Šodienas datums: 27.06.2017  |  Vārda dienas: Malvīne, Malvis

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2009. gada Pasaules jauniešu dienai

„Mēs ceram uz dzīvo Dievu" (1 Tim 4, 10)

Dārgie draugi,
Pūpolu svētdienā diecēžu ietvaros svinēsim XXIV Pasaules jauniešu dienu. Gatavojoties šiem ikgadējiem svētkiem, ar dziļu pateicību Kungam atceros tikšanos Sidnejā pagājušā gada jūlijā: tā ir neaizmirstama tikšanās, kuras laikā Svētais Gars atjaunoja ļoti daudzu jauniešu dzīves, kuri bija ieradušies no visas pasaules. Tajās dienās piedzīvotais svētku prieks un garīgais entuziasms kļuva par izteiksmīgu Svētā Gara klātbūtnes zīmi. Tagad esam ceļā uz 2011.gada starptautisko tikšanos Madridē, kuras tēma būs svētā apustuļa Pāvila vārdi: „Sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā" (Sal. Kol 2,7). Raugoties uz šo pasaules jauniešu tikšanos, kopīgi veiksim formācijas ceļu, 2009.gadā pārdomājot svētā Pāvila aicinājumu: „Mēs ceram uz dzīvo Dievu" (1 Tim 4,10), bet 2010.gadā - bagātā jaunekļa jautājumu Jēzum: „Labais Mācītāj, kas man ir jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi?" (Mk 10,17).

Jaunība, cerību laiks

Sidnejā mūsu uzmanība bija vērsta uz to, ko Svētais Gars šodien saka ticīgajiem, jo īpaši jums, dārgie jaunieši. Noslēguma Svētās Mises laikā aicināju jūs atļaut Viņam sevi pārveidot par Dieva mīlestības vēstnešiem, kas spējīgi veidot cerības nākotni visai cilvēcei. Patiesībā cerības jautājums ir mūsu, cilvēcisko būtņu dzīves un mūsu kristīgā aicinājuma centrā, jo īpaši mūsdienās. Visi izjūtam vajadzību pēc cerības, taču ne pēc kaut kādas cerības, bet pēc stipras un uzticamas cerības, kā to vēlējos uzsvērt enciklikā Spe salvi. Jaunība ir īpašs cerību laiks, jo raugās nākotnē ar dažādām ilgām. Jauns cilvēks nes sevī ideālus, sapņus un projektus; jaunība ir laiks, kad nobriest lēmumi, kas nosaka visu atlikušo dzīvi. Un varbūt tādēļ tā ir laiks, kad ļoti spēcīgi izskan visbūtiskākie jautājumi: kādēļ esmu virs zemes? kāda ir dzīves jēga? kas notiks ar manu dzīvi? Un arī: kā sasniegt laimi? kādēļ pastāv ciešanas, slimības un nāve? kas ir pēc nāves? Šie jautājumi kļūst īpaši uzmācīgi, kad jāstājas pretī grūtībām, kuras reizēm šķiet neuzvaramas: grūtības mācībās, darba trūkums, nesapratne ģimenē, draudzības attiecību un laulāto vienotības veidošanas krīze, slimības un invaliditāte, attiecīgu līdzekļu trūkums, kas ir aktuālās plašās ekonomiskās un sabiedriskās krīzes sekas. Tādēļ rodas jautājums: kur iededzināt un kā padarīt sirdī vienmēr dzīvu cerības liesmu?

„Lielās cerības" meklējumos

Pieredze rāda, ka nepietiek ar personiskajām īpašībām un materiālajiem labumiem, lai iegūtu cerību, kuru cilvēka gars nemitīgi meklē. Kā rakstīju enciklikā Spe salvi, politika, zinātne, tehnika, ekonomika un visi citi materiālie resursi nav spējīgi piedāvāt lielo cerību, uz kuru visi tiecamies. Šī cerība „var būt tikai Dievs, kas aptver visu pasauli, un kurš var mums piedāvāt un dot to, ko mēs paši nevaram sasniegt (n. 31).  Lūk, kādēļ viena no Dieva aizmiršanas galvenajām sekām ir acīmredzamais apjukums, kas skar mūsu sabiedrību un izpaužas kā vientulība un vardarbība, kā neapmierinātība un uzticības zudums, kas nereti noved izmisumā. Skaidrs un spēcīgs ir aicinājums, kas nāk no Svētajiem Rakstiem: „Nolādēts vīrs, kas paļaujas uz cilvēkiem un tur miesu par savu atbalstu un kura sirds atkāpjas no Kunga! Tas ir kā kails koks tuksnešainā klajumā, tas nekad nekādu labumu neredzēs" (Jr 17,5-6).

Cerību krīze sāpīgāk skar jauno paaudzi, kas sabiedriski-kulturālajos apstākļos, kuros trūkst drošības, vērtību un nemainīgu atsauksmes punktu, sastopas ar grūtībām, kas, šķiet, pārsniedz viņu spēkus. Dārgie jaunie draugi, domāju par daudziem jūsu vienaudžiem, kuri ir dzīves ievainoti un personiskā brieduma trūkuma ierobežoti, kas nereti izriet no tukšuma ģimenē, no vistaļautības un liberālas audzināšanas izvēlēm, kā arī no negatīvas un traumatiskas pieredzes. Dažiem - diemžēl viņu nav maz - gandrīz par piespiedu izeju kļūst bēgšana riskantas un agresīvas uzvedības pasaulē, atkarībās no narkotikām un alkohola, kā arī daudzos citos jauniešus sasaistošos veidos. Tomēr arī tas, kurš, paklausot „sliktu skolotāju" padomam, ir atradies grūtā situācijā, nepārstāj ilgoties pēc patiesas mīlestības un autentiskas laimes. Taču, kā sludināt cerību šiem jauniešiem? Zinām, ka tikai Dievā cilvēks rod savu piepildījumu. Tāpēc mūsu pirmais pienākums ir jauna evaņģelizācija, kas palīdzēs jaunajām paaudzēm atklāt Dieva, kas ir Mīlestība, patieso vaigu. Jums, dārgie jaunieši, kas meklējat drošu cerību, saku tos pašus vārdus, kurus svētais Pāvils adresēja sava laika Romā vajātajiem kristiešiem: „Bet Dievs, cerības devējs, lai piepilda jūs, kas ticat, ar visu prieku un mieru, lai jūs būtu bagāti cerībā un Svētā Gara spēkā" (Rom 15,13). Šajā Tautu apustulim veltītajā jubilejas gadā, sakarā ar viņa dzimšanas divtūkstošgadi, mācīsimies no viņa būt par ticamiem kristīgās cerības lieciniekiem.

Sv. Pāvils, cerības liecinieks

Dažādu grūtību un pārbaudījumu nospiests, Pāvils rakstīja savam uzticamajam māceklim Timotejam: „Mēs ceram uz dzīvo Dievu" (1 Tim 4,10). No kurienes viņā dzima šī cerība? Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, mums ir jāatgriežas pie viņa tikšanās ar augšāmcēlušos Jēzu ceļā uz Damasku. Tai laikā Sauls bija tikpat jauns kā jūs; viņam bija kādi divdesmit vai divdesmit pieci gadi; viņš bija Mozus Likuma sekotājs, apņēmies visādā veidā apkarot tos, kurus uzskatīja par Dieva ienaidniekiem (sal. Apd 9,1). Ceļā uz Damasku ar mērķi apcietināt Kristus mācekļus viņu apžilbināja noslēpumaina gaisma un viņš izdzirda saucam sevi vārdā: „Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?". Nokritis zemē, viņš jautāja: "Kas tu esi, Kungs?" Un balss atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā!" (sal. Apd 9,3-5). Pēc šīs tikšanās Pāvila dzīve radikāli izmainījās: viņš tika nokristīts un kļuva par Evaņģēlija apustuli. Ceļā uz Damasku viņu iekšēji izmainīja Dieva Mīlestība, satikta Jēzus Kristus personā. Kādu dienu viņš uzrakstīs: „Un cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un atdevis sevi par mani" (Gal 2,20). No vajātāja viņš kļuva par liecinieku un misionāru; dibināja kristīgās draudzes Mazāzijā un Grieķijā, pārstaigājot tūkstošiem kilometru un stājoties pretī visāda veida grūtībām, līdz par moceklībai Romā. Tas viss no mīlestības uz Jēzu.

Lielā cerība ir Kristū

Pāvilam cerība nav tikai kāds ideāls vai jūtas, bet gan dzīva persona: Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Šīs pārliecības stiprināts, viņš varēja rakstīt Timotejam: „Mēs ceram uz dzīvo Dievu" (1 Tim 4,10). „Dzīvais Dievs" ir augšāmcēlies un pasaulē klātesošais Kristus. Tieši Viņš ir patiesā cerība: Kristus, kurš dzīvo ar mums un mūsos, un kurš mūs aicina kļūt par Viņa mūžīgās dzīves dalībniekiem. Ja neesam vieni, ja Viņš ir ar mums, vēl vairāk, ja Viņš ir mūsu tagadne un mūsu nākotne, no kā mums baidīties? Tātad, kristieša cerība ir vēlēties „sev debesu valstību un mūžīgo dzīvi kā mūsu laimi, paļaujoties uz Kristus apsolījumiem un atbalstu meklējot nevis pašu spēkā, bet gan Svētā Gara žēlastībā" (Katoliskās Baznīcas Katehisms, 1817).

Ceļš uz lielo cerību

Līdzīgi kā Jēzus kādu dienu satika jauno Pāvilu, tāpat Viņš vēlas satikt ikvienu no jums, dārgie jaunieši. Jā, pirms vēl šī tikšanās ir mūsu ilgu mērķis, tā jau ir Kristus dzīvo ilgu mērķis. Kāds no jums varētu man jautāt: Kā es varu Viņu satikt, šodien? Vai drīzāk - kādā veidā Viņš man tuvojas? Baznīca mūs māca, ka ilgas satikt Kungu jau ir Viņa žēlastības auglis. Kad lūgšanas laikā apliecinām savu ticību, tad vēl būdami tumsā jau satiekam Viņu, jo Viņš mums sevi dāvā. Izturīga lūgšana atver sirdi Viņa pieņemšanai, kā skaidro sv. Augustīns: „Kungs, mūsu Dievs, vēlas, lai lūgšanā norūdās mūsu ilgas, lai mēs kļūtu spējīgi pieņemt to, ko Viņš ir nodomājis mums dot" (Vēstules 130,8,17). Lūgšana ir Gara dāvana, kas dara mūs par cerības vīriešiem un sievietēm, un atver pasauli Dievam (sal. Enc. Spe salvi, 34).

Ierādiet savā dzīvē vietu lūgšanai! Ir labi lūgties vienam; vēl skaistāk un auglīgāk ir lūgties kopā, jo Kungs ir apsolījis, ka būs klātesošs tur, kur divi vai trīs pulcēsies Viņa vārdā (sal. Mt 18,20). Ir daudz veidu, kā iepazīt Viņu; ir pieredze, grupas un kustības, tikšanās un norādes, kā mācīties lūgties un pieaugt ticības pieredzē. Ņemiet dalību jūsu draudžu liturģijā un bagātiniet sevi ar Dieva Vārdu un aktīvu dalību Sakramentos. Kā zināt, ikviena ticīgā un katras kristīgās kopienas dzīves un misijas virsotne un centrs ir Euharistija, pestīšanas sakraments, kurā Kristus kļūst klātesošs un dāvā savu Miesu un Asinis kā garīgo barību mūžīgajai dzīvei. Tas patiešām ir vārdos neizsakāms noslēpums! Ap Euharistiju dzimst un aug Baznīca, kristiešu lielā ģimene, kurā ienāk caur Kristību un nemitīgi atjaunojas caur Izlīgšanas sakramentu. Vēlāk kristītie Iestiprināšanas sakramentā tiek Svētā Gara stiprināti, lai dzīvotu kā patiesi Kristus draugi un liecinieki; tikmēr Priesterības un Laulības sakramenti dara viņus spējīgus veikt apustuliskos uzdevumus Baznīcā un pasaulē. Beidzot, Slimnieku sakraments ļauj mums piedzīvot Dieva mierinājumu slimībā un ciešanās.

Darboties saskaņā ar kristīgo cerību

Dārgie jaunieši, ja jūs baudāt Kristus miesu un dzīvojat vienībā ar Viņu kā apustulis Pāvils, tad nevarēsiet nerunāt par Viņu un nevarēsiet neiepazīstināt un nelikt iemīlēt Viņu arī daudziem saviem draugiem un vienaudžiem. Kļūstot par Viņa uzticamajiem mācekļiem, jūs būsiet spējīgi veidot mīlestības caurstrāvotas kristīgās kopienas, līdzīgas tām, par kurām runā Apustuļu Darbu grāmata. Šajā atbildīgajā misijā Baznīca paļaujas uz jums: lai jūs nebaida grūtības un pārbaudījumi, kurus piedzīvosiet. Esiet pacietīgi un izturīgi, uzvarot sevī jauniešu dabisko tieksmi steigties, gribēt visu un uzreiz.

Dārgie draugi, kā Pāvils lieciniet par Augšāmcēlušos! Dariet viņu zināmu visiem jūsu vienaudžiem un pieaugušajiem, kuri meklē „lielo cerību", kas dos jēgu viņu dzīvei. Ja Kristus ir kļuvis par jūsu cerību, sakiet to arī citiem ar savu prieku un garīgo, apustulisko un sabiedrisko darbību. Nesot sevī Kristu, Viņā saliekot savu ticību un visu savu paļāvību, vairojiet šo cerību sev apkārt. Izdariet izvēles, kuras atklās jūsu ticību; parādiet, ka esat sapratuši naudas, materiālo labumu, karjeras un panākumu elkdievības bīstamību un neļaujieties aizraut sevi šiem maldīgajiem sapņiem. Nepakļaujieties egoistisku interešu loģikai, bet praktizējiet tuvākmīlestību un centieties dāvāt sevi pašus, kā arī jūsu cilvēciskās un profesionālās spējas kalpošanai kopējam labumam un patiesībai, vienmēr gatavi „aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā pēc cerības, kas ir jūsos" (1 P 3,15). Patiess kristietis nekad nav noskumis, arī stājoties pretī dažāda veida pārbaudījumiem, jo Jēzus klatbūtne ir viņa prieka um miera noslēpums.

Marija, cerības Māte

Lai šajā apustuliskās dzīves ceļā paraugs jums ir svētais Pāvils, kurš savas nelokāmās ticības un cerības dzīvi stiprināja, sekojot Abrahama piemēram, par kuru raksta Vēstulē Romiešiem: „Pretī cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka kļūs daudzu tautu tēvs" (Rom 4,18). Arī mēs, ejot cerības tautas - ko audzināja visu laiku pravieši un svētie - pēdās, dodamies Valstības piepildījuma virzienā, un šajā garīgajā ceļā mūs pavada Jaunava Marija, Cerības Māte. Viņa, kas iemiesoja Izraēļa cerību, kura deva pasaulei Pestītāju un palika nesalauzta savā cerībā Krusta pakājē, mums ir paraugs un atbalsts. Marija, pirmām kārtām, aizbilst par mums un vada mūs cauri pārbaudījumu tumsai uz tikšanās ar Augšāmcelto spožo ausmu. Dārgie jaunie draugi, vēlos noslēgt šo vēstījumu, citējot skaisto un zināmo sv. Bernarda lūgšanu, kuru iedvesmojis Jaunavas Marijas tituls Stella maris, Jūras zvaigzne: „Tu, kas šīs dzīves nedrošībā jūties kā vētras svaidīts vairāk, nekā turoties uz zemes, vērs savu skatienu uz spožo zvaigzni, ja negribi pazust viesuļa viļņos. Ja saceļas kārdinājumu vēji un tu krīti uz nemiera zemūdens klintīm, raugies uz zvaigzni, piesauc Mariju... Briesmās, bēdās un šaubās domā par Mariju, piesauc Mariju... Sekojot viņas piemēram, nekad neapmaldīsies; piesaucot viņu, nezaudēsi cerību; domājot par viņu, nekļūdīsies. Paļaujoties uz viņu, nekritīsi; viņas patvērumā ne no kā nebaidīsies, viņas vadībā nekad nepagursi; viņas aizsardzībā sasniegsi mērķi" (Homīlija Dieva Mātes godam, 2,17).

Marija, Jūras zvaigzne, vadi visas pasaules jauniešus uz tikšanos ar Tavu dievišķo Dēlu Jēzu un esi viņu uzticības Evaņģēlijam un cerības debesīgā aizbildne.

Dārgie jaunieši, apsolu pieminēt jūs savās ikdienas lūgšanās un dodu jums un visām jums dārgām personām, savu apustulisko svētību.

Vatikāns, 2009.gada 22.februārī
Benedikts XVI

Tulkoja B. Krivteža