Šodienas datums: 23.07.2017  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2013. gada Pasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem

Dārgie brāļi un māsas, 
šajā 50. Pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem, kas tiek svinēta 2013. gada 21. aprīlī, Lieldienu ceturtajā svētdienā, es gribētu jūs aicināt pārdomāt tematu "Aicinājumi - ticībā balstītas cerības zīme". Šis temats labi iekļaujas Ticības gada kontekstā un Vatikāna II Ekumeniskā koncila atklāšanas 50. gadskārtā. Dieva kalps Pāvils VI Koncila asamblejas laikā iedibināja šo dienu, kurā vienbalsīgi lūdzam Dievu Tēvu, lai Viņš turpina sūtīt savai Baznīcai strādniekus (sal. Mt 9, 38). "Problēma, kas saistās ar to, lai būtu pietiekams skaits priesteru - uzsvēra toreiz pāvests - ļoti tieši skar visus ticīgos: ne tikai tāpēc, ka no tā ir atkarīga kristīgās sabiedrības reliģiskā nākotne, bet arī tāpēc, ka šī problēma ir precīza un nenoliedzama mēraukla tam, cik dzīva ir atsevišķu draudžu un diecēžu kopienu ticība un mīlestība, kā arī tā liecina par kristīgo ģimeņu morālo veselību. Tur, kur cilvēki nesavtīgi dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, tur plaukst daudzi aicinājumi uz priesterisko un reliģiskās dzīves kārtu" (Pāvils VI, Radiovēstījums, 1964. gada 11. aprīlis). 

Šajās pēdējās desmitgadēs dažādas pa visu pasauli izkaisītās ekleziālās kopienas katru gadu Lieldienu ceturtajā svētdienā garīgi vienojās, lai izlūgtu no Dieva svētu aicinājumu dāvanu un no jauna mudinātu visus pārdomāt par steidzamo nepieciešamību atbildēt dievišķajam aicinājumam. Šīs svarīgās gadskārtējās tikšanās veicināja dedzīgus centienus aizvien vairāk ierādīt centrālo vietu garīgajā dzīvē, pastorālajā darbībā un ticīgo lūgšanā aicinājumu uz priesterību un konsekrēto dzīvi nozīmei.

Cerēt nozīmē gaidīt kaut ko pozitīvu nākotnē. Tomēr vienlaikus cerībai ir jākļūst par balstu mūsu tagadnei, ko bieži vien iezīmē neapmierinātība un neveiksmes. Uz ko balstās mūsu cerība? Ieskatoties Izraēļa tautas vēsturē, ko atklāj Vecā Derība, mēs redzam kādu konstantu elementu, kas ir klātesošs pat vissmagākajos brīžos, piemēram, verdzības laikā. Par šo elementu īpaši atgādina pravieši: tā ir patriarhiem Dieva doto apsolījumu piemiņa; par šo piemiņu, kas saistīta ar prasību sekot Ābrahama paraugam, atgādina apustulis Pāvils, sakot: "Pretī cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs daudzu tautu tēvs, tā kā sacīts: Tādi būs tavi pēcnācēji." (Rom 4, 18) Visu pestīšanas vēsturi caurstrāvo kāda patiesība, kas apgaismo un sniedz mierinājumu: tā ir Dieva uzticība savai derībai, ko Viņš noslēdza un atjaunoja katru reizi, kad cilvēks ar savu neuzticību un grēku to lauza, sākot no plūdu laikiem (sal. Rad 8, 21-22) līdz pat izceļošanai un tuksneša šķērsošanai (sal. At 9, 7); tā ir uzticība no Dieva puses, kurš, caur sava Dēla asinīm, kas mūsu pestīšanas labā nomira un augšāmcēlās, noslēdza ar cilvēku jauno un mūžīgo derību.

Katrā brīdī, it sevišķi vissmagākajos momentos, Dieva uzticība, kas ir īsts vēstures un pestīšanas dzinējspēks, liek vibrēt vīriešu un sieviešu sirdīm un stiprina cerībā, ka kādreiz viņi sasniegs "Apsolīto zemi". Tur meklējams drošais ikvienas cerības pamats - Dievs nekad nepamet mūs vienus un Viņš ir uzticīgs dotajam vārdam. Tāpēc katrā situācijā, vai tā būtu priecīga vai nelabvēlīga, mēs varam dzīvot drošā cerībā un kopā ar psalmistu lūgties: "Tiešām, esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība." (Ps 62, 6) Tātad, cerēt nozīmē paļauties uz uzticīgo Dievu, kurš glabā derības apsolījumus. Tādējādi ticība un cerība ir cieši saistītas. "Patiesi, ‘cerība' ir vārds, kas bibliskajā ticībā ieņem centrālo vietu. Dažās Rakstu vietās vārdi ‘ticība' un ‘cerība' šķiet esam pat savstarpēji aizvietojami. Tā Vēstule Ebrejiem cieši saista ar ‘ticības pilnību' (10, 22) ‘nesatricināmo cerības apsolījumu' (10, 23). Arī tad, kad Pētera 1. vēstule mudina kristiešus būt vienmēr gataviem atbildēt par savas cerības logos - prast to paskaidrot un pamatot, ‘cerība' līdzinās ‘ticībai'" (Enc. Spe salvi, 2).

Dārgie brāļi un māsas, iekš kā pastāv Dieva uzticība, uz kuru mums jābalstās ar stipru cerību? Tā pastāv Viņa mīlestībā. Viņš, kurš ir Tēvs, izlej savu mīlestību mūsu būtnes pašos dziļumos caur Svēto Garu (sal. Rom 5, 5). Tieši šī mīlestība, kas pilnībā ir atklājusies Jēzū Kristū, uzrunā mūsu eksistenci, prasa atbildēt par to, ko katrs grib darīt ar savu dzīvi, ko viņš ir gatavs upurēt, lai to pilnībā īstenotu. Dažreiz Dieva mīlestības ceļi ir neiedomājami, tomēr tā vienmēr atrod tos, kuri ļauj sevi atrast. Tātad, cerību dzīvina šī pārliecība: "Un mēs pazinām un ticējām tai mīlestībai, kas Dievam ir uz mums." (1 Jņ 4, 16) Un šī prasīgā, dziļā mīlestība, kas pārsniedz virspusību, dod mums drosmi, ļauj mums raudzīties ar cerību uz savas dzīves ceļu un nākotni, liek mums raudzīties ar paļāvību uz sevi, uz notiekošo un citiem. Es gribētu īpaši griezties pie jums, jaunieši, un atgādināt jums: "Kas gan būtu jūsu dzīve bez šīs mīlestības? Dievs rūpējas par cilvēku no radīšanas brīža līdz pat laiku beigām, kad Viņš piepildīs savu pestīšanas plānu. Mūsu cerības drošība ir mūsu Kungā, kurš ir augšāmcēlies!" (Uzruna San Marino-Montefeltro diecēzes jauniešiem, 2011. gada 19. jūnijā).

Tāpat kā tas notika Viņa šīs zemes dzīves laikā, tāpat arī šodien augšāmcēlies Jēzus joprojām mēro mūsu dzīves ceļus un redz mūs ieslīgušus darbos ar visām mūsu vēlmēm un vajadzībām. Viņš turpina mūs uzrunāt ar savu vārdu tieši ikdienas dzīvē; Viņš aicina mūs īstenot savu dzīvi kopā ar Viņu, kurš ir vienīgais, kurš spēj dzesēt mūsu slāpes pēc cerības. Viņš, Dzīvais mācekļu kopienā - Baznīcā, šodien joprojām aicina sev sekot. Un šis aicinājums var mūs uzrunāt jebkurā mirklī. Šodien joprojām Jēzus atkārto: "Nāc! Seko man!" (Mk 10, 21) Lai pieņemtu šo aicinājumu, savu ceļu nepienākas vairs izvēlēties pašam. Tam sekot nozīmē pilnībā pakļaut savu gribu Jēzus gribai, dot Viņam pa īstam priekšroku, ierādīt Viņam pirmo vietu visu to lietu vidū, kas ir mūsu dzīves sastāvdaļa - vai tā būtu ģimene, darbs, personīgās intereses vai mēs paši. Tas nozīmē atdot Viņam savu dzīvību, dzīvot ar Viņu dziļā draudzībā, caur Viņu nodibināt vienotību ar Tēvu Svētajā Garā un, līdz ar to, nodibināt vienotību ar brāļiem un māsām. Šī dzīves komūnija ar Jēzu ir īpašā "vieta", kur piedzīvosim cerību un kur izdzīvosim brīvu un piepildītu dzīvi!

Aicinājumu uz priesterību un reliģisko dzīvi avots ir personīgās tikšanās ar Kristu un atklāta un paļāvīga dialoga ar Viņu pieredze, kas ļauj izpildīt Viņa gribu. Tātad, ir nepieciešams vairot sevī ticības pieredzi. Runa ir par ticību kā dziļām attiecībām ar Jēzu, kā iekšēju Viņa balss, kas atskan mūsos, klausīšanos. Šis process, kas padara spējīgus atbildēt Dieva aicinājumam, var norisināties tajās kristiešu kopienās, kuras dzīvo piesātinātā ticības atmosfērā, sniedz dzīves saskaņā ar Evaņģēliju spožu liecību un kurās valda misionārā dedzība, kas ved pie pilnīgas sevis ziedošanas Dieva Valstības labā. Šo procesu dzīvina bieža sakramentu, sevišķi, Euharistijas pieņemšana un neatlaidīga lūgšanas dzīve. Pēdējai jābūt, no vienas puses, ļoti personīgai; tajā jānotiek mana es konfrontācijai ar Dievu, ar dzīvo Dievu. Tomēr, no otras puses, to aizvien no jauna jāpavada un jāizgaismo Baznīcas un svēto lielajām lūgšanām, liturģiskajai lūgšanai, kurā Kungs nemitīgi māca mūs lūgties pareizā veidā (Enc. Spe salvi, 34).

Neatlaidīga un dziļa lūgšana palīdz kristīgajai kopienai augt ticībā un dzīvot ar aizvien atjaunotu pārliecību, ka Dievs nekad nepamet savu tautu un ka Viņš to atbalsta, uzmudinot speciālus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi, lai tie būtu par cerības zīmi pasaulei. Patiesi, priesteri un reliģisko ordeņu locekļi ir aicināti bez nosacījumiem atdot sevi Dieva tautas labā, veicot mīlestības kalpojumu Evaņģēlijam un Baznīcai, kalpojot tai stiprajai cerībai, ko nevar saņemt citādi kā tikai atveroties Dieva apvāršņiem. Tādā veidā ar savas ticības liecību un ar savu apustulisko dedzību viņi var nodot tālāk, īpaši jaunajām paaudzēm, dedzīgu vēlmi nesavtīgi un bez vilcināšanās atbildēt Kristum, kurš aicina, lai sekotu Viņam tuvumā. Kad kāds Jēzus māceklis atbild dievišķajam aicinājumam un veltī sevi kalpošanai priesterībā vai konsekrētās dzīves kārtā, tad parādās viens no visnobriedušākajiem kristiešu kopienas augļiem, kas ļauj raudzīties ar īpašu paļāvību un cerību uz Baznīcas nākotni un tās evaņģelizācijas misiju. Tādēļ patiešām ir vienmēr vajadzīgi jauni strādnieki Evaņģēlija sludināšanai un Euharistijas un Izlīgšanas sakramenta svinēšanai. Tātad, lai netrūkst dedzīgu priesteru, kas prastu pavadīt jauniešus kā "ceļojuma biedrus" un palīdzētu viņiem bieži vien viņu grumbuļainajā un tumšajā dzīves ceļā saskatīt Kristu, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (sal. Jņ 14, 6); priesteru, kuri ar evaņģēlisku drosmi atklātu jauniešiem kalpošanas Dievam, kristiešu kopienai, brāļiem skaistumu! Lai netrūkst priesteru, kuri atklātu ar entuziasmu veiktā darba auglīgumu, kas padara viņu pašu dzīvi pilnvērtīgu, jo viņu pūliņi sakņojas ticībā uz to, kurš pirmais mūs mīlēja (sal. 1 Jņ 4, 19). Es novēlu arī, lai jaunieši, atrazdamies tik daudzu virspusēju un efemeru piedāvājumu priekšā, prastu izkopt patieso vērtību, augstāko mērķu, radikālo izvēļu, kalpošanas citiem, sekojot Jēzus paraugam, pievilcību. Dārgie jaunieši, nebaidieties Viņam sekot un iet pa mīlestības un nesavtīgas kalpošanas ceļiem, pa kuriem staigājot, ir vajadzīga nealaidība un drosme! Tādā veidā jūs būsiet priecīgi par to, ka varat kalpot; jūs būsiet tā prieka, ko pasaule nevar dot, liecinieki; jūs būsiet bezgalīgās un mūžīgās mīlestības dzīvās liesmas; jūs iemācīsieties "dot norēķinu par to cerību, kas ir jūsos!" (1 P 3,15)

Vatikānā, 2012. gada 6. oktobrī
Benedikts XVI