Šodienas datums: 18.10.2017  |  Vārda dienas: Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2011. gada Pasaules misiju dienai

 „Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu” (Jņ 20,21)

Saistībā ar Lielo jubileju 2000. gadā godājamais Jānis Pāvils II, aizsākoties jaunajai kristietības tūkstošgadei, uzsvēra nepieciešamību no jauna uzņemties pienākumu nest visiem Evaņģēlija vēsti „ar tādu pašu entuziasmu, kā to darīja pirmie kristieši” (Ap. vēst. Novo millennio ineunte, 58). Tas ir visvērtīgākais kalpojums, ko Baznīca var sniegt cilvēcei un ikvienam cilvēkam, kas meklē dziļākos iemeslus tam, kāpēc savu dzīvi darīt pilnīgu. Šī iemesla dēļ jau minētais aicinājums izskan ik gadus, kad tiek svinēta Pasaules misiju diena. Nerimtīgā Evaņģēlija sludināšana patiesībā spēcina arī Baznīcu, tās dedzību, apustulisko garu un atjaunina pastorālās metodes, lai tās arvien atbilstu jaunām situācijām - arī tām, saistībā ar kurām nepieciešams veikt jaunu evaņģelizāciju, - un lai tās iedzīvinātu evaņģēliskā dedzība: „Misionārā darbība atjauno Baznīcu, atjauno ticības un kristīgās identitātes spēku, rada jaunu entuziasmu un iniciatīvas. Kad ticība tiek sniegta citiem, tā tiek stiprināta. Atbalsts un iedvesmas avots jaunajai kristīgo tautu evaņģelizācijai būs Baznīcai uzticētais pienākums veikt vispārēju misiju darbu.” (Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 2)

Ejiet un sludiniet

Šo uzdevumu pastāvīgi no jauna izvirza liturģijas svinēšana, īpaši Euharistija, kuras noslēgumā vienmēr atbalsojas augšāmceltā Jēzus sacītie vārdi apustuļiem: „Ejiet .. ." (Mt 28,19) Liturģija vienmēr ir aicinājums, kas atskan „no pasaules", un jauns misionārs uzdevums doties „pasaulē", lai liecinātu par to, kas piedzīvots: par Dieva Vārda, par Kristus augšāmcelšanās noslēpuma spēju nest pestīšanu. Visi, kas ir sastapuši augšāmcelto Kungu, ir izjutuši vajadzību to pavēstīt citiem, tāpat kā to darīja abi mācekļi, kas bija ceļā uz Emausu. Pēc tam, kad tie maizes laušanas brīdī bija pazinuši Kungu, tie «tajā pašā stundā cēlās, atgriezās Jeruzalemē un atrada sanākušus tos vienpadsmit un arī tos, kas ar viņiem bija», un pastāstīja to, kas ar tiem ceļā bija noticis (Lk 24,33-34). Pāvests Jānis Pāvils II ticīgos mudināja būt "modriem un gataviem pazīt [Kunga] vaigu, un steigties pie saviem brāļiem un māsām, lai pavēstītu svarīgo jaunumu: "Mēs redzējām Kungu!"» (Ap. vēst. Novo millennio ineunte , 59).

Visiem

Sludināt Evaņģēliju - šis uzdevums ir paredzēts visiem cilvēkiem. Baznīca «savā būtībā ir misionāre, jo tās izcelsme meklējama Dēla un Svētā Gara misijā saskaņā ar Dieva Tēva ieceri» (Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 2). Tā ir „Baznīcai dota žēlastība un aicinājums, tās dziļākā identitāte. Baznīca eksistē tāpēc, lai evaņģelizētu” (Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 14). Tātad Baznīca nekad nedrīkst noslēgties sevī. Tā iesakņojas noteiktās vietās, lai dotos tālāk. Baznīcas darbība saskaņā ar Kristus vārdiem un Viņa dāvātās žēlastības un mīlestības iespaidā ir sevi darījusi pilnībā un patiesi klātesošu visiem cilvēkiem un visām tautām, lai tos vadītu Kristus ticībā (sal. Ad gentes, 5).

Šis uzdevums nav zaudējis savu aktualitāti. Patiešām, „Kristus, Pestītāja, misija, kas ir uzticēta Baznīcai, vēl ne tuvu nav īstenota. .. ja paraugās uz cilvēci kopumā, kļūst skaidrs, ka šī misija vēl ir tikai sākumposmā un ka mums jāveltī visi savi spēki, lai tā tiktu īstenota” (Jānis Pāvils II, Enc.Redemptoris missio, 1). Mēs nevaram samierināties ar to, ka pēc diviem tūkstošiem gadu vēl joprojām ir tik daudz cilvēku, kuri nepazīst Kristu un nav dzirdējuši Viņa pestīšanas Vēsti.

Un tas vēl nav viss. Arvien vairāk ir tādu cilvēku, kuri, lai gan ir saņēmuši Evaņģēlija Vēsti, to ir aizmirsuši un pametuši novārtā un vairs neatzīst, ka pieder Baznīcai; un daudzos mūsdienu kontekstos, arī tradicionāli kristīgā sabiedrībā, cilvēki negribīgi atveras ticības vārdam. Notiek kultūras izmaiņas, kuru pamatā ir arī globalizācija, dažādi idejiskie strāvojumi un valdošais relatīvisms. Šo izmaiņu rezultātā rodas tāda mentalitāte un dzīves stils, kas ignorē Evaņģēlija Vēsti, it kā Dievs neeksistētu, un kas slavina centienus sasniegt labklājību, viegli gūtus ienākumus, karjeru un panākumus kā dzīves mērķi, pat ja tādējādi cieš morālās vērtības. 

Visu kopējā atbildība

Šī vispārējā misija ietver visus, visu un vienmēr. Evaņģēlijs nav nepieejams to cilvēku īpašums, kas šo Vēsti saņēmuši, bet dāvana, kurā jādalās, labas ziņas, kas jāvēstī tālāk. Un šī dāvana, kas reizē ir arī pienākums, ir uzticēts nevis tikai dažiem cilvēkiem, bet visiem kristītajiem, kas ir „izredzētā cilts, .. svētā tauta, Dieva iegūtie ļaudis” (1Pēt 2,9), lai tie sludinātu Viņa brīnišķos darbus.

Tādējādi ar to ir saistītas visas darbības. Pievēršanās Baznīcas veiktajam evaņģelizācijas darbam pasaulē un līdzdalība tajā nevar aprobežoties tikai ar atsevišķiem brīžiem un īpašiem gadījumiem, ne arī tikt uzskatīta par vienu no daudzajām Baznīcas pastorālajām aktivitātēm: Baznīcas misionārā dimensija ir būtiska, un tāpēc tai vienmēr jābūt klātesošai. Svarīgi, lai gan atsevišķi kristītie, gan Baznīcas kopienas tiktu iesaistītas misijā nevis tikai reizēm, īpašos gadījumos, bet pastāvīgi un lai šī līdzdalība būtu kā kristīgās dzīves forma. Arī šī Pasaules misiju diena ir nevis kāds atsevišķs gada notikums, bet vērtīga iespēja apstāties un pārdomāt, kā mēs varam atbildēt uz misionāro aicinājumu; šai atbildei ir būtiska nozīme Baznīcas dzīvē.

Vispārējā evaņģelizācija

Evaņģelizācija ir process, kas ietver vairākus elementus. No tiem misionārā darbība vienmēr īpašu uzmanību ir pievērsusi solidaritātei. Tāds ir arī viens no Pasaules misiju dienas mērķiem, proti, ar Pontifikālo misiju apvienību (Pontificie Opere Missionarie) starpniecību tiek lūgta palīdzība, lai varētu īstenot evaņģelizācijas uzdevumus misiju zemēs. Runa ir par atbalsta sniegšanu tām institūcijām, kuras ir nepieciešamas, lai uzsāktu Baznīcas darbību un to nostiprinātu ar katehētu, garīgo semināru un priesteru palīdzību un arī lai sniegtu savu ieguldījumu to cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanā, kas dzīvo valstīs, kurās ir vislielākā nabadzība un iedzīvotāji, īpaši bērni, cieš badu un kurās plosās slimības un ir visizteiktākais veselības aprūpes un izglītības trūkums. Arī tā ir daļa no Baznīcas misijas, un, sludinot Evaņģēliju, tās uzmanības centrā ir cilvēka dzīve šī vārda plašākajā nozīmē. Dieva kalps Pāvils VI uzsvēra - nav pieņemams tas, ka, veicot evaņģelizāciju, tiek apieti jautājumi, kuri attiecas uz cilvēka dzīves līmeņa paaugstināšanu, taisnīgumu, atbrīvošanos no jebkādas apspiestības veida, kas acīmredzot tiek darīts, respektējot politiskās jomas autonomiju. Neinteresēties par mūsdienu cilvēces problēmām nozīmētu to, ka ir „aizmirsta Evaņģēlija mācība par mīlestību pret tuvākajiem, kas cieš, un trūkumcietējiem” (Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 31.34); tas neatbilstu tam, kā rīkojās Jēzus, kas „apstaigāja visas pilsētas un ciemus, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības Evaņģēliju, un dziedinādams no ikvienas slimības un vājuma” (Mt 9,35).

Tādējādi, ar līdzatbildību piedaloties Baznīcas misijā, kristietis veicina vienotību, mieru un solidaritāti, ko Kristus mums ir devis, un līdzdarbojas Dieva iecerētā visas cilvēces pestīšanas plāna īstenošanā. Grūtības, kas rodas saistībā ar šā plāna īstenošanu, kristiešus mudina doties kopā; misija ir šī ar citiem kopā mērotā ceļa būtiska daļa. To ejot, mēs nesam - kaut arī trauslos māla traukos - savu kristieša aicinājumu, nenovērtējamo Evaņģēlija dārgumu, dzīvu liecību par Jēzu, kas ir miris un augšāmcēlies un kas ir sastapts, un kam tic Baznīcā.

Lai Pasaules misiju diena ikvienā atmodina vēlēšanos un prieku „iet”, lai tiktos ar cilvēci un visiem nestu Kristu. Viņa vārdā es jums no sirds dodu apustulisko svētību, īpaši tiem, kas veltī vislielākās pūles un cieš Evaņģēlija labā.

Vatikānā 2011. gada 6. janvārī, Kunga parādīšanās svētkos
BENEDICTUS PP. XVI

No itāliešu valodas tulkojusi Astra Feldmane