Šodienas datums: 19.09.2017  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2011. gada Pasaules slimnieku dienai

„Ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti" (1 Pēt 2, 24)

Mīļie brāļi un māsas!
Svētās Jaunavas, Lurdas Dievmātes piemiņas dienā, ko ik gadu atzīmējam 11. februārī, Baznīca aicina atzīmēt arī Pasaules slimnieku dienu. Kā to vēlējās godājamais Jānis Pāvils II, šī diena kļūst par iemeslu, lai vēlreiz pārdomātu ciešanu noslēpumu un īpaši, lai mūsu kopienas un pilsonisko sabiedrību darītu iejūtīgu pret slimo brāļu un māsu vajadzībām. Ja ikviens cilvēks ir mūsu brālis, tad vēl jo vairāk slimajiem, cietējiem un tiem, kuriem nepieciešama aprūpe, ir jābūt mūsu dzīves un uzmanības centrā, lai neviens no viņiem nejustos aizmirsts un atstumts. „Cilvēcības mēru parāda attieksme pret ciešanām un cietēju. Tas attiecas gan uz katru cilvēku, gan uz sabiedrību kopumā. Sabiedrība, kura nespēj pieņemt savus locekļus, kas cieš, līdzdalīt viņu sāpes un būt iejūtīga, ir cietsirdīga un necilvēcīga." (sal. Spe salvi, 38) Diecēžu iniciatīvām šajā dienā vajadzētu mudināt cietēju aprūpi padarīt arvien efektīvāku, kā arī būt vērstām uz lielajiem svētkiem, kurus 2013. gadā svinēsim Dievmātes svētnīcā Altotingā, Vācijā.

1. Joprojām sirdī nesu to brīdi, kad pastorālās vizītes laikā Turīnā man bija iespēja pavadīt brīdi pārdomās un lūgšanās pie Svētā līķauta, Kunga ciešanu pilnā vaiga priekšā. Šis vaigs mums liek domāt par Viņu, kurš uzņēmās visu laiku un zemju cilvēku ciešanas, arī mūsu sāpes, grūtības un grēkus. Cik daudz ticīgo vēstures gaitā ir uzkavējušies pie šī līķauta, kurā bija ietīts krustā sists cilvēks, un kas pilnībā atbilst visam evaņģēlijos sacītajam par Jēzus ciešanām un nāvi! To uzlūkojot, esam aicināti pārdomāt apustuļa Pētera vārdus: „Ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti" (1 Pēt 2, 24). Dieva Dēls cieta, nomira, bet atkal augšāmcēlās. Un tieši tādēļ Viņa brūces kļūst par zīmi mūsu atpestīšanai, piedošanai un izlīgumam ar Tēvu. Vienlaikus tās ir arī pārbaudījums mācekļu un mūsu ticībai: ikreiz, kad Kungs runā par savu ciešanu ceļu un nāvi, mācekļi to nesaprot, noliedz un tam pretojas. Viņiem, tāpat kā mums, ciešanas ir noslēpums, tās ir grūti pieņemt un panest. Divi mācekļi no Emausas, dodoties ceļā, ir skumji to notikumu dēļ, kas iepriekšējās dienās risinājušies Jeruzalemē. Tikai tad, kad augšāmcēlies Kristus iet kopā ar viņiem, mācekļi atveras jaunam skatījumam. (sal. Lk 24, 13 - 31) Pat apustulis Toms atzīstas, cik grūti bija ieticēt pestīšanai caur ciešanām: „Ja es neredzēšu naglu rētas Viņa rokās un savu pirkstu neielikšu naglu rētās, un roku neielikšu Viņa sānā, es neticēšu." (Jņ 20, 25) Bet klātesot Kristum, kurš rāda savas rētas, viņa atbilde kļūst par aizkustinošu ticības apliecinājumu: „Mans Kungs un mans Dievs!" (Jņ 20, 28) Tas, kas iepriekš bija nepārvarams šķērslis, jo acīmredzami liecināja par Jēzus zaudējumu, satiekot Augšāmcelto, kļūst par uzvarošas mīlestības pierādījumu: „Tikai Dievs, kas mūs mīl tik ļoti, ka ir uzņēmies mūsu ievainojumus un ciešanas, īpaši nevainīgo ciešanas, ir ticības vērts." (Vēstījums Urbi et Orbi 2007. gada Lieldienās)

2. Mīļie slimnieki un cietēji, tieši caur Kristus brūcēm mēs ar ticības acīm varam uzlūkot visas raizes, kuras piemeklē cilvēci. Tomēr ar savu augšāmcelšanos Kungs no pasaules nav paņēmis projām ciešanas un ļaunumu, bet gan uzvarējis pašā saknē. Ar savas mīlestības visvarenību Viņš nostājās pret Ļaunā augstprātību. Tātad Kungs mums ir parādījis, ka miera un prieka ceļš ir mīlestība: „Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!" (sal. Jņ 13, 34) Kristus, nāves uzvarētājs, dzīvo starp mums! Un līdz ar apustuli Tomu sakot: „Mans Kungs un mans Dievs!", sekosim Kungam, gatavi atdot savu dzīvību brāļu un māsu labā (sal. Jņ 3, 16), vēstot par Augšāmcelšanās prieku, kuru nebiedē sāpes.

Svētais Bernards atzīst: „Dievs nevar ciest, bet var būt kopā ar mums ciešanās". Dievs, kas ir iemiesotā Patiesība un Mīlestība, ir vēlējies ciest mūsu dēļ un kopā ar mums. Viņš iemiesojās, lai pa īstam ciestu kopā ar cilvēku, būdams ar miesu un asinīm. Tātad ikvienās cilvēka ciešanās un sāpēs ir ienācis Kāds, kurš kļūst tajās līdzdalīgs. Tādēļ katrās ciešanās ir klātesošs consolatio - Dieva līdzcietīgās mīlestības mierinājums, kas liek uzaust cerības zvaigznei (sal. enciklika Spe salvi, 39)

Šo vēsti es jums, mīļie brāļi un māsas, atkārtoju tādēļ, lai jūs par to varētu liecināt caur ciešanām, dzīvi un ticību.

3. Gaidot tikšanos Madridē 2011. gada augustā, Pasaules Jauniešu dienās, īpaši vēršos pie jauniešiem, kuri cieš no kādas slimības. Kristus ciešanas un krusts bieži izraisa bailes, jo šķiet, ka tas ir dzīvības noliegums. Bet patiesībā ir tieši otrādi! Krusts ir Dieva „jā" cilvēkam, Viņa mīlestības augstākā un visspēcīgākā izpausme, avots, no kura izplūst mūžīgā dzīvība. Šī dievišķā dzīvība ir izplūdusi no Jēzus caurdurtās sirds. Vienīgi Viņš var atbrīvot pasauli no ļaunuma un stiprināt tajā miera, taisnības un mīlestības valstību (sal. Vēstījums Pasaules Jauniešu dienām, 3). Mīļie jaunieši, mācieties ieraudzīt un sastapt Jēzu Euharistijā! Tur Viņš reālā veidā ir klātesošs mūsu dēļ, lai kļūtu par ceļamaizi. Tomēr vienlaicīgi mācieties Viņu atpazīt un Viņam kalpot arī nabadzīgajos, slimajos mūsu brāļos un māsās, kuri cieš, ir nonākuši grūtībās un kuriem ir vajadzīga jūsu palīdzība (sk. turpat, 4). Jūs, visus jauniešus, gan slimos, gan veselos, es mudinu celt mīlestības un solidaritātes tiltus, lai neviens nejustos vientuļš, bet tuvs Dievam un kā daļa no Viņa lielās bērnu saimes (sal. Vispārējā audience 2006. gada 15. novembrī).

4. Uzlūkojot Jēzus brūces, mūsu skats pievēršas Viņa vissvētākajai sirdij, kurā Dieva mīlestība atklājas vispilnīgākajā veidā. Vissvētākā sirds, tas ir krustā sistais Jēzus, no kura caurdurtā sāna izplūst asins un ūdens (sal. Jņ 19, 34) „kā Baznīcas sakramentu simbols, lai visi cilvēki, Jēzus atvērtās Sirds aicināti, ar prieku smeltu no pestīšanas avotiem" (Romas Misāle, Prefācija Jēzus Sirds godināšanai). Īpaši jūs, mīļie slimnieki, izjūtiet Viņa mīlestības pilnās sirds tuvumu, smeliet no šī avota ar ticību un prieku, lūdzot: „Ūdens no Kristus sāna, mazgā mani! Kristus ciešanas, stipriniet mani! Labais Jēzu, uzklausi mani! Savās brūcēs paslēp mani." (Sv. Ignācija no Lojolas lūgšana)

5. Vēstījuma noslēgumā vēlos katram no jums izteikt līdzjūtību. Es jūtos līdzdalīgs ciešanās un cerībā, ar kuru jūs ik dienas dzīvojat vienotībā ar krustā sisto un augšāmcēlušos Jēzu, lai Viņš jums sniedz mieru un sirds dziedināšanu. Lai Vissvētākā Jaunava Marija, kuru mēs ar paļāvību saucam par „Slimnieku veselību" un „Noskumušo iepriecinātāju", ir nomodā par jums līdz ar Jēzu. Krusta pakājē piepildās Simeona pravietojums par viņu: viņas mātišķā sirds tiks caurdurta (sal. Lk 2, 35). No savu sāpju dziļumiem, savienojoties ar Dēla ciešanām, Marija varēja pieņemt jaunu misiju - kļūt par Kristus māti Viņa locekļos. Savā krusta stundā Jēzus novēlēja viņai visus savus mācekļus, sacīdams: „Lūk, Tavs dēls!" (sal. Jņ 19, 26 - 27) Viņas mātišķā līdzcietība Dēlam kļūst mātišķa līdzcietība katram no mums mūsu ikdienas ciešanās (sprediķis Lurdā 2008. gada 15. septembrī).

Dārgie brāļi un māsas, šajā Vispasaules lūgšanu dienā par slimniekiem es tāpat aicinu valstu vadības, lai tās vairāk ieguldītu veselības aizsardzības struktūrās, nodrošinātu palīdzību un atbalstu ciešanās nonākušajiem, pirmkārt, pašiem visnabadzīgākajiem un vistrūcīgākajiem. Vēršoties domās pie visām diecēzēm, sirsnīgi sveicinu bīskapus, priesterus, konsekrētas personas, semināristus, medicīnas darbiniekus, brīvprātīgos un visus, kas ar mīlestību rūpējas un atvieglo visu slimo brāļu un māsu ciešanas slimnīcās, aprūpes iestādēs un ģimenēs. Mācieties ieraudzīt katra slimnieka sejā mūsu Kunga Kristus Vaigu!

Es apliecinu, ka pieminēšu jūs savās lūgšanās un dodu jums savu Apustulisko Svētību.

Romā, Vatikānā, 2010. gada 21. novembrī, Kristus Karaļa svētkos