Šodienas datums: 16.12.2017  |  Vārda dienas: Alvīne

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2008. gada Pasaules slimnieku dienai

Dārgie brāļi un māsas!
1. 11. februārī, Svētīgās Jaunavas Marijas parādīšanās Lurdā atceres dienā, svin Pasaules Slimnieku dienu, kura dod mums iespēju pārdomāt par ciešanu nozīmi, kā arī par kristīgo pienākumu uzņemties atbildību par šīm ciešanām jebkurā dzīves situācijā. Šogad ir nozīmīga sakritība diviem svarīgiem notikumiem Baznīcas dzīvē, kā var noprast no izvēlētās tēmas "Euharistija, Lurda un slimnieku pastorālā aprūpe". 150. gadadiena kopš Bezvainīgās Jaunavas parādīšanās Lurdā, un Starptautiskais Euharistiskais kongress Kvebekā, Kanādā. Tādā veidā tiek dota vienreizēja iespēja, lai redzētu ciešu saistību starp Euharistijas Noslēpumu, Marijas vietu pestīšanas plānā un cilvēka ciešanu un sāpju realitāti.

150 gadi kopš parādīšanās Lurdā mūs aicina vērst skatu uz Svēto Jaunavu, kuras Bezvainīgo Ieņemšanu var uzskatīt par viscēlāko un dāsnāko Dieva dāvanu sievietei, lai viņa ar nesatricināmu un stingru ticību pilnībā ļautos dievišķajiem nodomiem, neskatoties uz pārbaudījumiem un ciešanām, kuras vajadzēja pārciest. Tādēļ Marija ir paraugs pilnīgai paļāvībai uz Dieva gribu: viņa ir pieņēmusi sirdī Dieva mūžīgo Vārdu un ieņēmusi savā jaunavas klēpī; uzticējusies Dievam un ar zobena caurdurtu dvēseli (sal. Lk 2,35) nevairījās dalīties sava Dēla ciešanās, atjaunojot Kalvārija kalna Krusta pakājē Pasludināšanas „jā" vārdu. Pārdomāt par Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu, nozīmē ļauties tikt valdzinātam no „jā", kas viņu brīnumaini iesaistīja Kristus, cilvēces Pestītāja, misijā; tas nozīmē ļauties, lai viņa mūs paņem pie rokas un vada, un lai personīgi izteiktu savu „fiat" Dieva gribai ar visu būtību, prieka un bēdu, cerības un vilšanās cauraustu, saprotot, ka pārbaudījumi, sāpes un ciešanas bagātina mūsu šīszemes svētceļojuma nozīmi.

2. Nav iespējams kontemplēt Mariju, nepievēršot uzmanību Kristum un nav iespējams uzlūkot Kristu, neapjaušot tūlītēju Marijas klātbūtni. Pastāv nesaraujama saikne starp Māti un Dēlu, kurš Svētā Gara spēkā ieņemts viņas klēpī; šo saikni mēs atpazīstam, noslēpumainā veidā, Euharistijas Sakramentā, kā to jau no pirmajiem gadsimtiem izcēluši gaismā Baznīcas tēvi un teologi: „Miesa, kas Svētā Gara spēkā, dzimusi no Marijas, ir maize, kas nākusi no debesīm", raksta sv. Hilarijs no Puatjē (saint Hilaire de Poitiers), savukārt, IX gadsimta Bergomenses Sakramentārijā lasām:" Viņas klēpis ir devis augli - maizi, kas mūs piepilda ar eņģeļu dāvanu. Marija atjaunoja cilvēces glābšanai to, ko Ieva ar savu grēku izjauca". Pēc tam sv. Pēteris Damiāns (Petrus Damiani) piebilst:" Šī miesa, ko svētīgā Jaunava dzemdināja, savā klēpī baroja ar mātišķām rūpēm, šī miesa saku, bez šaubām nav nekas cits, kā tas, ko saņemam no svētā altāra, un dzeram asinis kā mūsu atpestīšanas sakramentu. Šo patiesību ietver katoliskā ticība, un to uzticīgi māca svētā Baznīca". Saikne starp vissvētāko Jaunavu un viņas Dēlu - upurjēru, kas iznīcina Pasaules grēkus, turpinās Baznīcā - Kristus mistiskajā Miesā. Ar visu savu dzīvi Marija, kā to atzīst Dieva kalps Jānis Pāvils II, ir „Euharistijas sieviete" un Baznīca, raugoties uz to kā uz piemēru, "ir aicināta sekot viņai arī attiecībās ar šo vissvētāko Noslēpumu" (Enc. Ecclesia de Eucharistia, 53). Šajā skatījumā labāk izprotams, kādēļ vissvētākās Juanavas Marijas godināšana Lurdā ir saistīta ar stipru un pastāvīgu aicinājumu uz Euharistiju: ar ikdienas Svēto Misi, ar Vissvētākā Sakramenta adorāciju un ar slimnieku svētību, kas ir viens no spēcīgākajiem momentiem svētceļnieku uzturēšanās laikā, „Massabielle" grotas tuvumā.

Daudzu slimo svētceļnieku un brīvprātīgo, kas viņus pavada, klātbūtne Lurdā palīdz pārdomāt par Jaunavas mātišķajām un maigajām rūpēm, kuras viņa parāda cilvēka sāpju un ciešanu priekšā. Saistīta ar Kristus Upuri, Marija - Sāpju Māte, kas Krusta pakājē cieš līdz ar savu dievišķo Dēlu, ar īpašu tuvumu tiek uzņemta kristiešu kopinā, kas ir pulcējusies ap saviem ciešanu skartajiem locekļiem, atpazīstot tajos Kunga ciešanu zīmes. Marija cieš un cer ar tiem, kuri ir pārbaudījumos, un ir viņu mierinājums, uzmundrinot tos ar savu mātišķo gādību. Un vai nav tā, ka daudzu slimnieku garīgā pieredze mudina arvien vairāk saprast, ka „dievišķais Pestītājs vēlas iekļūt ikvienā sāpju pārņemtajā dvēselē caur savas vissvētākās Mātes sirdi, pirmo un cēlāko no visiem atpestītajiem"? ( Jānis Pāvils II, Apust. vēstule Salvifici doloris, 26).

3. Ja Lurda mūs ieved meditācijā par Bezvainīgās Jaunavas mātišķo mīlestību uz saviem slimajiem un cietušajiem bērniem, tad Starptautiskajā Euharistiskajā Kongresā būs iespēja pielūgt Jēzu Kristu, klātesošu Vissvētākajā Altāra Sakramentā, uzticoties Viņam kā Cerībai, kas nepieviļ, pieņemot Viņu kā nemirstības zāles, kas dziedē fiziski un garīgi. Jēzus Kristus ir atpestījis pasauli ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos un ir vēlējies palikt ar mums kā „dzīvības maize" mūsu svētceļojumā virs zemes. „Euharistija - Dieva dāvana par dzīvību pasaulei": šī ir Euharistiskā Kongresa tēma, kas uzsver, ka Euharistija ir dāvana, ko Tēvs dod pasaulei caur savu vienīgo Dēlu, iemiesojušos un krustā sisto. Tas ir Viņš, kas mūs pulcē ap euharistisko galdu, pamodinot savos mācekļos mīlestības pilnu attieksmi pret ciešanās un slimībās nonākušajiem, kuros kristiešu kopiena atpazīst sava Kunga vaigu. Kā jau rakstīju pēcsinodālā apustuliskajā pamudinājumā Sacramentum caritatis, "mūsu kopienām, svinot Euharistijas noslēpumu, arvien vairāk jāizprot, ka Kristus Upuris ir par visiem un tamdēļ Euharistija mudina ikvienu ticīgo, kurš tic Viņam, kļūt par „lauztu maizi" priekš citiem" (n.88). Esam iedrošināti personiski uzņemties pienākumu kalpot brāļiem un māsām, īpaši tiem, kuri ir nonākuši grūtībās, jo patiesi ikviena kristieša aicinājums ir būt kopā ar Jēzu par lauztu maizi pasaulei par dzīvību.

4. Kļūst skaidrs, ka pastorālajam darbam veselības jomā tieši no Euharistijas jāsmeļ garīgais spēks, kas nepieciešams, lai efektīvi nāktu talkā cilvēkam un palīdzētu saprast viņa ciešanu pestījošo vērtību. Kā bija rakstījis Dieva kalps Jānis Pāvils II jau citētajā Apustuliskajā vēstulē Salvifici doloris, Baznīca saskata ciešanu pārņemtajos brāļos un māsās Kristus pārcilvēciskā spēka daudzējādos subjektus ( sal n.27). Noslēpumainā veidā vienots ar Kristu, cilvēks, kurš mīlestībā un paļāvībā uz dievišķo gribu panes sāpes, kļūst par dzīvu upuri pasaules pestīšanai. Mans cienītais priekštecis tālāk atzīmē, ka „jo vairāk cilvēks ir grēka nospiests, jo smagākas ir šodienas pasaulē esošās grēka struktūras, jo lielāka izteiksme piemīt cilvēciskajām ciešanām"(turpat). Ja Kvebekā tiek kontemplēts Euharistijas noslēpums - Dieva dāvana pasaulei par dzīvību, tad Vispasaules Slimnieku dienā, ideālā garīgā paralēlismā, tiek atzīmēta ne tikai efektīva cilvēcisko ciešanu līdzdalība Dieva pestīšanas darbā, bet arī, savā ziņā, tiek plūkti nenovērtējamie augļi, apsolīti tiem, kas tic. Tā ciešanas, pieņemtas ticībā, kļūst par durvīm, kas ļauj ieiet Jēzus pestījošo ciešanu noslēpumā, un kopā ar Viņu sasniegt Augšāmcelšanās mieru un laimi.

5. Sirsnīgi sveicinot visus slimniekus un tos, kuri dažādos veidos par tiem rūpējas, aicinu arī diecēžu un draudžu kopienas svinēt šo Vispasaules Slimnieku dienu, novērtējot šo laimīgo sakritību - 150. gadskārtu kopš Mūsu Kundzes parādīšanās Lurdā un Vispasaules Euharistisko Kongresu. Lai šī būtu iespēja uzsvērt Svētās Mises, Euharistiskās adorācijas un Euharistijas kulta nozīmību, rūpējoties, lai kapelas sanitārajos centros kļūst par pulsējošu sirdi, kurā Jēzus sevi nemitīgi upurē Tēvam par cilvēces dzīvību. Lai arī Euharistijas izdalīšana slimniekiem, veikta ar rūpēm un lūgšanas garā, ir patiess mierinājums tiem, kuri cieš no dažāda veida kaitēm.

Šī Vispasaules Slimnieku diena lai ir labvēlīga izdevība īpašā veidā piesaukt Marijas mātišķo aizsardzību pār visiem, kas slimības skarti, pār medicīnas darbiniekiem, kā arī tiem, kas iesaistīti pastorālajā darbā šajā jomā. Īpaši domāju par priesteriem, kuri ir iesaistīti šajā darbā, klosteru brāļiem un māsām, brīvprātīgajiem un par ikvienu, kurš nesavtīgi sevi veltī, gan fiziski, gan garīgi kalpojot slimajiem un vajadzībās nonākušajiem. Uzticu visus Marijai, Dieva un mūsu visu Mātei, Bezvainīgi Ieņemtajai. Lai Viņa palīdz ikvienam liecināt, ka vienīgā derīgā atbilde cilvēciskajām sāpēm un ciešanām, ir Kristus, kurš augšāmceļoties uzveica nāvi un mums deva dzīvi, kurai nebūs gala. Ar šīm izjūtām, no sirds dodu visiem īpašo Apustulisko Svētību.

 

Vatikānā, 2008. gada 11. janvārī
Benedikts XVI

LRKB IC tulkojums