, pirmkārt, ir „terapija", kas dziedina to visu, kas kavē Dieva gribas pildīšanu. Apustuliskajā Konstitūcijā Pænitemini , kas iznāca 1966.gadā, Dieva Kalps Pāvils VI atgādināja nepieciešamību raudzīties uz gavēni kristieša aicinājuma kontekstā - „nedzīvot vairs tikai sev, bet Tam, kas viņu mīlēja un atdeva sevi pašu par viņu, un ... dzīvot arī brāļiem" (sal. Nod. I). Lielais Gavēnis var būt laba iespēja citētajā apustuliskajā Konstitūcijā minēto normu atgādināšanai, novērtējot šīs senās gandarīšanas prakses patieso un mūžīgo nozīmi, kas mums var palīdzēt mērdēt mūsu egoismu un atvērt sirdi Dieva un tuvākā mīlestībai, kas ir pirmais un augstākais jaunā Likuma bauslis un visa Evaņģēlija kopsavilkums (sal. Mt 22,34-40).

Uzticīga gavēšanas praktizēšana turklāt veicina personas - tās miesas un dvēseles - vienotību, palīdzot izvairīties no grēka un nostiprināt draudzību ar Kungu. Svētais Augustīns, kas labi zināja savas negatīvās tieksmes un tās dēvēja par „mokošu un ierobežojošu cilpu" (Confessioni, II, 10.18), savā darbā „Gavēšanas noderīgums" rakstīja: „Uzlieku sev lielas ciešanas, lai Viņš man piedotu; pats sevi sodu, lai Viņš man palīdzētu, lai es būtu Viņam patīkams un lai varētu Viņā priecāties" (Sermo 400, 3, 3: PL 40, 708). Atteikšanās no materiālās barības, kas stiprina miesu, vairo iekšējo gatavību klausīties Kristu un sātināties no viņa pestījošā vārda. Caur gavēšanu un lūgšanu ļaujam Viņam nākt un apmierināt mūsu dziļākās alkas, kuras sevī izjūtam: slāpes un badu pēc Dieva.

Vienlaikus gavēnis mums palīdz apzināties situāciju, kādā dzīvo daudzi mūsu brāļi. Savā Pirmajā vēstulē svētais Jānis brīdina: „Kam būtu šīs pasaules manta un viņš redzētu savu brāli trūkumā, bet noslēgtu tam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?" (3,17). Brīvprātīgs gavēnis mums palīdz sekot Labā Samārieša piemēram, kurš noliecās pār cietošo brāli un viņam palīdzēja (sal. Enc. Deus caritas est, 15). Brīvi izvēloties atteikties no kaut kā, lai palīdzētu citiem, konkrētā veidā apliecinām, ka grūtībās nonākušais tuvākais nav mums svešs. Lai saglabātu šādu pieņemšanas un uzmanības pilnu attieksmi pret brāļiem, aicinu draudzes un ikvienu citu kopienu Lielā Gavēņa laikā intensificēt personiskās un kopienas gavēšanas praksi, nododoties arī Dieva Vārda klausīšanai, lūgšanai un dāvanu došanai trūcīgajiem. Tāds jau no paša sākuma bija kristīgās kopienas dzīves veids, kurā tika vāktas speciālas kolektes (sal. 2 Kor 8-9; Rom 15, 25-27) un ticīgos aicināja dot nabagiem to, ko ar gavēšanu izdevās ietaupīt (sal. Didascalia Ap., V, 20,18). Šodien šāda prakse jāatklāj no jauna un jāveicina, galvenokārt, Lielā Gavēņa liturģiskajā laikā.

No teiktā skaidri redzams, ka gavēnim ir liela askētiskā nozīme, tas ir garīgs spēks cīņā pret katru iespējamo nesakārtoto piesaistīšanos sev pašiem. Brīvprātīga atteikšanās no baudas, ko sagādā ēšana, vai citiem materiāliem labumiem palīdz Kristus māceklim kontrolēt iedzimtā grēka, kura negatīvās sekas jaušamas visā cilvēka personībā, novājinātās dabas tieksmes. Gavēņa liturģiskā laika sena himna šai sakarā mudina: "Utamur ergo parcius, / verbis, cibis et potibus, / somno, iocis et arctius / perstemus in custodia - Atturīgāk lietosim vārdus, ēdienus, dzērienus, miegu un spēles, un būsim modrāki nomodā ".

Dārgie brāļi un māsas, kā redzam, gavēņa galvenais mērķis ir palīdzēt ikvienam no mums - kā rakstīja Dieva Kalps pāvests Jānis Pāvils II - dāvāt sevi pilnībā Dievam (sal. Enc. Veritatis splendor, 21). Lai Lielais Gavēnis palīdz ikvienai ģimenei un ikvienai kristīgajai kopienai attālināt to, kas izkliedē garu, un vairot to, kas stiprina dvēseli, atverot to Dieva un tuvākā mīlestībai. Te īpaši domāju par dziļāku pievēršanos lūgšanai, lectio divina, biežāku grēksūdzi un aktīvāku piedalīšanos Euharistijā, jo sevišķi, svētdienas Svētajā Misē. Ar šādu iekšēju nostāju ieiesim Lielā Gavēņa gandarīšanas atmosfērā. Lai mūs pavada Vissvētā Jaunava Marija, Causa nostrae laetitia, un atbalsta mūsu centienus atbrīvot sirdi no grēka verdzības, darot to aizvien vairāk par „Dieva dzīvo tabernakulu". To novēlot, apsolu lūgties, lai ikviens ticīgais un ikviena ekleziālā kopiena noietu auglīgu Lielā Gavēņa ceļu, un no sirds visiem dodu Apustulisko Svētību.

Vatikāns, 2008.gada 11.decembrī
BENEDICTUS PP. XVI

Tulkoja B. Krivteža