Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Vēstījumi

Pāvesta Bendikta XVI vēstījums 2011. gada Pasaules jauniešu dienām Madridē

„Iesakņodamies Kristū, pamatodamies Viņā, nostiprināti  ticībā (sal. Kol. 2; 7)"

Mīļie draugi!
Es bieži atceros Pasaules jauniešu dienas 2008. gadā, Sidnejā. Tajās mēs kopīgi piedzīvojām lielu ticības svētku pieredzi, kuros spēcīgi darbojās Dieva Gars, radot dziļas kopības sajūtu starp dalībniekiem, kas bija ieradušies no visas pasaules. Šī satikšanās, tāpat kā iepriekšējās, nesa bagātīgus augļus daudzu jauniešu un arī visas Baznīcas dzīvē.

Tagad mēs priecājamies par nākamajām Jauniešu dienām, kas notiks Madridē 2011. gada augustā. Jau 1989. gadā, dažus mēnešus pirms vēsturiskās Berlīnes mūra krišanas, šāda  jauniešu svētceļojuma mērķis bija Spānija, proti, Santjago de Kampostela. Tagad, laikā, kad Eiropai no jauna ir jāatklāj savas kristīgās saknes, mūsu tikšanās notiks Madridē un tās moto būs „ Iesakņodamies Kristū, pamatodamies Viņā, nostiprināti ticībā.” ( sal.  Kol. 2; 7) Es iedrošinu jūs piedalīties šajā pasākumā, kas ir tik svarīgs Baznīcai Eiropā un universālajai Baznīcai. Es vēlētos aicināt, lai jaunieši - tiklab ticīgie, kā arī šaubīgie un tie, kuri nemaz netic - piedzīvotu to, kas viņu dzīvē var būt izšķirošs. Tā ir augšāmceltā un dzīvā  Kunga Jēzus pieredze, viņa mīlestības uz ikvienu cilvēku pieredze.

Pie visdziļāko ilgu avota

Arī mūsdienās, kā ikvienā laika posmā vēsturē, daudzi jaunieši ilgojas pēc dziļām personiskām attiecībām, kuru pamatā būtu patiesums un solidaritāte.  Daudzi no jums  sapņo  par  ilgu draudzību, stabilu, noturīgu laulību, īpašumu un patiesu drošību, kam būtu jāgarantē mierīga un laimīga nākotne. Atceroties savu jaunību, vēlētos atzīmēt, ka drošība un stabilitāte nav tas, pēc kā patiesi ilgojas lielākā jauniešu daļa. Protams, ir svarīgi, lai būtu darbs un līdz ar to stingras pamats zem kājām, tomēr jaunība ir tas laiks, kad mēģinām dzīvi izdzīvot savā maksimālismā. Domājot par šo laiku, es atceros, pirmkārt, to, ka  mēs nebijām gatavi samierināties ar parastu pilsoņa dzīvi. Mēs vēlējāmies kaut ko lielu, jaunu. Mēs gribējām atklāt pašu dzīvi visā tas krāšņumā un skaistumā. Protams, to noteica arī tā laika situācija.  

Nacisma diktatūras un kara laikā mēs bijām valdošo struktūru „krātiņā”. Tādēļ mēs vēlējāmies izlauzties, atvērties, lai varētu piedzīvot visu cilvēka atraisīšanās iespēju spektru. Domāju, ka šī dziņa izlauzties no ierastā ritma zināmā mērā attiecas uz ikvienu paaudzi.

Jaunībai piestāv vēlme atrast kaut ko lielu ārpus ikdienišķā vairāk, nekā nodrošinātu darba vietu, ilgas pēc kaut kā patiesi liela. Vai tas ir tikai tukšs sapnis, kas, kļūstot vecākiem, izgaist? Nē! Visi vīrieši un sievietes ir radīti kaut kam lielākam - Mūžībai. Ar visām pārējām lietām nekad nebūs gana. Sv. Augustīns nemeloja, kad sacīja: „Mūsu sirds ir nemierīga, līdz tā rod mieru Tevī.”  Ilgas pēc izcilas, jēgpilnas dzīves ir zīme tam, ka Dievs mūs ir radījis un ka mēs sevī nesam viņa „profilu”.

Dievs ir dzīvība un tādēļ pēc dzīvības tiecas ikviena radība. Cilvēks, tiecoties pēc mīlestības, prieka un miera, to dara īpašā veidā, jo viņš ir radīts pēc Dieva līdzības. Tā mēs varam redzēt, cik absurdi ir domāt, ka patiesā dzīve būs iespējama tikai tad, kad mēs no savas dzīves izdzēsīsim Dievu.  Dievs ir dzīvības avots.  Nolikt viņu pie malas, nozīmē novērsties no šī avota, un tā nenovēršama arī pilnīgā piepildījuma un prieka laupīšana pašiem sev: „Radība bez Radītāja izgaist nebūtībā.” (Gaudium et spes 36)

Mūsdienu kultūrai dažās pasaules daļās, pirmkārt, Rietumos, piemīt tieksme Dievu atstāt ārpusē  un ticību uzlūkot kā katra cilvēka privātu lietu, kurai nav nozīmes sabiedrības dzīvē.  Lai gan tieši Evaņģēlijā rodama sabiedrības pamatvērtību kā personas cieņas, solidaritātes, darba un ģimenes vērtību  izcelsme. Ir vērojama „Dieva krēsla”, sava veida atmiņas zudums, pietiekami bieži arī krass kristietības un mūsu ticības vērtību noliegums. Tas viss kopā veido risku, ka jau visdrīzākajā nākotnē mēs zaudēsim savu visdziļāko identitāti.

Tādēļ, mīļie draugi, es jūs iedrošinu intensīvi izdzīvot jūsu ticības ceļu, ticības Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus tēvam ceļu. Jūs esat sabiedrības un Baznīcas nākotne! Kā Kolosas draudzei rakstīja apustulis Pāvils, ir svarīgi, lai būtu saknes, labs pamats! Tas vispirmām kārtām attiecas uz mūsdienām. Daudziem cilvēkiem nav stabila atbalsta punkta, uz kā tie varētu veidot savu dzīvi, un  tā viņi pēdīgi paliek  vislielākajā nedrošībā. Augošā relatīvisma mentalitāte, kas arvien pieņemas spēkā, kas nepazīst patiesību un absolūtus atbalsta punktus, nenes patiesu brīvību, bet gan nedrošību, maldus un aklu konformismu acumirkļa labuma dēļ. Jums kā jauniešiem ir tiesības saņemt no iepriekšējām paaudzēm stingrus pamatus, kuri jums palīdzētu veikt izšķiršanās, un uz kuriem jūs varat veidot savu dzīvi: tāpat kā stādam vajag atbalstu, iekams tas izdzen saknes un kļūst par stipru koku, kas spēj nest augļus. 

 „Iesakņodamies Kristū, pamatodamies Viņā.”

Lai uzsvērtu ticības nozīmi ticīgā cilvēka dzīvē, es vēlētos ar ikvienu no jums apspriest trīs jēdzienus, kurus lieto apustulis Pāvils: „Iesakņodamies un pamatodamies Viņā, nostiprināti ticībā.” (sal. Kol. 2; 7) Mēs varam izšķirt trīs tēlus: „iestādīti”, tas ļauj mums domāt par koku un saknēm, kas to baro, „pamatodamies” attiecas uz nama celtniecību, „nostiprināti" norāda uz fiziskā vai morālā spēka pieaugumu. Šie attēli bieži tiek apspriesti. Iekams tos apskatīt sīkāk, vēlos norādīt, ka no gramatikas viedokļa visi trīs jēdzieni sākotnējā tekstā ir ciešamajā kārtā. Tas nozīmē, ka tas ir pats Kristus, kas uzņemas iniciatīvu ticīgos iesakņot, uzbūvēt un nostiprināt.

Pirmais tēls ir koks, kurš ar savām saknēm ir stipri iesakņojies. Tās viņu baro, tādēļ tas spēj stāvēt taisni un dot augļus. Bez saknēm vējš koku nogāztu  un tas nokalstu. Kas ir mūsu saknes? Pats par sevi saprotams mūsu personības identitātes  svarīga daļa ir vecāki, ģimene, mūsu dzimtenes kultūra. Taču Bībele atklāj vēl vienu elementu. Pravietis Jeremija rakstīja: „Bet svētīgs ir tas, kas paļaujas uz Kungu un kura cerība ir tas Kungs! Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas un nemitīgi nes savus augļus.” (Jer. 17; 7- 8 ) Iesakņoties pravietim nozīmē likt savu cerību uz Kungu. No Viņa mēs saņemam mūsu dzīvi. Bez Viņa mēs nespējam patiesi dzīvot . „Dievs mums devis mūžīgo dzīvi un šī dzīve ir Viņa Dēlā.” (1. Jņ. 5; 11) Pats Jēzus saka, ka viņš ir mūsu dzīvība. (Jņ. 14; 6)

Tātad kristīgās ticības būtība ir nevis pieņēmums par noteiktu lietu patiesumu, bet gan,  pirmkārt, personīgas attiecības ar Jēzu Kristu. Tā ir satikšanās ar Dieva Dēlu, kas visai mūsu eksistencei piešķir jaunu spēku. Ja mēs kopjam personīgās attiecības ar viņu, Jēzus mums atklāj mūsu patieso identitāti, draudzībā ar viņu mūsu dzīve pieaug līdz tās galīgajam piepildījumam. Jaunībā ir kāds brīdis, kad  ikviens pats sev jautā: „Kāda varētu būt manas dzīves jēga?" „Uz kādu mērķi un kādā virzienā iet?" Tas ir svarīgs brīdis, un šī lieta var kādu laiku mums radīt galvassāpes. Mēs sākam sev jautāt, kāds darbs mums varētu būt vispiemērotākais, kāda veida attiecības vēlamies uzturēt ar citiem, ar ko vēlētos veidot  un uzturēt draudzību. Šajā vietā es vēlreiz vēlos atgriezties pie savas jaunības. Dīvainā kārtā man jau diezgan agri bija skaidrs, ka Kungs vēlas mani redzēt kā priesteri. Vēlāk, pēc kara, kad es beidzot biju seminārā un, būdams students, gāju pretī šim mērķim, man šī pārliecība bija jāiegūst no jauna.  Es sev jautāju: Vai tas tiešām ir mans ceļš? Vai tā tiešām ir Dieva griba manai dzīvei? Vai spēju palikt patiesi uzticīgs un  būt pilnīgi Viņa rīcībā Viņa kalpošanā? Tāda izšķiršanās prasa izcīnīt zināmu cīņu. Citādāk nemaz nevar būt. Bet tad nāca apskaidrība: šis ir patiesais ceļš! Jā, Kungs vēlas mani un Viņš dod man spēku. Uzklausot Jēzu un esot vienībā ar Viņu, es varu kļūt tas, kas īstenībā esmu. Svarīga ir nevis manu vēlmju, bet Dieva gribas izpildīšana. Tādā veidā dzīve kļūst patiesa, autentiska.

Kā saknes tur koku cieši pie zemes, tā pamati mājai piešķir ilgstošu izturību. Savā ticībā mēs balstāmies uz Jēzu Kristu tāpat, kā māja balstās uz pamatiem (sal. Kol. 2; 7). Pestīšanas vēsturē ir daudz svēto dzīves piemēru, kuri savu dzīvi ir balstījuši uz Dieva vārdu. Pirmais ir Ābrahams, mūsu ticības ciltstēvs, kurš paklausīja Dievam, kad tas lūdza viņu pamest savu dzimteni un doties uz nepazīstamu zemi. „Ābrahams ticēja uz Dievu un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību un viņš tika nosaukts Dieva draugs.” (Jēk. 2;23) Pamatoties uz Kristu nozīmē konkrēti atbildēt Viņa aicinājumam, uzticēties Kungam un īstenot Viņa vārdus dzīvē. Pats Jēzus apustuļiem izteica nopēlumu: „Un ko jūs mani saucat „Kungs, Kungs”, bet nedarāt ko es saku?" Un, salīdzinot ar celtniecību, Viņš to izskaidroja: „Es jums rādīšu ikkatru, kas pie manis nāk un Manus vārdus klausa un tos izpilda. Viņš līdzīgs cilvēkam, kas, ēku celdams, raka dziļi un pamatus lika uz klints. Un straume, ūdensplūdiem uznākos, gāzās pret šo māju un nevarēja to sakustināt, jo tā bija pamatota uz klints.” (Lk. 6; 47- 48.)

Mīļie draugi, būvējiet katrs savu māju uz klintīm, kā vīrs, kas „raka dziļi”. Ik dienas mēģiniet sekot Kristus vārdam. Uzklausiet Viņu kā patiesu draugu, ar kuru jūs varat dalīties dzīves gaitās. Kopā ar viņu jūs radīsiet drosmi un cerību, saskaroties ar grūtībām un problēmām. Tā jūs varat pārvarēt arī vilšanos un sagrāvi. Jums nemitīgi tiks piedāvātas arī vieglākas izvēles, bet jūs jau paši iegaumēsiet, ka tie ir viltus piedāvājumi, kas nesniedz mieru un prieku. Patieso ceļu norādīt spēj vienīgi Dieva vārds un tikai ticība, ko esam saņēmuši, ir gaisma mūsu dzīves ceļā. Esiet pateicīgi par šo gara dāvanu, kuru esat saņēmuši no savām ģimenēm. Pēc tam tiecieties, apzinoties atbildību, atbildēt Dieva balsij un pieaugt ticībā. Neticiet tiem, kuri apgalvo, ka jums dzīves ceļā nav vajadzīgi citi! Ticības dzīvē meklējiet atbalstu pie tiem, ko cienāt, un Baznīcas ticībā! Pateicieties Kungam, ka esat saņēmuši Viņu kā dāvanu un  ka Viņš ir kļuvis par daļu no jums!

Stipri ticībā

Vēstuli, no kuras šie vārdi ir ņemti, rakstījis apustulis Pāvils, lai atbildētu uz noteiktām Kolosas kristiešu rūpēm. Šo kopienu apdraudēja noteikti kulturāli strāvojumi tā, ka ticīgie nomaldījās no Evaņģēlija. Mīļie jaunieši, mūsdienu kulturālais konteksts neatšķiras no tā, kas bija Kolosā.   

Kulturālajā kontekstā, kurā mēs šodien dzīvojam, īstenībā ir ļoti izplatījies ekstrēmi sekulārs domāšanas veids, kas vēlētos izslēgt Dievu no cilvēka un sabiedrības dzīves un tādā veidā  bez viņa mēģina radīt „paradīzi”.  Taču pieredze māca, ka pasaule bez Dieva pārtop „ellē": tur valda egoisms, ģimeņu šķelšanās, naida jūtas starp cilvēkiem un tautām, mīlestības, prieka un cerības trūkums. Un otrādi, kur cilvēki un tautas pieņem Viņa klātbūtni pielūdz Dievu patiesībā un klausās Kunga balsī, tiek veidota mīlestības kultūra, kurā tiek respektēta ikviena cilvēka cieņa, kur kopiena pieaug līdz ar augļiem, ko tas nes sev līdzi.   

Tomēr daži kristieši ļaujas maldiem vai pieslienas reliģiskiem strāvojumiem, kas tos attālina no ticības Jēzum Kristum. Ir arī citi, proti, tādi, kuri neļaujas šiem maldiem, bet kuru ticības dzīve ir atslābusi ar tā nenovēršamajām negatīvajām sekām šo ļaužu morāliskajai stājai.

Ticības brāļiem un māsām, kas ir Evaņģēlijam svešu ideju ietekmē, apustulis Pāvils atgādina par  Kristus nāves un augšāmcelšanās spēku. Šis noslēpums ir mūsu dzīves pamats un kristīgās ticības centrs. Visi filozofi, kas to atstāj bez ievērības un uzlūko kā „muļķību” (1. Kor. 1; 22) attiecībā uz lielajiem jautājumiem, kas ir dziļi apslēpti cilvēka sirdī, nonāk pie savu spēju robežas.  Tādēļ kā apustuļa Pētera pēctecis es tāpat vēlētos jūs stiprināt ticībā (sal. Lk. 22;32). Mēs stipri ticam, ka Jēzus Kristus pats ir devies krusta nāvē, lai mums dāvātu savu dzīvību. Savās ciešanās Viņš nesa mūsu bēdas, Viņš uzņēmās mūsu grēkus, lai iegūtu piedošanu un samierinātu mūs ar Tēvu.  Tā Viņš atvēra mums ceļu uz mūžīgo dzīvību. Tā mēs tikām atbrīvoti no mūsu dzīves vissmagākās nastas: verdzības grēkam. Tā mēs spējam mīlēt katru cilvēku, arī mūsu ienaidniekus un sniegt mīlestību visnabadzīgākajiem brāļiem un māsām, kā arī tiem, kam ir grūtības.

Mīļie draugi, krusts dažkārt rada izbailes, jo šķiet, ka tā ir atteikšanās no dzīves. Īstenībā ir pilnīgi otrādi!  Tas ir Dieva „Jā" cilvēcei, augstākā mīlestības izpausme, avots, no kura plūst mūžīgā dzīvība.  Īstenībā šīs Dievišķās dzīvības straumes plūst no caurdurtās  krustā sistā sirds. Ikvienam ir iespēja vērst skatu uz Pestītāju krustā. Es  jūs varu tika aicināt apkampt Jēzus krustu, Dieva mīlestības zīmi un jaunās dzīves avotu. Bez Jēzus, kurš ir miris un augšāmcēlies, nav pestīšanas! Vienīgi Viņš var atbrīvot pasauli no ļaunuma un likt augt miera, taisnības un mīlestības valstībai, pēc kuras mēs visi tik ļoti tiecamies!  

Ticībā Jēzum Kristum, viņu neredzot

Evaņģēlijā mēs atrodam apustuļa Toma, kurš pieņēma Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, ticības piedzīvojuma aprakstu. Toms bija viens no divpadsmit apustuļiem. Viņš bija brīnumu un dziedināšanu liecinieks. Viņš bija dzirdējis Jēzus vārdus un ar satriektu sirdi pārdzīvoja Kunga nāvi. Pestītājam parādoties mācekļiem Augšāmcelšanās dienas vakarā, Toma starp viņiem nebija. Uzzinājis, ka Kungs ir dzīvs un ir parādījies mācekļiem, viņš teica: „ Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās un savu roku Viņa sānos, es neticēšu.” (Jņ.20;25)

Arī mēs labprāt izmantotu iespēju redzēt Jēzu, ar Viņu runāt un vēl spēcīgāk izjust Kunga klātbūtni. Rast ceļu pie Pestītāja daudziem cilvēkiem mūsdienās ir kļuvis grūti. Mūsdienās pastāv tik daudz priekšstatu par Jēzu un tiek izteikti zinātniski iebildumi, kas vispēdīgi novirza no Kunga lieluma un Jēzus personas vienreizības. Tādēļ pēc daudziem pētījumu un pārdomu gadiem esmu izšķīries grāmatā pastāstīt kaut ko par savu satikšanos ar Jēzu. Tai būtu savā veidā jāpalīdz Kungu saskatīt un sadzirdēt, pieskarties tam, caur kuru Dievs ir atnācis pie mums, lai atklātu  sevi. Pats Jēzus bija tas, kurš pēc nedēļas atkal parādījās apustuļiem un teica Tomam: „Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas un sniedz savu roku un liec to manos sānos un  neesi neticīgs, bet ticīgs!” ( Jņ. 20; 27)

Arī mēs varam Jēzu satvert un, tā sakot, ielikt rokas Viņa ciešanu rētās un Viņa mīlestībā. Sakramentos Viņš īpašā veidā tuvojas mums un pats atdodas par mums. Mīļie jaunieši, „saskatiet”, „satieciet” Jēzu Euharistijā, kur Viņš mums pienāk tik tuvu, ka pats kļūst par barību mūsu ceļā. Grēksūdze ir sakraments, kurā Dievs mums atklāj savu žēlsirdību un  nodrošina grēku piedošanu.  Atpazīstiet Jēzu nabagajos, slimajos, mūsu brāļos un māsās, kuriem ir grūtības, vajadzīga palīdzība, un kalpojiet Viņam.

Ticībā izveidojiet personīgu dialogu ar Kungu, mācieties Viņu pazīt no Evaņģēlija mācības un Katoļu Baznīcas Katehisma, sarunājieties ar Pestītāju lūgšanā, uzticieties viņam. „Ticība ir personiska cilvēka saistīšanās ar Dievu, kas vienlaicīgi nav atdalāma no piekrišanas visai Dieva atklātajai patiesībai.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 150)

Tā jūs varat nonākt pie nobriedušas ticības, pamata, kas nav balstīts uz reliģiskām izjūtām vai miglainām atmiņām par katehismu, ko esat apguvuši bērnībā. Jūs spēsiet Dievu atpazīt, dzīvot patiesā vienotībā ar Viņu, atzīt savu ticību tāpat kā apustulis Toms: „Mans Kungs un mans Dievs!”

Baznīcas ticības nesti, lai kļūtu par lieciniekiem

Jēzus Tomam teica: „Tom, tu ticēji tāpēc, ka tu mani redzēji. Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši.” (Jņ. 20; 29) Man ir jādomā par Baznīcas ceļu, kam pamatā ir liecinieku – apustuļu - liecība. Mūsu personīgā ticība Kristum, kas rodas no dialoga ar Viņu, ir saistīta ar Baznīcas ticību: mēs neesam ticīgie vienpatņi, bet gan Kristībā esam kļuvuši par šīs lielās ģimenes, tas ir ticības, kuru atzīst Baznīca un kas mums dāvā drošību personiskajā ticībā. 

Credo, kuru apliecinām ik svētdienu, pasargā mūs no ticības dievam, kas nav tāds Dievs, kuru atklāj Jēzus Kristus. „Tādā veidā ikviens ticīgais ir ticīgo ķēdes posms.  Es nevaru ticēt, ja citi ar savu ticību mani nenes un es ar savu ticību uzturu citu ticību.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms  166) Vienmēr pateiksimies Kungam par Baznīcas dāvanu: tā ļauj mums pieaugt ticībā, kura sniedz patieso dzīvību (sal. Jņ. 20;31).

Baznīcas vēsturē svētie un mocekļi savu spēku ir smēlušies no krusta, lai būtu uzticīgi Dievam līdz pat nāvei. Ticībā tie rada spēju pārvarēt vājuma brīžus un pretestību. Īstenībā ir tā, kā saka apustulis Jānis: „Kas ir tas, kas  pasauli uzvar, ja ne tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva dēls?” (1.Jņ. 5; 5)

Rezultāts, ko rada šī ticība, ir mīlestība. Cik daudzi kristieši bija un ir dzīvi liecinieki tam ticības spēkam, kas vispilnīgāko izpausmi rod mīlestībā. Tie ir miera nesēji, taisnības veicinātāji, humānākas, pēc Dieva plāna veidotas pasaules iedvesmotāji. Viņi kompetenti un profesionāli darbojas dažādās sociālās dzīves sfērās, lai  efektīvi vairotu kopējo labumu.  

Tuvākmīlestība, kas izriet no ticības, lika tiem sniegt konkrētu liecību vārdos un darbos.  Tas nozīmēja, ka Kristus priekš mums nav vienkārši vērtīgs, Viņš ir visvērtīgākais, kas mums ir, vērtība, kurā esam aicināti dalīties ar citiem. Esiet kristīgās cerības liecinieki visā pasaulē: daudz ir to, kas šo cerību ilgojas sajust!  

Pie sava drauga, pirms dažām  dienām mirušā Lācara kapa Jēzus Marijai, viņa māsai, teica: „Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību!” (sal. Jņ. 11; 40) Ja jūs ticēsiet, arī jūs sapratīsiet, kā ik dienas izdzīvot un apliecināt savu ticību. Jūs kļūsiet par instrumentu, lai daudzi jaunieši atkal spētu atrast dzīves jēgu un prieku, kas izaug no satikšanās ar Kristu.

Ceļā uz jauniešu dienām Madridē

Mīļie draugi, es jūs vēlreiz aicinu piedalīties Pasaules jauniešu dienās Madridē. Es ikvienu no jums gaidu ar vislielāko prieku. Jēzus vēlas, lai jūs caur Baznīcu būtu stingri nostiprināti ticībā. Izšķiršanās ticēt Jēzum Kristum un Viņam sekot nav viegla. To traucē mūsu personīgā neuzticība un apkārtējās balsis, kuras vēlas mūs maldināt, piedāvājot vieglākus ceļus. Daudz vairāk meklējiet atbalstu kristīgajā kopienā, Baznīcā! Šajā gadā kopā ar jūsu diecēžu bīskapiem, priesteriem, jauniešu vadītājiem, draudzēm, kustībām un kopienām rūpīgi gatavojieties tikšanās reizei Madridē! Mūsu tikšanās garīgā kvalitāte pirmkārt būs atkarīga no mūsu garīgās sagatavotības: mūsu lūgšanām, kopīgas Dieva Vārda uzklausīšanas un savstarpējā atbalsta.

Mīļie jaunieši, Baznīca ir atkarīga no jums. Tai ir vajadzīga jūsu dzīvā ticība, tuvākmīlestība, radošā enerģija un cerība! Jūsu  klātbūtne Baznīcu atdzīvina un atjauno, piedod tai jaunus spēkus. Tādēļ Pasaules Jauniešu Dienas ir žēlastība ne tikai jums, bet arī visai Dieva tautai.

Spānijas Baznīca aktīvi gatavojas jūs uzņemt un līdzdalīt jums iepriecinošo ticības pieredzi. Es pateicos visām diecēzēm, draudzēm, lūgšanu grupām, ordeņu brālībām, Baznīcas apvienībām un kustībām un visiem citiem, kas cītīgi strādā šī notikuma sagatavošanā. Kungs nekavēsies dāvāt jums svētību.

Lai Jaunava Marija jūs pavada šajā sagatavošanas ceļā. Ar eņģeļa vēsti viņa ticībā saņēma Dieva vārdu. Ticībā viņa ir piekritusi visam, ko Kungs viņā ir vēlējies paveikt. Pasakot „fiat”, savu  „Jā”,  viņa saņēma mīlestības dāvanu. Tā bija neizmērojamās mīlestības dāvana, kas noveda viņu pie pilnīgas veltīšanās Kungam. Lai viņa aizbilst arī par ikkatru no jums, ka nākamo Jauniešu dienu laikā jūs spētu pieaugt ticībā un mīlestībā.

Es apliecinu, ka ar tēvišķu mīlestību pieminēšu jūs savās lūgšanās un dodu jums savu svētību.

Pāvests Benedikts XVI
Vatikānā, 2010. gada 6. augustā.

Tulkoja J. Lulle